• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C Skaidrs, D vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Mārtiņs Bondars: Liela nauda rada lielas problēmas

    Personības
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    11. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: F64
    Intervija ar Mārtiņu Bondaru (tobrīd Latvijas Krājbankas valdes priekšsēdētāju) notiek deviņos no rīta. Man tas šķiet pārāk agrs laiks sarunai. Bet Mārtiņam – pats labākais, jo diena šajā laikā vēl ir «balta un pūkaina». Sēžam Mārtiņa Bondara kabinetā pie milzīga apaļa galda, dzeram rīta tēju un mēģinām runāties par dzīvi, izlaižot trīs tēmas, kuras Mārtiņš šobrīd nolicis augstākā plauktā – basketbolu, darbu Valsts prezidentes kancelejā un ģimeni.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2008. gada 45. numurā. 

    Mārtiņa Bondara pieturzīmes:

    • dzimis 1971. gada 31. decembrī;
    • bijis profesionāls basketbolists, spēlējis Latvijas basketbola izlasē;
    • no 1999. līdz 2006. gadam pildījis Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja pienākumus;
    • precējies ar Ievu Bondari, trīs bērnu – Daniela, Džūlijas un Jasmīnas – tētis.

    – Ja jums pēkšņi piezvanītu kāds labs draugs un teiktu: «Mārtiņ, izsvītro no sava kalendāra vienu dienu un aizšaujam līdz Venēcijai, vai varētu to atļauties?

    Viss atkarīgs no tā, kad tā diena iekristu. Ja vasaras vidū vai tūlīt pēc Jaungada, iespējams, ka teiktu jā. Bet tas noteikti nebūtu iespējams ne augustā, ne septembrī, ne oktobrī, ne novembrī, pat ne decembrī, arī līdz jūnijam visus mēnešus ne. Atliek janvāris un jūlijs, kad kaut ko tādu varētu atļauties. Bet arī – tikai teorētiski.

    – Bet ja jautātu par pēdējā laika spontānāko gājienu, kad atļāvāties ko negaidītu?

    – Tik traki jau nav, ka nevaru pilnīgi neko atļauties ārpus darba. Ir bijis tā, ka draugi piezvana un saka: «Braucam šovakar uz mežu!» Es ielūkojos kalendārā un, ja iespējams, braucu. Kaut arī lielākoties mani vakari ir saplānoti. Piemēram, vakar biju mājās desmitos vakarā. Šodien, domājams, apmēram tajā pašā laikā. No pirmdienas līdz piektdienai ir, ko darīt. Bet es nesūdzos. Galu galā man ir arī sestdienas un svētdienas.

    – Cik viegli izvēlēties, ja skaidrais saprāts diktē ko vienu, bet emocijas ko citu?

    – Izvēles manā dzīvē parasti bijušas diezgan radikālas, un būtu bezatbildīgi teikt, ka man bijis viegli izvēlēties. Protams, ir bijušas visādas pārdomas… Jo katrā izvēlē ir ietverts gan risks, gan azarts, gan arī gandarījums, pēc kā katrs tiecas. Kaut vai darbs Prezidentes kancelejā bija negaidīts un neplānots piedāvājums. Pieņemot lēmumu, paspēju gan apdomāties, gan arī nobīties. Bet galvenais tomēr ir vizualizēt kaut kādus virzienus, kuros gribētos darboties.

    – Vai varat atklāt, kāda ir jūsu veiksmes cena? Ar ko esat maksājis – ar veselību, mūžīgu laika trūkumu, rakstura bojāšanos?

    – Tas viss, ko jūs nosaucāt, ir iekšā tajā «veiksmes paketē». Nē, protams, man ir prieks, ka cilvēki, ieskaitot jūs, saskata manī veiksminieku. Un nav arī tā, ka slikti justos savā ādā. Bet patiesībā dzīvē nenotiek tā, ka tu pienāc pie kūkas un izvēlies: šo ķirsi es gribēšu, bet kauliņu gan ne. Ir jāņem viss kūkas gabals – gan ar ķirsi, gan kauliņu, gan kātiņu. Cits ķirsis kūkā varbūt ir zaļāks, cits sarkanāks un garšīgāks, bet kāds trāpās, tāds jāņem. Visi maksā par savu veiksmi. Cita lieta, ka bieži vien veiksmi nevar ieraudzīt uzreiz, bet pēc kāda laika, taču pilnīgas leiputrijas dzīvē nemēdz būt. Cilvēkiem bieži vien ir ilūzija – kāds ir laimīgs tikai tāpēc, ka viņam ir daudz naudas. Bet viņi nezina vai aizmirst, ka var būt arī tā – liela nauda rada lielas problēmas.

    Galva bagātiem cilvēkiem nereti sāp pat biežāk nekā citiem.

    Man patīk tas, ko daru. Ja nepatiktu, mēs šeit nesēdētu un nerunātos.

     – Jūs nekad nav pārņēmušas pārdomas: kad man būs vairāk naudas un laika, izdarīšu to, to un to. Tāda kā dzīves atlikšana uz vēlāku laiku?

    – Manā dzīvē ir dažādi ierobežojumi, un man ar tiem ir jāsadzīvo. Tajā pašā laikā man ir arī milzumdaudz iespēju. Tas viss tādā komplektiņā nāk līdzi. Tāpat kā padomju laikā uz 8. martu komplektā neļķei līdzi nāca sviestmaize. (Tas tāds joks!)

    – Kas ir pats aizraujošākais baņķiera darbā? Vai tas tomēr nav mazliet tāds pasauss?

    – Lai nu kāds, bet sauss nu gan šis darbs nav ! Runājot līdzībās, bankā ir lieliska iespēja uzzināt, kā iet katram kokam atsevišķi un visam mežam kopumā. Ir iespēja uztaustīt procesu pulsu un redzēt, kas notiek citur. Kisindžers reiz teicis tā: «Tie, kas kontrolē pārtiku, kontrolē cilvēkus, tie, kas kontrolē enerģētiku, kontrolē reģionus, tie, kas kontrolē finanses, kontrolē pasauli.» Apmēram tā tas viss notiek. Bankā taču visa dzīve ir iekšā. Uz banku nāk gan veseli, gan slimi, gan trūcīgi, gan bagāti cilvēki. Tas spektrs ir milzīgs, un vienlaikus ir iespēja palūkoties gan uz kādu atsevišķu uzņēmumu, gan uz industriju kopumā.

     – Vai jūs jūtat šā brīža depresīvo noskaņojumu sabiedrībā, to, ka avīžu virsrakstos biežāk pavīd sliktās, nevis labās ziņas?

    – Protams, ka pasaulē un arī Latvijā šobrīd notiek milzīgas pārmaiņas, un cilvēki ir satraukušies. Un tas ir saprotami – finansu, ekonomikas un arī cilvēciskie procesi, kas norisinās visapkārt, attiecas uz katru no mums, neatkarīgi, vai to gribam vai nē, vai esam uzņēmēji vai pensionāri. Taču esmu piefiksējis arī to, ka slikto nopublicē biežāk nekā labo. Un parasti sliktā ziņa ir pirmajā lapā, izcelta ar trekniem burtiem, bet labā ziņa nodrukāta ar tik maziem burtiņiem, ka lupa jāņem rokās, lai to saskatītu.

    – Kādi ir nozīmīgākie cilvēki jūsu dzīvē – tie, kas palīdzējuši jūs izveidot tādu, kāds esat?

    – Man šķiet, ka piecdesmit procentos gadījumu ietekme ir iedzimtībai, piecdesmit procentos videi, kas veido cilvēku. Manā dzīvē bijušas dažādas vides – esmu dzīvojis gan Latvijā, gan Amerikā, un tas viss ir mani ietekmējis. Arī nozīmīgi cilvēki manā dzīvē bijuši ļoti daudzi. Ir tādi, ar kuriem esmu kopā jau ilgi. Bet ir bijis arī tā, ka cilvēks, ar kuru esi komunicējis tikai divas nedēļas, vēlāk kļūst tik nozīmīgs, ka turpinu ar viņu sazināties, apmainīties ar elektroniskā pasta vēstulēm un sarunāties.

    – Mēdz teikt, ka bērni piepilda vecāku sapņus…

    – Varu teikt tikai to, ka man ļoti laimējies ar vecākiem, jo viņi nekad nav spieduši man darīt to, ko negribu. Kaut vai uztiepjot savu vēlmi, lai viņu dēls būtu, piemēram, mūziķis. Paldies Dievam, ka esmu varējis izvēlēties darīt to, kas man patīk, jo arī basketbols bija mana sirdslieta.

    Ceru, ka man pietiks veselā saprāta nespiest savus bērnus par visām varītēm apmeklēt pulciņus, kuros viņi nemaz nevēlas iet.

    Cita lieta ir bērnu stiķi un niķi, kad manas meitas, kas dejo deju kolektīvā «Dzintariņš», reizēm iecērtas un saka: «Šodien neiešu uz mēģinājumu! Negribu, un viss!» Vai arī: «Šodien neiešu uz skolu!» Varu iedomāties, kas notiks, ja vienreiz atļaušu neaiziet! Īsi nepatikas brīži mēdz būt katram, bet, manuprāt, tie vienkārši jāpārvar.

    – Ja jums būtu iespēja izvēlēties, par ko vislabprātāk gribētu parunāties – par mākslu, kino vai sportu?

    – Tas atkarīgs no noskaņojuma. Ja godīgi, tad darbdienas beigās man vispār negribas runāties. Drīzāk pabaudīt klusumu, savākt domas un enerģiju. Diemžēl laikā no pirmdienas līdz piektdienai tas parasti neizdodas. Tad šie brīži jāatrod sestdienā, svētdienā, kad var aizbraukt līdz mežam un klusumā parunāties ar sevi.

    Citreiz man patīk pašķirstīt mākslas grāmatas, fotoalbumus, taču tad jābūt īpašam noskaņojumam. To nevar darīt jebkurā mirklī.

    – Cik svarīga vīrietim ir uzvaras garša?

    – Ir procesa cilvēki, kas strādā tikai procesa pēc un kam nav aicinājuma aiziet līdz galam. Man aiziet līdz galam šķiet pamatu pamats. Noteikt kaut kādus mērķus, piepildīt tos un tikai pēc tam iet uz nākamajiem. Kaut vai uz šejieni neatnācu tādēļ, lai mierīgi sagaidītu pensiju. Un šobrīd nezinu, kāds būs mans nākamais darbs.

    Esmu ievērojis, ka Latvijā ļoti slimīgi uztveram katru neizdošanos, rādām ar pirkstu uz tiem, kam paslīdējusi kāja dzīvē vai biznesā. Bet tas, ka kaut kas neizdodas, ir tikai ļoti normāli – tā ir daļa no procesa. Loģiski un sakarīgi cilvēki vienmēr izdara secinājumus. Ja kāds domā, ka šajā pasaulē viss atkarīgs tikai no viņa paša un nekas cits nespēj ietekmēt galarezultātu, tie ir vistīrākie maldi. Mēs taču dzīvojam savstarpēji saistītā vidē un pasaulē.

    – Vai jūs atceraties savu pirmo lielāko nopelnīto naudu?

    – Padomju laikā palīdzēju savai omammai pārdot tomātus tirgū. Protams, man no šīs tirdzniecības arī kaut kas atlēca. Vēlāk izdomāju, ka varētu tirgot arī paša saplūktās puķes un salasītās ogas. Bet to, cik nopelnīju, gan neatceros. Kaut kāda nauda jau bija, un tas bija labi. Tas jau izskatījās pēc plāna.

    – Vai varat apgalvot, ka sapņi piepildās?

    – Vienā vārdā sakot, jā. Taču, kad iešaujas galvā kāda ideja, nevar sakrustot rokas, sēdēt pie kamīna un gaidīt, kad sapņi piepildīsies. Tā nu gluži nenotiek. Bet sapnis – tas ir ļoti svarīgi, jo, nezinot, ko vēlies, nevar sasniegt rezultātu.

    Ja tu kā tāds cālis ar norautu galvu tikai skraidīsi apkārt pa pagalmu, diez vai tiksi sapnim tuvāk.

    Sapnis parasti ir kaut kas tāds, kas piepildās.

    – Bet kā tad ar nepiepildāmiem sapņiem?

    – Kas mūsdienās ir nepiepildāms? Nē, nu, protams, ir jau arī objektīvi nepiepildāmas lietas, bet bieži vien tās ir nepiepildāmas tāpēc, ka esam ierobežoti savā iztēlē, jo sapņi bieži vien ir lielāki par dzīvi. Un sapņi ir tik dažādi. Savulaik man nepiepildāms sapnis šķita aizbraukt uz Ameriku. Ievai savukārt bija sapnis aizbraukt uz Austrāliju. Un 1997. gadā es viņu aizvedu ceļojumā uz šo sapņu zemi. Jautājums ir – ko darīt tad, kad sapņi piepildās, ko tālāk?

    – Ko pēc savulaik Amerikā pavadītiem gadiem gribējās pārņemt no viņu sadzīves, kultūras?

    – Nezinu. Grūti formulēt. Bet tas, ko apbrīnoju amerikāņos, ir individuālā brīvības izjūta. Tas, ka cilvēki ar savu brīvību necenšas ietekmēt vai kaut kādā veidā radīt problēmas citu brīvībai, jo brīvība – tas nav braukt ar simt sešdesmit kilometru lielu ātrumu.

    Bet pati Amerika ir ļoti dažāda. Ja salīdzina Ņujorku ar Amerikas vidieni, tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules.

    – Vai jums šobrīd atliek laiks lasīšanai?

    – Tikai atvaļinājuma laikā vai brīvdienās. Nesen izlasīju Džona Grišama darbu «Pārsūdzība» (The Appeal). Latviski tā, šķiet, vēl nav tulkota. Ar grāmatām ir tā, ka bieži vien sāku kādu lasīt, bet, ja man tā nepatīk, lieku nost. Kāpēc sevi mocīt? Ikdienā lasu tikai speciālo literatūru, bet vakaros, ja meitas vēl neguļ, palasu viņām priekšā pasakas.

    – Vai jūs iespējams nokaitināt vai izsist no līdzsvara?

    – Esmu dzīvs cilvēks, un kaut kādas emocijas taču manī ir! Bet ko nozīmē izsist no līdzsvara? Manā izpratnē tas drīzāk saistās ar to, ka tevi izņem ārā no spēles, un šāda veida mēģinājumi manā dzīvē ir bijuši. Bet nokaitināt!? Viss kaut kas taču var nokaitināt. Mani kaitina kaut vai tās čupas tur lejā (Mārtiņš rāda uz smilšu kaudzēm bankas sētas pusē).

    – Vai ir vēl kas tāds, kas jūs šajā dzīvē pārsteidz?

    – Jā, protams. Nu, kaut vai dzīvā daba. Reiz eju lejā pa mājas trepēm un skatos: dobē divi zaķi spēlējas. Es tiešām biju pārsteigts, jo mājās zaķus neturam. Viņi vienkārši Lieldienās bija atskrējuši paciemoties. Vai arī pagājušā gada jūnijā, kad septiņos no rīta izgāju uz terases, lai izstaipītos, un man pretī iznāca alnis. Un mana māja neatrodas laukos, bet sešu kilometru attālumā no Rīgas centra. Pirms dienām desmit manas mājas pagalmā spēlējās divi lapsēni. Tā ir ar tiem pārsteigumiem. Bet ir jau arī citādi pārsteigumi. Tādi, kurus sagādā citi cilvēki vai mīļotā sieviete (šos vārdus Mārtiņš burtiski izčukst – V. V.). Bet par tiem negribu runāt.

    – Ko jums ģimenē patīk darīt visiem kopā?

    – Ceļot – vai nu uz siltām zemēm ziemā, vai arī paslēpot. Vai arī nedēļas nogalē aizbraukt paciemoties pie draugiem.

    – Jūsu dzimšanas diena iekrīt 31. decembrī – gadu mijā. Vai svinat šo dienu?

    – Es neesmu dzimšanas dienu svinētājs. Drīzāk šī diena ir iespēja sanākt kopā ģimenei. Dzimšanas dienas patīk bērniem, man tās nešķiet nozīmīgas. Kopš brīža, kad manas dzimšanas dienas rītā nomira vecaistēvs, šīs dienas man vairs pat nepatīk. Katrā ziņā dzimšanas dienas nav atskaites punkts manā dzīvē. Daudz būtiskāks ir jaunais gads. Tad jāsāk rakstīt cits datums. Vēl mazliet, un 08 vietā tūlīt būs jāraksta 09.

    Personības

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+