Modele un fotogrāfe Yazemeenah: Biju svešiniece pati savā ģimenē

Sievietes pašapziņa
Līga Dimante
31. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Hasse Nielsen
Kādā rītā, atvērusi acis, pieķēru sevi ar īkšķi telefonā skrullējam feisbuka niekus, kad pēkšņi ieraudzīju video, kas strauji uzmodināja kā auksta ūdens šalts. Manas acis skatījās uz sievieti – pasaku feju gariem, sudrabbaltiem matiem, slaidu, graciozu augumu un hipnotiski skaistu seju. Viņas balss skanēja liegi un maigi kā angliski izdziedāts franču šansons. Viņa priecīgi skrēja, lēkāja pa pludmali, smejoties, priecājoties par dzīvi kā taurenis. Sieviete savos vairāk nekā sešdesmit, bet jauneklīgi dabiska un starojoša.

Tajā brīdī galvā radās doma: vēlos atstāt savu eksistenciālo dilemmu mokas pagātnē, būt laimīga un dzīvot viegli līdz pat vecumdienām, kā to dara viņa. Tā bija pirmā reize, kad uzzināju par senioru modeli, fotogrāfi, iedvesmotāju, kuru pasaulē pazīstama ar vārdu Yazemeenah.

Viņa uzauga Korsikā, modeles karjeru uzsāka Ņujorkā, bet tagad viņa dzīvo Kalifornijā, ir Francijas un Amerikas dubultpilsone. Viņa aktīvi filmējas, iesaistās humanitāros un vides aizsardzības projektos. Manī radās degsme iepazīt šo neparasto personu. Runāt ar viņu, mācīties viņas gudrību. Kādā vakarā vēlme īstenojās. Yazemeenah laipni sniedza iespēju kaut uz brīdi pieslēgties viņas frekvencei. 

– Bonjour!

– Bonjour! Parasti mostos sešos no rīta, iedzeru karstu ūdeni ar citronu, nodarbojos ar jogu, lai ieietu savā ķermenī, taču šorīt – ups – pamodos pēc astoņiem!

– Esmu savā mājā Jorkšīrā Lielbritānijā, ārā ir auksts, vējains vakars. Jūs esat Malibu Kalifornijā, izskatāties burvīgi, kā vienmēr. Ar enerģiju, veselību un eleganci jūs iedvesmojat cilvēkus visā pasaulē. Jūsu fotogrāfijas publicētas prestižos modes žurnālos, esat iztaujāta par skaistuma noslēpumiem neskaitāmas reizes. Taču šoreiz vēlos parunāt par attiecībām, vīriešiem un seksu. Iepriekš mūsu sarunā izteicāt interesantu domu, ka no seksa ir jānoņem mistikas plīvurs. Ko ar to domājāt?

Es saņemu daudz vēstuļu no cilvēkiem, kuri zina, ka dzīvoju viena. Vīrieši nereti interesējas, vai esmu precējusies. Viņi grib mani apprecēt, īpaši divdesmitgadnieki. Viņus pievelk kaut kas, ko es ar savu esību paužu, – tā ir brīvība, miers un saskaņa pašam ar sevi. Šīs īpašības viņus pievelk, taču viņi paši to neapjauš. Viņi ir jauni. Jaunībā mēs esam kā radīšanas pērles savas sugas turpināšanai. To asimilējam ar seksu, tāpēc viņi grib caur seksu ar mani to integrēt. Kad man ir laiks, es paskaidroju, ka tas mīt viņos pašos, taču šobrīd ir snaudas stāvoklī. Viņiem ir sajūta, ka, nonākot kontaktā ar mani, tas viņos atmodīsies. Tā ir kā frekvence. Viņi jūt vibrāciju un instinktīvi domā, ka vienīgais veids, kā iemantot to, ko nesu sevī, ir nodarboties ar seksu.

Caur seksu var integrēt enerģiju, un tas ir labs veids, kā to darīt, bet patiesībā tā ir enerģijas projekcija kam tādam, ko viņi ilgojas attīstīt un paust.

Daudzas sievietes (un vīrieši) saka: «Es gribu vecumdienās būt tāda kā tu.» Atbildu, ka diemžēl vai arī par laimi jūs nekad nevarēsiet būt kā es. Tas ir neiespējami, jo jūs katrs esat unikāls. Jums katram būs jānonāk arvien dziļāk kontaktā pašam ar sevi, jāmīl sevi – tādu, kāds esi, jo tu esi neatkārtojams. Ir jāmīl skaistums, kas ir tevī. Tas ir tas, ko tu pasaulei dosi. Bet runājot par seksu…

Man šobrīd ir sešdesmit trīs gadi, un esmu pārsteigta, jo nekad divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gados nevarēju iedomāties, ka būšu tik laimīga viena. Man vienmēr svarīgi bijis būt pārī – kopā ar vīrieti, mīlēt, būt mīlētai un kopīgi ko radīt. Pāra attiecībās es ieguldīju tik daudz enerģijas. Taču dzīvē ļoti jaukā veidā nonācu līdz tam, ka esmu viena. Bet it nemaz nejūtos vientuļa. Esmu tik laimīga kā nekad agrāk.

– Kāda bija jūsu bērnības un pusaudzes gadu pieredze?

Foto: Julia Shoots

– Kad biju ļoti jauna, bērni mani atstūma mana vārda un citādā izskata dēļ. Izskatījos mazliet pēc austrumnieces, cilvēki sešdesmitajos gados bija ar lielākām rasisma nosliecēm. Es kā bērns no tā cietu, bet pozitīvais bija tas, ka arvien vairāk iemācījos būt kontaktā ar sevi. Ķermenis ir brīnums, kopš bērnības esmu pārsteigta par to, ka uz dzelkšņiem saskrāpējos, bet ķermenis pats visu vienmēr sadziedē.

Agri sasniedzu dzimumgatavību, man bija desmit gadu. Hormoni kaut kur dzina, un es jutu vēlmi – ziņkāres dzīta, seksu iepazinu agri. Pirmā pieredze man bija sešpadsmit gados. Toreiz tas nesniedza tādu baudu kā tagad, jo nezināju, kā mans ķermenis strādā. Tajā laikā man izveidojās pilnīgas krūtis. Pēc bērnu piedzimšanas tās zaudēja savu kuplumu. Pusaudzes gados sevi slēpu, biju gara un kautrīga meitene. Bija tik daudz jaunu izjūtu, un es nezināju, kā ar tām tikt galā.

– Parunāsim par vīriešiem jūsu dzīvē. Cik reižu bijāt iemīlējusies?

– Mana privātā dzīve bijusi visai haotiska. Neuzaugu kopā ar vecākiem, būt kopā ar viņiem man vienmēr bijis kā nesasniedzams sapnis. Var likties, ka manai privātajai dzīvei ar to nav nekādas saistības, taču ir gan. Kā bērns tā dēļ vienmēr cietu. Paliku pie vecākiem tikai pa vasaras brīvdienām. Biju svešiniece pati savā ģimenē – man bija brālis un māsa, bet viņi mani nepazina. Kad tur ierados, jutos, ka maisos visiem pa kājām. Jutos atstumta, bet vienmēr gribēju būt mīlēta, tāpēc darīju visu, lai varētu tikt iemīlēta. To pašu uzvedību atkārtoju arī savās pirmajās attiecībās.

Darīju lietas, kas nenāca par labu man pašai. Tas nav pareizi.

Ilgojos būt mīlēta, mani arī vadīja spēcīgs seksuāls impulss. Kad esam jauni, mūs vada cilvēku sugas turpināšanas impulss, mēs nodarbojamies ar seksu. Tas ir dabiski. Mīlestība, šīs stiprās jūtas, patiešām eksistē, un tā ir visskaistākā sajūta, kāda var būt. Es biju iedomājusies, ka vienīgais veids, kā aizbēgt no savas ģimenes problēmām, ir radīt pašai savu ģimeni.

Sešpadsmit gados paliku stāvoklī, un slēpu grūtniecību. Ne tāpēc, ka būtu kauns, nē! Baidījos, ka tēvs varētu piespiest taisīt abortu. To negribēju, jo dzīvība vienmēr man tik daudz nozīmējusi. Kad man apritēja piecpadsmit, piedzima mana mazā māsiņa, par kuru man bija jārūpējas. Bet pašas bērniņš bija jānosargā.

Dzemdības bija kas vienreizīgs: piedzīvoju ļoti neparastu transcendentālo pieredzi. Tajā laikā jau dzīvoju pie vecākiem. Māte mani aizveda uz klīniku un atstāja. Atkal biju viena. Un atkal – tā bija vislabākā lieta, kas ar mani varēja notikt. Ikviena sieviete iziet tam cauri. Tu vari baidīties par to, kas notiks tālāk, tas ir nezināmais: bailes no sāpēm. Bet sāpes ir realitāte.

Visi cilvēki uz zemes ir radušies seksa rezultātā, tāpēc nav nekas organiskāks un dabiskāks, kā būt par seksuālu būtni. Mēs šeit esam arī tādēļ, lai radītu dzīvību, un mums ir dota izvēle. Varbūt dvēsele nāk šeit, lai gūtu šo pieredzi, taču dažreiz mēs tam neļaujam notikt, jo nezinām visas šīs lietas. Ikviena cilvēka personīgā izvēle ir jārespektē. Ja kāds grib pārtraukt grūtniecību, tas ir jārespektē, vienmēr vajadzētu rīkoties saskaņā pašam ar sevi.

– Kā jums šķiet, vai jūs būtu laba sieva?

– Tagad?! (Smejas.) Biju precējusies divas reizes, un, domāju, ka biju laba sieva. Divdesmit gados man jau bija divi bērni. Dzīve bija laba, taču es nebiju apmierināta ar vīru, savu bērnu tēvu. Vēlāk sapratu, ka patiesībā es meklēju viņā tēvu, jo vienmēr biju izjutusi tēva trūkumu. Tāpēc manas attiecības bija neveiksmīgas. Divdesmit gados sāku interesēties par psiholoģiju, jo visu laiku darīju to, kas nenāca par labu. Es sāku krāpt, jo nebiju laimīga. Gribēju būt mīlēta un mīlēt. Sāku satikties ar diviem mīlniekiem, taču katru reizi, kad tikos, sajutos slikta. Pēc piecpadsmit gadiem ar vīru izšķīrāmies.

Es dzīvoju bez vīrieša desmit gadu. Tas bija lieliski!

Tajā periodā bija arī daži mīlnieki, bet pamazām arvien vairāk un vairāk sāku mīlēt sevi. Apmeklēju kursus, mācījos par ķermeni, enerģijām, kvantu medicīnu, psiholoģiju, ezotēriku. Gribēju uzzināt visu, kas netika mācīts universitātē. Visas šīs mācības ļāva saprast, ka vispirms jāmīl pašai sevi. Tajā periodā sāku strādāt par modeli. Man bija divdesmit astoņi gadi. Atraisījos, stāja kļuva staltāka, krūtis atvērās. Sāku nodarboties ar jogu, tas viss palīdzēja vairāk cienīt pašai sevi. Sāku saprast, kādas attiecības ar vīrieti vēlos un kādas nevēlos. Radās apjauta, ka mans ķermenis ir mans templis. Es iemīlējos otro reizi. Jutos kā traka. Sākums bija grūts, bet beigās mēs apprecējāmies.

– Kas bija šis laimīgais vīrietis?

– Džamals. Viņš ir mans labākais draugs, bet mēs vairs neesam precējušies. Izšķīrāmies 2011. gadā, un tas bija skumji, toties tagad starp mums ir daudz vairāk mīlestības nekā laulības laikā. Mēs patiesi mīlam un respektējam viens otru. Savulaik kad dzīvojām Ņujorkā, viņam uzradās romāniņš. Lai arī man pašai bija mīļākie, kad dzīvoju ar pirmo vīru, Džamalā biju iemīlējusies par 100%. Visu to laiku, kad biju kopā ar viņu, nekad nemeklēju citu vīrieti. Nekad!

Bija lieliski kaut ko tādu piedzīvot, bet nodevība mani sagrāva.

Pieredzēju tieši to pašu, ko mana māte pieredzēja ar tēvu, jo viņš visu laiku māti krāpa. Džamals teica: «Nezinu, kādēļ es to izdarīju.» Tas bija kaut kas, ko ienīdu, jo visi vīrieši ap mani tā rīkojās. Tajā laikā studēju psiholoģiju un Junga psihoanalīzi. Skatījos uz attiecībām no citas perspektīvas, centos izprast kopsakarības. Sapratu, ka attiecībās mūs stumj un velk kādi spēki, kas nāk līdzi cauri paaudzēm. Dažu veidu uzvedība vēlāk izpaužas caur mums, jo esam paaudžu turpinājums.

– Ļoti dziļa analīze. Gribat teikt, ka esam ieprogrammēti?

– Mēs esam labības sēkla, ir lietas, kas atkārtojas cauri paaudzēm. Diemžēl dažreiz nevaram zināt, jo šīs lietas par seksu ir paslēptas – tas ir noslēpums.  Šīs lietas strādā caur mums, mēs rīkojamies neapzināti, tas nāk no pagātnes, no nezināmā. Noslēpumi mūsu seksuālās attiecības padara neveselīgas, bet mēs nesaprotam, kas notiek. Varam izjust kaunu, vainu un nezinām, kāpēc.

Patiesībā sekss ir skaists, bet visas lietas ap var padarīt to neveselīgu. Mani atklājumi palīdzēja tikt pāri sirdssāpēm. Kopš tā laika situācija uzlabojās, mēs ar Džamalu palikām kopā. Nekas netika salauzts. Abi zinājām, ka mums katram bija jāizdzīvo dažādas pieredzes. Te nedomāju tikai seksuālās.

Dzīve mani aizveda uz Rietumkrastu. Ziemā, kad Ņujorkā viss bija pelēks un sniga sniegs, te bija gaišs un saulains. Teicu Dažmalam: «Mēs pārceļamies uz Rietumkrastu!» Viņš teica: «Ko?! Nekad!» Bet es jutu, ir pienācis laiks, un pārcēlos. Teicu Džamalam: «Tu nekad neatbrauksi…» Viņš teica: «Braukšu…» Džamalam tika izteikts darba piedāvājums, un viņš palika Ņujorkā. Beigās dzīve visu mīkstināja: man izveidojās vienas, tad otras attiecības. Tie bija īsi mīlas stāsti.

– Vai šie stāsti nebija saistīti ar divdesmitgadnieku, kurš jūs bildināja?

– Nē, nē, nē, ar to puisi man nav nekādu attiecību! Attiecības bija ar diviem trīsdesmitgadniekiem. Kaut kad manos piecdesmit man sākās menopauze, jutu, ka mūsu laulība ar Džamalu tuvojas beigām. Taču tad piedzīvoju attiecības ar jaunākiem vīriešiem un sapratu, ka mans ķermenis atbild ļoti labi.

Ir stereotips, ka sievietes ķermenis pēc menopauzes vairs nedarbojas. Kad ir iekāre, viss darbojas kā vienmēr.

Viss atkarīgs no iekāres. Ja nezini, kā uzturēt uguni, iekāre mirst.

– Kas jūs piesaista vīrietī? Varbūt ir kāds konkrēts tipāžs?

– Vēlāk sapratu, ka mani pievelk Vidusaustrumu vīrieši. Pat mans vīrs bija korsikānis un izskatījās kā austrumnieks. Mīlu vīriešus, kuriem piemīt kaut kāda dzīvnieciska sajūta, taču tajā pašā laikā viņiem ir eleganti, ar manierēm. Man patīk tumši mati un acis.

Ir svarīgi, lai vīrietis būtu vīrišķīgs, ar labām proporcijām, mani nesaista sievišķīgie tipi, taču nekas nav pretī, ja vīrieši nebaidās paust savu jūtīgumu un ievainojamību.

Dziļš tembrs – vibrācijas ir svarīgas. Rokas, kas ļauj man justies droši un padara mani mīkstu. Vai esi redzējusi filmu Sieviete iet pirmā (Woman walks ahead), kur ir Amerikas pamatiedzīvotāju tipa vīrietis, vai arī Bens Kingslijs filmā Harēms. Varbūt kādu dienu tāds tipāžs šķērsos manu ceļu. Ja ne, neesmu ieinteresēta.

– Te ir runa par izskatu, bet attiecībā uz rakstura īpašībām?

– Ak, tas man tik ļoti patika Džamalā – viņš vienmēr izturējās ar cieņu. Man jājūt, ka mani iekāro, bet ne iekaro. Tas ir ļoti poētiski – ir jāpiemīt kam cildenam. Mani pievelk vīrieši, kuri man ieskatītās dziļi acīs un redz, kas ir manī.

Neciešu cilvēkus, kuri pūš miglu acīs: «Ak, tu esi visskaistākā…» Mani tas neinteresē. Man patīk dziļi cilvēki, kurus aizrauj skaistums, māksla, bet kuri tajā pašā laikā vēl ir saglabājuši bērna sirdi. Tie, kuri savā veidā ir vēl nevainīgi, taču ne dumji. Vīrieši, kuri vēl tev visu to labāko, bet ne augstprātīgā veidā. Vīrieši, kuri apjauš sievietes svētumu – man vajag satikt tādu vīrieti, bet varu tev pateikt, ka tādus vīriešus bieži nesastapsi. Tādēļ šobrīd esmu viena, lai gan atvērta jaunām attiecībām.  

– Var būt daudz iemeslu, kādēļ attiecības tiek pārtrauktas, taču mēs joprojām varam mīlēt cilvēku bez nosacījumiem un gaidām. Tāpat arī varam no attiecībām mācīties.

– Šodien atšķirībā no jaunības perioda man vairs nevajag tik daudz uzmanības. Pati māku sevi nodarbināt. Pat seksuālā veidā un man nav bail par to runāt. Es mīlu baudu. Ikviens, kas man seko instagramā, zina, cik ļoti man patīk labs ēdiens, skaistums. Patīk sauļoties un būt kailai. Patīk arī pašai sevi seksuāli apmierināt. Tā ir laba sajūta.

Kad man bija trīsdesmitgadīgs mīlētājs, viņš teica: «Tu esi dzīvīgāka nekā mana bijusī divdesmit trīs gadus vecā draudzene.»

Jā, tāpēc, ka pazīstu savu ķermeni. Ja ikviens zinātu, uz kādiem stimuliem ķermenis reaģē, seksuālās attiecības cilvēku starpā būtu labākas. Ja tu nekautrējies pats ar sevi, tu mazāk kautrēsies arī ar kādu citu.

– Vai šobrīd uz attiecībām raugāties vieglāk un izbaudāt vīriešus kā daļu no visām dzīves baudām?

– Viņi nav tam, lai viņus tikai izbaudītu. Man fiziskās attiecības nav galvenās. Kā jau teicu, tam ir jābūt dziļi. Labāk, lai nav attiecību vispār, nekā uzsākt virspusējas attiecības. Nevaru nodarboties ar seksu, ja ar vīrieti nav notikusi dziļāka saslēgšanās garīgā līmenī. Kad saku «garīgs», nedomāju «miers un mīlestība» reliģiskajā izpratnē. Zinu, ka varu iemīlēties, – tā man nav problēma. Spēšu iemīlēties pat tad, kad man būs astoņdesmit. Bet es nespēju būt kopā ar vīrieti tikai seksa dēļ, tas nav iespējams.  

Foto: Suzanne Teresa

– Kādi ir jūsu uzskati par svingeriem, seksuālo brīvību, poligāmām attiecībām?

– Ja cilvēkus tas apmierina un tas iederas viņu vērtību skalā, kāpēc ne? Katrs esam citāds. Mēs nākam šeit, lai izdzīvotu cilvēciskās pieredzes. Nekā slikta tur nav. Cilvēki dara to, ko viņi vēlas, viņiem jāeksperimentē, lai uzzinātu, kā viņi jūtas.

Mani krāpa otrais vīrs, es nejutos labi. Jutos netīra, tādēļ man bija jāatrod veids, lai es šādās situācijās vairs nenonāktu. Bet, ja tu jūties laimīgs ar saviem eksperimentiem, dari to! Ja pēc tam tomēr nejūties labi, domā, kāpēc. Nevajag izjust kaunu, ka tas notika, – tas ir tikai eksperiments. Tas nozīmē, ka esi bijis kontaktā ar to, ko vari saukt par ēnu, un tu vari augt tālāk, jo atklāji ko tādu, kas tevi pilnībā nepiepildīja.

– Motivācijas treneris Stīvs Maraboli reiz teicis, ka nav nekā skaistāka par sievieti, kura nebaidās būt tāda, kāda viņa ir, un jūtas komfortabli ar savu perfekto neperfekcionismu. Kad dzirdēju šo frāzi, uzreiz iedomājos par jums.

– Ziniet, tas man uzreiz liek domāt par reliģijām. Tās manī ir kaut ko nogalinājušas. Dziļāku svētuma izjūtu. Tāda veida svētumu skolā neviens nemāca. Neviens nestāsta, ka tu esi brīnums, ir brīnišķīgi, ka tev ir šis ķermenis un tu vari tajā būt. Dvēsele ir sena, bet mums ir ķermenis, šis enkurs. Viss tajā darbojas saskaņā – asinis, šūnas, kauli. Mēs varam redzēt ar acīm, tā ir kā savienošanās ar dievišķo. Dažreiz nāk šāda veida apjauta un es sāku domāt: «Ak, tagad esmu gatava doties uz klosteri!», un tam nav nekāda sakara ar pensijas vecumu un iemīlēšanos Dievā.

Man tagad ir tik daudz apjautas par svētumu, man tik ļoti patīk sevi mīlēt, ka, ja man tagad uzrastos kompanjons, arī viņam būtu jābūt uz tās pašas frekvences.

Tas nenozīmē, ka viņam jābūt kā mūkam. Viņš var būt biznesa cilvēks vai mākslinieks. Mani vairs neaizrauj ekstrēmas lietas. Pirms vairākiem gadiem biju aizgājusi mazliet par tālu, jo apmeklēju ļoti daudzus garīgos seminārus. Kļuvu par vegānu, daudz meditēju, praktizēju jogu, veicu vingrinājums ar skaņu un sāku redzēt matērijas daļiņas. Aizrāvos tik tālu, ka pazaudēju kontroli pār savu dzīvi, tad sapratu: nē, nē, nē – tas nav man. Esmu cilvēks, kas dzīvi svin. Mīlu savu dzīvi ķermenī ar visām tā maņām.

– Izklausās, ka dzīvojat ar pilnu krūti un šobrīd dzīvē atrodaties patiesi labā vietā gan fiziski, gan emocionāli?

– Jā, esmu ļoti laimīga. Īrēju mazu viesu mājiņu. Bez automašīnas man nav vajadzīgi nekādi īpašumi. Mana dzīve ir laba un viegla. Vēlos izbaudīt katru mirkli – dzīvot tā, kā nevarēju, kad biju jaunāka.

– Lielākā daļa sieviešu savos sešdesmit sēž mājās, jūtas nogurušas no dzīves, vēlas tikai mieru un klusumu. Kas jums liek būt tik aktīvai?   

– Ziniet, es dzīvē izdarīju savas izvēles. Nesen man bija saruna ar draugu no Ņujorkas. Viņš ir filmējies slavenajās Dos Equis alus reklāmās, viņš man teica: «Tev ir jābūt Dos Equis pasaules visinteresantākās sievietes versijai!»  Un es domāju – kāpēc gan tiem vienmēr jābūt vīriešiem?! Kāpēc visinteresantākais pasaules cilvēks nevarētu būt sieviete?

Daži saka, ka man ir paveicies, bet tas nav jautājums par veiksmi, tas ir izvēles jautājums. Es izvēlējos savā dzīvē riskēt.

Nekad neesmu zinājusi, kā ir iet uz darbu pelnīt naudu. Tā dzīvoju jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Daudzi cilvēki tā nevarētu dzīvot, jo tas var būt ļoti biedējoši.

Nezināmām lietām tevi ir jāaizrauj, lai tā varētu dzīvot. Es domāju par cilvēkiem, kuri strādājuši četrdesmit gadus vienā vietā. Kā viņi jūtas, kad pēkšņi aiziet pensijā? Pēkšņi tu esi viens pats ar sevi. Dažiem tas var patikt, citus nomākt, ja nav pierasts būt kopā ar sevi.

– Ceļš līdz dvēseles stāvoklim, kad esat laimīga, bijis garš. Kādā brīdī pieņēmāt apzinātu lēmumu būt laimīga?     

– Bērnībā vienmēr darbojos ar tēliem un simboliem. Kad bija grūti, iedomājos, ka virs mākoņiem vienmēr spīd saule – tas ir simbols, ko patiesi mīlu. Pēdējo desmit gadu laikā ievēroju – jo vairāk pretojies situācijai, kuru nevēlies piedzīvot, jo vairāk tu ciet. Ja atbrīvojies un plūsti pa straumi, sāp mazāk. Ja pretojies sarežģītai situācijai, tā augs un augs kā melns mākonis. Ja nepretojies, bet risini situāciju uzreiz, vari atbrīvoties no tās ātrāk.

– Jūs svinat sava ķermeņa daiļumu, bet vai jums nekad nav pārmests, ka ir narcisistiski visu laiku pozēt un fotografēt pašai sevi? 

– Tas viss nav tikai par mani. Es izmantoju sevi kā rīku. Nekad neizmantoju filtrus vai retušu – manas fotogrāfijas ir īstas. Daudzi cilvēki uz to reaģē jūtīgi, jo viņi domā, ka vajag daudz dažādu lietu, lai uztaisītu ko skaistu. Tā nav. Ir tikai jāzina, kā izmantot gaismu, leņķus, kā kustēties. Manas fotogrāfijas instagramā ir fotografētas ar manu iPhone. Lielākoties fotografēju sevi uz dabas ainavu fona, jo, kad ainavā ir objekts, tas rada dziļuma dimensiju.

– Vai jums ir kas sakāms par me too kustību? Varbūt ir kāda pieredze modeles karjerā?

– Strādāt par modeli sāku vēlu. Darbojos kopā ar meitenēm, kuras varētu man būt gandrīz vai meitas. Jau tajā laikā cīnījos, jo nepiekritu daudzām lietām, kad cilvēki mūs nolīga.

Bet man izskatās, ka Me Too kustība mūsdienās ir gandrīz vai kā modes kliedziens.

Protams, ir nepieņemami, ka vīrieši dara pāri sievietēm, taču šobrīd izskatās, ka sievietes ir tādi mazi nabaga radījumi bez jebkādas teikšanas. Mēs tādas neesam! Es te runāju par cieņu. Visu cieņu, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas nav pareizi, jo nejuties respektēta. Kāpēc lai tu pati sev atļauj nokļūt situācijās, kurās ir iespēja tikt necienītai?

– Varbūt sievietes to dara, lai ko iegūtu no šīs situācijas?

– Bet tā ir tava atbildība – tu pati izvēlies riskēt. Es nekad neietu uz viesnīcas guļamistabu ar producentu. Nekad! Mēs varam nozīmēt tikšanos restorānā vai birojā, bet guļamistabā nekad. Kāpēc lai tu ietu uz viesnīcas guļamistabu?! Esi muļķe, vai?

– Varbūt sievietes iet, jo viņām ir zems pašvērtējums, domā, ka viņām var nerasties citas iespējas pakāpties karjerā?

– Ja tā, tad pēc tam nesūdzies! Tā bija tava pašas izvēle. Ja esi situācijā, kad atrodies kaut kur mašīnu stāvvietā un tevi izvaro, tas ir pavisam cits stāsts, bet, ja tu pati sevi eksponē šādai situācijai, tu uzņemies risku. Nu, neej taču! Ziniet, mani piecpadsmit gados gandrīz izvaroja, tāpēc varu runāt par šo tēmu. Toreiz pilsētā, kur apmeklēju skolu, īrēju istabu kādā dzīvoklī. To īrēja daudzi cilvēki un bija arī vīrietis, smagās automašīnas šoferis. Man par viņu bija slikta nojauta. Toreiz lūdzu savam draugam, nākamajam vīram atbraukt un palikt nakti pie manis, bet viņš nevarēja. Biju viena. Tajā naktī aizgāju gulēt apģērbusies, man pat bija mētelis un zābaki.

Pieliku durvīm priekšā sildītāju, lai tas radītu troksni, ja, gadījumā kāds nāk istabā. Un viņš nāca. Piedzēries. Sešos no rīta. Viņš meklēja mani.

Dzirdēju sildītāja troksni. Istabas logs atradās ielas pusē, uz ielas cilvēki vāca atkritumus. Vīrietis iegrūda mani istabas stūrī pie loga, es sāku kliegt. Strādnieks uz ielas mani ieraudzīja un izvarotājs aizbēga.

Bet, ja runājam par me too, mēs ļoti labi zinām, uz ko varam parakstīties un uz ko nē, īpaši tad, ja esam jaunas, pievilcīgas sievietes. Varbūt esi to izdarījusi vienreiz un esi sapratusi, ka negribi vairs tikt izmantota šādā veidā, bet tad tu nevari pēc tam sūdzēties, jo pati izdarīji izvēli. Šī pieredze ļauj tev augt.

– Izklausās, ka atbildīgi ir abi – vīrieši, kuri grib izmantot, un arī sievietes, kuras to pieļauj?

– Tas ir pretīgi! Tādiem vīriešiem es iecirstu pļauku. Reiz tā arī izdarīju. Viņš bija lielas modes skates direktors un aiz skatuves grābstījās gar jaunajām meitenēm. Paņēmu savu līgumu atpakaļ un teicu, ka šādos apstākļos nevaru strādāt. Un nav tā, ka vienmēr vīrieši varas pozīcijās izmanto sievietes. Ir arī sievietes, kas to dara – mēs visi to zinām.

Bet toreiz zināju, ka man jārīkojas. Es pareizi noreaģēju, lai nebūtu jāpiedzīvo kas tāds atkal. Toreiz pirms skates saplēsu līgumu, bet nākamajā dienā sekoja zvans no klienta, ar kuru sen vēlējos strādāt! Vari iedomāties situāciju, kurā kādam ir vara parakstīt līgumu, kas ļautu tev pabarot bērnus veselu mēnesi, bet tu ņem un saplēs to? Toreiz domāju: «Man vajag šo naudu…» Taču beigās dabūju divreiz vairāk naudas!

– Ļoti spēcīgs vēstījums.

– Reiz piedalījos dokumentālās filmas Timeless beauty (Pārlaicīgais skaistums) tapšanā. Tiku uzaicināta uz filmas pirmizrādi Ķīnā, bet, manuprāt, dažas lietas nebija pareizas. Teicu: «Man vajag ceļot biznesa k9lasē, jo esmu sieviete savos sešdesmit.» Nav viegli visu dienu strādāt, ceļot un tad ierasties uzreiz uz skatuvi. Pēc tam uzzināju, ka filmas režisors arī lido, bet ne tik ērtos apstākļos.

Tas man nelikās pareizi un es teicu: «Šis vīrietis strādāja pie filmas sešus mēnešus, kamēr es tikai piecas dienas. Nav pareizi, ka viņš neceļo tādos pašos apstākļos kā es.»

Ierosināju naudu, ko viņi grasījās maksāt par manu biļeti, izmantot režisora biļetes apgreidam. Atteicos braukt, lai gan vīza jau bija gatava. Tu neuzminēsi, kas notika dienā, kad man bija jābūt Ķīnā! Jutos labi, nekādas nožēlas, un pēkšņi saņēmu zvanu no klienta, kuram pirms desmit gadiem strādāju regulāri. To laiku, kas bija paredzēts pavadīt Ķīnā, es beigās strādāju Ņujorkā, nopelnot daudz vairāk naudas. Domāju: «Tas ir apbrīnojami!» Ir svarīgi cīnīties par to, kas tev liekas pareizi, un palikt pie saviem principiem.

– Interesanti, kā dzīve caur iespējām mums sūta mācības. 

– Tātad mācība ir šāda: nevajag baidīties ko zaudēt, pat, ja mums tas patīk. Un otrā daļa: nevajag neko gaidīt. Mums vienkārši jāļauj visam iet savu gaitu. Arī šis princips ir daļa no griezuma. Tas nav redzams, bet tas kaut kur visumā plūst, un tā ir maģija. Ja tu neiejaucies, kad plūsti pa straumi, tad pat kas tāds, kas ir tik sāpīgs kā dzemdības, var kļūt par brīnumainu notikumu. Pēc tam tu secini: sāpes ir beigušās.

– Ar saviem uzskatiem jūs iedvesmojat citus. Vai kādreiz kāds ir iedvesmojis arī jūs?

– Kad biju jauna meitene, dzīvoju pie vecmāmiņas, tur bija sieviete, kura izskatījās kā ragana. Viņa dzīvoja no akmeņiem celtā mājā ar savu pūci. Viņa mani fascinēja, jo mēs vienmēr gājām uz klintīm jūras krastā, kur lasījām jūras puķes, anemones un cepām no tām pankūkas. Mani tas apbūra, jo viņa atrada kaut ko dabā, un no tā kaut ko gatavoja. Atceros krāsni, kuru vecmamma kopā ar šo sievieti kurināja, jo mums nebija ne elektrības, ne tekoša ūdens. Viss bija no pamatelementiem.

Man liekas, šīs abas sievietes manī daudz ko ielika. Un tad bija kāda, kas bija pilnīgi savādāka. Tas bija turpat Korsikā. Man bija deviņi gadi, es atceros sievieti, kura pastaigājās pa pludmali. Viņa bija angliete, izskatījās tik eleganta… Man liekas, viņa iedēstīja manī sajūtu, kā sevi pasniegt, izturēties. Es viņu varēju redzēt no tālienes: viņa ģērbās baltā blūzē, garos smilšu krāsas svārkos, apjozusi platu jostu ap tievo vidukli. Zem salmu cepures bija lakats. Visskaistākā sieviete, kādu jebkad biju redzējusi. Vienkārši redzēju siluetu, kad viņa tur tālumā gāja. Viņa mani ļoti iedvesmoja.

– Man ir iespaids, ka dzīvi uztverat kā jautru spēli. Vai jums dzīvē ir arī kāds mērķis? Varbūt kas tāds, ko vēl vēlaties iemācīties?

– Jā, es vēlos uzrakstīt grāmatu. Katru reizi, kad sev saku: «Ok, tagad sāku!» – nevilšus sāku darīt ko citu. Tomēr tas man ir jāizdara. Man šis uzdevums ir kā Everesta virsotne. Esmu kā bērns – es mīlu dzīvi, un visu laiku man kaut kas novērš uzmanību no rakstīšanas.

– Kuras ir trīs svarīgākās lietas uz jūsu planētas?

– Pirmā noteikti ir mana mazmeita. Skaistums. Un draugi. Es dalos skaistumā ar draugiem: man patīk viņiem gatavot. Visu, ko daru, es daru, lai barotu savu dvēseli ar skaistumu.

– Vai skaistums izglābs pasauli?

– Skaistums ir tieša mūsu dievišķās daļas manifestācija. Tā ir gaisma, ko nesam sevī, tas mūs kustina, un tas nav acīm saredzams. Ir brīnišķīgi, ka mums ir šis rīks – mūsu ķermenis ar visām tā maņām. Mēs esam veidoti pēc Dieva līdzības, tādēļ arī paši esam radītāji. Mēs varam manifestēt, radot lietas no neredzamās pasaules materiālajā pasaulē. Tāpēc, jā, skaistums man ir tam, lai glābtu pasauli, jo tas ir itin visur. Viss ir līdzsvarā. Ir brīnumaini, kā viss kopā darbojas: gaisma, elementi, viss mainās… Es fotografēju ne tikai sevi, bet arī cilvēkus. Mīlu veidot skaistumu, kur vien varu.

Esmu laimīga, kad man cita sieviete jautā: «Vēlos, lai jūs veidotu manu portretu.»

Man ir patiess prieks citai sievietei ļaut sajusties labi… Es tūlīt raudāšu, jo tas ir visskaistākais, ko varu paveikt: atklāt citiem cilvēkiem to, cik skaisti viņi var būt. Bieži vien viņi neredz skaistumu sevī, cieš, jo domā, ka nav skaisti, bet viņi tādi ir. (Rokas saliktas lūgšanā, emocionāli raud…).

– Lūdzu, neraudiet…

– Tas mani ārkārtīgi aizkustina, jo redzu daudzus cilvēkus ciešam, bet tas taču ir tik vienkārši. Kad ir kāds, kas novērtē tevi tādu, kāds esi, un to atklāj pasaulei. Tieši to es mīlu panākt, kad fotografēju. Es neizmantoju specefektus, tikai gaismu, kas ir apkārt, lai parādītu gaismu, kas ir cilvēkā iekšā. Savienojot ārējo gaismu ar iekšējo spīdumu, viss sāk darboties. Jebkurš to var darīt.

– Ne visiem tas izdodas, tas ir jūsu talants.

Kad mīli, tu vari to izdarīt ar savu sirdi. Vari izdarīt, kad apjēdz, kāds brīnums ir cilvēks. Kad fotografēju cilvēkus, vienmēr piedzīvoju maģisko mirkli, kad mēs sākam vibrēt tajā pašā frekvencē. Tajā brīdī laiks un telpa neeksistē, viss apstājas. Tiešais dvēseļu kontakts ir brīnumains, un šajā ķermenī to ir iespējams piedzīvot. Lūk, tas ir skaistums.

– Paldies, ka ļāvāt vibrēt jūsu frekvencē. Tā bija absolūta bauda.

– Visas mūsu dzīves laikā izdzīvotās pieredzes ir iegravētas mūsos. Tās tur ir, tās veido mūs par cilvēkiem, kādi esam šodien.

Filmas, kurās Yazemeenah ir piedalījusies:

  • The Midnight Trip (īsfilma), 2019
  • Timeless Beauty, 2018
  • The Grasslands (īsfilma), 2017
  • Revelator, 2017
  • Connected (īsfilma), 2015
  • Wrongful Termination (īsfilma), 2015
  • Akharin Bar. Yasi (kā Yasmina Rossi), 2014
  • Boghz. Yasi (kā Yasmina Rossi), 2014
  • Novermber’s Fall (īsfilma), Yasi, 2014

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs