Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2019. gada 4. numurā.
– Sāksim ar parakņāšanos jūsu pagātnē. Par ko vēlējāties kļūt?
– Pavisam agrā bērnībā noteikti gribēju kļūt par šoferi vai ugunsdzēsēju. Bet vēlāk apzinātā bērnībā mans sapnis bija agronoms, jo viņam bija kolosāla mašīna – balta Ņiva. Tajā laikā bija filma ar Mirdzu Martinsoni, kur šī mašīna figurēja, mašīnā bija seifs.
– Jūs runājat par filmu Mirāža.
– Jā, jā. Pareizi. Bija skaidrs, lai tiktu pie mašīnas, jākļūst par agronomu. Vidusskolā gan prioritātes mainījās. Visbeidzot es nolēmu kļūt par juristu. Un mežonīgajos deviņdesmitos arī kļuvu. Juristi bija ļoti pieprasīti biznesa vidē. Notika rekrutēšana. Pie universitātes piebrauca iespaidīga mašīna, tevi aicināja iesēsties, lai izbrauktu līkumu un parunātu par dzīvi.
– Atceraties, pie kā mašīnā iesēdāties?
– Esmu strādājis dažādās tā laika struktūrās. Viena no tām bija Bonuss. Un esmu izdzīvojis ātro noguldījumu kompāniju laiku ar Banka Baltija un tās satelīta kompānijām, kas bankai piesaistīja līdzekļus. Esmu bijis viens no juristiem, kurš izdomājis vekseļu shēmu, kādā veidā izmānīt no cilvēkiem naudu, respektīvi, kā legāli to segt. Skaidrs, ka tajā brīdī tu īsti pats nesaproti, kas ar to naudu notiek, tāpēc meklē juridiskos mehānismus, kā attaisnot tev uzliktās darbības.
Nākamais izaugsmes punkts bija bankings un corporate finance. Es kā jurists strādāju bankā Atmoda. Tas bija laiks, kad visa lielā nauda tik taisīta Krievijā. Tolaik Krievijā bija ļoti stingra valūtas likumdošana. Līdz ar to, man šķiet, Latvija ir viena no flagmaņiem, kas izveidojusi absolūti legālas un advancētas shēmas šā servisa apkalpošanai. Krievijā savulaik bija valūtas kontrole. Uzņēmumiem bija jāatdod visa peļņa, kas tika fiksēta pēc noteiktās centra bankas kursa, kurš faktiski no tirgus atšķīrās pat par desmit, divdesmit procentiem. Parex bija pirmie, kas tika pie licences. Satelīta organizācijas, kas radās ap Parex, sāka apkalpoties Latvijas bankās. Tas ir iemesls, kāpēc Latvijā bija tik daudz banku. Parādījās iespējas pelnīt un vajadzēja legālu struktūru, kā to formulēt. Līdz ar to daudzi pārvācās uz Maskavu. Bija pat brīdis, kad Maskavā atradās vairāk latviešu banku nekā Latvijā.
– Kur šīs bankas atradās?
– Latvijas vēstniecībā Maskavā. Vēstniecības ēkā divi vai trīs stāvi bija atvēlēti šīm organizācijām. Bet iemesls, kāpēc organizācijas atradās vēstniecībā, bija loģisks. Latvija tika pie sava īpašuma Maskavā. Valstij naudas nebija. Algas vēstniecībā bija niecīgas. Līdz ar to nebija nekādu variantu, lai šo īpašumu apsaimniekotu. Tur esošās organizācijas maksāja ļoti augstu īri. Tie bija abpusēji izdevīgi noteikumi. Banku sektors nosedza eventuālās izmaksas Latvijas valstij, vēstniecības uzturēšanai, bet vēstniecība nodrošināja iespēju mums tur uzturēties, turklāt mums neviens netika klāt.
– Cik ilgi dzīvojāt un strādājāt Maskavā?
– Teju 10 gadu. Nedēļa sākās ceļā uz lidmašīnu četros no rīta. Piektdien atgriezāmies Latvijā. Svētdien laiku veltījām ģimenēm, un pirmdien viss atkal sākas no jauna.
Mēs bijām jauni čaļi ar salīdzinoši labu izglītību un sociāli aktīvi. Tolaik tas vēl bija klasisks bankings. Bankām nebija tiesvedības soģu. Tās nodarbojās ar norēķinu apkalpošanu un uzdevumu risināšanu – kā izdarīt neiespējamo attiecībā uz valūtas konvertācijām, apejot likumdošanu uz legālas bāzes, izmantojot starptautiskas ietekmes. Es domāju, ka arī starptautiskās ofšoru tirdzniecības veiksmes stāsts, kā darbības padarīt legālas, ir meklējums Krievijas tirgū. Un tas arī bija legāli līdz brīdim, kamēr sākas nodokļu krāpnieciskie darījumi. Tobrīd bankings mainījās, jo nosacīti spožākie cilvēki aizgāja no šīs sfēras, jo koloristika iezīmējās no gaiši pelēkas uz arvien melnāku. Nāca starptautiskie sitieni, tika arestēti konti. Iezīmējās Latvijas politiskās norises. Naudas un varas kārdinājums bija ārkārtīgi liels. Bankas ātri aptvēra, ka, resursu iesaldēšana kontos, nenozīmē itin nekādu atbildību. Tajā pašā laikā nauda palika viņu aktīvos. Savukārt izmeklēšana par šiem iesaldētajiem kontiem virzījās tā, kā kurš par to maksā. Tas ir pavērsiena punkts attiecībā uz mani. Daudzi konti tika iesaldēti bez iespējas tiem piekļūt.
Sociāli politiskā norisē attiecībā uz finansēm – vienmēr finanses zaudē. Valsts represīvais aparāts un valsts kontroles tieksme nav samērojama ar jebkuras bankas kapacitāti.
– Banka vienmēr zaudēs.
– Kolīzijā ar valsti bizness zaudē. Un es neesmu redzējis nevienu, kurš vinnē, ja vien šis bizness nav pati valsts.
Atceros, profesora Vēbera vārdus mūsu izlaidumā universitātē. Viņš teica novēlējumu – jūs, juristi, mēģiniet izprast, ka tiesību filozofija, kuras pamata bāze ir taisnīgums, ir jūsu dzīves profesionālais pamats, nevis likumi, rīkojumi un normatīvie akti. Kad sākās mana karjera, bija piedāvājumi strādāt arī valsts prokuratūrās, bet es sapratu, ka tas nebūs iespējams. Paskaties uz mūsu cienījamajiem valsts baņķieriem. Viena tiesību norma viņu dzen prom no darba, bet otra atjauno darbā. Kur tad ir taisnīguma sajūta? Šis ir pamats tam, kur Latvija sevī nerod mieru. Starp citu, pie manas mājas Valmierā bija situācija. Tur bija ceļa zīme, kas liedz apstāties pa nakti. Šī ceļa zīme tika uzstādīta pasta dēļ, lai stāvvietā varētu notīrīt ceļu pasta mašīnai, bet pasta jau kādu laiku tur vairs nav. Taču zīme ir joprojām. Sniegs nokusa. Cilvēki naktī tur bija atstājuši mašīnas. No rīta viņus sagaidīja nepatīkams pārsteigums – soda kvītis 40 eiro apmērā. Nedēļu pēc notikušā zīmi noņēma.
– Viens likums, viena taisnība visiem.
– Jā, tas ir uzrakstīts Ministru kabinetā uz sienas.
– Taču likums un taisnība ir pretrunā.
– Taisnībai būtu jābūt pirms likuma, vienmēr.
– Atgriežoties pie Maskavas laikiem, pastāstiet, kāds bija jūsu dzīvesstils.
– Pirmkārt, bija nenormāls darba režīms. Protams, bija arī pamatīgākās balles. Mēs visu laiku strādājām. Darba laiks neeksistēja.
Tu ej gulēt un mosties ar problēmu.
Mums bija lielas skaidrās naudas plūsmas. Ik pa brīdim nelielās kompānijās radās skaidrās naudas disbalanss – vai nu tev ir ļoti lielas inkasācijas, vai lielas izmaksas. Fiziski nauda tika vesta no Latvijas, pavisam oficiāli uz robežas deklarējot. Mēs bijām Krievijas nerezidenti, un tas bija normāli. Taču tas bija nedroši un darbietilpīgi. Tāpēc pienāca brīdis, kad visu banku dīleri vienojās, ka skaidrās naudas disbalansu varam savstarpēji izlīdzināt. No tā laika jautrākais stāsts ir par to, ka viena uzvalka kabatās var salikt 600 000 dolāru vakuumpaciņās, tā ir absolūtā uzvalka kapacitāte.
– Kur ar tādu uzvalku var doties?
– No viena kabineta uz otru Latvijas vēstniecībā. Protams, bija arī relaksācijas brīži, bet tos ne pārāk bieži varēja atļauties. Mums bija rituāls – trešdienās mēs, desmit latviešu puikas ar labu balsi, apmeklējām Sanduni pirti, kur parilkā dziedājām latviešu koru dziesmas. Mūs jau pazina un sagaidīja ar aplausiem. Šīs atmiņas ir foršas – kāda var būt latvietība un kāds var būt kopsaucējs starp dažādu banku pārstāvjiem un ļoti ambicioziem cilvēkiem.
Reiz kādos Ziemassvētkos man vajadzēja palikt Maskavā un strādāt. Klienti bieži sanesa dāvanas – kaviāru burkas un šokolādi. Neatceros, kā tas gadījās, bet es nevarēju iziet, lai paēstu, tāpēc pārtiku no kaviāra un šokolādes. Pēc tam man bija tik slikti – tas bija trakāk nekā paģiras –, ka labu laiku nepieskāros kaviāram.
– Ņemot vērā, ka jau ļoti ilgu laiku dzīvojat Āfrikā, kā beidzās jūsu epopeja Maskavā?
– Iestājās milzu problēmas, kuras bija neiespējami menedžēt. Bija arī personīgas problēmas un triecieni. Bija brīdis, kad staigāju ar advokātiem, mēģinot dzēst naudas, tiekoties ar klientiem, rādot, kas ir noticis, mēģinot rast risinājumus. Man nebija tāds cilvēku un tuvinieku atbalsts, lai es šādu konstantu problēmu risināšanu varētu izturēt. Man vajadzēja vai nu fiziski padoties, vai braukt projām. Tobrīd Āfrikā jau biju veicis nelielas investīcijas.
– Tās bija jūsu personīgās investīcijas?
– Jā, manas. Ja tev ir daudz naudas, parādās eksotiski projekti. Viens no crazy projektiem bija Āfrikas Sjerraleones stāsts par dimantiem un iespējām attīstīties biznesā. Šis stāsts sasniedza arī mani. Es tikos ar viena laba drauga tēti, kurš bija gatavs braukt uz Āfriku ekspedīcijā. Viņš tiešām arī aizbrauca un kļuva par balto sjerraleonieti. Tolaik man, protams, nebija nodomu visu pamest, mukt, mainot pases, un bez identifikācijas pazust. Kad samilza problēmas bankā, es Sjerraleoni uztvēru kā vietu, kur aizbraukt, lai iegūtu skaidru redzējumu uz sevi. Kad aizbraucu, tur nekā nebija. Nauda, ko devu, bija izčakarēta, viss bija pazudis. Tad tu sāc visu apdomāt, jo triecienu bijis tik daudz, ka tos ir grūti sadziedēt. Neatliek nekas cits, kā apsēsties kaut kur prom no visiem, lai domātu, ko darīt tālāk.
– Kā jūs bēgāt? Naktī ar vienu koferi?
– Nekas tāds, ne tik romantiski.
– Cik naudas, dodoties uz Sjerraleoni, jums bija kabatā?
– 7000 dolāru. Ņem vērā, ka es turp devos ar domu, ka galā mani gaidīs cilvēks, kurā biju ieguldījis naudu, un mani sagaidīs jau izveidota struktūra. Sjerraleone bija dimantiem bagātākā valsts. Tur bija pasaulē seklākās raktuves ar tīrākajiem augstākās kvalitātes dimantiem. Krievijā dimantu ieguve atrodas kilometriem dziļi zemē, mūžīgā sasalumā, un tas prasa milzīgas investīcijas, bet Sjerraleonē pietiek ar četriem čaļiem, lāpstām, spaini un trim sietiem. Nopērc licenci, ej un roc. Pirms diviem gadiem 700 karātu akmeni atrada baznīcas vīrs, kurš ziedojumus ieguldīja trijos čaļos, lai tie parok.
Bet, atgriežoties pie ierašanās Sjerraleonē, – bija drūmi, jo man nebija pilnīgi nekā, turklāt ir milzīgs mīnuss.
– Jums taču bija 7000 dolāru.
– Jā, bet palika saistības Latvijā un ne tikai Latvijā. Tā ir liela morāles norma, ja esi parādā naudu, turklāt arī tuviem draugiem. Man ir grūti sadzīvot ar tādām lietām un izlikties. Es zināju, ka man ir 7000 dolāru un viens miljons mīnusā. No tā izriet milzīgs kauns pašam par sevi. To nevar noslēpt aiz bilances, tiesu izpildītāja vai maksātnespējas procesa.
– Esat mēģinājis parādu atdot?
– Es visu šo laiku esmu mēģinājis to darīt. Manas saistības nav atdodamas pa 1000 dolāriem mēnesī.
Tu vai nu atdod visu, vai neatdod neko.
Mana rīcība ir vērsta uz to, lai es izrāptos no šīs bedres. Man ir mans saraksts – prioritārais saraksts un ideālais variants. Šīs saistības vada manu biznesu un jebkuras no manām aktivitātēm, jo daļa cilvēku zaudēja naudu manu kļūdu dēļ, mana plānojuma dēļ, aizņemoties naudu, lai varētu atbloķēt kādu citu kontu. Ir gadījumi, kuros es nevaru atdot naudu, – kas bija absolūts forsmažors, ne mana kļūda.
– Jūs protat nopelnīt naudu?
– Nauda nav mans dzīves mērķis. Mans mērķis ir noklāt parādu. Tas ir vienīgais mērķis, kāpēc man ir vajadzīga nauda.
– Bet kāds ir jūsu dzīves mērķis?
– Par šo jautājumu mēs bieži runājam ar manu draugu. Mēs domājam par mazajiem dzīves noslēpumiem un lielajiem dzīves moduļiem, kas liek rast sirdsmieru un personīgo laimi ar sevi. Es nevaru pateikt, ka zinu, kāds ir manas dzīves mērķis. Ja es sevi vēl paspīdzinātu ar šo jautājumu, varētu teikt, ka viena no atbildēm varētu būt – iemācīties nezināt, kāds ir dzīves mērķis. Ir tāds teiciens, ka dzīves kvintesence ir būt laimīgam savā rosības garā. Ja esat lasījis Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēli, tad zināsiet, ko šis stāsts vēsta. Proti, svarīgākais ir jaunrades akts, slēpjot un nedomājot par cilvēku, kurš šo aktu ir radījis. Nav nekāda personības kulta. Mani tas fascinē.
– Cik ātrā laikā jūs iedzīvojāties Sjerraleonē?
– Mani līdz paņemtie 7000 dolāri pazuda nepilnās divās nedēļās. Turklāt es sāku jaunu dzīvi bez jebkādām angļu valodas zināšanām. Līdz iedzīvojos, pagāja septiņi gadi.
– Toreiz nepratāt angliski, bet tagad jums, latviski runājot, ir akcents.
– Tagad es angļu valodā rakstu līgumus un Ebolas ledusskapju verifikācijas aktus. Es mācījos katru dienu trīs gadus. Pēkšņi tā bija pilnīgi cita vide, tradīcijas, attiecības, pat higiēna. Ja ierodies kā ekskursants, tu šausminies par netīrību un piečurātajām ielām, bet, dzīvojot ilgāk, tu sāc šausmināties par nācijas iekšējo filozofiju, dzīvesziņām un attieksmi pret norisēm. Cilvēki tur dzīvo pat ne nākamajai dienai, bet gan te un tagad, uz pilnu klapi. Tas arī veido attieksmi pret dzīvi. Viņiem neko nevajag. Mēs runājam par vidi, kur nevar nomirt badā. Vide tik ļoti izlaiž, ka vietējiem nav nekādas motivācijas kaut ko darīt. Viņi ir laimīgi. Tas ir daudz vairāk nekā vienkārši labi. Rietumāfrikai ir dotētais budžets. Viņiem nav sava sociālā budžeta.
– Ar ko jūs nodarbojāties pirmajos gados Sjerraleonē?
– Dzīvoju laukos. Joprojām pret Rietumāfriku valda tāda attieksme – atbrauksi ar meksikāņu spoguļiem, kurus vietējiem iemainīsi pret dimantiem. Šī augstprātīgā mentālā attieksme pret Āfriku cilvēku prātā nav izdzēšama.
Sjerraleonē ierodas savdabīgi cilvēki ar riska kapitālu vai pilnīgi psihopāti, kas notic kaut kādiem stāstiem. Šādi projekti ik pa laikam parādās. Pie vīra, kuru jau minēju, šādi cilvēki brauca. Es kādu brīdi strādāju viņa vadībā. Lai gan nekādas izpratnes nebija, mēs braucām pirkt zeltu. Tas notiek tā. Tu aizbrauc uz reģionu, kurā var atrast zeltu, apmeties ciematā pie vadoņa un pāris mēnešu dzīvo, lai saprastu, kāda ir sistēma, līdz sāc attīstīt iepirkuma tīklu un sistēmu.
– Lai pirktu zeltu, vajag naudu.
– Tieši tā. Tas tiek darīts, izmantojot investoru naudu. Šādi dzīvojot, tu cikliski attīsties, iegūstot zināšanas, izpratni, pozīciju un izglītību, līdz beidzot esi līmenī, kad tev ir, ko pārdot, jo tev ir savs know how. Tas prasa laiku. Liela daļa cilvēku paši mēģina radīt savu veiksmes stāstu. Es neesmu redzējis nevienu veiksmes stāstu, izņemot ķīniešu konceptu. Bet tas ir valsts projekts. Ķīniešu ekspansija Āfrikā ir stingri valstiski subsidēta.
Ar dimantiem ir tā, ka vienā gadā var paveikties, bet tam var sekot divi zaudējuma gadi. Tiklīdz tu tiec pie laba rezultāta, nākamajā gadā gribas raktuves paplašināt. Es runāju par sevi. Var sākties neapturamas lietavas. Dimantus rok nobloķētā upes gultnes posmā. Ir jāizrok bedre, jāizceļ grunts un tā jāskalo. Šie darbi ilgst aptuveni divus, trīs mēnešus. Sjerraleonē laikapstākļu secība ir šāda – no novembra līdz maijam ir sausā sezona, bet no maija līdz oktobrim tropiskais lietus mēdz līt vairāku nedēļu garumā no vietas, līdz rodas nogruvumi un citas nelaimes. Ja lietus uznāk pāris nedēļu agrāk, tavas raktuves tiek applūdinātas. Budžeta augšējie griesti nav nosakāmi, taču bez 200 000 investīcijas rakšanu nav pat vērts uzsākt.
– Cik daudz jūs zināt par dimantiem?
– Dimantu industrijā ir daudz paslēptu zināšanu, ar kurām neviens īpaši nedalās. Tas ir gan skolas solā iegūtais materiāls, gan pieredzes kopums. Es divus gadus esmu mācījies Dienvidāfrikā, Johannesburgā, kur ir viena no slavenākajām skolām pasaulē šajā nozarē. Skolu dibinājis Harijs Openhaimers un viņa ģimene. Viņš ir tas, kurš izdomājis dimantu mārketingu un industriju.
– Izklausās pēc vācieša.
– Izklausās, bet tie ir ebreji. Kas ir dimants? Pēc būtības tas ir absurds. Varbūt vērtīgākais ir paēst un aizmigt dzīvam? Viss pārējais ir izdomāts.
– Mākslīgi izdomāta vērtība.
– Tieši tā. Ir vesela sistēma, kā novērtēt dimantu. Bet, kas ir vēl interesantāk, – lai tu būtu kruts, tev ir jābūt dimantam. Latvijā tik ļoti nav izplatīta kultūra – saderināšanās gredzens ar dimantu, bet, jo īpaši Amerikā, tas ir viss, kas var būt. Tas pats attiecas uz mākslu. Kurš var pateikt, kāpēc šis vai tas mākslas darbs maksā tik, cik tas maksā?
– Jums pašam dimants šķiet skaists?
– Es esmu absolūts dimantu fans. Pirmkārt, tas ir ļoti sens minerāls, vismaz piecus miljonus gadu vecs. Vērtējot neslīpētu akmeni, tu vienmēr modelē, kāds tas izskatīsies. Tā ir vizualizēšana un izdomāšana. Zināmā mērā tas ir romantisks rēbuss. Visbeidzot pieplusojas arī indikatīvie parametri – cena, nauda, saspēle, kā nopirkt lētāk un pārdot dārgāk. Viss šis komplekss ietver ļoti interesantu nodarbošanos. Kā jebkura aizraušanās, arī šī ietver daudz spēles, jaunrades elementu un zināšanas.
– Pieminējāt neveiksmīgos dimantu stāstus. Varbūt jums tomēr ir savs veiksmes stāsts?
– No bedres vēl neesmu izrāpies. Bet esmu rezultatīvā ceļā uz to. Man ir nosacīti mazie veiksmes stāsti. Līdz ar Ebolas vīrusa izplatību valsts apstājās, to apjoza dziļa karantīna. Mūs izslēdza no starptautiskās aprites. Reisi tika atcelti, lidosta slēgta, kuģu satiksme neeksistēja, un robežas bija ciet. Šis posms ilga aptuveni divus gadus. Es ar labiem draugiem kopīgi izveidoju loģistikas security kompāniju, kura apkalpoja Ebolas centrus. Tie atradās maksimāli tālu no apdzīvotām vietām. Serviss sevī iekļāva 24/7 elektrības piegādi, kondicionierus, zāļu uzglabāšanas ledusskapjus ar temperatūru – 60 grādu, krāsnis līķu dedzināšanai. Tas ir plašs un dārgs servisa loks. Epidēmijas laikā nomira aptuveni 12 000 cilvēku. Pietika ar vienu pieskārienu, lai inficētos. Pat 80 procentu gadījumu sekas bija letālas.
– Jūs redzējāt Ebolas sekas pats savām acīm?
– Protams. Es redzēju, kā tiek nesti ķermeņi, kā tie tiek apsmidzināti.
Apkalpoju četrus Ebolas centrus. Kā to var neredzēt? Tu redzi, kā veseli ciemi ir apjozti ar sarkanām Don`t cross lentēm.
– Kā jums pašam izdevās izvairīties no nāvējošā vīrusa?
– Galvenokārt ievērojot preventīvos pasākumus. Lielākoties problēma bija līķis, kuru nokāvusi Ebola. Tajā brīdī ķermenis ir vistoksiskākais. Taču vietējo rituāli paģērē aizgājēja mazgāšanu un bučošanu. Līdz ar to visi, kas piedalās procesā, kļūst par nēsātājiem. Turklāt uz bērēm ierodas teju visi, kuri aizgājēju dzīves laikā ir sastapuši.
– Jūs šobrīd dzīvē meklējat jaunas iespējas vai arī tās atrod jūs?
– Es uz šo visu skatos mazliet citādi.
Proti, es mēģinu darīt lietas, kas varētu būt absolūtā saskaņā ar manu sirdsapziņu.
Tas, kas notiek, pats atnāk pie manis. Es mēģinu dzīvot ļoti sabalansēti, ne pārāk lielā emocionālā diapazonā esošu dzīvi. Modelējot tā izskatītos kā taisne. Kā laimīga taisne. Esmu mazliet noguris no pārlieku emocionālajām šūpolēm, jo man zaudējumi ir nākuši ļoti smagi. Nezinu, vai vēlreiz spētu sevī atrast spēkus, lai ko tādu pārdzīvotu. Tas arī ietver distancēšanos no dziļākām attiecībām un tādām izvēlēm kā bērni. Ja kaut ko no tā zaudētu, neesmu pārliecināts, ka spētu atgūt līdzsvaru.
– Kāda šobrīd ir jūsu dzīve? Jūs to arī baudāt?
– Mans ikdienas rituāls ir ļoti garas brokastis, kurās es apskatos Latvijas failu, kas te notiek. Ikdienā es secīgi menedžēju darba lietas Āfrikā un cenšos samierināt savu sirdsapziņu. Uz šiem trim vaļiem mana dzīve notiek. Es jūtu, ka nākotnē varētu veidoties zināms vakuums. Mums ar Kasparu Rogu ir kopīgs un ļoti sens sapnis – ar jahtu apbraukt apkārt zemeslodei. Vēl viens nepiepildīts sapnis ir atrast lielu dimantu un nosaukt to vārdā, ko esmu izdomājis. Būtu forši, ja sanāktu, bet ne obligāti.
– Kādā vārdā?
– To es neteikšu. Ja tas notiks, tu uzreiz sapratīsi, ka tas ir manis atrastais dimants.
– Kaspars Roga ir jūsu draugs?
– Mans ir tikai viens liels draugs, ar kuru mēs runājam vienmēr, visur un par visu. Un, jā, tas ir Kaspars. Arī mēs viens otram šobrīd sēžam pretī, pateicoties viņam un arī Sandijam Semjonovam, kurš ar mani un Kasparu izspēlēja ļoti gaumīgu triku.
Pirms vairākiem gadiem Sandijs gribēja par mani uzņemt filmu. Es viņam atbildēju, ka jau bija sižets televīzijā, un ar to pietiek. Man neko vairāk nevajag. Es jau visu izstāstīju – gan par dimantiem, gan par sevi. Sandijs teica, ka viņš saprot, un mēs šķīrāmies ar manu pieklājīgo – nē.
Pēc dienas man atkal zvanīja Sandijs un teica, ka viņš ir runājis ar Kasparu, kurš gribot taisīt filmu par mani un pats arī režisēt. Rogam es nevarēju atteikt.
– Ar Rogu bijāt pazīstami ilgi pirms tam?
– Ļoti ilgi. Manās kāzās spēlēja ansamblis Prāta vētra. Dzīves izpratne un rokenrols mums ar Kasparu ir sapasējis vislabāk. Tolaik, jāsaka, kā ir, es biju visai kruts baņķieris, bet Kaspars bija absolūts rokenrols no dzīves pozīcijas. Es viņam rādīju savu dzīvi, bet viņš mani vilka tajā dzīvē, ko pazīst viņš.
Bet par ko mēs runājām pirms tam? (Mirkli domā.) Ā, par Sandiju! Pēc sarunas ar Sandiju es piezvanīju Rogam, jautājot, kamdēļ viņš tā dara un kam viņam to filmu vajag. Bet viņš atbildēja tā – man zvanīja Sandijs un teica, ka Kauliņš piekrīt filmēties tikai tad, ja tu režisē. Tā rezultātā sanāca filma par to, kā mēs viens otru dzīves laikā esam sajutuši un izveidojuši platformu, kurā es nekādi nebūtu gatavs atteikties no Kaspara kā mana drauga.
– Kā jūs saprotat draudzības jēdzienu?
– Mana un Rogas draudzība ir tāda – es varētu būt ļoti kritisks pret viņa tuvākajām lietām un ļoti nekritisks pret visu pārējo, kā viņš dzīvo. Un viņam pieder tādas pašas tiesības. Roga ir avantūrists.
– Vai tad jūs tāds neesat?
– Uzskatu, ka nē. Es esmu kā Aspergera sindroms. Es eju pa noteiktām takām, uz noteiktiem restorāniem, man ir noteikti rituāli un cilvēki. Bet Rogam ir absolūts karuselis, kurā viņš ļoti labi sajūt vēja virzienus, krāsas un iespējamo rezultātu. Es biznesā noteikti esmu lielāks mākslinieks, nekā viņš biznesmenis savā mākslā. Un otrādi.
– Jūs mēdzat ikdienā ieskatīties spogulī?
– Man Āfrikā nav spoguļa. Tikai tāds pavisam mazs bārdas dzīšanai. Man ir viena kategoriska prasība – lai mājās nebūtu neviena pilna auguma spoguļa.
– Kāpēc tā?
– Es nezinu. Man negribas. Varbūt man nav drosmes ieskatīties. Tu trāpīji jautājumā, par kuru esmu mazliet aizdomājies pavisam nesen. Braucot uz Eiropu, es pieķeru sevi ilgi skatāmies spogulī. Parasti pirmais Eiropas flešbeks iestājas, ieejot lidostas tualetē. Ir gadījies, ka es piecpadsmit minūtes mazgāju rokas, veroties spogulī.
– Ko jūs tajā brīdī redzat?
– Es nezinu, vai es redzu. Visticamāk, es domāju. Baigi domāju. Tās ir absolūti meditatīvas domas. Iespējams, šī ir atbilde uz jautājumu – es negribu ikdienā šos brīžus nonivelēt.
Man patīk šie mirkļi, jo tad es kļūstu par sevi.
