Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Kāda tad ir mīlestība svaigā gaisā, ārpus telpām? Pirms 100 gadiem topa augšgalā noteikti būtu siena šķūnis, tagad, domājams, auto. It īpaši tāpēc, ka pieejami pietiekami lieli un ērti spēkrati ar aptumšotiem logiem. 20. gs. beigās sekss mašīnā bija ierasta lieta, jo mājās ir vecāki, bet viesnīcas neatradās uz katra stūra un neprecētus pārus, kuri turklāt dzīvo tajā pašā pilsētā, tur gluži vienkārši neizmitināja. Tolaik daudziem gulta un istaba kļuva par nesasniedzamu eksotiku… Jaunībā visi esam tik veikli, ka izģērbties žigulītī netraucē ne zeķbikses, ne šauri svārki, ne garš mētelis un siltie zābaki.
Jaunībā asinis ir tik karstas, ka pie mīnus 20 var kaili mīlēties PSRS ražojuma auto, kuram vējš pūš cauri.
Logi, protams, aizsvīda, bet vietas bija pietiekami nomaļas, autobraucēju maz – par pēkšņu lūriķu vai policistu, atvainojos – miliču, parādīšanos jāuztraucas nebija.
Iziet ārpus savas komforta zonas un kļūt par tādu kā sabiedriskās morāles grāvēju ir riskanti, bet vai tāpēc pārīši atteiksies no veselībai noderīgas adrenalīna devas? Turklāt spilgtākie brīži iespiežas atmiņā, vēl daudzus gadus pēc tam raisot vieglu smaidu…
Mēs mīlējām viens otru zem egles, jo mums nebija citur, kur iet… nav vairs gluži tā, kā par 60. gadiem rakstīja tolaik vēl tikai uzlēcošā norvēģu kinozvaigzne Līva Ulmane. Tagad mums ir, kur iet, bet… gribas adrenalīnu. Vai arī tā gribas, ka netiekam līdz mājām, kur gaida tradicionālā gulta vai dīvāns.
Vērmanes dārzs
Ja dejojot gadās sakarst, bet ārā ir reibinošs jūnijs, ir tikai normāli, ka jauna dāma savā vakartērpā seko uzvalkā ģērbtam jaunskungam, kurš uzaicina iet ārā atvēsināties. Jūnija nakts ir īsa, Vērmanes dārzs vairs nemaz nav tumšs, un mēs ātri atrodam nomaļu soliņu. Gaiss taču mēdz būt svaigāks, ja blakus nav svešu acu, vai ne? Aiz muguras «Māmuļā» skan mūzika un iesilušu svinētāju balsis – tur ballējas Latvijas Jūras akadēmijas pirmais izlaidums. Arī mēs tur pirms pāris stundām iepazināmies, jokojām, smējāmies un dejojām. Tāpēc arī sakarsām.
Nu esam divatā, un es saprotu, ka katrs no mums teikumu «iziesim svaigā gaisā» ir uztvēris pa savam. Puiša lūpas ir drošas, bet rokas – vēl drošākas. Kā nekā topošais stūrmanis! Dzirkstošais vīns un laikam tolaik populārā skrūve manu apzinīgumu veikli iemidzinājušas, toties atraisījušas alkas uz varoņdarbiem. Mums abiem galvā jūnijs, es attopos viņam klēpī, bet mana kleita nezin kā savilkusies krietni uz augšu. Kamēr puiša rokas taustās gar āķīšiem, manas ieķērušās platajā mugurā. Sajūtu saspringstam viņa augšstilbu muskuļus, piespiežos tuvāk, un manam apģērbtajam klēpim pieskaras ciets un silts, biksēs paslēpts nopietns apjoms. Prāts te vairs nepiedalās, valda instinkti, tomēr tieši zeķbikses ir tās, kuras kalpo kā rokas bremze un aptur procesu. Mirklis atelpas, un mēs saprotam, ka ir pietiekami gaišs, lai mūs pāri ceriņkrūmiem redzētu pīpētāji no svētku nama balkona, par garāmejošiem suņu staidzinātājiem nemaz nerunājot…
Cik daudz romantikas pilsētas parkos ir nokauts, parādoties tiem suņcilvēkiem, kuri laikam nekad neguļ, lai tikai izvestu savus lopiņus!
Lai vai kā, saprāts ir atgriezies, un mēs, noskaidrojuši mūžam aktuālo «pie manis vai pie tevis», dodamies uz telpām.
Vai sekss bija? Jā, tomēr ne tuvu tāds, kāds tas varēja būt uz neskaitāmu krāsu kārtu segtā parka soliņa. Ak, būtu man tad bijušas kājās zeķes un stringbiksītes!
Toreizējais puisis tagad ir nopietns advokāts un pa Rīgu pārvietojas cietu seju un dokumentiem piebāztu portfeli. Retajās reizēs, kad gadījies sastapties uz ielas, mēs pamājam viens otram ar galvu un dodamies tālāk savās gaitās. Tikai es dažreiz padomāju – vai viņš vēl atceras jūnija nakti uz soliņa Vērmanes dārzā…?
Liedags
Saldie pārīši, kuri kopā ir neilgu laiku, nespēj paciesties līdz brīdim, kad aizveras dzīvokļa durvis… Te, liedaga smiltīs, abi puskaili sauļojamies, un otra ķermenis ir tik tuvu… Gluži kā gultā, tomēr tā ir mānīga sajūta, jo esam Kurzemes jūrmalā un jebkurā mirklī var parādīties kāds atpūtnieks. Prāts protestē, bet nerātnie pirkstiņi paši atrod ceļu pie blakus guļošā partnera… un nu jau viņa peldšorti priekšpusē nodevīgi mainījuši formu, mana roka dodas turp un viņš iekožas dvieļa malā, vienlaikus pārvelkot to pāri mums abiem. Ir karsti un smacīgi, bet jūtamies norobežoti no ārpasaules. Un savādā kārtā mums šķiet, ka tas nemaz neizskatās aizdomīgi…
Veiklās rociņas un veiklie pirkstiņi dara savu, lūpas satiekas un neatraujas, karstums mūs papildus uzkurina, netradicionālā vieta piešauj adrenalīnu.
Dvielis viļņojas un kādā brīdī ir jau gandrīz noslīdējis, mēs aizraujamies un kļūstam skaļāki. Tad pavisam skaļi un tad apklustam… Un tad sākam lēni taustīties pēc dvieļa, kuram taču bija mūs jāpaslēpj. Apdullušu galvu pieslienos sēdus, izstaipos un paveros pa labi… un tad pa kreisi… un tad saprotu, ka salīdzinoši netālu sauļojas jauna sieviete. Ar grāmatu rokās. Jūra šalc, un man nav ne jausmas, vai šī šalkoņa bija skaļāka par mums vai tomēr ne…?
Peldēties vairs negribas, evakuējamies caur kāpu un mežu. Labā ziņa, ka vismaz no kāpas neviens nevēroja. Cerams. Mājās, protams, iegājām dušā, noskalojām smiltis… atklājām, ka muguras ir mazliet apdegušas; pēcsaules losjona uzklāšana plūstoši kļuva par glāstiem un tad jau losjons, nepaspējis uzsūkties, tika ieberzēts palagos. Ir karsta jūlija nakts, logs plaši atvērts, un mēs guļam kaili. Iespējams, kaimiņi rīt nesveicināsies, bet ko lai dara, ja tā gadās…
Pļava
Vasara tā vien sauc doties prom no pilsētas, jūlija tveice žņaudz elpu, un brīvdienās dodamies pie radiem uz laukiem. Atrādāmies, parunājamies, papusdienojam un nolemjam izbraukt mazu līkumu pa bērnības vasaru vietām. Pa ceļam nopērkas saldējums, zemenes un jaunākie žurnāli. Veikli rodas doma, ka varētu skaistā pļavā izklāt sedziņu, pasauļoties, apēst zemenes un mierīgi palasīt. Ātri vien nogriežamies nelielā lauku celiņā, noliekam auto ēnā un, bruņojušies ar visu iepriekš minēto + segu, dodamies uz jauku piekalnīti.
Tālumā pukšķina traktors, saule karsē, sisina sienāži un gar pļavas ziediem lidinās bites. Jūlija smaržīgais tvanīgums reibina, žurnāli tiek nolikti malā. Vērojam debesis un mākoņus, palaikam pārmijot kādu vārdu. Vieta ir nomaļa, kāpēc gan nepasauļoties kailiem?
Saule slīd pār seju un augumu, es labsajūtā pieveru acis. Drīz vien uz mana vēdera lēni nogulst plata plauksta, mirkli paliek tur un tad slīd uz augšu, aptverot krūtis… tad noslīd zemāk… vēl zemāk. Nu jau tas vairs nav vēders, viņa pirksti sasniedz saulē sasilušo mitrumu un es viegli ievaidos. Roka ir nekaunīga, un šīs noskaņas pielīp arī manai rokai, kura savu slīdējumu tāpat sāk no vēdera un tad dodas zemāk, kamēr aizķeras aiz saulē vēl neiedegušas, bet piebriedušas ķermeņa daļas. «Mēs taču varam paciesties līdz vakaram,» saku un pati tam neticu. Atbildes nav, tikai viņa lūpas pieplok manam klēpim.
Vēl mirklis un nekas vairs nav pārtraucams, mēs nejūtam ne sauli, ne smilgas, kas duras cauri plānajai segai, pat mušas un dunduri netuvojas.
Sākumā saule karsēja viņa muguru, pēc tam manu… pēc tam mūsu sānus… tikai tālumā pukšķina traktors, kurš nezin kāpēc kļuvis krietni skaļāks. «Nu kāpēc tas traktors ir tik skaļš,» es pie sevis domāju, kaila guļot uz segas un pamazām atjēdzoties no aktīvās mīlēšanās. Tā bija izjusta, bez steigas un bez bremzēm, jo esam dabā un visa nokalnīte ir mūsu!
Paveru acis un lēni pagriežos uz sāna, traktora skaņas virzienā. Jā, skaņa nāk no traktora. Tikai tas vairs nepļauj zāli tālumā, tagad tas ņipri kursē pa kalna galu un es saprotu, ka viss nogāzē notiekošas traktorista augstajā krēslā ir lieliski pārredzams. Piesegties nav jēgas, jo viņš visu jau ir redzējis.
Labā ziņa? Ir 2000. gads, un traktoristi uz darbu nedevās ar mobilo telefonu rokās, par telefonu ar foto/video kameru nemaz nerunājot. Tā mēs nenonācām ne «Youtube», ne «Facebook», kuru, starp citu, tad nemaz nebija… Iespējams, traktorists to kādam ir pastāstījis kā jautru piedzīvojumu darba laikā. Strādājot sestdienā, viņš šo šovu bija pelnījis!
Mežs
Mēs tiekamies jau kādu laiku. Viņam dzīvoklī ir skaista duša un ērta vanna. Man – tikai duša. Viņam ir gulta, bet mana gulta ir platāka un dīvāns arī ir. Vēl katram no mums ir krēsli un galdi. Un paklājs uz grīdas. Viss jau sen izmēģināts un iesvētīts, tagad mums gribas ko neparastu, gribas adrenalīnu. Tāpēc es ierosinu mīlēties mežā…
Ir silts augusta darba dienas vakars. Katrs savā mājā dušā pabijuši, mēs tiekamies stāvvietā pie lielveikala. Pārkāpju viņa «Land Cruiser» un mūsu ceļš, sekojot navigācijai, ved uz mežu. Kad «Whatsapp» pārspriedām iespējamo vietu, tika izvēlēts meža celiņš netālu no plaušu slimnīcas – nomaļa vieta, kuru ievēroju, braucot apciemot sasirgušo radinieku. Tuvojas rudens, vakars satumst ātri, un mežā nonākam jau tumsiņā. Priedes šalc, un egles tumši slejas pret debesīm, auto lukturi izgaismo bedrainu meža ceļu. Saspringti klusējam. Vīrietis koncentrēti skatās taisni uz priekšu. Beidzot apstājamies ceļa vidū, virs auto šūpojas egles zari un mēs atrodamies kā teltī. Saskatāmies, un abiem reizē uznāk smiekli – divi pieauguši, nopietni cilvēki, kuriem ir labi dzīvokļi, speciāli brauc uz mežu mīlēties.
Jautrība palīdz atslābināties, un mēs ķeramies pie tā, kamdēļ esam šurp braukuši. Viņa roka nogulst uz manas kājas un tad aizslīd aiz piegulošā džemperīša, tālāk, pārvarot veļas pretestību, roka satver manu krūti, un pirksti palēnām riņķo ap pašu krūtsgaliņu. Tas saspringst, mūsu lūpas satiekas, skūpsti un glāsti uzkurina kaisli. Izkāpjam no auto – ja jau mežā, tad mežā – un turpinām skūpstīties. Kaut kur iekliedzas pūce vai kāds cits putns, es sabīstos, un vienlaikus šīs bailes uzbudina.
Sildu rokas uz viņa muguras, tad tās noslīd aiz bikšu siksnas un atbalstās pret tvirto dibenu, tikmēr viņš paspējis pacelt manus svārkus un priecājas, ka esmu uzvilkusi zeķes, bet «aizmirsusi» par biksītēm.
Mani pirksti atklāj, ka viņam zem džinsiem nekā nav… atvainojos, nav apakšveļas, toties ir izklaides aprīkojums pilnā gatavībā.
Mans džemperītis tiek iesviests auto salonā, pēc mirkļa tam piebiedrojas krūšturis un viņa T krekls. Vēsās nakts gaiss kontrastē ar mūsu ķermeņu siltumu, mēs viens otru sildām ar glāstiem un skūpstiem. Manas krūtis aukstums ir savilcis cietas un stingras, it īpaši galiņus. «Esat nosalušas, skaistulītes,» viņš saka un pieplok tām ar lūpām, mēle apļojas ap pašu galiņu, es atliecu galvu un aizveru acis no baudas. Kamēr lūpas glāsta vienu krūti, tikmēr par otras labsajūtu rūpējas pirksti, virpinot galiņu. «Paskaties, kas tur iekšā auto,» viņš čukst man ausī, es pagriežos pret viņu ar muguru, viņš piespiežas man un ar abām rokām satver manas krūtis, kuras, man pieliecoties, ieslīd viņa plaukstās kā āboli. Pakāpjos uz stieņa un noliecos uz sēdekļa, jo zinu, ka tas ir tikai iegansts, lai ienāktu manī no aizmugures. Iekarstam, es ierāpjos auto pavisam, viņš apsēžas aizmugures sēdeklī un es viņam klēpī, skūpstāmies un es lēni kustos augšup un lejup. Es neesmu gara, man te vietas pietiek, un šajā pozā krūtis viegli pieejamas skūpstiem. Neparastā situācija tiešām radījusi adrenalīnu, un mēs strauji tuvojamies finišam, viņa rokas satver manu dibenu, kustamies straujāk un straujāk. Auto durvis palikušas vaļā, mēs beidzam gandrīz reizē un to noteikti dzird visi 100 metru rādiusā mītošie meža iemītnieki. «Nobaidīji gan putniņus,» viņš apmierināti čukst, kad esam norimuši. Jocīgais… kuru tad te interesē putnu naktsmiers?
Ir vasara. Pļavas smaržo un dažās vēl romantiski aicinoši slejas siena kaudzes, nevis mīlestībai neizmantojamie ruļļi plēves apvalkos. Kurzemes jūrmalas nomaļie liedagi darba dienās ir klusi, smaržo jūra un san smiltis. Mežā gatavojas ogas un dažviet atrodami vientuļi mežezeri. Līdz rudenim vēl tālu, vēl varam paspēt noķert šīsvasaras adrenalīna devu, par kuru atmiņas ziemā izvilkt kā ievārījuma burciņu no pagraba, sajust laimīgas trīsas vēderā un celt savu libido.
