Mūziķis Kārlis Vanags: Kad ģimenes sastāvs aug, individuālais fokuss uz katru nedaudz izkliedējas

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
8. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Šķipore
KĀRĻA VANAGA vadītais Latvijas Radio bigbends izdevis plati Identitātes, kurā iekļauts skaņdarbs ar nosaukumu Jaunā dzīvība. Tam Kārlim iedvesmu devusi jaunākās meitas ienākšana pasaulē. Kā viņš pats saka – bērni uzlādē un palīdz būt radošam. Ne velti Kārlim pietiek enerģijas, lai vadītu bigbendu.

Mana vecākā meita Šarlote Ieva piedzima 2010. gadā, neilgi pirms Jāņiem. 2013. gadā pasaulē nāca dēls Dāvids, bet jaunākajai meitai Undīnei tūdaļ apritēs divi gadi. Pat ja dzīve man nebūtu lēmusi kļūt par dēla tēvu, es nebūtu mazāk priecīgs.

Protams, vīrietim dēla faktors dod gandarījumu. Tāpēc priecājos, ka savā vīrieša pieredzē varēšu dalīties ar Dāvidu. Bet, runājot par meitām, domāju, ka te daudz nezināmā man vēl priekšā.

Šobrīd mana pieredze ar meitām vēl ir maiga un ­pūkaina.

Nekad netiku domājis par to, cik bērnu man būs, taču man patīk, ja ir bars. Mana māsa ir piecus gadus vecāka par mani, tāpēc mēs dzīvojām vairāk katrs par sevi. Savukārt mana sieva nāk no lielas ģimenes – viņai ir trīs māsas, tāpēc jebkura ģimenes sanākšana ir mērāma vidēja izmēra festivālā. 

Kad ģimenes sastāvs aug, individuālais fokuss uz katru atsevišķi nedaudz izkliedējas. Kad bijām trio sastāvā, teju katru pirmā bērna soli dokumentējām – fotografējām un filmējām. Arī esot kvartetā, šo to dokumentējām, bet tagad, kad esam kvintets, tas viss tiek darīt krietni retāk. Es domāju, bērniem dzīve šādā sastāvā nāk par labu – viņi mācās patstāvību un atbildību pret pārējiem.

Varu teikt – manu dzīvi piepilda bērni.

Ja man prasītu, kā ir tagad, salīdzinot ar laiku, kad bērnu vēl nebija, – vai bija vieglāk un laika citām lietām atlika vairāk? – es teiktu, ka bērni man sniedz neatkārtojamu gandarījumu. Bez tā visa es vairs nevarētu.

Un vēl – bērni mani iedvesmo radošajās darbībās. Tāpēc man ir prieks redzēt, ka bērnus interesē tas, ko daru. Vecākā meita un dēls jau muzicē – Šarlote spēlē čellu, bet Dāvids bungas. Jo agrāk un pēc iespējas brīvāk cilvēks mūzikai pieiet, jo labāk. Gan dēls, gan meita paši nonāca pie tā, ka gribētu spēlēt. Arī pats esmu audzis muzikālā ģimenē – mamma ir ērģelniece, bet tētis kordiriģents, un esmu viņiem pateicīgs, ka mūzika nevienā brīdī man netika uzspiesta.

Ja bērni no mūzikas atteiksies un gribēs darīt ko citu – tā būs viņu pašu izvēle. Šobrīd man ir ļoti interesanti vērot viņu muzikālo gaumi. Komponēšanas un aranžēšanas darbus veicu mājās pa vakariem, bieži vien kaut ko klausos un spēlēju līdzi, tāpēc bērni daudz dzird to, kas mūzikā aktuāls man pašam. Ir sevišķs prieks, ja viņi izvēlas paspēlēt līdzi kaut kam, ko es ar draugiem esmu iespēlējis. Man negribētos bērnus ierobežot.

Drīzāk sliecos uzskatīt, ka vecāku uzdevums ir bērnus atbalstīt un iedrošināt, ļaujot darīt to, ko viņi vēlas.

Vienīgais, ko daru, – dažkārt bērniem pajautāju, kādas ir viņu izjūtas pēc nospēlēta koncerta un vai viņiem patīk tas, ko viņi dara.

Mūzikas pedagoģijā esmu aizvadījis ļoti daudz gadu, un mani novērojumi par izglītību nav gluži viennozīmīgi. No vienas puses, izglītības sistēmai ir savas priekšrocības – tā paātrina dažādus mācīšanās procesus. Taču no otras ­puses – izglītības sistēma bērnam var uzlikt rāmīti, no kura nereti vairs nevar izkļūt. Es kā vecāks no mūzikas skolas sagaidu, lai tā bērnam, kamēr tas vēl mazs, iedotu spēlēšanas prieku. Man ir svarīgi, lai bērni saprot, ka spēlēt mūzikas instrumentu – tas ir viens no baudas veidiem. Ir jāizjūt vieglums.

Tāpat nedrīkst izpalikt gandarījums un prieks. Bet, ja kāds no šiem elementiem pazūd, kaut kas šajā sistēmā vairs nav labi.

Protams, lai attīstītu prasmes, ir nepieciešams treniņš. Spēlēšana nav izklaide vien. Kā vēl vienu mūzikas skolas pienesumu varu minēt to, ka bērns jau agrā vecumā kļūst par zinošu mūzikas klausītāju ar spēju baudīt dzirdēto.

Es mēdzu uzspēlēt kopā ar bērniem. Kad meita gatavojās koncertam, teju katru vakaru spēlējām. Tāpat reizēm džemojam kopā ar dēlu. Ja bērniem par mūziku rodas kādi jautājumi, atbildi sniedzu vienīgi tad, ja viņi paši jautā. Lai gan neliegšos – dažkārt man ļoti gribētos ieteikt un pamācīt. Ikdienā esmu Latvijas Radio bigbenda muzikālais direktors.

Bet mājās cenšos nebūt direktors. Katram ir savas rakstura iezīmes, man ir tieksme cilvēkus vadīt un mēģināt ievirzīt sevis iztēlotajā virzienā.

Taču esmu pārliecinājies, ka ­cilvēki lietas izdara labāk, ja tu viņiem neuzspied savu redzējumu. Kontrole nesniedz rezultātu.

Tieši pretēji – cilvēks apstājas, jo nejūt, ka pats būtu visu darījis. Tas jāpatur prātā, arī audzinot bērnus.

Pirms trim gadiem klajā nāca mans trio albums Going to the pretty road, kurā muzicēju kopā ar basistu Edvīnu Ozolu un sitaminstrumentālistu Arti Orubu. Vairāki albumā iekļautie darbi bija veltījums maniem bērniem. Atceros, skaņdarbs _Zilais krekls_ ar baltiem punktiņiem tapa par godu dēlam, kuram četru gadu dzimšanas dienā mugurā bija šāds krekls, par kuru viņš bija absolūtā sajūsmā. Viņš pat bija izdomājis deju soli.

Tas mani aizķēra, un es piekomponēju mūziku. Tāpat dziesmu pamatā ir arī ģimeniskas noskaņas, piemēram, vakara izjūtas, sēžot uz terases. Iespaidu ainavas nogulsnējas un vēlāk, sēžot pie klavierēm vai spēlējot saksofonu, izjūtas pārtop mūzikā. Un vēl bērni ikdienā ļauj novērtēt dzīvi.

Dažkārt vakaros ieslīgstu pārdomās, kurās nonāku pie secinājuma, ka patiesībā viss ir ļoti labi.

Nekad neesmu jutis smagumu vai nogurumu. Smagi drīzāk būtu tad, ja kaut kā no tā, kas man ir, nemaz nebūtu. Tagad dzīve ir piepildīta. Taču man ir jāatzīst – ja neiet darbā, man ir grūti to nošķirt no dzīves mājās.

Janvāra beigās ar Latvijas Radio bigbendu ierakstījām plati _Identitātes_, kurā iekļauts skaņdarbs _Jaunā dzīvība_. Šis ir veltījums manai jaunākajai meitai. Tiesa, šis stāsts arī sasaistās ar pēdējo gadu notikumiem, kad no mūsu ģimenes kāds tuvinieks aizgāja tai saulē. Tātad šā skaņdarba pamatā ir gan skumjas par aizgājēju, gan prieks par jauno atnācēju. Arī skaņdarbs Cerības un sapņi ir veltījums ģimenei, precīzāk – manam sievastēvam Andrim Garozam, kurš diemžēl devās aizsaulē.

Domāju, ka līdz ar bērnu ienākšanu dzīvē mainījusies arī mana ikdienišķā emocionālā gamma, tā kļuvusi plašāka un spilgtāka.

Un visdrīzāk tas atspoguļojas arī manā mūzikā. Turklāt ir sajūta, ka bērni uzlādējuši manu iedvesmu. Pirms desmit gadiem nekomponēju tik daudz, cik šobrīd. Tolaik vairāk mūziku rakstīju kvintetam, savukārt bigbends nācis līdz ar bērniem.

Bērni sakoncentrē dienas kārtību un māca darīt lietas ­efektīvāk, produktīvāk. Man šķiet, ka šo desmit gadu laikā esmu kļuvis izlēmīgāks un vairs nebaidos ātri pieņemt lēmumus, ilgi neprātojot un nevelkot garumā. Dzīve šādā sastāvā neļauj ieslīgt ilgā neizlēmībā. Ģimenē esam skaitliski daudz, tāpēc pieļaut to, ka kāds ir primārs un ar savām vēlmēm iet pa priekšu, kavējot citu dzīvi, nav pieļaujams.

Man tiešām ir prieks un gandarījums redzēt, ka bērni agrā vecumā jau ļoti daudz ko zina, saprot un radoši uztver. Tādās reizēs pieaugušais, kurš savu viedokli grib paust kategoriski, patiesībā uzvedas muļķīgi, un vēlme šādi izpausties viņu nepadara par gudrāko būtni telpā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+