Mikroķirurgs Mārtiņš Kapicks: «Kāds vīrs derībās zaudēja dzimumlocekli»

Pirotehnika un sekas reizēs, kad kaut kas noiet greizi, ir ļoti nopietna lieta. Patiesībā tas ir valstiskas nozīmes jautājums. «Jaunajā gadā vēlu iekāpt ar nenorautiem pirkstiem un neizspridzinātām acīm,» saka Mārtiņš. Par to arī šī saruna.
Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
31. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Cik pacientu, kuri cietuši no pirotehnikas, ir jūsu kontā?

– Ņemot vērā, ka man kā nodaļas vadītājam dežūru apjoms ir samazinājies, tāpat gadā trīs sabojātas rokas ārstēju. Maniem kolēģiem bilance ir lielāka. Ievainojumi jau nav tikai svētku laikā. Šīs ir vienas no riebīgākajām traumām.

Kāpēc?

– Tāpēc, ka visbiežāk viss ir sašķaidīts. Reti izdodas bojāto vietu pilnībā atjaunot. Parasti cilvēki, kuri guvuši eksplozijas jeb augstas enerģijas traumas, zaudē darba spējas. Viens ir zaudēt rokas, bet pavisam kas cits, ja bonusā vēl cieš seja un acis. Izplatīti ir gadījumi, kad cilvēks, intereses vadīts, lien skatīties, kāpēc spridzeklis nesprāga. Un tieši tajā mirklī tas eksplodē.

Tam visam fonā ir arī alkohola reibums.

– Un diemžēl līdz šim nav bijis tādas kampaņas: «Izglāb draugu, neļauj spridzināt.» Labi, ka mūsu praksē nav letālu gadījumu, bet reizēm šķiet, ka pacientam pašam būtu labāk, lai būtu. Cilvēks bez rokām un sejas sabiedrībā beidz eksistēt.

Kāds ir smagākais gadījums jūsu praksē?

– Pirms diviem gadiem tepat Brīvības ielā vīrietis, kurš vēlāk kļuva par mūsu un neiroķirurgu pacientu, gāja klāt nesprāgušai raķetei. Eksplozijas vilnis saspridzināja gan rokas, gan seju, iznīcinot abas acis.

Šķembas bija arī smadzenēs. Bet skumjākais ir tas, ka radinieki atteicās pieņemt realitāti.

Viņi stresa un šoka iespaidā runāja par acu bioprotēzēm. Cilvēki ir pārskatījušies filmas par zinātnisko fantastiku. Traģisks stāsts, turklāt puisis nesen bija kļuvis par tēvu. Tādu pēkšņu traģēdiju ir grūti aptvert.

Jūs mēdzat dusmoties uz cilvēkiem, kas savas muļķības dēļ sevi sakropļojuši?

– Vai tad ārsti nav cilvēki? Mēs dusmojamies. Lai gan moralizēt brīdī, kad cilvēks nonāk uzņemšanā, ir par vēlu. Runāt var pēc tam. Un tad pat mačo večiem ir puņķi un asaras. Ķirurģija šajā stāstā ir tikai puzles gabaliņš. Pēc atlabšanas seko reālā dzīve ar atgriešanos sabiedrībā un sadzīvošanu ar psihotraumu.

Atceros, pamatskolā skolasbiedri pirka spridzekli Big Tiger, kurš spēja izbirdināt pat logus.

– Ar ko pēc būtības šāds spridzeklis atšķiras no militārās munīcijas? Ne ar ko. Mēs pat esam rakstījuši Veselības ministrijai, bet mūsu teiktais netiek dzirdēts. Rosinājām veikt izmaiņas iegādē, proti, pirkt pirotehniku drīkst tikai licencēti ļaudis, nevis kurš katrs. Un paralēli būtu jāveic civiltiesiskā atbildības apdrošināšana.

Tagad scenārijs ir šāds. Par nodokļu maksātāju naudu šie saspridzinātie cilvēki tiek ārstēti. Kāda saistība valsts budžetam ar kāda bezatbildīga tipa spridzināšanu? Viena sačakarēta roka, ieskaitot rehabilitāciju gada laikā, nodokļu maksātājiem izmaksā 10 000 eiro.

Ne jau visi ar mūsu veikto darbu ir apmierināti. Lai gan profesionāli bojātā vieta ir teicami apstrādāta, cietušais redz citu ainu – sakropļotu roku, kas ne tuvu neatgādina iepriekšējo. Ir bijusi situācija, kad cietušais vēršas pie mums, sakot, ka vecaistēvs kā donors dos savus pirkstus. Lai gan tas bioloģiski nav iespējams.

Interesanti, vai traģiskais sprādziens Saulkrastos, kad bojā gāja visa ģimene, viesīs korekcijas pirotehnikas nozarē.

– Man ir pilota licence, tāpēc varu teikt, ka aviācijā katrs likums ir rakstīts ar asinīm. Būtībā pēc šā negadījuma vajadzētu sekot kādām izmaiņām likumā.

Praktisks jautājums. Kā rīkoties, ja gadās nospridzināt pirkstus?

– Ja norautās daļas izdodas sameklēt, labāk, protams, tās ņemt līdzi uz slimnīcu – iespējams, noderēs. Patiesībā tā ir vesela plastiskās ķirurģijas sadaļa, ko dēvē par rezerves daļu ķirurģiju.

Ķermeņa daļas vēlams ietīt tīrā audumā. Ledū gan nevajag likt. Ar to ļaujiet darboties neatliekamās palīdzības mediķiem. Dažkārt mums atved kramā sasalušus pirkstus, ar kuriem var pieklauvēt. Tad es viņiem jautāju: «Vai tad jūs nopērkat sasalušu vistu un spējat to atdzīvināt?»

Nav īstais brīdis, lai smietos, bet jūsu praksē ir kuriozi gadījumi?

– Ir gadījums, kas saistīts ar lauksaimniecību un dzīvnieku spridzināšanu. Tas gan nebija mans pacients. Mēs viņu iesaucām par Bebru veci. Bebri šo lauksaimnieku bija tik traki nokaitinājuši, ka zemnieks ķērās pie dinamīta un saspridzināja roku. Slimnīcā viņš nogulēja divus mēnešus, bet ikdienas gaitās atgriezās nu jau ar trim rokas pirkstiem. Pēc gada viņš atkal nonāca slimnīcā. Šoreiz viņš bija šāvis uz bebriem ar kaut kādu atsitiena bisi un salauzis sev iepriekš rekonstruētos kaulus. 2:0 bebru labā.

Stāsts Hičkoka īsfilmā Man from the south ir ekranizēts vairākkārt. Proti, runa ir par derībām ar šķiltavām. Ja tās neuzšķiļ 10 reižu, cilvēks zaudē mazo pirkstiņu. Ja šķiltavas nepieviļ, viņš balvā saņem auto.

– Cilvēki slēdz dažādas derības. Kāds vīrs tepat Latvijā derībās zaudēja savu dzimumlocekli par lielu naudu. Man ir bijis pacients, kurš derībās zaudējis mazo pirkstiņu. Cilvēks, kurš šādai avantūrai piekritis, nav pie pilna prāta. Viņa galvā zobrati ķeras. Līdz ar to psihiatrijas pamatprincipi paredz, ka replantāciju psihiski slimiem cilvēkiem neveic. Mēs esam šuvuši nogrieztas rokas cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, bet agri vai vēlu griešana atkārtojās.

Viņi sev paši griež nost rokas?

– Jā, turklāt ar galda nazi, vairāku stundu laikā. Dažkārt viņiem šķiet, ka viņa ekstremitātēs vai citās ķermeņa daļās iemājojis ļaunums, no kura jātiek vaļā.

Strādājot šajā profesijā, esat kļuvis ciniskāks?

– Mūsdienās cinisms ir grūti definējams. To ietekmē maskēta, vardarbīgi uzspiesta politkorektā vide. Es sevi nesauktu par cinisku, drīzāk par realitāti definējošu. Ja paciente, kura sver 190 kilogramu, vēlas, lai operēju viņas nervus, apvainojas par aizrādījumu, ka vispirms vajadzētu zaudēt lieko svaru, viņa ignorē realitāti.

Šādos gadījumos ārsts nevar melot pacientam, sakot, ka viss ir kārtībā. Nekas nav kārtībā!

Cilvēki grib dzirdēt to, ko paši vēlas, bet – jo skaidrāk es definēju realitāti, jo vairāk mani uzskata par ciniķi. Bieži ļaudis iedomājas, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā jāpiedzimst laimīgam un jānomirst laimīgam, pēc iespējas vecākam. Mēs slēpjamies no īstenības, no tā, ka pasaule sastāv arī no drausmīgām nelaimēm un sūdiem. Jūs jau varējāt nenākt un nerunāt par petardēm. Mēs varējām arī turpmāk izvēlēties neredzēt to, kā cilvēki sevi sakropļo.

Vispār jums, mikroķirurgiem, ir krampis.

– Nevajag pārvērtēt. Krampis ir arī, piemēram, tālbraucējiem.

Bet zināma atšķirība starp jums un, piemēram, imunologiem pastāv.

– Tam gan var piekrist. Terapeitu un ķirurgu pasaules redzējums atšķiras. Laikā, kad izgāju vienu savas apmācības posmu ASV, manis sastaptie ķirurgi visbiežāk bija republikāņi, bet terapeiti demokrāti. Un es uzskatu, ka republikāņi dzīvi vairāk definē atbilstoši realitātei, nevis cenšas realitāti pakārtot savām iedomām.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada janvārī

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs