• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Mārtiņš Sirmais: Joprojām ticu cilvēkiem

    Dzīvesstāsti
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    22. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Mārtiņš Sirmais – puisis no Dikļiem, kurš iekarojis gardēžu sirdis Rīgā.

    Raksts publicēts žurnālā Ieva 2011. gada 24. numurā.

    Cilvēks hameleons

    Lai gan Rīga Mārtiņam nav tik mīļa kā viņa Dikļi, tieši šeit dzīvo daļa viņa draugu un labu paziņu. Un neizbēgami arī tādi, kas grib gūt kādu labumu no pavāra atpazīstamības. Vai Mārtiņš ir iemācījies atšķirt, kam kaut ko vajag no viņa un kas ir vienkārši labs cilvēks? «Pilsētā visiem kaut ko vajag. Es varu nosaukt tikai kādus divus trīs cilvēkus, kam varu piezvanīt jebkurā diennakts laikā. Piemēram, situācijā, kad «maskačkā» noplīst mašīna un es negribu kāpt no tās ārā, jo turpat stāv astoņi krievi ar «beisbolenēm». Zinu, ka šie daži cilvēki tūlīt būs klāt. Bet tie pārējie simti, ko zinu un pazīstu, nebūtu… Kāpēc? Jo tie nav draugi, vienkārši paziņas, ar kuriem interesanti parunāties, kopā iedzert. Tāda vienkārši ir dzīve Rīgā. Uz ielas nokrīt tantīte – neviens neiet klāt, jo viņai varbūt ir AIDS… Laukos ir citādi – cilvēki cits citu neizmanto. Tiklīdz vienam deg māja, tā viss pagasts dzēš, visi nes ārā mēbeles.»

    Bet Mārtiņš – vai viņš pats ietu, ja kāds sauktu palīgā? «Es vienmēr skrienu, ja zinu, ka varu palīdzēt. Joprojām ticu cilvēkiem. Arī tiem, kas «piekāš». Ja man palūdz, nevaru atteikt. Kaut gan… es mācos teikt nē. Vēl joprojām mācos to darīt.»

    Pirms vairākiem gadiem, spēlējot grupā «Smeldze», ar Mārtiņu iepazinies Valmieras slimnīcas ķirurgs Jānis Kaķis. Pavārs bija apsolījies, ka būs grupas oficiālais pavārs. «Izrādījās, ka esam kaimiņi: Mārtiņš dzīvo Dikļos, es – Valmierā. Tā sākās mūsu draudzība. Nevaru gan teikt, ka esam sirdsdraugi, kas sazvanās neskaitāmas reizes dienā un viens otram krata sirdi. Mēs kopā aizbraucam uz baseinu, uzspēlējam bungas un ģitāru. Mārtiņš skolas laikā spēlēja pankgrupā,» stāsta Jānis Kaķis.

    Viņš atzīst, ka būt kopā ar Mārtiņu ir viegli un interesanti – ar viņu var parunāt par jebkuru tēmu. «Es Mārtiņu varētu salīdzināt ar hameleonu. Tikai viņš nepielāgojas cilvēkiem, bet savam garastāvoklim. Reizēm ar viņu varu aprunāties nenormētā leksikā, bet citreiz viņš ir tik solīdi ģērbies, pieklājīgs, ka grūti viņu atpazīt.» Jānis saka – Mārtiņam esot ļoti laba sirds un viņš nekad neatsakās palīdzēt. Tiesa, Mārtiņa labo sirdi izmantojot neskaitāmie paziņas, kas nekautrējas jebkurā diennakts laikā Mārtiņam piezvanīt un pavaicāt, kā labāk pagatavot, piemēram, teļa gaļu. Viņš, protams, stāsta…

    Ģimene – vissvarīgākā

    Mārtiņš nav no tiem, kas sabiedrībā skaļi apspriež attiecības un čubinās ar mīļoto. Tomēr brīžos, kad viņš ir kopā ar savu Sandru, pat garāmgājējam nojaušams – viņi ir kā radīti viens otram. «Ar Sandru iepazinos, kad vēl mācījos Smiltenes «teķī». Es gribēju kļūt par pavāru, viņa – par veterinārārsti. Sākumā bijām vienkārši draugi.

    Abi tādi diezgan «frīkaini»​​​​​​, visus četrus gadus organizējām un vadījām dažādus pasākumus. Pēc tam? Konstatējām, ka viens bez otra vairs nevaram un arī negribam.

    Te ir evolūcijas piemērs – kā no vienkāršas draudzības izaug mīlestība. Turklāt tu pats jau to nemani, tikai vienā brīdī saproti – bez tā otra vairs neko nevari. Un laikam arī negribi,» klusi un pavisam nopietni saka Mārtiņš. Kad abi precējās, daudzi jautāja, kamdēļ tāda steiga. Abi taču vēl tik jauniņi… Pavārs tolaik pikti atcirta, ka precoties mīlestības, nevis kādu citu iemeslu dēļ. Smalkās laulības saites abus vieno jau daudzus gadus, un ar katru gadu kļūstot arvien foršāk un labāk. «To man bērnībā vecmamma mācīja, ka vissvarīgākais dzīvē ir ģimene. Citu vērtību nav. Kad esi sīks, to īsti nesaproti. Tagad? Sāku saprast, ko viņa ar to domājusi. Vecmammas ir visgudrākās…»

    Mārtiņa un Sandras attiecības nav pretenciozas, ar skaļiem saukļiem un izrādīšanos. «Mēs nesazvanāmies simtiem reižu dienā. Un, ja Sandra man pārāk bieži zvanītu, es droši vien neceltu klausuli.» Kad pavaicāju, vai Mārtiņš tic mīlestībai, viņa sejā atbilde lasāma kā grāmatā. Nu, protams! Tikai ne jau mīlestībai no pirmā acu uzmetiena. «Es neticu īsā laika fenomenam – satiecies un esi beigts. Freida aprakstīto momentāno efektu, kad abiem acis mirdz, var dabūt zibenīgi. Tas ir izskaidrojami: pagories šādi, izdari tā, parādi, ka tu esi auglīga, atņirdz zobus… Vienkārši sperma, nekas cits. Bet ilglaicīgām iņ un jan attiecībām gan es ticu. Nedomāju, ka tas ir arī kas pārdabisks un neizskaidrojams, ja divi cilvēki kopā nodzīvo visu mūžu un viņiem ir labi. Šāda vajadzība, vēlme un spēja mūsos ir ieprogrammēta. Citādi, ja paši to «sačakarējam».»

    Attiecības varot salīdzināt ar pirti. Lai tā būtu vajadzīgajā temperatūrā, jāzina, kad piemest malku. Aizmirsīsi – izdzisīs. «Diemžēl nevaru pateikt, vai es māku mest klāt malku attiecībām, bet vismaz mēģinu. Es arī nevaru pateikt, kāpēc esmu kopā tieši ar Sandru. Ja vajadzētu, viņā es varētu uzskaitīt visas labās īpašības, ko vien cilvēkā var atrast. Jo… es savā sievā neredzu slikto. Neskatos uz viņu kritiski, jo mēs dzīvojam kopā un jūtamies laimīgi. Uzskatu: nav ko urdīt labas attiecības un izmantot tajās Danielas Stīlas romānu scenārijus. Tā ir tava dzīve, tavi lēmumi. Bet svešinieku padomi ir «fuflo». Pašam jājūt, kā rīkoties un kā ne.» Mārtiņš pasmejas, ka abu attiecības ir kā pankgrupā – līdzvērtīgas. Ja nepieciešams, Sandra var skaldīt malku, bet viņš – izmazgāt grīdu.

    Kad vaicāju, kādas īpašības Mārtiņš uzskata par svarīgām sievietē, viņš atbild: ja ir īstais cilvēks, īpašībām nav nozīmes. «Svarīgi ir tikai tas, kāds cilvēks ir pret otru cilvēku. Ja, piemēram, mans draugs Ķūķis būtu sieviete, starp mums viss būtu labi,» smejas Mārtiņš. Ar sev raksturīgo humora izjūtu pavārs pēc mirkļa pārdomu paziņo: dažreiz viņam šķiet, ka būtu baigi labi apprecēt bagātu ebrejieti. «Dažreiz – ka Latgales strādīgo. Bet citreiz Sončiku… Man šķiet, ka viņa ir īsts vecās skolas pankroka paraugs. Toreiz bija grebenes, bet tagad panki vairs grebenes netaisa. Tagad iziet uz pupiem, un man ļoti patīk šī protesta forma,» smaida Mārtiņš.

    Pavisam citāds vīrietis

    Bet ko par Mārtiņu saka Sandra? «Skatos uz vīriešiem, kas ikdienā ir visapkārt, un priecājos, ka manās mājās ir pavisam citāds vīrietis. Mārtiņš nemāk liekuļot. Viņam nav divu vai vairāk seju kā daudziem. Viņš neslēpj savas domas. Mūsu attiecību sākumā pat mēģināju Mārtiņu mazliet piebremzēt, lai viņš vienmēr nesaka un nerāda to, ko domā. Tikai ar laiku sapratu, ka viņu mainīt nevar un ir labi tā, kā ir,» saka Sandra. Iespējams, no malas varētu šķist, ka kopdzīve ar sabiedrībā zināmo pavāru nav viegla – viņš ir izteikts garastāvokļa cilvēks. «Taču viņa garastāvoklis nekad nav vērsts pret cilvēkiem.

    Ja viņā sakrājušās emocijas, Mārtiņš var pret sienu aizlidināt telefonu – un ar to jūtu izvirdums beidzas,» atklāj Sandra.

    Ik pa laikam Mārtiņš izjūt nepieciešamību pēc vienatnes. Ģimene to neliedz. «Reizēm viņš viens pats kaut kur aizceļo, kaut vai uz Latgali. Tad viņš uzvelk jaku ar kapuci, uzliek plecos mugursomu un stopē auto. Turklāt viņš ir tik pašpietiekams, ka nealkst pēc sabiedrības, – dienām ilgi var nodzīvot viens pats.»

    Sandra neslēpj, ka klasiska romantika nav Mārtiņa stiprā puse un viņa to saņemot minimālās devās. «Mārtiņš nekad nedāvinās ziedus Valentīndienā vai tamlīdzīgos svētkos. Viņam patīk pasniegt puķes, gredzenu vai ko citu pilnīgi negaidīti. Jā, viņš nemētājas ar vārdiem, bet izrāda savas jūtas citādi: pagatavo mums ēst, rūpējas par mani un dēlu. Netipiski vidējam latviešu vīrietim Mārtiņam negaršo alus, viņš neskatās sporta spēles televīzijā, tāpēc brīvo laiku velta ģimenei. Kas pats svarīgākais – vīrs necenšas mani mainīt.» Lai gan Mārtiņš iepriekš apgalvoja, ka pats var regulēt savu darba laiku, Sandra saka: viņš ir ļoti aizņemts. «Tik aizņemts, ka reizēm atbrauc mājās tikai vēlu vakarā un ļoti pārguris. Tad viņš ar lielu sajūsmu paēd manis gatavotās vakariņas un ļoti tās slavē.»

    Vēl Sandra slavē vīra vienkāršību – Mārtiņš nav vērsts uz ārišķībām. «Ja viņam jāizvēlas – pirkt bikses par trīsdesmit vai trim latiem, Mārtiņš izvēlēsies par trim. Bijis tā – vakarā jāiet uz Valmieras teātri, bet vīram nav bijis laika pārģērbties. Viņš aiziet uz «humpalām» un pēc pusstundas pārnāk, eleganti un saskaņoti saģērbies tikai par sešiem latiem.»

    Māca dēlam virtuves knifus

    Sirmo ģimenē aug dēls Vestards. Saku – bērns apgriež sievietes dzīvi kājām gaisā… Bet vīrieša? «Vīrieša arī. Viņš māca dzīvot, pilnībā maina ikdienas ritmu, sadzīves modeli. Viņš arī pa smadzenēm spēlē vairāk nekā jebkurš cits – nezinu, vai par kādu jebkad tā esmu uztraucies, tik daudz domājis kā par Vestardu,» atzīstas Mārtiņš. Tāpat viņš neatceras, vai kādreiz dzīvē tik bieži būtu skatījies uz mēnesi un zvaigznēm vai vienkārši pastaigājies pa mežu kā tagad ar dēlu. «Līdz šim, lai paceltu acis uz debesīm vai aizietu uz mežu, man vajadzēja kādu konkrētu iemeslu. Tagad to darām vienkārši tāpēc, ka skaisti.» Lielākoties mamma, bet nereti arī tētis vakaros Vestardam lasa grāmatiņas, kuras piegādā Mārtiņa mamma, kas pēc profesijas ir literatūras skolotāja. «Vienu nedēļu viņš grib, lai lasām «Pifa piedzīvojumus», citu nedēļu «Nezinīti»… Bet «Pintiķu ciemu» varam nelasīt vispār, to viņš zina no galvas un, mums lasot, jau pasteidzas un pasaka nākamo vārdu. Tāpat viņš no galvas zina dažādus dzejolīšus un dziesmas. Tikai dziesmā par circenīti viņš vēl nezina, kas ir aizkrāsne…»

    Kā stāsta Sandra, Mārtiņš dēlam velta gandrīz visu savu brīvo laiku. «Viņu lielākais prieks ir kopīga ēst gatavošana – tēvs dēlam māca virtuves knifus. Vestards tad ar lielu sajūsmu sit un kuļ olas un dara citus darbus. Mārtiņš smej, ka drīz dēlu likšot pie trauku mazgāšanas, lai pēc iespējas ātrāk viņš kļūtu patstāvīgs.»

    Pavārs ir cieši pārliecināts, ka jau sešpadsmit gadu vecumā dēlam vajadzētu uzsākt patstāvīgu dzīvi. «Kā sešpadsmit gadu, tā jāiet no mājas prom.» Otrs variants esot spāņu ģimenes modelis. «Dzīvo kopā ar ģimeni, palīdz tai un no vecākiem iet prom, kad pašam izveidojas ģimene.»

    Atkarība: teātris

    Vai ir kas tāds, kas Mārtiņu vēl interesē līdz ar ģimeni un pavārmākslu? Viņa tuvie cilvēki nevilcinoties atbild: teātris. Arī Mārtiņš pats atzīst, ka teātris viņam ļoti iet pie sirds. «Teātris ir mans pieradums, atkarība. Tāpat kā katram cilvēkam jābūt pieejamai automašīnai, lai viņš varētu pārvietoties, tāpat jābūt pieejamam teātrim. Jaunais Rīgas teātris un Valmieras teātris – tie ir manējie. Ir Hermaņa šablons, ko lieto tūkstoši, un Krodera šablons, ko arī lieto nezin cik tūkstoši. Man šie šabloni patīk labāk nekā, piemēram, Džilindžera šablons.»

    Vakaros Mārtiņš un Sandra skatās filmas. «Tā kā esmu laukos audzis, daudzas klasiskās filmas nemaz nebiju redzējis. Nopirkām «sekondhendā» grāmatu «1000 klasiskās filmas». Izlasu grāmatā anotāciju un tad skatos filmu.»

    Mārtiņš arī esot sācis skatīties televizoru. Tagad vismaz stundu dienā skatos «Discovery»​​​​​​​, «​​​​​​​National Geographic». Pavāru raidījumus gan man nerāda, tos parasti skatos pie sava drauga Ērika. Nereti, skatoties televīziju, arī aizmiegu.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+