Motogāmija — viens motocikls, viens pats ceļā, viens pats savā klubā

Vīru lietas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
27. marts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
Vai ir iespējamas attiecības ar motociklu? Jā, un Mārcis pat zina tām nosaukumu – motogāmija.

Vēja brāļi, Elles eņģeļi un Ceļu velni. Tie ir motoklubi, kuri, baros braucot pa Jūrmalas šoseju, ģimenes auto sēdošajiem – vīram un sievai – raisa heterogēnas izjūtas. Vīrs visdrīzāk izrāda ārēju nosodījumu, aizverot mašīnas logu un pagriežot skaļāk Radio SWH, kas tobrīd atskaņo grupas Yes dziesmu Owner of the lonely heart. Tas ir viss, uz ko viņš ir spējīgs. Lai gan dziļi sirdī gribētu būt kopā ar pārējiem tur ārā.

Just starp kājām rēcošu dzelzi, bet zaļajās pieturās kopā ar biedriem pacelt vidējo pirkstu garām braucošajām mašīnām, kuras signalizē nepiedienīgajam skatam.

Tikmēr sieva sevi iztēlojas kā trauslu, garmatainu būtni, kuras dibens ir iespīlēts melnā ādā, bet viņas rokas vijas ap bārdaina tēvaiņa apaļo vidukli, ko kopā satur ar uzšuvēm noklāta ādas veste. Benzīntankā viņu uzsēdinās uz degvielas bākas, un vīrs ar alus vēderu līdz ar karsto elpu iestums savu mēli viņas mutē.

Bet šis nav stāsts par brāļošanos uz ceļa. Šā stāsta galvenais varonis ir Mārcis Pavasars, kuram pieder tieši tāds motocikls, kādu viņš ir vēlējies. Viņa attiecības ar šo motociklu ir monogāmas jeb, kā pats saka, motogāmas.

Cits dibens

1992. gadā Kumamoto rūpnīcā Japānā tika saskrūvēts šobrīd Mārcim piederošais motocikls Honda CB 400 Super Four. Tolaik tas bija noslēdzošais elements CB400 standarta seriālā. Turklāt 1992. gada varonis un koplietošanas ceļiem iznāca kails, proti, roadster versijā.

Lai arī šis 1992. gada modelis ir gana izplatīts visā pasaulē, tas vienmēr ražots tikai Āzijas tirgiem un pie tā kārotājiem, piemēram, Eiropā visbiežāk nonācis pa jūras ceļiem. Tā arī šī Honda ap tūkstošgades miju pēc tāda paša scenārija konteinerā ieceļoja Latvijā. Tolaik moci ar nepilnu 10 000 kilometru nobraukumu sev nopirka Mārča tēvs, bet 2007. gadā Mārcis motociklu no tēva atpirka. «Ar šo moci esmu kritis un, pateicoties tēvam, arī iemācījies braukt. Honda ir mans pirmais un vienīgais motocikls.

Tagad man pašam ir trīs dēli, un, kamēr kāds no viņiem neizrādīs interesi par motociklu, virsū ar to nebāzīšos.

Man nav svarīgi, lai viņi darītu to, ko daru es. Galvenais, lai dēli ir laimīgi,» stāsta Mārcis un piebilst: «Labi, es pateikšu pavisam godīgi. Es metu acis arī uz Triumph motocikliem. Tie ir stilīgi un vecmodīgi braucamie. Mana Honda arī tāda būtu bijusi, ja vien skatu nebojātu tā sasodītā deviņdesmito gadu pakaļa! Bet tagad pēc pārbūves es moci tiešām mīlu. Un man neko citu nevajag. Sākumā tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, tā bija mīlestība pēc plastiskās operācijas, jo zināju, kas man viņā nepatīk.»

Motociklu pārbūvēja vīri no Rascal Motorcycles darbnīcas saskaņā ar projektu, lai vēlāk, izejot tehnisko apskati, nerastos liekas problēmas. «Man nepatīk cafe racer stils tik ļoti, lai es savu Hondu pilnībā pakļautu tāda veida pārbūvei. Man patīk mana motocikla oriģinālā bāka, bet sēdekli gan atļāvos pārmantot no cafe racer. Turklāt tas nav nopirkts gatavs, bet speciāli rokām taisīts un šūts. Tagad tas nav tik augsts un mīksts kā bulka. Dakša ir iesēdināta, bet pats mocis ir zems, ciets un precīzs.

Tagad, kad Honda ir tāda, kā man patīk, vieglāk definēt savas simpātijas. Tas ir vienkāršs, primitīvs un klasisks motocikls. Tam pat nav tādas ekstras kā degvielas indikators. Kad uzpildu bāku, odometru noregulēju pa nullēm un zinu, ka pie 300 atkal jāuzpildās. Nu labi, varbūt no drošības viedokļa drusku žēl, ka nav ABS

Ar šādu izpūtēju motocikls ieradās Eiropā. Tas nav oriģināls. Visticamāk, šo tūningu ir veicis motocikla iepriekšējais saimnieks Japānā.

Viens

Pēc pārbūves Honda paredzēta vienam cilvēkam. Pasažierim vietas nepietiek. «Mēs ar sievu vienmēr smīnam par tiem džekiem, kuri vadā sev līdzi draudzeni vai sievu. Smejamies, ka viņus laikam vienus nelaiž. Turpretī es braucu tikai viens, un mana sieva to labi saprot,» smej Mārcis. «Bet, ja nopietni, mani arī nesaista barā braukšana. Nekāda naida, es vienkārši domāju, ka tas ir pretrunā ar moču būšanu. Ne velti smejoties saku, ka pārstāvu motoklubu Viens pats, kurā ir svarīgs noteikums – nepiedalīties motosezonas atklāšanā un noslēgumā, jo tad brauc visi.»

«Es droši vien esmu arī bailīgs cilvēks, jo man patīk vienkārši braukt – bez pārspīlējumiem, pārkāpjot noteikumus vai ceļot ratā. Tamdēļ arī 400 kubikcentimetru motora tilpums mani pilnībā apmierina.»

Motocikls ir arī rokenrola atribūts. Tā ir brīvība. «Braucot esi pliks, bez aizsardzības. Arī ceļojums ar motociklu ir brīvība. Ar Hondu esmu izbraukājis Skandināviju un Horvātiju. Un, kas vēl ir svarīgi, braucot velku ādas drēbes, nevis tos mūsdienīgos plastmasas un gore tex kostīmus. Tas galīgi nav rokenrols,» smej Pavasars.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+