• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Muižnieku sapņu komanda

    Dzimtas stāsti
    Gunta Šenberga
    17. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No muižnieku ģimenes, Basketbola muzeja un izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Muižnieki – viena no Latvijas slavenākajām basketbola dzimtām.

    Valdis – titulētākais no Muižniekiem

    Vistitulētākais no dzimtas, Valdis Muižnieks ir triju olimpisko sudraba medaļu īpašnieks, tās izcīnītas PSRS izlases sastāvā 1956. gadā Melburnā, 1960. gadā Romā un 1964. gadā Tokijā. «Basketbols ir sagādājis vislielāko gandarījumu manā mūžā. Būtu lieliski, ja visu varētu atkal sākt no gala – jo, salīdzinot ar cilvēka mūžu, gaitas lielajā sportā ir īsas. Tur bija mana īstā vieta dzīvē, un esmu priecīgs, ka to atradu īstajā laikā un vietā – piecdesmito gadu Rīgas ASK komandā kopā ar lieliskiem puišiem. Jo ne katram ir lemts sastapt savu aicinājumu un piepildīt to,» –Valdis Muižnieks atzīst sporta žurnālista Ivara Ošiņa grāmatā Latvijas olimpiskais zelts, sudrabs, bronza.

    Valdis ar basketbolu sāka nodarboties sešpadsmit gadu vecumā. Toreiz, piecdesmitajos gados, tas vēl bija iespējams – sākt tik vēlu, jūsmot par dažus gadus vecāko Maigoni Valdmani, kurš astoņpadsmit gadu vecumā PSRS izlases sastāvā izcīnīja sudraba medaļu 1952. gada olimpiskajās spēlēs, bet pēc pāris gadiem jau spēlēt ar viņu plecu pie pleca vienā komandā – slavenajā Rīgas ASK. Un nākamajās olimpiskajās spēlēs – 1956. gadā Melburnā – kopā ar Valdmani un trešo no latviešu basketbolistu varenā trijnieka Jāni Krūmiņu jeb lielo Jāni izcīnīt kārtējo sudraba medaļu PSRS izlasei (zelts atkal tika amerikāņiem!).

    Ar Valdmani viņi bija ne tikai komandas biedri, bet kļuva arī par draugiem.

    Maigonis ar sievu Baibu bija arī vedēji Muižnieka kāzās, kad gandrīz četrdesmit gadu vecumā Valdis pirmo un vienīgo reizi apprecējās.

    Valda tēvs Elmārs Kārlis Muižnieks strādāja Latvijas balzamā par maiņas vecāko rektifikācijas cehā, kur jēlspirtu pārvērš tīrspirtā, un darīja to līdz sirmam vecumam. Strādāt beidza, kad jau bija krietni pāri septiņdesmit, un vēl tagad rūpnīcā var atrast darbiniekus, kuri viņu atceras.

    Māte Emīlija bija deviņus gadus vecāka par vīru, stingru roku vadīja ģimenes saimniecību un rūpējās par bērniem – Kārli un trīs gadus jaunāko Valdi. Abi puikas izauga sportiski. Valdis, lai gan bija beidzis slaveno 1. vidusskolu, kam toreiz bija Leona Paegles vārds, par tālāku izglītošanos pagaidām nedomāja. Un arī par ģimenes dibināšanu ne. Tās abas lietas viņš atlika uz vēlāku laiku. Dzīvoja, mammas gādīgo roku apčubināts, un krāja medaļas un kausus. Trīs olimpiskās sudraba medaļas jau pieminējām. Arī trīskārtējs Eiropas čempions, trīskārtējs Eiropas kausa ieguvējs, četrkārtējs PSRS čempions…

    Sākumā ģimene dzīvoja Grīziņkalnā, Pērnavas ielā, netālu no Balzama rūpnīcas. Bet sešdesmito gadu sākumā uzcēla māju turpat pāri dzelzceļam Purvciemā. Vecāki kopā ar Valdi pārcēlās uz jauno māju.

    Biruta – četrdesmit gadus kopā ar Valdi

    Turpat – Valda vecāku celtajā Purvciema namiņā – kādā rāmā augusta pēcpusdienā sastopu Valda sievu Birutu, bērnus Jāni un Marutu un mazbērnus. Valdim tas būtu paticis – ka visa ģimene ir kopā. 

    Biruta stāsta: «Kad mēs ar Valdi iepazināmies, man bija tikai astoņpadsmit gadu. Valdim – jau pāri trīsdesmit, varbūt meitenes arī bijušas, bet viņam jau tām trūka laika, jo pirmajā vietā vienmēr bija sports.

    Mūsu liktenīgā tikšanās notika vasarā Jūrmalā. Asaros dzīvoja mans tēvs, un arī es tur sauļojos un peldējos. Pludmalē pie manis pienāca divi puiši, nē, drīzāk jau jauni kungi – gribot iepazīties. Valdis Muižnieks un Alvils Gulbis (Arī basketbolists, slavenā tenisista Ernesta Gulbja vectēvs. – G. Š.). Es jau nu zināju gan, kas viņi tādi ir. Arī pati spēlēju basketbolu, pat meiteņu izlasē. Pastaigājām gar jūru, parunājām kaut ko nenozīmīgu – kāda diena un kāds ūdens…

    Valdis gribēja jau tās pašas dienas vakarā kaut kur uzaicināt. Bet es atteicos.

    Tomēr Valdis bija neatlaidīgs, tikāmies vai ik dienu, ceļojām pa Latviju. Es jau nekur nebiju bijusi, mani dzīves apstākļi nebija tik labi, lai varētu apkārt braukāt. Vajadzēja gan mācīties, gan arī strādāt, lai varētu iztikt. Kad iepazinos ar Valdi, man bija tikai viena štāte un vienas kurpes. Bet viņš – reizē praktisks un romantisks – uzdāvināja te pulkstenīti, te šo un to, lai gan es vienmēr iebildu, ka man neko nevajag, tikai viņu pašu. Mīlēju viņu tik ļoti, ka nezin no kurienes prātā ienāca doma: ja ar Valdi kas slikts gadītos, es varētu viņu arī visu atlikušo mūžu invalīdu ratiņos vadāt…

    Valdim piederēja auto – vecā volga skaistā zilganā krāsā ar briedīti priekšā. Ceļodami pa Latviju, mēs mašīnā arī gulējām. Priekšējais sēdeklis tai bija vienā gabalā – kā dīvāns. Kad sēdekli nolaida, iznāca divguļamā gulta pa visu mašīnu. Lai gan kopīga gulta mums volgā bija, seksuālu attiecību nebija. Mana māte no tēva bija aizgājusi, kad es biju pavisam maza.

    Man nebija klājies viegli, un ko gan es iesāktu, ja vēl paliktu viena ar bērnu? Valdis neuzstāja – viņš bija tikpat iemīlējies kā es.

    Kad iepazināmies, vēl mācījos vidusskolā, un Valdis man palīdzēja to pabeigt. Pats viņš tajā laikā absolvēja Universitātes Juridisko fakultāti. Arī mācījās no sirds – tāpat kā visu, ko darīja –, nevis tikai tāpēc, lai būtu kāds diploms. Jurista darbu gan viņš nekad nav strādājis. Sports tomēr ņēma virsroku. Kad beidzās aktīvās sporta gaitas, viņu uzaicināja darbā uz Fiziskās kultūras un sporta komiteju par Sporta spēļu daļas priekšnieku – tas atkal bija saistībā ar basketbolu.

    Apprecējāmies pēc piecu gadu cerēšanās – 1973. gadā, kad man bija divdesmit trīs un Valdim trīsdesmit astoņi. Apmetāmies uz dzīvi šeit, Valda vecāku mājā. Nemaz nebija domu, ka varētu dzīvot kur citur. Lai gan pēc dabas esmu gana droša, kļuvu bikla kā pelīte. Valda mamma savu dēlu cēla vai debesīs un no sirds brīnījās, kur viņš tādu meiteni atradis un kāpēc pie viņas tik cieši turas? Un ko es vispār te meklēju?

    Bet kaut kā jau vajadzēja sadzīvot, jo arī Valdim bija gana stingrs raksturs, un ar laiku jau mēs abas sapratām, ka nekur es nepazudīšu.

    Saradām un pat iedraudzējāmies. No Valda mammas daudz iemācījos – vispirms jau mājas uzturēšanu kārtībā, ēst gatavošanu. Pirms tam taču es vispār to nepratu. Vēl tagad kauns atcerēties savu jaunās saimnieces zupu, kur lielā ūdenī burkāns kartupeli dzenā. Šajās mājās divas reizes dienā bija silts ēdiens, galds skaisti saklāts un vakariņas vienmēr noteiktā laikā.

    Iemācījos arī palagus stērķelēt – saimniecības ēkā vārījām un uz auklas starp māju un saimniecības ēku žāvējām. Un tā aukla te arī paliks, kamēr vien dzīvošu. To, kas sākumā šķita kaitinošs, pārņēmu pati un vēlāk arī mana meita Maruta. Tagad viņai ir pašai savs plašs mājoklis un meitiņa Sintija… Bet tik un tā katru dienu jāizmazgā visas grīdas. Mūsu mājās nav iedomājami negludināti dvieļi un palagi.

    Taču Emīlija drīz vien nomira – ar sirdslēkmi. Vīratēvs pārnāca no darba, sieva gulēja gultā.

    Viņš apsēdās blakus, turēja roku, runājās, un viņa aizgāja. Kas var būt vēl skaistāk?

    Bet vīratēvam vēl ilgi bija sajūta, ka viņš nav paguvis ne visu pateikt, ne kārtīgi atvadīties. Viņš uzmanīja mammas sakņu dārzu un rožu dobi – lai nekas netiktu pārveidots.

    Valdis audzis un dzīvojis tādā ģimenē, kur vīrietis ir sargs un gādnieks, bet sieviete tur māju. Viņš gribēja, lai arī mums tā būtu. Un tā mēs arī dzīvojām. Tā kā padomju laikos jau pavisam bez valsts darba nevarēja, divreiz nedēļā pastrādāju Sportloto – pārbaudīju biļetes. Vienai izlozei cilvēki iesūtīja pat divsimt tūkstošus biļešu. Tās visas bija ar rokām jāsašķiro – pēc numuriem jāsaliek pa tūkstotim, pēc tam jāsagriež, viena puse jāatdod kontroles daļai, otra ar trafaretu jāpārbauda apstrādes daļā, kurā es strādāju – ir vai nav savilkti laimīgie krustiņi? Dienā vajadzēja pārbaudīt četrdesmit tūkstošus biļešu, un vakarā jau tie krustiņi ņirbēja acu priekšā…»

    Jānis un Maruta

    Biruta stāsta tālāk: «Bērni pie mums ilgi nenāca, lai gan mēs no viņiem nevairījāmies. Jau astoņus gadus bijām precējušies, kad piedzima Jānis. Pēc trim gadiem – Maruta. Mūsējie bija vēlie bērni, draugu ģimenēs jau paaugušies.»

    Birutai tad bija pāri trīsdesmit, Valdim – tuvu piecdesmit. Viņš bija punktuāls un stingrs tēvs. Tā kā bieži bija projām no mājām sacensībās un treniņnometnēs, jo tolaik strādāja par treneri, reizēm ņēma bērnus, un viņi ir trenējušies kopā gan ar Edgaru Šnepu, gan Aināru Bagatski, kad tie vēl bija pavisam jauni sportisti.

    Un arī mājās valdīja sportisks režīms – ar noteiktu celšanās, gulētiešanas un ēdienreižu laiku.

    Pie galda viss bija jāapēd – arī zivju zupa, kas Jānim negaršoja.

    Bet reizi nedēļā tā bija galdā, tāpat kā teļa gaļa. Produktus ģimenes galdam Valdis gādāja pats. Pats brauca uz tirgu un no pazīstamiem pārdevējiem pirka lauku maizi, biezpienu, olas, dārzeņus un zemenes – gluži tāpat kā savulaik viņa tēvs. Ģimenes galdā vienmēr bija veselīgi lauku sezonas produkti. Ļoti mūsdienīgi. Valdim ļoti patika sēņot, un arī bērniem uz mežu vajadzēja celties jau četros no rīta – kārtīgs sēņotājs mostas jau pirms saulītes.

    Maruta: «Mūsu tētim bija ļoti svarīgi, lai mēs ar brāli labi mācāmies, kaut ko dzīvē sasniedzam, un arī šajā ziņā viņš varēja būt visai neatlaidīgs. Gāja uz visām skolas sapulcēm, runāja ar skolotājām, jo man ne visai padevās daži priekšmeti. Vakaros vispirms vajadzēja izmācīties un tikai tad drīkstēja skriet ar draugiem.»

    Jānis: «Tēvs audzināja stingri. Esmu dabūjis arī ar siksnu. Par visu ko. Piemēram? Kādreiz jau šis rajons nebija tāds kā tagad – ar milzu veikaliem un bijušajiem rūpniecības objektiem. Te bija privātmājas, ielas, pļavas, daudz mana vecuma jauniešu, un mēs reizēm barā mēdzām pazust no mājām. Kad tēvs mūs kādos ierakumos atrada, tad arī dabūju trūkties.»

    Maruta: «Viņam bija ļoti svarīga mūsu nākotne. Kad es pabeidzu vispirms finanšu un ekonomikas profesionālo bakalaura programmu, pēc tam maģistrantūru grāmatvedības un audita specialitātē, tētim bija asaras acīs. Sirdī jau viņš ļoti lepojās ar mums. Tikai, kā daudziem viņa paaudzes cilvēkiem, viņam bija grūti to pateikt.

    Arī par saviem slavas gadiem, kad ASK un Vefiņa basketbolisti bija latviešu nacionālie varoņi, viņš mums neko netika stāstījis. Viņam nepatika stāstīt. Viņu gan intervēja, gan viņš mūs ņēma uz pasākumiem, bija medaļas un kausi, un ir bildes… Bet nekad mēs neesam tā kopā sēdējuši, un viņš nav stāstījis par savu dzīvi.

    Man bija parasts tētis, nevis slavenība.

    Tikai tēta bērēs, kad apkārt bija tik daudz cilvēku, es sāku saprast, kas īsti viņš bija.»

    Biruta: «Valdis bija vīrietis ar raksturu – stingrs, prasīgs, kontrolīgs. Gribēja, lai visi, ko viņš mīl, ir līdzās. Bērniem jau bija katram savi bērni, bet viņš arvien gribēja, lai mēs visi dzīvojam kopā – šajā mājā, kaut vai katra ģimene mazā istabiņā. Viņš gādāja, lai mājā būtu siltums, lai visi būtu paēduši, lai – tāpat kā viņa mātes un tēva laikā – visi kopā noteiktā stundā sēstos pie vakariņu galda, un satraucās, ja kāda nav… Viņš nomira 2013. gada 29. novembrī, piektdienā, bet trešdien vēl brauca uz tirgu, kā gadiem bija darījis. Un arī mēs paguvām no viņa atvadīties – tāpat kā Valda tēvs no mammas. Valdis nomira no aknu cirozes. Tās bija savulaik neizārstētas dzeltenās kaites sekas.»

    Divos gados bez Valda dzīve Purvciema namā, protams, ir mainījusies. Jānis vairs neēd zivis, jo ir mednieks un gaļēdājs, ar lielu rūpību atjauno dzimtas māju. Toties aizdomājies, ka dēliņš, kurš mantojis vecvectēva vārdu Elmārs, varētu trenēties basketbolā. Pirms septiņiem mēnešiem dzimusī Marutas meitiņa Sintija nav sastapusi vectētiņu un nezina, cik mīļš opis viņš spēj būt. Gluži tāds pats, kāds bija ārēji skarbais vecais saimnieks Elmārs Kārlis pret saviem mazbērniem Jāni un Marutu. Bet Maruta viņas vaibstos redz savu tēvu un nepiekāpīgajā raksturā – arī.

    Uz jauno Basketbola muzeju Daugavas sporta namā, kur risinājās daudzas no ASK un Muižnieka labākajām spēlēm, pārceļojusi milzu palma, kuru kopš Valda dzimšanas loloja viņa mamma un vēlāk – viņš pats. Muzeja goda vietā ir arī Muižnieka zilā atlasa formas biksītes. Uz tām skatoties, var tikai pabrīnīties – tik liela slava un… tik salāpītas bikšeles…

    Anete un Kārlis

    Neviens no Valda bērniem nav kļuvis par profesionālu basketbolistu. Skolas izlasēs gan vienmēr spēlējuši abi, tomēr tālāk nav gājuši. Maruta te traumēja rokas, te salauza degunu, un basketbols viņu arī neinteresēja tik ļoti, kā tēvs būtu vēlējies.

    Savukārt Jāni uz basketbola treniņiem tēvs nesteidzās vest: «Man jau bija desmit gadu. Pats ļoti gribēju, lūdzos, līdz tēvs beidzot piekrita. Gadus piecus vai sešus patrenējos un galu galā pametu, un šķiet, ka tēvu tas pat īpaši nesarūgtināja. Varbūt viņš īsti negribēja, ka es spēlēju – kā aktieri lielākoties negrib, lai arī viņu bērni kāptu uz skatuves?»

    Toties par slaveniem sportistiem kļuva Valda vecākā brāļa Kārļa bērni Anete Muižniece-Brice un Kārlis Muižnieks. Anete spēlējusi slavenajā TTT, Kārlis – gan ASK, gan VEF komandā. Tā kā viņu abu aktīvākie bija astoņdesmitie gadi, tad arī komandas un izlases, kurās spēlēts, un tituli ir visvisādi – gan Latvijas PSR, gan Latvijas, gan PSRS čempioni.

    Arī pašlaik Anete spēlē un laikā, kad tapa šis raksts, piedalījās veterānu sacensībās Amerikas Savienotajās Valstīs. Sporta žurnālists Ivars Ošiņš viņu ierindo visu laiku izcilāko Latvijas basketbola dāmu divpadsmitniekā: «No basketbolisko Muižnieku cilts – brālis Kārlis, tēvabrālis Valdis. Tas basketbols nudien izplatās gēnos… Taču viņai nebija lemts TTT slavas laiks; Anete piedalījās no 1981. līdz 1990. gadam, kad no dižā TTT pakāpeniski pāri palika vien smarža un atmiņas.

    Muižniecei – trīs PSRS čempiontituli, pa vienai uzvarai Eiropas un Ronketi kausos, tāpat vēl 1983. gada Tautu spartakiādes uzvarētājas prieciņš. Otrā vieta ar PSRS studentu izlasi universiādē.

    Un gandarījums, ka paspējusi cīnīties kopā ar Uļu.

    Tūdaļ pēc Semjonovas devās profesionāles gaitās, pavadīja sezonu Francijā. Tad atgriezās mājās, lai līdz šai dienai (cienījamo dāmu komandā) rādītu visiem sportiskās izturības un ilggadības paraugu, kļūtu par Latvijas čempioni. Tieši par to visvairāk Anete pelnījusi būt starp visizcilākajām…»

    Kārlis savu un māsas sporta gaitu sākumu viņš atceras: «Citādi jau nemaz nevarēja būt – mēs dzīvojām basketbola aurā. Lai gan arī tēvs spēlēja basketbolu, tik slavens kā brālis gan nekļuva. Izstudēja Fizkultūras institūtā, apprecējās. Arī mūsu mamma Astrīda bija talantīga basketboliste, pat Latvijas čempione. Bet, kad piedzimu es, mamma no sportistes karjeras atteicās.

    Bērnībā, kamēr bija dzīvi vecvecāki un viņi dzīvoja kopā ar Valdi, mēs bieži tikāmies un ciešāk komunicējām. Dzīvojāmies Purvciema mājā. Tur notika visas svinības. Vectēvs ļoti mīlēja sportu.

    Sporta pārraidēm televīzijā viņš mācēja dzīvot līdzi tā, kā to dara dienvidu tautas.

    Valda ziedu laikus es neatceros – pārāk mazs toreiz biju. Taču domāju, ka Valdim bija vieglāk veidot savu sportista karjeru arī tāpēc, ka viņam bija tik stipra aizmugure – tēvs un mamma, kas viņu vienmēr visur visā atbalstīja un par viņu rūpējās. Un līdzīgi notika arī mūsu ģimenē.

    Tēvs strādāja par sporta dzīves vadītāju Centrālajā universālveikalā, tāpēc mēs ar māsu vienmēr bijām viņa sapucēti, mammas apmīļoti, un – citādi laikam nemaz nevarēja būt – arī mēs sākām spēlēt basketbolu. Vispirms māsa, pēc tam arī es.

    Jau septiņu gadu vecumā sāku trenēties sporta skolā, piecpadsmit gadu vecumā spēlēju Latvijas jaunatnes izlasē, no septiņpadsmit gadu vecuma – VEF meistarkomandā, kas tajos gados bija Latvijas vislabākā komanda. Katru gadu gāju kādu soli uz priekšu. Viss notika it kā pats no sevis, kā iepriekš nolemts…

    Varbūt uzvārda dēļ man kādas durvis sportā vērās vieglāk. Bet, kad es biju bērns un jauns sportists, par to vispār nedomāju.

    Daudzi teica: «Ā, tu esi Muižnieks!» Bet jaunības pofigismā es to laidu gar ausīm – kāda atšķirība, Muižnieks vai Bērziņš?! Pat nedomāju, ka esmu atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par Muižnieku uzvārdu. Ka Valdis bija zvaigzne, mani vecāki – sportisti un man pret šīm tradīcijām jāizturas godīgi un jānes tās tālāk.

    Pirms gadiem desmit, apmēram ap to laiku, kad biju beidzis spēlēt un sāku strādāt par treneri, gan vienu brīdi man bija ideja, ka mums vajadzētu tādu lielu māju kā itāļu ģimenei, kurā dzīvotu visi bērni. Pa dienu strīdētos, bet vakarā satiktos pie lielā saimes galda, un atkal viss būtu kārtībā. Bet, laikam ejot, es saprotu, ka tā ir tikai ilūzija, ka tas nav iespējams. Katram jādzīvo sava dzīve, un katram ir sava dzīves telpa.»

    Basketbolu spēlē gan Anetes, gan Kārļa dēli – Artūrs Bricis un Kārlis Dāvids Muižnieks.  

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+