Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tev visu dzīvi bijusi tāda milzīga bagātība kā brāļi.
– No abiem vecākajiem brāļiem es daudz iemācījos. Vistuvākie mēs bijām ar Jāni, viņš bija mans elks. Un tā ir palicis, man arī tagad ir iespaids, ka viņš ir gudrāks par mani.
Mēs ar Jāni te tagad dzīvojam kā tāds vecs pārītis! Es esmu šefs, Jānis ir trauku mazgātājs. (Smejas.) Es neesmu nekāds šefs, es tikai gatavoju vakariņas. Mēs varam sadzīvot, un mums ir mierīgi, jo zinām, ko viens no otra varam sagaidīt.
– No malas šķiet, ka Rītiņu brāļi cits citu vienmēr aizstāvējuši kā mūris. Vai starp jums bijuši arī strīdi?
– Viens nopietns strīds man bija ar Mārtiņu. Tas notika, kad es atbraucu uz Latviju pēc tā ugunsgrēka un vēl biju ļoti emocionāls. Pēc šā strīda mēs divus gadus viens ar otru nerunājām, bet tad es, būdams vecākais, saņēmos, satikos ar Mārtiņu, un mēs izlīgām. Nemeklējām vainīgo, bet turpinājām savas attiecības.
– Vēl janvārī visa Latvija turēja īkšķus, lai Mārtiņš atveseļojas no kovida komplikācijām. Grūti pat iztēloties, kāds šis laiks bija jums ar Jāni.
– Vienkārši negribējās ticēt, ka kaut kas var notikt ar mūsu jaunāko brāli. Zināju, ka tas var būt ļoti bīstami, jo Mārtiņam bija 72 gadi un zems asinsspiediens. Un Mārtiņam bija problēmas ar nierēm, tāpēc Jānis bija piekritis ziedot viņam vienu nieri. Bet tam, ka Mārtiņš neatkopsies, mēs nespējām ticēt. Pāris reižu bijām aizgājuši uz slimnīcu, bet uz Mārtiņu varējām tikai skatīties caur stiklu.
Bet esmu tik laimīgs, ka man ir bijis tāds brālis. Esmu priecīgs, ka grāmata par viņu iznāca laikus. Mārtiņam bija vēl citi plāni, mēs runājām par proteīnu ražošanu un to, kā viņš tos pasniegtu «Vincentā». Proteīni bija mana ideja, jo man ir pamatzināšanas bioķīmijā, un man tas likās interesanti. Tā ir nākotne, tad nebūs jānogalina govis vai aitas, lai iegūtu hamburgerus.
Mārtiņš bija tik vitāls. Viņš atbrauca pie mums vakarā pēc darba un vēl strādāja visādus jokus. Rudenī viņš klusām bija aizvācis no kūts visas vistas. Mēs ar Jāni neko nedzirdējām. Nākamajā rītā gājām viņas barot – un tur sēž tikai viena vista! Kur tās pārējās? Tad Mārtiņš par mums gardi smējās.
Vairāk lasi žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un portālā «Santa +».
