• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Viegls lietus, A/DA vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Motociklists Jānis Vinters: Savas asaras nereklamēju

    Intervija
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    26. janvāris, 2008
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia Commons
    JĀNIS VINTERS ir arī lauksaimnieks un četru meitu tēvs. Emocionāls, mazliet sentimentāls un, nenoliegšu, arī vīrišķīgi šarmants un šķelmīgs. Pat slimnīcas gultā.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2008. gada 47. numurā.

    – Mūs satrauca ziņa, ka tev ir stipri traumēts mugurkauls. Kā jūties, un cik nopietna ir trauma?

    – Piedalījos Desert Challenge rallijreidā Apvienotajos Arābu Emirātos. Diemžēl kritu un stipri sasitu muguru. Kad tikko nokritu, arābi man pateica, ka tā ir viegla muguras trauma un pēc diviem trim mēnešiem es varēšu kāpt atpakaļ uz moča. Latvijā veicu datortomogrāfiju, un parādījās pavisam cita aina – izrādījās, ka no apakšas ceturtais muguras skriemelis ir nevis tikai iešķēlies, bet lūzis.

    Traumas sekas varēja būt ļoti bēdīgas.

    Ārsti man piedāvāja divas iespējas – trīs mēnešus ievērot gultas režīmu, taču bez garantijas, ka skriemelis saaugs. Otrs variants bija operācija, kuru es izvēlējos. Tās laikā man saskrūvēja kopā vairākus skriemeļus. Pēcoperācijas periods gan bija sāpīgs. Par to biju šokā, jo pēc citām operācijām tik stipri nebija sāpējis. Tas vien liecina, ka trauma ir diezgan nopietna. Kad vidējais skriemelis pēc sešiem vai deviņiem mēnešiem sadzīs, skrūves ņems ārā. Un vēl pēc trīs mēnešiem būšu atkal vesels. Pavisam atveseļošanās laiks man būs divpadsmit mēnešu. Mājās mani laidīs jau šonedēļ, bet vēl divus mēnešus man būs ļoti saudzējošs režīms – labāk guļus nekā stāvus, bet nekādā gadījumā sēdus. Daudz man to lūzumu bijis, traumās vien man bijušas operācijas gan potītei, gan plecam, gan arī rokai.

    – Kāda ir sajūta, ka tava dzīve pēc nemitīga skrējiena pēkšņi ir apstājusies?

    – Sajūsmā, protams, neesmu. Taču mierinu sevi ar domu, ka varēja būt vēl trakāk. Priecājos, ka kustas rokas un kājas un ka pavisam drīz jau būšu mājās. Tas ir tikai sports, tikai treniņi, ko esmu zaudējis.

    – Bet kā ir ar Dakāras ralliju, kas taču bija tavs tuvākais mērķis?

    – Vēl nezinu, kā viss notiks. Taču vēlos, lai kāds brauktu manā vietā, jo citādi iemaksātā nauda vienkārši aizies zudumā. Katrā ziņā kādam cilvēkam būs iespēja par salīdzinoši nelielām izmaksām īstenot savu sapni. Zinu, ka ir džeki, kas grib braukt, bet, cik ir tādu, kas var, nezinu. Ir bijuši arī tādi, kas piesakās Dakārai un jau prologa braucienā izstājas, jo nevar pa smiltīm nobraukt pat divus kilometrus. Bet pieteicās taču braukt desmit tūkstošus!

    – Vai ģimene neiebilst pret tavu bīstamo vaļasprieku?

    – Ar mani nav vērts karot. Domāju, ka manas meitenes to jau sen sapratušas un manu piedalīšanos sacensībās, kā arī kritienus un traumas uztver kā pašsaprotamus. Mamma gan vienmēr ļoti pārdzīvo, kaut to pārāk neizrāda. Šad tad tikai izspļauj, ka varbūt vienreiz pietiks, varbūt beidzot sākšu domāt ar galvu un nebraukšu vairs. Tāpēc, ja ar mani kaut kas notiek, cenšos laikus paziņot, lai tik ļoti neuztraucas, vai mēģinu nepateikt visu līdz galam. Ģimene mani ļoti atbalsta. Arī tagad izturas saprotoši. No mazpazīstamiem cilvēkiem gan dzirdu gandrīz vai pārmetumus – ko mēs tagad skatīsimies un par ko pārdzīvosim?

    – Kā tevi varētu atturēt no kaut kā, ietekmēt?

    – Ar mīļiem vārdiem. Laikam jau arī ar asarām. Par laimi, manas meitenes vēl to nav iemācījušās (smejas).

    – Pastāsti par savām meitenēm! Vecākā meita ir tik liela, ka mierīgi varētu būt tava draudzene.

    – Laurai ir deviņpadsmit gadu, un mēs tiešām kādā Jāņu pasākumā tikām noturēti par pāri. Siguldā mums pienāca klāt viens no pasākuma «Jāņi dzied» dalībniekiem, parunājāmies. Pēkšņi viņš saka: kas tad jums, jauniem un smukiem… Prasīju, cik gadu viņš mums dod. Neatceros, cik Laurai deva, bet man kādus divdesmit trīs vai divdesmit piecus. Kad pateicu, ka tā ir mana meita, cilvēks bija šokā. Ir jau patīkami, ka mani par tik jaunu uzskata.

    – Laura pie tevis sāka dzīvot tikai tad, kad viņai bija jau pieci gadi…

    – Lauras dēļ negribu pārstāstīt visus sīkumus, taču, kad viņa piedzima, biju jauns. Ļoti jauns.

    Vairākus gadus nemaz īsti nezināju, tikai nojautu, ka man ir meita.

    Tikai pēc tam, kad uzzināju, ka tā tiešām ir mana meita un ka viņai ir ļoti grūti apstākļi, izlēmu Lauru paņemt pie sevis. Tas gan nebija viegls lēmums. Bija grūti pierast, grūti pieņemt viņu kā savu bērnu. Bet vēl grūtāk tobrīd bija manai sievai Diānai. Kad iepazināmies, biju viens un brīvs. Un te pēkšņi – bērns. Pasmagi bija pieņemt svešas sievietes bērnu un ar viņu saprasties. Ietekmēja arī tas, ka Laura bija augusi ļoti grūtos apstākļos un tie bija atstājuši viņā ļoti dziļu iespaidu.

    Vairs neatceros, kurā mirklī Laura sāka man uzticēties. Ja godīgi, neesmu pārliecināts, vai arī tagad viņa līdz galam man uzticas. Taču viņa ir ļoti forša, ļoti gudra meitene ar interesantu domāšanas veidu. Tagad gan viņa ir aizskrējusi uz Angliju. Grib gadu pamācīties ģimnāzijā, lai nākamgad varētu iestāties kādā Anglijas augstskolā. Laura arī strādā. Es gan nepiekrītu, ka Latvijā ir tā sliktākā izglītības sistēma un ka jābrauc studēt uz ārzemēm. Bet tā ir viņas izvēle. Diemžēl patlaban pats nezinu par Lauru tik daudz, cik gribu zināt. Laura atrunājas, ka nav laika, esot vienā skriešanā – pa dienu viņa mācās, pa nakti strādā, bet pa vakariem guļ. Gaidu viņu mājās, lai izrunātos.

    – Tev ir vēl viena liela meita.

    – Jā, Lindai ir piecpadsmit gadu. Viņa ir izcili talantīgs un gudrs bērns. Ārkārtīgi labi mācās, pie kā cītīgi piestrādājusi viņas mamma, bet arī Linda pati cenšas. Viņa mācās gan valodas, gan aizraujas ar dažādām lietām: sāka dziedāt skolas korī, mācās spēlēt ģitāru, darbojas keramikas pulciņā. Lepojos, ka viņu aizrauj tik daudzas lietas. Ka ar viņu nav tā kā ar daudziem citiem mūsdienu jauniešiem, kurus nekas neinteresē un nekas neaizrauj.

    – Un kādas ir tavas attiecības ar Lindu?

    – Lindas mamma Aiga bija mana pirmā sieva, ar kuru apprecējos uzreiz pēc vidusskolas un ar kuru kopā nodzīvoju tikai gadu. Visu savu mūžu Linda dzīvojusi kopā ar mammu, bet pie manis tikai ciemojusies. Man žēl, bet attiecības ar Lindu man neveidojas tik viegli, kā gribētu. Es vēlējos būt kopā vairāk, biežāk, bet tā iegrozījās, ka otrajai sievai Diānai tas īsti nepatika. Viņas negatīvā attieksme bija ļoti labi redzama. Līdz ar to Lindas ciemošanās pie manis kļuva arvien retāka un retāka. Tagad es to ļoti nožēloju.

    Līdzīgi bija arī ar Lauru. Kā jau minēju, sākumā Diānai bija ļoti grūti viņu pieņemt, un mēs vienojāmies, ka Laura kādu laiku dzīvos pie manas mammas. Par laimi, vēlāk abu attiecības uzlabojās un Laura atkal atnāca dzīvot pie mums. Bet pēc vairākiem gadiem, kad ar Diānu izšķīros, Laura pat palika dzīvot pie viņas, nevis pie manis. Kāpēc? Pirmkārt, sievietēm ir vieglāk saprasties. Otrkārt, esmu diezgan prasīgs, bet Laurai stingrā tēta vietā droši vien gribējās un vajadzēja mātes mīlestību, kura viņai trūkusi. Diāna viņu ir pieņēmusi kā savu meitu, un abām izveidojušās labas attiecības.

    – Vai tu ģimenē esi policists?

    – Jā, jā, es esmu tas sliktais policists (smejas). Tas, kuram visu laiku jāievieš kārtība. Lai nedabūtu brāzienu, man daudz kas nemaz netiek izstāstīts.

    – Un kā tu liec bērniem manīt, ka mīli viņus?

    – Es to pasaku. Kādreiz šādus vārdus nevarēju no sevis izdabūt, bet tagad to varu. Mazajiem jau pavisam viegli to pateikt. Attiecībā uz Lauru un Lindu tas tā nesprūk katra vārda galā, jo viņas jau ir lielas. Bet es ļoti mīlu ne vien abas mazās, bet arī lielās meitas. Ar Lindu attiecības veidojas sarežģītāk, taču ļoti ceru, ka viņa saprot un zina, cik ļoti viņu mīlu. Cenšos palīdzēt, cik varu. Cenšos runāt gan ar Lindu, gan Lauru par attiecībām, esmu mēģinājis pārrunāt, kāpēc ir tā, kā ir. Vismaz viņas apgalvo, ka saprot.

    – Pastāsti par savām mazajām meitenēm!

    – Vakar abas bija ciemos. Sārai tūlīt paliks deviņi gadi. Viņa ir tik kustīga un dzīvelīga it kā nagla būtu dibenā. Savukārt Megija, kurai ir vienpadsmit gadu, ir ne vien lielāka, bet arī prātīgāka par māsu. Abas mani samīļo, pažēlo… Aizkustinoši un mīļi. Diemžēl vairs nedzīvoju kopā ar Diānu un līdz ar to arī meitām, taču cenšos ar viņām pavadīt kopā ļoti daudz laika, jo bērni man ir svarīgāki par visu.

    – Piedod, bet tev dzīve veidojusies kā meksikāņu seriāls…

    – Nu… Var jau būt, ka no malas tā arī izskatās, ka man bijusi sieviete pēc sievietes. Ar Lauras mammu satikāmies agrā jaunībā, un tās pat nebija uzskatāmas par īstām attiecībām. Jā, ar pirmo sievu nodzīvoju tikai gadu, bet ar Diānu nodzīvojām kopā trīspadsmit. Un labi nodzīvojām. Turklāt varu apgalvot, ka manās attiecībās patiešām bijusi mīlestība.

    – Vai tu joprojām tici mīlestībai?

    – Es nevaru tai neticēt. Mīlestība ir. Tā ir kā enerģijas nezūdamības likums. Jā, man ļoti žēl, ka viss noticis tā, kā noticis. Ka vairs nedzīvoju ar sievu. Bet izlietu ūdeni nevar sasmelt. Ja mīlestība ir pagaisusi, tā diemžēl vairs nevar atjaunoties.

    – Vai ir iespējams noķert mirkli, kad mīlestība sāk zust?

    – Manuprāt, jābūt psiholoģiski ļoti spēcīgam, lai spētu fiksēt mīlestības izzušanu un kaut ko mainīt. Parasti mirklī, kad fiksē, ka mīlestības vairs nav, ir jau par vēlu. Tā ir kā inerce. To, kas noticis, apzinies tikai tad, kad jau stājies. Mīlestība ir liels darbs, ļoti liels darbs. Esmu pārliecināts, ka neesmu pietiekami labi darījis šo darbu, par ko man arī ļoti žēl.

    – Savās jaunajās attiecībās tu esi gatavs visu darīt pavisam citādi?

    – Pilnīgi noteikti. Es daudz vairāk domāšu par to, lai šīs attiecības koptu, pastāvīgi uzturētu. Centīšos panākt, lai dzirkstele vairs nezustu.

    Tad, kad daudz esi pārdzīvojis un daudz ko zaudējis, tad saproti, ka daudzas lietas vajadzēja un varēja darīt citādi.

    Saproti, ko no sevis varēji tā visa labā ziedot un cik daudz vairāk no sevis varēji ieguldīt attiecībās.

    – Tavuprāt, pēc šādām atklāsmēm iespējams vairs nekļūdīties?

    – Nezinu. Neviens jau negrib mācīties no citu kļūdām, visi mācās no savējām. Es tiešām vēl nezinu, ko var un ko nevar mainīt. Bet vismaz spēju saskatīt, kur un ko varēju darīt daudz citādi, daudz labāk. Stulbi ir apzināties – ja būtu rīkojies citādi, visa dzīve taču būtu izvērsusies citādi. Diemžēl nevaru būt pārliecināts, ka vairs nekad nekļūdīšos. Galu galā – ja nebūs vecās kļūdas, būs jaunas. No otras puses, par to visu pārāk daudz nedrīkst domāt, jo pārlieku baidīties no savām kļūdām arī nav pareizi.

    – Vai jau esi mainījis ko tādu, kā dēļ vari sist sev uz pleca?

    – Ārprāts! Es vispār sev nekad nesitu uz pleca! Ja arī atzīstu, ka man bijušas kādas kļūdas un pacenšos tās labot, tāpat nekad nesitu sev uz pleca – o, tu tagad esi labais džeks, tā turpināt! Cenšos darīt labāk, un viss. Pats sevi nevērtēju, gaidu, kad to darīs kāds cits. Esmu ļoti paškritisks. Domāju, ka arī sportā labi rezultāti man bijuši tāpēc, ka esmu paškritisks. Ja tāds esi, tad vienmēr centies labot savas kļūdas un darīt vēl labāk. Sākumā esi pārlaimīgs, ka esi otrais, bet pēc tam, kad esi bijis pirmais, otrā vieta vairs neapmierina. Tad tā jau ir neveiksme.

    – Zinu, ka savulaik ar lauztu potīti nobrauci gandrīz desmit tūkstošus kilometru.

    – Potītes lūzuma sekas joprojām ir manāmas. Bet – es esmu traks! Tiešām. Kāpēc? Jo veselu gadu esi gājis uz vienu konkrētu pasākumu, esi maksimāli koncentrējies, ieguldījis mežonīgi daudz līdzekļu, devis cerības vairākiem cilvēkiem, pakārtojis savu dzīvi šim vienam notikumam.

    Un pēkšņi kaut kāda štrunta lūzuma dēļ tev jābrauc mājās! Da neparko!

    Turpināju ceļu ar domu, ka braukšu, cik varu izturēt. Ja nevarētu izturēt, brauktu atpakaļ. Tas neattiecas tikai uz sportu. Ja gribu sasniegt kādu mērķi, daudzas lietas tiešām kļūst mazsvarīgas. Sevišķi sāpes vai traumas. Daru līdz galam ar tādu kā patriotismu, sevis apliecināšanu. Ir taču interesanti izzināt savas robežas, pārbaudīt, cik vari izturēt.

    – Lai mūsu laikos nopietni darbotos lauksaimniecībā, kā to dari tu un tava ģimene, arī jābūt mazliet trakam.

    – Sākām es, brālis un tēvs. Tagad esam palikuši abi ar brāli, jo tēvs ir Eiropas pensijā. Mūsu saimniecība atrodas Zemgalē, kas skaitās ļoti auglīga zeme. Taču es nedomāju, ka mums klātos sliktāk jebkurā citā vietā, jo svarīgākais ir atrast savu nišu, atrast lauksaimniecības veidu, kas piemērots tai vietai, kur saimnieko. Meklēt un atrast, kas ir izdevīgāk. Jāmēģina iet līdzi laikam, un tad viss notiks. Tas ir nemitīgs darbs ar galvu, jo visu laiku jārēķina, jākalkulē. Bet darba mēs, kā redzams, nebaidāmies.

    – Problēma laukos ir arī darbaspēks.

    – Tik traki nemaz nav. Īpaši tagad, kad samazinājušies celtniecības apjomi un vairs tik viegli nevar atrast darbu. Cilvēki dzīvo un strādā laukos. Protams, daudziem problēma ir alkohols. Mēģinām no tādiem cilvēkiem atbrīvoties. Bet, ja kādam kādu reizi gadās, bet mēs zinām, ka tas ir normāls cilvēks, piedodam. Pie mums strādā vieni un tie paši ļaudis jau daudzus gadus. Ļoti novērtēju cilvēkus, kuriem var uzticēties. Zinu saimniecības, kur darbinieki mainās katru gadu. Uzskatu, ka tā ir darba devēju nolaidība. Man personīgi rūp gan mani darbinieki, gan viņu problēmas, un, ja varam palīdzēt, tad to arī cenšamies darīt.

    – Kas ir jūsu ražotā produkcija?

    – Kvieši, rapsis un kviešu sēklas. Drīzumā audzēsim arī kukurūzu. Plānojam realizēt ļoti lielu projektu – biogāzes un elektrības ražošanu. Brāļa saimniecībā domājam atsākt audzēt arī cukurbietes, kas ir ļoti noderīgas biogāzes ražošanā. Bet lauksaimniecībā traucē neziņa par rītdienu. Principā jāparedz viens solis uz priekšu. Mani mazliet biedē arī krīze. Īpaši tāpēc, ka bankā tagad jāņem kredīts, kredītprocenti augstāki, izdevīgums samazināsies. Bet es ticu, ka viss izdosies.

    – Un kādi ir tavi naudas tērēšanas paradumi? Tavs vaļasprieks tomēr prasa diezgan lielus ieguldījumus.

    – Daudz prasa, jā. Bet es neielieku vaļaspriekā tik daudz, lai no tā ciestu mani tuvinieki. Neesmu tāds fanāts, lai vaļaspriekam iztērētu arī to, kas paredzēts ēšanai. Taču zinu cilvēkus, kas tā dara un vēl paņem kredītu bankā, ieķīlā māju, lai piedalītos kādā pasākumā. Tas ir par traku.

    – Bet tev ir svarīgi ģērbties zīmolu drēbēs?

    – Nē, man nav svarīgi, lai drēbēm būtu uzkārts DG. Taču man ir svarīgi, lai man patiktu, kā tās izskatās. Ja paskatos spogulī un man nepatīk, tad slikti jūtos, lai kāds brends tas būtu. Gribu ģērbties, kā man patīk, pirkt drēbes, kas man patīk. Eju uz tiem veikaliem, kur ir plaša izvēle, salīdzinu izskatu, cenas. Un tad pēc pāris stundām, galīgi izmocījies, beigās nopērku kaut ko. Ja vēl paņemu līdzi meitas vai draudzeni, tad gals klāt. Taču kādā lielveikalā esmu nopircis sporta kurpes par trim latiem. Biju savas aizmirsis mājās, ieskrēju un nopirku. Novingroju ar tām pusgadu.

    – Kas tevi aizkustina?

    – Esmu diezgan emocionāls, mani var aizkustināt emocionāla filma, teātra izrāde. Varu no aizkustinājuma arī raudāt. Ne jau visu dienu bez apstājas, bet asaras acīs saskrien un reizēm arī pasprūk. Reizēm asaras saskrien acīs no tā, ka kļūst kādu žēl. Esmu novērojis, ka īpaši sentimentāls kļūstu brīžos, kad esmu saslimis. Bet pārāk savas asaras nereklamēju, gribas parādīt sevi kā savaldīgu cilvēku.

    – Tikai vēlies parādīt vai tiešām tāds esi?

    – Vispār esmu impulsīvs, taču esmu kļuvis daudz mierīgāks nekā pirms dažiem gadiem. Mieru dod pieredze, apziņa un sapratne par to, ka jebkuras nepatikšanas nav pasaules gals. Zeme nebrūk, un okeāns neplūst mums virsū, tāpēc nav, par ko šausmīgi satraukties. Taču, ja man tāda trauma kā tagad būtu pirms pieciem gadiem, uztvertu to ārkārtīgi traģiski. Tagad saprotu, ka neko nevaru mainīt, man tam jātiek pāri un jādzīvo tālāk.

    – Un kas tev palīdz dzīvot?

    – Esmu luterānis. Ticu Dievam. Neesmu fanātiķis, bet vienkārši ticu. Jā, es izmantoju savu ticību – lūdzu Dievu. Taču neuzskatu – no tā, kam tici, tev kaut kas jāgaida. Citādi tas sanāk tāds savtīgs pasākums – sak, kāda jēga man no ticības, ja es no tās neko nesaņemu. Uzskatu, ka labāk ticēt nesavtīgi. Un lūgšana, grēku sūdzēšana – tā patiesībā ir saruna ar sevi. Tu pažēlojies, izsūdzies – un kļūst vieglāk. Tā ir sevis ārstēšana. Tikpat labi to var darīt pie psihologa, psihoterapeita.

    – Esmu dzirdējusi runas, ka tu atņemot darbu profesionāliem dziedātājiem… Tas, protams, joks.

    – Dziedāt man ļoti iepaticies. Liene Šomase mani jau vairākkārt aicinājusi uz saviem koncertiem. Skaidrs, ka piekritu! Parasti centāmies iedabūt koncertā mūsu priekšnesumu ar moci. Cilvēkiem ļoti patika! Iespējams, kad drusku atveseļošos, man ar Lieni būs jādzied pat Kongresu namā. Vai uz moča, nezinu. Redzēs, kā dzīs mana mugura un vai drīkstēšu sēdēt.

    Mums jau tā dziedāšana ģimenē. Mamma ar tēti dziedājuši korī un dzied vēl aizvien, arī brālis ar sievu dziedājuši korī. Visi mēs dziedātāji. Jubilejās dziedam karaoki vai vienkārši tāpat. Starp citu, arī mazās meitas mācās mūzikas skolā. Jaunākā mācās dziedāt solo, bet Megija spēlē ģitāru. Drīzumā arī pats esmu nolēmis mācīties spēlēt ģitāru.

    – Tu jau mācies arī augstskolā.

    – Jā, Lauksaimniecības universitāte otrajā kursā, un tieši tagad man būtu jākārto eksāmeni. Pēc iznākšanas no slimnīcas būs jālūdz, lai ļauj man eksāmenus kārtot individuāli. Patiesībā mācības daļēji uzsāku Lauras dēļ. Viņa kādā skolas sacerējumā bija uzrakstījusi, ka viņas tētis iestājies universitātē. Bišķīt pāršāva pār strīpu. Ko es varēju darīt? Bija jāiestājas.

    – Vai ir kāds sapnis, kuru ceri piepildīt?

    – Mans sapnis ir uzvarēt Dakāras rallijā.

    Ja tas nenotiks – nu un? No tā taču nekas nemainīsies.

    Izjūtas uzvarot ir foršas. Bet viss ir forši arī tāpat, bez uzvarām, jo, īstenojot savu sapni, reizēm vari zaudēt kādā citā jomā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+