• Šobrīd

    weather img

    Rīga -17°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Mūziķis Imants Meķis: Kādreiz no septiņiem rītā visa iela skanēja

    Atmiņu stāsts
    Ilze Šķietniece
    25. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Egons Zīverts
    «Pa dzīvi man jautri gājis,» neslēpj mūziķis, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis. Latvijas Valsts konservatorijā mācījies vēl laikā, kad eksāmenus varēja nokārtot, kopā ar pasniedzēju sēžot krogā pie melnā balzama glāzes. Septembrī Imants kopā ar domubiedriem mūzikā – grupu Jazz for Five – sarīkoja savas astoņdesmitās jubilejas koncertu.

    Būt vienā brandžā

    «Pirms desmit gadiem savācāmies kopā bijušie krogus muzikanti, kas vēl te, Liepājā, palikuši un nav apmiruši. Apnīk jau mājās sēdēt! Nolēmām brīvajā laikā kaut ko darīt, jaunību atcerēties,» Imants stāsta. «Šad tad uzspēlējam koncertus, lai nav garlaicīgi.» Grupā sitamos instrumentus spēlē tēlnieks Raimonds Gabaliņš, soloģitāru – Viktors Vtorovs, basģitāru – Valērijs Bezdņikovs, bet taustiņinstrumentus – Vasilijs Ņesterovičs. Pats Imants ir pūšamo instrumentu – klarnetes un saksofona – guru. Viņi spēlē gan džeza klasiku un brazīliešu bosanovu, gan popmūziku un roku.

    Pa mūzikas ceļu Imants sāka iet nejaušības pēc. Kā jau padomju laikā, visiem skolēniem lika dziedāt korī. Puiši bieži ākstījās, rūca, lai viņus izdzītu, bet nekas nelīdzēja. «Vienā kora mēģinājumā skolotājs Ziemelis teica, ka Liepājas pilsētas kultūras nams meklē dalībniekus pūtēju orķestrim. Divi mani klasesbiedri mācījās bērnu mūzikas skolā. Kārlis Rugēvics spēlēja vijoli, Juris Kļava – klavieres. Kārlis teica: nāc tu ar, būsi mūsu brandžā. Uzrakstīja uz lapiņas, lai paņemu klarneti. Es pat nezināju, kāda tā izskatās! Uzņemšanā visiem pārbaudīja dzirdi, zobus un pirkstus. Zobiem jābūt taisniem, citādi spēlējot spiedīs vai būs sāpīgi. Tāpat bija jābūt taisniem pirkstiem.»

    Imants pārbaudi izturēja un nokļuva pie skolotāja Korsaka. Abiem ar vēlāko grupas biedru ansamblī Neptūns Alfrēdu Šmediņu iedeva spēlēt kāroto klarneti. «Vilnim Pelnēnam, kas tolaik bija augumā mazāks nekā mēs ar Fredi, klarnete netika, lika pūst oboju. Cik viņi abi ar tēvu bija neapmierināti! Bet beigās Vilnis izauga par mums garāks un strādāja par profesoru Latvijas Valsts konservatorijā, ir Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks.» Bet drīz vien ar spēlēšanu orķestrī bija par maz. Pateica – ja grib turpināt to darīt, jāiet arī mācīties bērnu mūzikas skolā. Un nu vairs Imants nespītējās: viņam patika mūzikas vidē valdošā atmosfēra. Pēc pamatskolas beigšanas likās tikai loģiski turpināt mācības Liepājas Mūzikas vidusskolā, un tad jau tālāk – uz Latvijas Valsts konservatoriju.

    Eksāmeni pie balzama glāzes

    Imants dzimis Krievijā, Ivanovskas apgabalā, Furmanovas pilsētā, uz kurieni Otrā pasaules kara sākumā bija aizbēguši viņa vecāki Anna un Edvīns. 1945. gadā, beidzoties karam, ģimene atgriezās Latvijā. Sākumā dzīvoja Talsos, tad Rīgā, bet vēlāk atgriezās Liepājā. No pilsētas nāca tēvs, bet mamma bija bernātniece. Zemes pleķis, kur atradās viņas māja, krasta erozijas rezultātā tagad atrodas dziļi jūrā… Pabeigusi žēlsirdīgo māsu skolu, vēlāk Anna sāka strādāt par frizieri. Viņas pēdējā darbavieta bija Liepājas teātris, kur izrādēm nācās pat gatavot parūkas. Edvīns savukārt tika milicijas priekšnieka amatā. Tomēr tas Imantu jaunībā neatturēja no dažādām nebēdnībām.

    «Mani vairākas reizes slēdza ārā no augstskolas par nepareizo repertuāru,» viņš stāsta. «Sešdesmito gadu sākumā Kikok jeb Kino komjauniešu klubs Rīgā uztaisīja pirmo džeza saietu. Bet džezs nāca no Rietumiem, un viss, kas saistīts ar Rietumiem, te bija slikts. Padomju Latvijā nebija vārda džezs, bija estrādes mūzika. Pēc koncerta mūs visus izsauca pie Konservatorijas rektora Jāņa Ozoliņa. Mēs, tie noziedznieki, bijām vairāk nekā divdesmit. Pusi dienas stāstīja, ka nodarbojamies ar kaitniecību. Beigās noteica: pēdējais brīdinājums, un nevienu neizslēdza. Ivars Birkāns tajā jam session bija spēlējis improvizāciju par Aleksandra Borodina operu Kņazs Igors, ainu Dajte, dajte mņe svobodu (dodiet, dodiet man brīvību – krievu val.). Avīzē Sovetskaja Kuļtura nodrukāja lielu rakstu, ka viņš bezmaz izvarojis klasiķa darbu. Konservatorijas dekāns Maksims Sluckovs rakstu izgrieza un ielika sarkanā rāmī pie sienas – lai visi lasa, kādi neģēļi esam. Nepagāja ne nedēļa, kad no Pēterburgas atbrauca jaunieši, kas interesējās par džezu, meklēja, kur satikt to Birkānu. Gribēja iepazīties un paspiest roku. Bet Birkāns pēc gadiem saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu.

    Gadījās jau vēl visādi ekscesi. Konservatorijā katru rītu pulksten astoņos bija jāiet pie Vīgnera uz orķestri, citādi bija ziepes. Tas pats attiecās uz politmācībām, PSKP vēsturi, zinātnisko komunismu. Pārējās lekcijas varēja arī neapmeklēt un daudz ko sarunāt ar profesoriem.

    Tajā laikā valdīja bohēma. Studenti ar profesoriem aizgāja uz Skapi, sadzēra un turpat nolika eksāmenu.

    Atceros, ar latviešu mūzikas literatūras pasniedzēju Grāvīti izdzērām mazo Rīgas balzamu, viņš man prasa, kādu atzīmi vajag. Teicu – tā kā esmu strādājošais students jau no pirmā kursa, stipendiju man nevajag. Atbildēja – nu, tad tev pietiks ar trijnieku! Mums jau tās atzīmes nebija tik svarīgas, jo lielākā daļa mūziķu strādāja. Es sāku strādāt Jaunatnes teātrī, divas, trīs reizes nedēļā Skolotāju namā spēlēju dejas, tad citos teātros izrādēs un pēdējos studiju gados – pat Operā.

    Konservatorijai bija tuvas attiecības ar Mākslas akadēmiju. Visi cits citu pazina, tikās Skapī vai Staburagā, vai mājās pie kāda gleznotāja, aktiera un vienu, divas dienas tur pavadīja. Kad teātrī vai Operā saņēma algu, trīs dienas negāja laukā – spēlēja kārtis un pīpēja tā, ka viss zilos dūmos un neko redzēt nevar. Pēc trim dienām visi gāja uz darbu un mēnesi atkal strādāja.»

    Miega badā

    Tomēr Imants atzīstas, ka studiju laikos negāja viegli. Viņš īrēja mitekli Jaundubultos. Vakaros darbu beidza vēlu un mājās bija ap pusnakti. Lai tiktu uz obligāto nodarbību pie Leonīda Vīgnera pulksten astoņos, vajadzēja paspēt uz vilcienu pulksten 7.05 – šo laiku viņš atceras joprojām. Tātad mosties nācās jau īsi pēc pulksten sešiem. «Es gan uz staciju gāju pa īsāko ceļu – man bija sava taka cauri mežam. Kolīdz dzirdēju, ka Mellužos vilciens jau kauc, sāku skriet un zināju, ka paspēšu. Pa dienu uz mājām nebraucu, jo vilciens uz vienu galu gāja trīsdesmit piecas minūtes. Ja bija brīvs laiks, Konservatorijā kādā klasē trenējos spēlēt klarneti.

    Svētdienas bija brīvas, un tad gan es gulēju līdz četriem dienā – atgulēju visu, kā pa nedēļu pietrūka.

    Tā četrus gadus izturēju. Piektajā pārgāju uz neklātieni un pārcēlos atpakaļ uz Liepāju, kur Mūzikas skolas direktors Valdis Vikmanis piedāvāja skolotāja vietu. Paralēli spēlēju pedagogu simfoniskajā orķestrī, kas ir Liepājas Simfoniskā orķestra priekštecis. Algu tur nemaksāja, bet saņēmu kompensāciju, jo mani bija noformējuši darbā par ilustratoru.

    Reiz kultūras nama mākslinieciskā vadītāja saka: svētdien pulksten divpadsmitos jāsanāk kopā blicītei un jāspēlē jautra mūzika! Kas par lietu, nepateica. No Pedagoģiskā institūta bija sadzīti studenti, kam zālē lika dejot rokenrolu. Izrādās, no Rīgas atbraukusi komisija mērīt grīdas šūpošanos. Otrā dienā atslēdza elektrību un zāli slēdza, jo norma bija tik ļoti pārsniegta, ka baidījās, lai tā māja nesabrūk. Lejasstāvā vēl šis un tas notika, bet palēnām kultūras nama darbība apsīka.»

    Septiņdesmitajos gados Imants pameta darbu mūzikas skolā un sāka spēlēt zvejnieku kolhoza Boļševiks slavenajā ansamblī Neptūns. «Sākumā neskaitījāmies mūziķi. Viens bija elektriķis, cits celtnieks, vēl kāds – zvejnieks. Samaksājām kolhoznieka biedru naudu trīs rubļus, un pēc tam nekādus nodokļus vairs nevajadzēja maksāt. Pirmo algu saņēmu divreiz lielāku, nekā man tika solīts. Kad brīnījos, man teica – neuztraucies, bija taču prēmija! Beigās gan noformēja mūs par mūziķiem. Taisījām programmas kolhoza vajadzībām – Zvejnieksvētkiem un citiem pasākumiem. Kad mums iedeva savu autobusu, nopirka instrumentus un aparatūru, sākām braukāt pa Latviju un arī Igauniju.

    Galvenā administratore Zelma Mežinska vienmēr piezvanīja uz vietām, kur gatavojāmies koncertēt, un noskaidroja, vai var nodrošināt patērētāju biedrības veikalu uz riteņiem. Tur varēja dabūt tādus labumus, kādu vietējā veikalā nebija, un tad varēja sapulcināt vairāk cilvēku. Pēc katra koncerta bija pusstundu gara pauze, un tad līdz trijiem, četriem naktī spēlējām dejas. Vietējie priecājās. Mēs arī priecājāmies. Kaut kur pagulējām, no rīta nomazgājām muti upītē un braucām uz nākamo vietu. Vasarās mājās nebijām mēnešiem.

    Bet tad mani iesauca dienestā. Padomju Savienībai vajadzēja virsniekus un artilēristus, tāpēc visus ar augstāko izglītību ņēma armijā uz vienu gadu. Dienēju Kaļiņingradā. Palaida mājās, bet pēc gada paņēma atkal dienēt uz diviem gadiem, iedeva dienesta pakāpi leitnants. Žogā bija dēlītis, kuru pabīdot varēja izkļūt no armijas daļas teritorijas un tikt uz pilsētu, uz veikalu. Tur bija āboliškas naturališkas – vīns mucās. Divas glāzes no rīta, un diena var sākties! Tā man pagāja viss dienests, vienīgi piektdienās vajadzēja iet uz politiskajām nodarbībām. Braukāju pa poligoniem, šaudījos uz velna paraušanu. Beigās iedeva vecākā leitnanta dienesta pakāpi.»

    Kad Imants atgriezās no dienesta armijā, Jēkabs Ozoliņš bija pametis Neptūnu un sācis darboties kora mūzikas lauciņā. Ansambļa vadību astoņdesmitajos gados pārņēma jauns un daudzsološs mūziķis Jānis Lūsēns. Viņš pievērsās rokmūzikai, pūtēju grupa vairs nebija vajadzīga, tāpēc Imantam vieta ansamblī neatradās.

    Pilnas kabatas ar naudu

    Gandrīz 20 gadu Imanta spēlētā mūzika skanēja Liepājas smalkākajos restorānos. Piejūras pilsētā padomju gados to pavisam bija septiņi. Visos katru vakaru spēlēja no pieciem līdz septiņiem muzikantiem. «Mums, muzikantiem, tie bija labi laiki! Pelnījām tā, ka naudu neskaitījām. Pulksten astoņos vakarā sākām spēlēt un pusdivpadsmitos bija jābeidz. Ja mācēja labi sadzīvot ar zāles pārzini, varēja spēlēt ilgāk. Atceros, Liepavā un pēc tam Kaijā bija tāda Lūcija. Nāk pusnakts, viņa saka – jābeidz. Bet klienti vēl maksā! Iemanījāmies iedot Lūcijai ar pa desmitniekam, tad ļāva vēl stundiņu paspēlēt. Bija vakari, kad nopelnījām mēneša algu. Jūrnieki bija māņticīgi – uzskatīja, ka ar naudu nedrīkst kāpt uz kuģa, tad būs neveiksme. Četros naktī viņiem uz pusgadu jāiet jūrā, tāpēc atdeva visu – lai kaut ko nospēlējam uz atvadām.

    Pilsētas veikalos tai laikā daudz ko nevarēja nopirkt. Mēs, aizejot uz darbu, vispirms iegājām virtuvē pie šefpavāres, paprasījām sviestu, doktordesu un citas deficīta preces. Kad gājām mājās, viss bija sasaiņots. Pirkām par pašizmaksu. Liepājas kafiju dabūjām no oficiantēm. Bijām padoti Estrādes orķestra birojam, kas maksāja algas. Lai krogus muzikanti neiesūnotu, katru gadu pavasarī taisīja skati. Visiem vajadzēja atrādīt trīsdesmit minūšu programmu, žūrija deva vietas, pēc kurām noteica, kur katrs spēlēs, piemēram, mūs no Līvas pārcēla uz Kaiju, citus – uz Liedagu, un tā tālāk. Restorāna Jūra muzikantus parasti neaiztika, jo viņiem bija atsevišķa koncertprogramma ar dejotājām.» Pēc atmodas lielākā daļa restorānu Liepājā aizvērās, pēdējais palika viesnīcā Līva, kur Imants vēl kādu laiku spēlēja.

    Valūta – šokolāde un ziedi

    1986. gada nogalē pedagogu simfoniskais orķestris, kas darbojās Mūzikas skolas paspārnē, ieguva profesionāla orķestra statusu kā patstāvīga vienība. Kopš tā laika Liepājas Simfoniskais orķestris bija Imanta pamatdarbavieta, kur nostrādāti divdesmit gadi. Viņš bija ne tikai mūziķis, bet arī arodbiedrības priekšsēdētājs un orķestra inspektors. «Vajadzēja meklēt jaunus kadrus, sastādīt darba plānu nedēļai uz priekšu, strīdēties ar diriģentiem un direktoriem. Arodbiedrības priekšsēdētājs bija arī tas, kurš uzlika akceptu, lai mūziķi varētu nopirkt mašīnu. Tirdzniecības pārvaldē biju biežs viesis, vienmēr ziedi un šokolāde līdzi. Saku – meitenes, mums orķestrī tik un tik cilvēku, vajadzētu kafiju. Nu, vismaz uz 8. martu!

    Liepājas kafiju jau nevarēja dabūt, bet mums iedeva četras kastes.

    Kad vienam orķestra mūziķim piedzima meitiņa, pa blatu veikalā dabūju viņai kažociņu. Tā šiverējām,» neslēpj Imants.

    «Bez arodbiedrības piekrišanas nevarēja arī atlaist no darba. Cīnījos par vienlīdzīgām tiesībām ar aktieriem. Teātrī bija tā: ja no rīta mēģinājums un ir otrs izsaukums uz mēģinājumu vakarā, varēja saņemt piemaksu. Orķestrī kārtība tāda pati, bet piemaksas nebija. Rakstīju uz Kultūras ministriju, un beigās izspiedu to piemaksu ar! Krievu laikos tālāk par Ļeņingradu un Tbilisi netikām, bet pēc atmodas sākās ārzemju braucieni. Pirmais – uz Spāniju. Viss neziņā tīts: vai būs, ko ēst, vai vajag naudu mainīt, cik daudz ņemt līdzi. Toreizējais Liepājas gaļas kombināts iedeva katram desmit konservu kārbas. Kā autobusā nodzisa gaisma, tā viss oda pēc tās gaļas. Pa kluso ēdām. Spānijā viesnīcā brokastīs iedeva tikai kafiju un mazu bulciņu, nekāda zviedru galda. Vīni gan tur bija par kapeikām. Es dzīvoju vienā istabā ar Uldi Locenieku, kas tagad ir Jūras spēku orķestra priekšnieks. Izeju uz pilsētu, ieraugu – tādi smuki apelsīni par santīmiem! Kilograms maksāja lētāk nekā pie mums kukulītis baltmaizes. Aizeju uz viesnīcu – Uldis arī nopircis, nu mums ir seši kilogrami apelsīnu!»

    Šovbiznesa zvaigznes paspārnē

    Vēlāk Liepājas Simfoniskajam orķestrim bieži notika braucieni uz Vāciju, un četrus gadus viņi devās tūrēs pa Ziemeļeiropu ar zviedru pianistu, komponistu un dziedātāju Robertu Velsu. «Viss sākās ar to, ka viņš bija Liepājā, nospēlējām kopā vienu koncertu teātrī, mums sapasēja, un viņš uzaicināja mūs piedalīties savās koncerttūrēs. Pirmais brauciens uz Zviedriju bija ar prāmi mēnesi pēc Estonia nogrimšanas. Mēs tad vēl bijām nabagi, braucām trešajā klasē, gulējām gaiteņos. Naktī pulksten vienos viss kļūst tumšs. Prāmis apstājies vietā, kur nogrima Estonia. Tumsā izgājām uz klāja skatīties, bet gandrīz neko nevarēja redzēt. Tikai viens prožektors apspīdēja vainagu, ko nolaida jūrā bojāgājušo ģimeņu, radinieku un mācītāja klātbūtnē. Kuģis vēl nosignalizēja garu, drūmu pūtienu. Sirreāla sajūta…

    Latvijā mums palika alga vai atvaļinājuma nauda, bet Roberts Velss mums maksāja divdesmit dolārus dienā. Vienu vasaru nobraukājām kopā pat trīs mēnešus. Par ēšanu nebija jādomā – brokastis, pusdienas, vakariņas nodrošinātas. Pēc koncerta aizveda uz viesnīcu un pateica, cikos nākamajā dienā mēģinājums. Apģērba mūs arī, katru vasaru jaunas jakas, T krekli ar uzrakstu Robert Wells uz muguras. Vienu gadu visi pa Liepāju staigājām sarkani, citu gadu – visi zili. Man daža laba vējjaka vēl tagad saglabājusies. Par Zviedrijā nopelnīto naudu nopirku dzīvokli un, tā kā mani interesē nošu rakstīšana, – pirmo datoru par tūkstoš latiem.

    Koncerti bija grandiozi! Brīnījāmies – Gēteborgā lielajā futbola stadionā sanākuši trīsdesmit divi tūkstoši cilvēku, lietus līst aumaļām, bet viņi pat neizkustas no vietas. Visi uzvelk dzeltenas vai zilas plēvītes un sēž pacietīgi kā ķipji. Pēc koncertiem vienmēr visus gružus uzreiz savāc ar traktoriem, pēc stundas viss jau ir tādā kārtībā, it kā nekas nebūtu bijis. Lai uztaisītu skatuvi, vajadzēja veselu dienu. Velsam strādāja divas brigādes. Kamēr uz vienas koncertējām, nākamo citā vietā jau būvēja. Visi apkalpojošie darbinieki strādāja kā zvēri un ar lielu precizitāti. Pēc tam zem skatuves nolika savu matracīti un pagulēja. Aprunājāmies – pa vasaru viņi nopelna tik daudz, ka ziemā var nestrādāt, atpūsties Kanāriju salās. Pēdējais brauciens kopā ar Velsu mums bija uz Angliju. Spēlēt Royal Albert koncerthallē Londonā bija kaut kas karalisks! Bija ieplānots braukt uz Ņujorku, bet 11. septembra notikumu dēļ Velss atteicās no šīs domas. Beigās sadarbība pārtrūka. Interesējāmies, kas par lietu, vai slikti spēlējam? Izrādās, zviedru arodbiedrība sākusi taisīt skandālu, jo viņu mūziķiem par koncertu maksāja četrsimt dolāru. Neesot godīgi, ka mums par dienu tikai divdesmit, mūs ekspluatējot.»

    Dievs atlidojis!

    Tālākais, interesantākais, bet arī grūtākais brauciens kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Imantam bijis uz Malaiziju. «Vācijā, Frankfurtē, ieradāmies 31. decembrī pa dienu. Sagaidījām jauno gadu stundu ātrāk nekā vācieši. Visi restorānā priecājamies, tie brīnās par mums – kas tie par spokiem? Lidostas glabātavā atstājam ziemas drēbes, jo mūs brīdināja, ka būs karsti, un no rīta lidojam uz Malaiziju. Kualalumpurā izkāpjam no lidmašīnas – trīsdesmit trīs grādi. Labu laiku Malaizijā pavadījām, braukājām no viena gala uz otru. Dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcās. Lidojot atpakaļ, lidostā gadījās kuriozs. Es kā grupas vadītājs parasti palaižu pārējos pa priekšu un eju pēdējais. Visi veiksmīgi izgājuši pasu kontroli, nu malaizieši ņem manu pasi, pēta, sanāk vesels bars. Izrādās, viņi brīnās, ka esmu mūžīgais cilvēks. Tolaik pasē gados vecākiem cilvēkiem rakstīja beztermiņa. Pārtulkojot sanāca, ka esmu mūžīgi dzīvs. Viņi domā: dievs atlidojis!

    Vēl visādi gadījumi bijuši – kā jau četrdesmit, piecdesmit cilvēku baram. Vienreiz braucam uz prāmi, fagotists pie Durbes iesaucas: «Vai, es pasi aizmirsu mājās!» Dabūjām griezties atpakaļ un braukt divdesmit piecus kilometrus uz Liepāju. Par laimi, ostā paspējām būt laikus. Citreiz atkal – esam nolaidušies, priekšā pasu kontrole. Viena vijolniece metas atpakaļ uz lidmašīnu, skrienot pa trepēm vēl pārdauza ceļus. Izrādās, pase palikusi uz beņķīša. Kas lika lidmašīnā pasi ņemt ārā?!

    Sākumā jau visi vienmēr ir pacilātā noskaņojumā, bet, ja tūre ilgst vairāk par pāris nedēļām, uz beigām sākas konflikti un strīdi. Vienam nepatīk, ka jaka nolikta ne tur, otram – ka viņa vietā kāds iesēdies. Tas tāpēc, ka cilvēki sāk ilgoties pēc mājām.

    Es visur braucu kopā ar sievu, kas tolaik vēl nebija mana sieva – Rinalda strādāja par orķestra administratori. Viņa bija arī arodbiedrības kasiere. Tik ilgi ņēmāmies ar naudas lietām, kamēr saskatījāmies.»

    Iela vairs neskan kā agrāk

    Imants Meķis ir Liepājā labi novērtēts mūzikas pedagogs. Šis darbs viņam gāja pie sirds jau no jaunības gadiem, strādājot Valda Vikmaņa vadībā. «Pēdējos gados skolā nomainījās vadība, un ar jauno priekšniecību es vairs nevarēju sadzīvot. Viņiem vairāk interesē ķeksīši un tas, lai ministrijā viņus pamana, mazāk – audzēkņu vispusīga attīstība. Kādreiz mums mūzikas skolā mācīja plašas zināšanas: apguvām harmoniju, mūzikas analīzi, diriģēšanu, aranžēšanu, mūzikas vēsturi, instrumentu labošanu, dziedājām korī, spēlējām ansambļos. Diena bija piepildīta. Tagad naudas trūkuma dēļ pakāpeniski noņēma vienu, otru, trešo mācību nost, beigās paliek tikai specialitāte. Audzēkni dīda izvēlētā instrumenta spēlē, lai tikai konkursā iegūtu augstu vietu, saņemtu ķeksīti, un tad skolai būs labi.

    Kad sešdesmitajos gados gāju uz darbu mūzikas skolā, jau no septiņiem rītā visa iela skanēja. Katrs nolīda kādā stūrī un trenējās, jo gribēja sava instrumenta spēli apgūt aizvien labāk un labāk. Kad pēdējos gadus gāju uz darbu skolā pulksten vienpadsmitos, uz ielas valdīja klusums. Neviens netrenējās. Ja mūsdienu jauniešiem uzdod mājasdarbu, viņi to izdara rūpīgi, un viss. Necenšas interesēties plašāk, darīt vairāk. Bet datorspēles var spēlēt visu dienu.»

    Uzslavas no skolotāja izpelnās vien daži audzēkņi. Ritvars Briljonoks un Roberts Zonīs vēlāk pabeiguši Mūzikas akadēmiju, un tagad spēlē attiecīgi Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestrī Rīgā un Jūras spēku orķestrī Liepājā. Pie Imanta skolojies arī grupas Musiqq solists un muzikālā projekta Bermudu divstūris dalībnieks Emīls Balceris. «Viņš bija viens no tiem, kam interesēja darīt vairāk un citādāk. Viņa māte jau uz to kurbulēja. Emīls mācījās spēlēt saksofonu. Teica: «Skolotāj, te vajadzētu improvizāciju. Nevarat man palīdzēt? Skolotāj, es te vienu dziesmu uztaisīju. Varat kaut ko pierakstīt klāt?» Taču klasiskā mūzika viņu neinteresēja. Apguva uz septiņnieku. Bet uzskatu, ka tas nāk tikai par labu, jo arī popmūzikā vajag klasiskās mūzikas pamatzināšanas.

    Cits domā – sacerējis meldiņu, nu ir komponists. Tā gan nav!

    Vajag mācēt spēlēt arī kādu instrumentu, lai var parādīt, kā tā dziesma skan.

    Starp citu, Liepājas Pedagoģiskā institūta pasniedzējs Jānis Birzkops, kas Konservatorijā bija beidzis pianistus, mācījies Maskavā un ar kuru kopā kādreiz spēlējām, pētīja noziedzību mūziķu vidū. Izrādās, starp tiem, kas mācījušies mūziku, nav neviena slepkavas. Šiem cilvēkiem ir citādāka domāšana. Ne par velti vecos laikos visi dakteri, visi aristokrāti spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Tas attīsta domāšanu, koordināciju un disciplinē.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+