• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Mūziķis Rolands Ūdris: Viss kaut kā notiek tik karmiski precīzi!

    Intervija
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    21. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Aiga Rēdmane
    Grupas «The Hobos» līderis Ūdrītis jeb Rolands Ūdris 2015. gada vasarā sniedza interviju žurnālam «Klubs» – tas bija pusgadu pirms smagās avārijas. Tobrīd viņš bija enerģijas pārpilns – tikko nosvinējis savus četrdesmit, uzkāpis uz sausās takas, grasījās precēties ar aktrisi Ilonu Balodi un abi gaidīja pirmdzimto.

    Intervija publicēta žurnālā Klubs 2015. gada 9. numurā.

    – No malas tava dzīve izskatās aizraujoša un interesanta.

    – Ja godīgi, es galīgi nesūdzos par savu dzīvi, man tiešām ir ļoti interesanti. Man ir paveicies ar to, ka ir dots kaut kāds talants, ko es varu savienot ar darbu, kurš man patīk, un dzīves ritmu. Jau tas vien, ka man gandrīz nekad no rītiem nav jāslēdz modinātājs… Šis rīts bija izņēmums, jo man vajadzēja paspēt uz autobusu. Ja tā padomāju, vienīgais, kas sataisījis problēmas manā dzīvē, ir alkohols. Protams, vienā brīdī ir piedzīvojumi un tā, bet lielākoties alkohols radījis tikai sūdus. Viss, kas bijis ārpus tā, ir forši. Un tagad, kad man ir nedzeršanas periods, vispār ir baigi labi. Taču tajā pašā laikā es nenožēloju arī to, kas bijis pagātnē. Pat kaut kādas lietas, kas bijušas sliktas, devušas man dzīves pieredzi. Protams, esmu kāpis uz vieniem tiem pašiem grābekļiem tūkstoš reižu. Bet tas grābeklis dažkārt ir tik kārdinošs… 

    Pa lielam esi dzīvojis tā, kā gribējis, ne par ko neķerot kreņķi?

    – Tā iznāk. Tagad es pats sev esmu priekšnieks, arī juridiski, jo beidzot esmu reģistrējies kā pašnodarbinātais. Iespējams, pēc trīsdesmit gadiem pensijā kādu kapeiku varēšu saņemt. Pats arī izvēlos, pie kā strādāt – rakstīt dziesmas vai koncertēt. Tagad man ir plānā uzrakstīt mūzikliņu bērniem. Neviens man nekādus «dedlainus» neliek – rakstu, kad uznāk iedvesma. Kad negribas rakstīt, man ir lasāmdiena, riteņu diena un tamlīdzīgi. Es nesaspringstu. Labāk, lai uzrakstu kaut ko retāk, bet par to uzrakstīto tad arī atbildu. Es vispār esmu tāds kreatīvais sprinteris, īso stāstu un dziesmu meistars. Reklāmas saukļus varu sarakstīt. Dziesmas man rakstās kā Dilanam – piecās minūtēs.

    Kad reizēm kaut kas šeit apnīk, var paņemt, ģitāru un braukt kaut kur citur.

    Runājot par tavu vizuālo tēlu, tad, kad tev bija gari mati, tu man likies līdzīgs Džonam Lenonam, tagad ar īsajiem – Bobam Dilanam.

    – Bobam Dilanam ir sprogaināki un garāki mati. Bet Lenons un Dilans ir manas jaunības mīlestības, ar kurām sākās mana muzikālā virzība. Ko lai saka? Varbūt tu izskaties pēc tā, ko klausies… Bet vispār jau es izskatos pēc Ūdra. Un Ūdris ir unikāls. 

    Kaut kādi mīnusi arī ir tavai apskaužamajai dzīvei?

    – Ja tu nospēlē koncertu, saņem honorāru, bet nākamajā rītā tev nav ne naudas, ne ģitāras un vēl izrādās, ka tu esi aizņēmies no kāda, tad gan ir «moraļņiki», pēc kuriem kādu laiku dzīvoju prātīgi. Bet pēc tam jau atkal palaižos. Jā, var teikt, ka laiks līdz četrdesmit man ir bijis tāds «burnijs». Stulbi varbūt izklausās, taču tagad viss ir citādi.

    Kādas ir tās tavas četrdesmitgadnieka izjūtas – gribas piebremzēt vai vēl atlaist tā kārtīgi?

    – Tad, kad mēs izlēmām braukt ar Ilonu uz «kanārijām», dzīve te atkal bija iegājusi tādā rutīnā – kaut kādi koncerti, tusiņi, viss bija apnicis. Un tad man radās ideja – pirms paliek četrdesmit, pēdējo reizi vajadzētu pabomžoties. Padzīvot pludmalē, teltīs… Ilonai savukārt tuvojās tie trīsdesmit trīs, un arī viņai Jēzus vecumu gribējās sagaidīt, pamuzicējot uz ielām. Viss tā smuki sakrita, ka pabomžojāmies, iztrakojāmies. Mums bija normāls «čils» – darījām tik daudz, cik gribējām. Pelnīt vajadzēja tikai iztikai un vīnam. Tad, kad pēc pieciem mēnešiem atbraucām atpakaļ, sapratām, ka vajadzētu drusku nolaisties pie zemes. Un pieteicās sīkais. Mēs esam atmetuši tusiņus, daudz vairāk darām, redzam, ar riteņiem braucam. Ilona savā piektajā mēnesī aizminās no Ventspils līdz Kolkai, trijās dienās nobraucām 180 kilometru. Bet viņa jau vienmēr bijusi ļoti aktīva. Kaut arī visi viņai tagad dod padomus no malas: nekrusto kājas, jo tad nabassaite bērnam aptīsies ap kaklu, nebrauc ar riteni, jo nokritīsi, un tā tālāk. Nu, ko tad darīt? Sēdēt mājās, rīt kūkas un lūgt, lai pārējie pienes visu klāt? Viņa teica, ka tas viss viņu «besī ārā».

    Ilona vienmēr ir bijusi bišķiņ puiciska, un man tas ir ļoti paticis.

    Mums abiem patīk kāpt kalnos, braukt ar riteņiem, laivām – tā arī ir baigā narkotika, kas piepilda reizēm tukšo dvēseli. Vēl arī Ventspilī strādājam dārzā – ravējam, kaplējam. Ilona tagad raksta savu nākamo grāmatu – «Ielu muzikantu piezīmes». Viņa gan nevarēja iedomāties, kā spēs rakstīt bez cigaretēm. Līdz šim viņas komplekts bija kafija, cigaretes un rakstīšana naktīs. Bet tagad viņa no rīta pamostas, iziet dārzā, paņem «laptopu» un raksta. Pirmās trīs dienas bija dīvainas, bet tagad viņa ir ļoti apmierināta, nu viņai cigaretes smird.

    Kā tev šķiet, pie ielu muzicēšanas jūs abi pēc kāda laika atkal atgriezīsieties vai tai ir pielikts punkts?

    – Latvijā koncertos ir noteikts honorārs, bet, uz ielām spēlējot, tu īsti nezini, kā būs. «Kanārijās» mums bija jāstrādā katru dienu. Bija labākas un atkal sliktākas dienas, bet kādas divas vai četras stundas mēs «džingājām». Pluss bija tāds, ka mūsu darba laiks bija nenormēts. Varējām spēlēt, kad gribam, ņemt pīppauzes, kad gribam, plus vēl loterijas azarts – pēc desmit nospēlētām dziesmām iemetīs divus eiro vai vairāk?! Tajā pašā laikā pēc pieciem te pavadītiem mēnešiem mums bišķiņ piegriezās. Bija tāds moments, ka braucām uz mājām un apstājāmies Prāgā. Iepriekšējā naktī bijām gulējuši uz ielas, garastāvoklis tāds ne visai, bet vajadzēja pastrādāt, jo gribējās ēst. Sākām spēlēt, un pirmās dziesmas vidū pienāca klāt «menti» un kaut ko sāka teikt, ka te nevar spēlēt. Mums garastāvoklis sabojājās vēl vairāk – es paņēmu ģitāru un pateicu: «Ielu muzicēšana sucks.» Un tajā mirklī abi sākām smieties. Domāju, ka tas nebija ielu muzicēšanas beigu teikums. Līdzīgi ir ar stopēšanu. Ir laiks, kad stopēt, un laiks, kad uzņemt stopētājus. Es nesaku «nē» ielu muzicēšanai.

    Bet biroja cilvēks tu laikam arī neesi. Lasīju – kādu laiku esi strādājis reklāmas aģentūrā…

    – Es esmu strādājis kādās piecās. Katrā pastrādāju kādu laiciņu, bet beigās atkal paliku uz ielas. Vidējais ilgums, ko varēju noturēties birojā, bija pusgads. Jau ceturtajā piektajā mēnesī uz darbu sāku iet ar «kokčikiem». Bet visiem radošajiem ir tādi periodi, kad šķiet – bišķiņ iešaujot, radīsies labākas idejas. Taču tas ir koks ar diviem galiem. Divpadsmitos dienā, kad esi normālā «pālī», pašam šķiet, ka visas idejas ir baigi kolosālas. Bet priekšnieks saka, lai eju izgulēties. Un tad kādā mirklī vai nu tev palūdz aiziet, vai tu pats kļūsti tik drosmīgs, ka pasaki: man apnikuši tie kapitālisti un reklāmas vispār ir «fufelis». Un no darba aizej. Bet paliek mūzika, un tad tu iztiec no tās. Visādi periodi man ir bijuši. Bija kāds 2002. gads, kad «The Hobos» bija diezgan lielā uzplaukumā, tad vēl paralēli strādāju «Hakizaka» televīzijas studijā, kur bija jāceļas septiņos no rīta. Kad deviņos beidzās darbs televīzijā, devos uz reklāmas aģentūru, pēc tam bija mēģinājumi vai koncerti. Viss beidzās ar to, ka nokļuvu slimnīcā.

    Vai tu runā par posmu, kad pārdozēji narkotikas?

    – Tas jau bija sen. Bet «in principe» tas beidzās slimnīcā.

    Jo visa kā bija tik daudz, ieskaitot naudu.

    Man bija divdesmit septiņi gadi, Dženisas Džoplinas vecums, pirksti gaisā. Tas atkal lika pārdomāt kaut kādas lietas. Bet man jau kā kreatīvam cilvēkam tā ir visu laiku – «up un down». Tad vienu brīdi baigi saņemies, pēc tam atkal viss aiziet. Vēl pagājušogad sāku sev meklēt biroja darbu – ne tik daudz naudas dēļ, bet tāpēc, ka darbs no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā mani varētu ielikt kaut kādā rāmītī. Bet, redz, kā viss karmiski salikās! Pāris vietās varēja kaut kas būt, bet nobruka. Tad es nospļāvos, atmetu visam ar roku, abi ar Ilonu aizbraucām uz Kanāriju salām. Un baigi labi. Kas zina, varbūt ofisa darbs mani būtu uzsēdinājis uz heroīna, jo, ja esi padotais, priekšniekam jau tīk tevi «padrāzt». Jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas mani nepieņēma darbā. Viens no viņiem, starp citu, bija Ēriks Stendzinieks. Viņš tieši meklēja «kopīraiteru», un es viņam piedāvāju sevi. Bet viņš man teica, ka divi alkoholiķi viņam birojā neesot vajadzīgi. Nezinu, vai ar to otro viņš bija domājis sevi vai kādu citu. Bet viņš jau pats arī pamainījies – bārdu uzaudzējis, kalnos uzkāpis, skrien. Arī laikam apdomājis dzīvi. Daudziem ap četrdesmit gribas padomāt par veselību. Kaut arī pazīstu mūziķus, kam ir pāri piecdesmit, jau tuvu sešdesmit, un īpaši bieži skaidrā es viņus neesmu redzējis. Bet pie ārstiem arī viņi nestaigā. Katram savs.

    Tu tā mierīgi piemini slimnīcu, bet tev taču pēc tam bija iestājusies paralīze…

    – Jā, jā, man bija paralizēta visa labā puse. Vēl joprojām mazliet piekliboju ar labo kāju. Bet man viss veiksmīgi pēc tam salikās. Laikam kāds mani augšā sargā. Paldies sargeņģeļiem, bet saprotu, ka viņiem jau arī ir spēku robežas, nevajag viņus izaicināt.

    Tu jau līdz divdesmit trim gadiem vispār nedzēri un nepīpēji. Un Indijā tev aizbrauca jumts.

    – Jā, tā bija. Parasti visi no Indijas atbrauc apgaroti, kā, piemēram, Dons. Bet man bija otrādi – es uz turieni aizbraucu apgarots, taču atgriezos pilnīgi ne tuvu tam. Bet es taču biju jauns krupis.

    Kaut kādu kaifu tu tajās narkotikās atradi?

    – Grūti pateikt. Redzi, es aizbraucu 1998. gada sākumā. Atbraucu atpakaļ gada vidū, iepazinu alkoholu. Jo man likās – tāds tukšums iestājies, nekā nav, dzīvei nav jēgas. Un tā gada beigās sākās «The Hobos», un es atkal atsāku lietot narkotikas. Iespējams, ka tā ir tikai sakritība un es būtu rakstījis dziesmas arī bez lietošanas. Bet laikam tomēr nē. Jo tas bija pats sākums, es ar grupu atklāju sev jaunu pasauli. Tur bija viss kopā: jaunība, grupa, rokenrols, dziesmu komponēšana, tas, ka tevi sāk atzīt, tavas dziesmas spēlē pa radio. Un vēl tu saņem kaut kādas balvas. Tad parādījās «ecstasy», un es aizbraucu uz Ameriku, sarakstīju savu otro albumu, kas sanāca tāds depresīvs. Manuprāt, tas bija pats depresīvākais no visiem albumiem, bet arī tas dabūja balvu.

    «The Hobos» pirmsākumus uzskati par savu zvaigžņu laiku?

    – Man visu laiku ir zvaigžņu laiks, jo pēc tam bija projekts «UK», tad rakstīju dziesmas Igo, «Jumpravai». Labi, varbūt kaut kādā gadā balvu nebija, bet radošais man nekad nav pārgājis. Kamēr ir tā, tikmēr arī zvaigžņu laiks ir.

    Bet tev līdz ar narkotikām un alkohola bija arī azartspēļu atkarība. Tā teikt, pilns komplekts. Kā tu pats to skaidro – juties nemīlēts, vienkārši bija garlaicīgi?

    – Laiku pa laikam esmu gājis runāties pie profesionāļiem, kas ar mani notiek, un man bija ļoti interesanti paklausīties, jo katrs teica ko citu. Arī Minesotas programmā kādu laiku pasēdēju. Bet man tomēr nešķiet, ka nevaru tikt vaļā no atkarībām. No heroīna es tiku vaļā viens divi. Vienmēr, kad esmu atmetis, secinu, ka ļoti labi jūtos bez nekādām vielām. Bet kāpēc es to visu darīju? Iespējams, man pietrūka dzīvē kaut kāda asumiņa. Īpaši, kad esi jauns, šķiet: kas var būt vienkāršāks – uztin «kāsi», iešauj dzērieniņu… Bet pavisam nesen Kanāriju salās uzkāpām Teides vulkānā – no tā vien saķēru kaifu. Tagad, kad mēs gaidām bērnu, sarunājām, ka vispār neko nevajag lietot, un ļoti labi. Man nav tā, ka rokas sāk trīcēt, ieraugot alkoholu.

    Jo vecāks topi, jo stulbāks kļūsti iereibušā stāvoklī.

    Vismaz man ir tāds novērojums. Un vēl arī tas, ka sadzeroties tu nezini, kam ko esi apsolījis, teicis, kur ko pazaudējis, kam zvanījis. Vieni vienīgi «gļuki». Bet azartspēles jau nāca komplektā ar iedzeršanu. Kad iedzer, uzreiz gribas uzspēlēt.

    Ja nu man galīgi sagribas pasēdēt pie ugunskura, es uztinu kāsīti. Tas atšķirībā no alkohola man nekad nav sagādājis problēmas. Tāpēc es esmu pilnībā par marihuānas legalizēšanu.

    Beidzamajā laikā es ļoti daudz lasu – rauju cauri divas grāmatas nedēļā. Baigais grāmatu tārps esmu kļuvis. Ja kādu stundu pa dienu neesmu palasījis, man diena šķiet tāda nepiepildīta. Es taču pat esmu pierakstījies divās bibliotēkās – Ventspilī un Rīgā.

    Melnie tev vairs neuznāk?

    – Tie jau vienmēr uznāk tikai no stulbā alkohola. Es neesmu depresīvs tips, bet neesmu arī ilgais dzērājs, plostotājs. Parasti dzeru vienu, divas, augstākais, trīs dienas. Trešās dienas beigās vairs uz alkoholu nevaru paskatīties, kļūst slikti. Bet nu tajās trijās dienās droši vien izdzeru tik daudz, cik citi mēnesī. Tikko lasīju interviju ar Normundu Rutuli, un viņš arī laikam ir nometis nost alkoholu. Viņam jautāja, kāpēc, un viņš atbildēja: kā tad es tāds pieaudzis vīrietis kāpšu iereibis uz skatuves? Un man arī tāpat sāk šķist. Ja mokies ar «pohām», tu jau no tās skatuves nevari dot enerģiju. Tagad ir cita lieta. Pats jūties forši un pozitīvi. Tā, ka šķiet – Jēzus ir pieskāries. Bet es tiešām nenožēloju to pagaro iztrakošanās periodu. Tagad man būs bērns, kas beidzot varētu augt ģimenē. Man ar Ilonu ir paveicies. Beidzot, pat ne beidzot, bet nu jau septiņus gadus īstais cilvēks ir blakus. Viņa ir kolosāla. Vienīgie strīdi, kas mums jebkad bijuši, ir tikai alkohola dēļ. Tagad divus mēnešus nelietoju – strīdu nav vispār. Bet, kad piedzims sīkais, mēs noteikti turpināsim ceļot, jo to gan negribam atmest. Būs atkal jauni piedzīvojumi.

    Pirms sešpadsmit gadiem intervijā žurnālā «Santa» tu teici, ka tevī mītot trīs cilvēki. Viens vēlas plivināties, ceļot, dzīvot, par naudu nedomājot, bez atbildības un spontāni, otrais grib būt populārs un gūt panākumus, bet trešais vēlos vakaros aizdedzina sveci un pārdzīvo, ka nevar būt abi iepriekšējie vienlaikus. Kas tagad notiek ar šiem trim cilvēkiem tevī?

    – Tagad esmu iemācījies būt tie divi cilvēki vienlaikus. Jo viss jau ir noticis. Toreiz bija pats manas karjeras sākums, pirmais gads. Tagad esmu ierakstījis vairākus albumus. Neteiktu, ka esmu baigi populārs, bet gana pazīstams un gana atzīts, jo tomēr pa radio manas dziesmas vēl skan. Es arī plivinos apkārt – uz Pekinu aizplivinājos, uz Indiju, uz Kanāriju salām.

    Retais varbūt zina, ka tu esi studējis ķīniešu valodu. Tev tā valoda dzīvē ir noderējusi?

    – Tad, kad bijām Ķīnā, piemēram. Es taču arī vienu no savām populārākajām dziesmām sacerēju ar piedziedājumu ķīniešu valodā (Ūdrītis runā par dziesmu Pekinā ir auksti – aut.). Pirms desmit gadiem to uzrakstīju un laiku pa laikam dzirdu to skanam radio.

    Bet ķīniešu valodā kaut ko pasūtīt tu vari?

    – Pasūtīt?! Es varu pasūtīt dirst. (Skaļi smejoties, ļoti izteiksmīgi nober ķīniešu valodas sentences – aut.) Bet, ja tu ar to domāji ēdienu pasūtīšanu, tad – jā, es to varu. Bet ar tulkošanu noteikti nevarētu nodarboties. Tas man ietu ļoti lēni. Tomēr ķīniešu periods bija ārkārtīgi interesants. Gadu nodzīvot Ķīnā – tas jau vien ir piedzīvojums. Taču valodas reāli aizmirstas, ja tajās nerunā. Tāpēc vēl kādu reizi gribētos aizbraukt uz Ķīnu. Man arī gribētos Ilonu aizvest uz Ņujorku, padzīvot tur kādus trīs mēnešus.

    Tavi vecāki ir šķīrušies, un tu vairākās intervijās esi teicis, ka ģimenē visi esat vienpatņi un vientuļie vilki. Tev nav gribējies ģimeni, kura brīvdienās sasēžas pie lielā galda un runājas, runājas un runājas?

    – Vecāki izšķīrās, kad man bija astoņpadsmit gadu un es pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Pēc samērā stingrās audzināšanas (mans tēvs bija skolotājs) mani pārņēma tāda brīvības izjūta! Noīrējām ar draugu dzīvoklīti, paši taisījām ēst, nevienam nevajadzēja atskaitīties. Tā kā man pašam tobrīd sākās pieauguša cilvēka dzīve, es vecāku šķiršanos uztvēru ļoti budiski.

    Katram sava dzīve jādzīvo pēc savas saprašanas – pašam jāapdedzinās un jāuzkāpj uz grābekļiem.

    Bet, runājot par to ģimeni pie lielā galda, man nekad nav bijis tā – man tagad ir sapnis un es uz to eju. Kaut kā neaizdomājos, ka man jau līdz ar esošajiem varētu būt vēl trīs bērni un viņi visi vecumdienās sabrauktu uz manu dzimšanas dienu. Es katram būtu izplānojis vietu pie galda un iecerējis, kurā mirklī šausim raķetes. Iedomājies, kāds «aplauziens» būtu, ja tie bērni nemaz neatbrauktu vai raķetes izšautu par agru. Es drīzāk dzīvoju tā: kā notiek, tā ir forši. Man nekad nav gribējies citus mācīt dzīvot un arī pašam neko īpaši plānot uz priekšu.

    Man nekad nav paticis standarts.

    Bet kā tad ar kāzām? Tu Ilonu esi bildinājis?

    – Trīs reizes viņa ir bildināta, un augusta beigās mēs sareģistrēsimies. Bet par to, kā notiks pats tusiņš un svinības, vēl nedomāju. Vēl jau mēnesis laika. (Saruna notiek jūlijā – aut.) Protams, kaut kādā brīdī iesim pa veikaliem un nopirksim tādus gredzenus, kādi mums patīk, – man būs sudraba, bet Ilonai zelta. Uz tusiņu droši vien saaicināsim kādus draugus. Bet pieļauju, ka tas arī notiks pēdējā nedēļā. Ja būs labs laiks, iespējams, sarīkosim pikniku Lielajos kapos Klusajā ielā – noklāsim smuku sedziņu, saliksim maizītes, uzcienāsim draugus ar šņabīti. Kaut kā tā. Tikai, lūdzu, bez standartiem! Nekādas rīsu bēršanas un cirvju likšanas pagalvī man negribas. Tādā ziņā mēs ar Ilonu esam pilnīgi antitradīciju cilvēki.

    Kad satiec īsto cilvēku, viss notiek viegli. Saprotu, ka tas ir tavs un Ilonas gadījums.

    – Mēs abi esam mākslinieki un katrs ar savām utīm, bet mēs ļoti labi viens otru papildinām. Mēs esam kopā gan pa gaisiem, gan pie zemes. Ilonā esmu atradis gan mīļāko, gan draugu, gan brāli, gan meitu, gan māti. Viņa vienlaikus ir puiciska un ļoti sievišķīga – gan dauzonīga, gan ļoti intuitīva, gan ļoti maiga, gan saprotoša. Arī impulsīva, ar saviem uzskatiem, dažreiz viņa iedegas kā Kivičs. Viņa cīnās par taisnību, visu laiku glābj dzīvniekus. Mums taču ir divi kaķi pašiem: Zārai ir astoņi gadi, Pleķim – seši. Kas vēl ir forši mūsu attiecībās? Mēs gandrīz visu laiku esam kopā, jo abi strādājam mājās, beidzamajā laikā arī koncertējam un ceļojam kopā. Ilona man ļauj ieskatīties viņas jaunajā grāmatā, kas top. Tur taču būs par mūsu septiņu gadu ilgajām attiecībām. Ilona man atzinās, ka, rakstot grāmatu, jūtas kā pie psihoterapeita – norunā kaut ko no sevis nost. Es atkal Ilonai atrādu savas dziesmas, un viņa šad tad man liek kaut ko pamainīt.

    Ar tavu divu meitu mātēm tev tādas simbiozes nebija?

    – Es taču tolaik biju jauns rokstārs. (Smejas.) Es biju muļķis un maz ko vispār sapratu. Manu meitu – sešpadsmit gadu vecās Madlēnas un vienpadsmit gadu vecās Unas – mātes nebija mākslinieces, tāpēc viņām grūtāk bija saprast manu braukāšanu apkārt ar koncertiem, parādoties mājās pēc trim dienām. Bet tagad man ar abām Ievām ir ļoti labas attiecības.

    Vai tu esi vājš uz komplimentiem, piemēram, saistībā ar savām dziesmām?

    – Ja kāds pasaka, ka manu albumu klausās tik ilgi, ka tas jau nobružājies, ir patīkami. Nesen Vanzovičs teica tā: «Ūdrītim jau visas dziesmas foršas, žēl, ka viņš tik reti raksta.» Ilonai, starp citu, agrāk manas dziesmas nepatika. Bet es pats jau arī ne – tāds nodzēries un nonarkojies džeks. Taču, kā Ilona pati saka, viņa mani paņēmusi un izslīpējusi. Patiesībā es vienmēr tāds izslīpēts esmu bijis. (Smejas.) Bet man ir bijuši arī antikomplimenti, kad cilvēki pienāk klāt un saka: zini, man no tās tavas dziesmas «Christian» (I’m Gonna Be) asiņo ausis. Cilvēki ir tik dažādi, un viņiem patīk tik dažāda mūzika! Kad es aizbraucu ciemos pie sava tēva, viņam mājās skan tikai Latvijas Radio 2, dziesmas no sērijas «Sirmums man matos iemeties» vai arī «Alu ielej, ielej vēl». Bet viņam ļoti patīk. Tēvs, piemēram, nav īpašs manu dziesmu fans.

    Tēvs atšķirībā no tevis ir tāds tradicionāls cilvēks. Interesanti, kurā no vecākiem tu esi atsities?

    – Ne tēvs, ne mamma nav īpaši muzikāli. Nevar saprast – tie ir gēni vai vide, kas mani izveidojuši tādu, kāds esmu. Mamma pēc tautības ir baltkrieviete, bet vectēvs – ukrainis. Savukārt Ilonas tēvs ir armēnis, vectēvs – tatārs. Bet tas zemnieka arkls zemē manī droši vien no tēva – latvieša. Jaunībā jau šķiet, ka visiem jāpatīk tam, ko tu dari. Bet ar gadiem saproti, ka visiem nevari patikt. Vienkārši dari to, ko dari, un pieturies pie tiem, kas tev saka labu un kam tu patīc. Ar to viss ir atrisināts.

    Draugi arī tev ir tikai no mākslinieku vides?

    – Lielākā daļa ir mūziķi, bet man ir arī draugi no teātra, arī «baltās apkaklītes». Tas pats Ingus Bērziņš, kas raksta Donam tekstus un vienlaikus ir «Delfu» redaktors. Viņš vairāk ir tas prātīgais, bet ar mākslinieciskām novirzēm – laiku pa laikam izplāno kāda jumta noraušanu.

    Kā mana māte teica: ar gadiem apkārtējie cilvēki vairs nav tik svarīgi. Svarīga ir ģimene, paši tuvākie. Bet patiesībā esmu ļoti pašpietiekams.

    Kas tev šobrīd sagādā lielāku kaifu nekā agrāk?

    – Pati dzīve. Agrāk es visu uztvēru asāk, vairāk dzīvoju galējībās. Tagad man vieglāk ir ieslēgt Budu – pieņemt lietas, kādas tās ir, saprast, ka ne viss ir melns un balts. Tādā ziņā man ļoti patīk novecot, jo jaunībā es sev likos kā tāds puņķis uz drāts – kaut kur skrēju, darīju, pārdzīvoju. Jaunībā, kad tev ir jūra līdz ceļiem, ko tik neizdomā! Īpaši, ja vēl ir nauda. Vai man vienmēr no tā bijis kaifs? Atceros, reiz Rīgā aizgāju uz erotisko masāžu. Tās laikā aizmigu un pamodos tad, kad viss jau bija beidzies. Kāda jēga no masāžas, kuru pat neatceries? Bet jaunībā jāizdara vesela kaudze ar muļķībām, lai vairs negribētos tās darīt vecumdienās.

    Vecumdienās jāsēž pie upes šūpuļkrēslā un jāskatās, kā zivtiņas lec, un jāuztin kāsis.

    Viss savā ziņā kļuvis mierīgāks. Varbūt man piecdesmit gados sāks sāpēt mugura… Bet mūsdienu medicīna izgudrojusi morfija tabletes, tā ka nevajadzētu būt problēmām.

    Vienīgā problēma kādā brīdī varētu būt nauda.

    – Es jau komponēju nez cik gadu. Katru gadu uzrakstu pa kādam gabalam, šogad iznāks arī manis komponētais bērnu albums, kuru izpilda ansamblis «Kukaiņi». Arī autortiesību atlīdzība krājas.

    Protams, man ir parādi, bet es pamazām no tiem rokos ārā.

    Viss kaut kā notiek tik karmiski precīzi!

    Domāju, ka tā mana maksa par sastrādātajiem sūdiem ir bijusi diezgan sakarīga. Kam ir vajadzējis atvainoties, esmu atvainojies, kam vajadzējis atdot naudu, esmu atdevis. Kam vēl neesmu atdevis, noteikti atdošu. Pat labi, ka tas viss notiek tādā ritmā, kādā notiek. Man patīk. Kad bērnam būs astoņpadsmit un mēs ar Ilonu viņu aizsūtīsim mācīties uz Oksfordu, paši varētu pārvākties dzīvot uz Nepālu vai Vjetnamu, kur ar simt eiro lielu pensiju vari būt baigais kings.

    Manuprāt, visi nevarētu dzīvot tā kā jūs…

    – Tur vajag iekšā to piedzīvojumu garu – kad patīk nezināt, kas būs un kā būs. Man tas ir reāls kaifs. Jau nākamgad ziemā plānojam aizlaist uz Āziju vai kur citur. Reiz manas vecākās meitas māte teica tā: «Nesaprotu – kā var viena sieviete, ja pat viņa ir Balode, to visu izturēt.» Bet var, ja patīk. Dzīve ir forša.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+