Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu bērnībā spēlējies ar lellēm vai mašīnām?
Vairāk ar dzīvnieciņiem. Bet atceros, ka mammas družka no štatiem atveda Bārbiju, kurai nebija noņemama galva. Rokas kustas, kājas un viduklis kustas. Bet kāpēc galvu nevar noņemt? Es to noņēmu.
– Un kurā brīdī tev parādījās interese par automašīnām?
Citi lasa
Bērnībā augu ar mammu. Vasaras pavadīju pie mammas vecākiem Liepājā, laukos. Mana ome bija superīgs cilvēks, bet vairāk man patika čilīgais opis, kurš dzina naglas, būvēja siltumnīcas, taisīja trepes un pieremontēja savu veco opelīti. Man tas bija interesanti. Šie vīriešu darbi reducējās tik tālu, ka pieaugusi pati mājās varēju skrūvi ieskrūvēt vai izlietnes sifonu salabot.
Mana pirmā mašīna, kura, starp citu, man joprojām pieder, ir Peugeot 106.
Atceros, reiz savu auto aizdzinu uz servisu, kur mašīnai konstatēja kaut kādu vainu un piebilda, ka tā iemesla dēļ var degt jebkura lampiņa panelī. Es, neko nezinot un nesaprotot, pieņēmu, ka speciālists zina, ko runā.
Man bija paredzēts brauciens uz dziļiem laukiem vēl aiz Aglonas.
Pirms Aglonas motorā parādījās troksnis. Iebraucu servisā, iedarbināju. Servisnieks izvilka eļļas taustu, kurš bija sauss kā Sahāras tuksnesis. Viņš paziņoja, ka motorā nav ne piles eļļas. Viņš pielēja un piebilda, ka nedod ne mazāko garantiju, cik tālu aizbraukšu, jo motors visdrīzāk noklapēs. Pēc dažām dienām braucot atpakaļ, pie Aglonas robežas motors izbeidzās pavisam.
Atbrauca mans tētis, lai mašīnu aizvilktu. Viņš atrada jaunu motoru un nomainīja. Taču motors strādāja nevienmērīgi, lampiņas turpināja degt, kā rezultātā vēl pusgadu mašīna dzīvojās pa servisiem. Visbeidzot es pati pēc pazīmēm sāku meklēt atbildi internetā. Un nonācu pie secinājuma, ka visdrīzāk beigts ir kompis.
– Bet tā taču ir deviņdesmito gadu mašīna.
Tieši tā. Tai ir gan kompis, gan karburators. Iedomājies? Es atradu kompi, nopirku, pieslēdzu, un mašīna aizgāja kā bitīte. Pēc tam aizdomājos, kā mani uztver servisa darbinieki. Ko viņi padomā, redzot sievieti brunčos un ar manikīru?
Iespējams, daļa no viņiem mani turēja par duru. Varbūt man nepaveicās ar meistariem. Nezinu. Taču man pašai radās interese par mašīnām.
– Tu esi pabeigusi Rīgas Valsts tehnikuma automehāniķus. Ja es tev tagad jautātu: cik procentuāli daudz zini par auto – kāda būtu tava atbilde?
Man jāsaka – ļoti maz. Varbūt 20 procentu sanāk. Jo vairāk par mašīnu mācies, jo vairāk uzzini, ka ir lietas, kuras nezini.
– Kurš no mezgliem tevi biedē?
Motors. Jo tur darbs prasa milzīgu rūpību un skrupulozu pieeju.
– Labi, bet kā tu nolēmi stāties RVT, jo, cik saprotu, tev ir arī augstākā izglītība?
Jā, esmu ekonomiste, ikdienā strādāju birojā. Mēs ar vīru īrējām garāžu, kurā pavadīju salīdzinoši daudz laika ar puišiem, kuri man daudz stāstīja un skaidroja. Bet arī puišiem ir pacietības mērs. Tāpēc nolēmu, ka tehnikums būtu īstā vieta, kur nekautrējoties varu uzdot muļķīgus jautājumus.
– Kursā biji vienīgā meitene?
Mēs sākām divatā. Abas bijām sievišķīgās meitenes. Otra neizturēja skolotāju attieksmi. Pasniedzējs, kurš mācīja elektronikas pamatus, reiz smīkņājot teica: «Nu, Anna, ar tādiem nagiem labākajā gadījumā jūs kādam varēsiet servisā pasniegt kafiju.» Es viņam atbildēju, ka no šiem nagiem eļļu var nomazgāt pavisam brīnišķīgi. Pēc tās reizes viņš man neatļāvās uzbraukt.
– Atceries, kāds bija eksāmena uzdevums?
Tas bija valsts kvalifikācijas eksāmens, kurš sastāvēja no trim daļām. Pirmajā bija tests un desmit vai divdesmit paplašinātie jautājumi, uz kuriem atbildes jāraksta pašam. Pēc tam bija rasēšana. Un visbeidzot biļetes ar praktisko darbu – motora galvas nojaukšana un salikšana. Vajadzēja pamatot, kādā secībā skrūvēju skrūves, ar kādu spēku, leņķi un tamlīdzīgi.
– Iepriekš motora galvu jau biji skrūvējusi?
Savā garāžā nē. Tik, cik skolā. Ā, un vēl man eksāmenā bija jāuzzīmē auto elektroshēma. To es biju iekalusi.
Es redzu, ka ar autoelektroniku nākotnē varētu labi pelnīt. Tā būs ejoša nozare, tiesa, tajā ir stipri jāiedziļinās.
Atšķirībā no mehānikas, kurā var paprovēt dažādi, autoelektronikā nobīdes nav īsti pieļaujamas.
– Kam tava sirds pieder vairāk – benzīnam vai elektrībai?
Man patīk un padodas visas mazās lietas, kuras saucu par mikroķirurģiju, jo man pietiek pacietības. Piemēram, mašīnai nevar atvērt durvis vai centrālā atslēga nestrādā. Tad ir jāizjauc un jāsaprot, kāpēc mezgls nestrādā – vai nav pārlēkuši kādi zobrati. Vai arī atklājas, ka starp lodējumiem ir rūsa un tāpēc elektronika niķojas.
– Tev tas viss patīk?
Jā, reāli! Ja vien ir, ko darīt, garāžā esmu katru dienu pēc darba.
– Tev ir savi klienti?
Man ir plašs paziņu sieviešu loks, un viņas man uzticas, jo, līdzīgi kā man, arī viņām ir sūdīga iepriekšējā pieredze dažādos servisos.
Mans sapnis ir kādudien tikt līdz savam autoservisam, kurš atbilstu maniem standartiem. Es zinu, kā tam vajadzētu izskatīties un kā klientam tajā vajadzētu justies. Nav runa par to, ka klients ir iecelts dieva kārtā. Es vairāk klientam gribētu pastāstīt, ko un kāpēc daru. Man pašai gadījies, ka zvana no servisa un saka: «Jūs savu mašīnu varat saņemt, jums jāmaksā 300 eiro.» Bet tikai nepasaka, par ko man šī summa jāmaksā.
Mani vairāk tracina, ja vīri servisā maina vienu mezglu, bet nepārbauda nākamo, kuram jaunais mezgls ir piesaistīts. Pēc šādas receptes man nokrita pilnīgi jauns izpūtējs, jo izrādījās, ka stiprinājumi ir teju nopuvuši.
Tāda rīcība ne vienmēr ir ļaunprātība. Autoservisā vislielākā vērtība ir laikam. Ja meistars veltīs piecas liekas minūtes tavai mašīnai, viņš zaudēs piecas minūtes, par kurām saņems naudu, strādājot pie cita auto. Manuprāt, viņi visbiežāk ievēro kompromisu – salabo akūto problēmu un ķeras pie nākamās mašīnas.
Man ar savu servisu un attieksmi gribētos padarīt pasauli par kripatiņu labāku.
Es savām meitenēm, draudzenēm, stāstu, ka tosolu ar antifrīzu kopā jaukt nevajag. Nevajag miksēt arī atšķirīgas antifrīza krāsas. Tāpat viņām skaidroju, ko darīt, ja paliec uz ceļa ar sausu riepu. Nav jēgas tērēt naudu putām, ko iepūst riepā. Daudz jēdzīgāk ir pacelt mašīnu ar domkratu, noskrūvēt ratu un ielikt gumijoto remonta striķi. Vai arī – kā izvilkt skrūvi, kas iedūrusies riepā. Tas nemaz nav grūti. Sāksim ar to, ka mašīnā jātur paši elementārākie instrumenti, lai nepaliktu uz ceļa. Ir jābūt vadiem, striķim, ja tev ir skrūvējams āķis – tad arī tam jābūt. Tāpat kā domkratam, āmuriņam, plaķenēm un skrūvgriezim.
– Kā līdz ar dzelžu skrūvēšanu ir mainījusies tava domāšana?
Es lietām pieeju racionālāk. Lai gan vienmēr no citām dāmām esmu atšķīrusies. Manī ir arī emocionālā daļa, jo esmu taču sieviete, bet arī loģiskais, racionālais virziens manī ļoti attīstās, jo domāju – kāpēc.
Es fiškoju, meklēju iemeslu, šķetinot to, kāpēc kaut kas ir saplīsis. Bieži vien, tikai domājot, kas noticis, var saprast, kāpēc automašīna ir salūzusi. Tagad strādāju pie vienas mašīnas, kurai nestrādā karstā gaisa padeve, lai gan ventilators pūš. Jaucot un prātojot atklājās, ka poga, kura regulē, vai sistēma ņem gaisu no salona vai ārpuses, strādā, bet zobrats, kurš griež klapes, nenostrādā līdz galam.
Labākais, ka šāds domāšanas stils palīdz ne vien garāžā, bet dzīvē kopumā.
Pieņemsim, tu ar kādu sastrīdies. Analizējot notikušo, man ir vieglāk saprast, kāpēc izcēlās konflikts. Es varu pa solim vien kāpties atpakaļ, lai saprastu, kā viss notika.
Katrai automašīnai pie stūres sēž cilvēks. Man ar šo cilvēku darīšana ir, pirms es ķeros pie auto remonta un arī pēc remonta. Mašīna ir starpposms. Ir tāds teiciens, ka automašīnas galvenā kaite ir blīve starp stūri un sēdekli. Šo blīvi nevar ne nomainīt, ne salabot, bet to var saprast. Tāpēc man ir svarīgi ar cilvēku runāt, jo, stāstot viņam par kaitēm, kas radušās, redzu, ka cilvēkā parādās sapratne un viņš novērtē to, ka neuzskatu viņu par muļķi tikai tāpēc, ka viņš no automašīnām neko nesaprot.
– Tev pietiek spēka, lai visas skrūves atskrūvētu?
Vispār esmu fiziski spēcīga sieviete. Ir reizes, kad velku skrūvi un nevaru atskrūvēt. Bet ir reizes, kad vīrs vai nu netiek skrūvei klāt, vai nevar to atskrūvēt. Tad pienāku es un mierīgi to izdaru. Mūsu darbošanās garāžā notiek pēc sinerģijas principiem. Ja nevaru es, var viņš. Un otrādi.
– Tu savā darba vietā saki, ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
Daži zina, bet es to neafišēju. Mana iekšējā sieviete saka, ka man viss jāzina perfekti, jo, pirms tu atver muti, tev jābūt pārliecībai, ka zini visu par visu. Ko tad, ja tev uzdod jautājumu, uz kuru nevari atbildēt?
– Ja vīrieša un sievietes attiecības būtu jāizskaidro ar automehānikas principiem, ko tu teiktu?
Vīrietis un sieviete ir kā ritenis un pusass. Mašīna uz priekšu nekustas, ja vienas no šīm sastāvdaļām trūkst.
– Vīrs garāžā pret tevi izturas kā pret līdzvērtīgu?
Jā, un brīžiem mani tas kaitina. Reizēm saku: «Linard, es mācos. Man vajag, lai tu paskaidro.» Un tad viņš atbild: «Domā. Kustini pelēko vielu.» Bet reizēs, kad galīgi nevaru izdomāt, lūdzu kādu pavedienu, kāpjot pāri tai ideālajai sievietei, kura manī iekšā sēž. Tādās reizēs es to ideālo sievieti nolieku pie sienas un nošauju, lai netraucē dzīvot.
