• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 2.06 m/s

    Markus Riva: Kompleksi manī sēž joprojām, un domāju, ka tie manī būs visu mūžu

    Intervija
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    2. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Dziedātājs Markus Riva jeb Miķelis Ļaksa bija vienīgais no Baltijas, kurš vispār iekļuva Krievijas jauno talantu šovā «Hoču k Meladze». Balva uzvarētājam bija sadarbības līgums ar Krievijā populāro komponistu. Markus palika aiz strīpas, otrajā vietā. Viņš gan apgalvo, ka nejūtas kā zaudētājs, un šķiet, ka viņš sev vairs nekad neļaus tādam būt. Markus grib, lai viņa dzīve ir kā apstiprinājums tās dziesmas vārdiem, ar ko viņš finišēja Meladzes šova finālā. Nas bjut, mi ļetajem… (Mūs sit, bet mēs lidojam – no krievu val.)

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2014. gada 51./52. numurā. 

    Pieturzīmes

    • Dzimis 1986. gada 2. oktobrī. Absolvējis Rīgas Doma kora skolu (kordiriģents).
    • Dziedājis Rīgas Doma zēnu korī un jauniešu korī Balsis.
    • Raksta un producē dziesmas sev un citiem izpildītājiem.
    • Piedalījies mūziklos Vestsaidas stāsts un Les Misérables.
    • Strādājis par modeli un joprojām strādā par dīdžeju, vada pasākumus.

    Agnese: Šovs ir beidzies, un tu paliki otrajā vietā. Vai tev ir sajūta, ka esi zaudējis?

    Markus: Daudzi draugi un paziņas domā, ka ļoti pārdzīvoju to, ka esmu palicis otrajā vietā, un gandrīz vai izsaka līdzjūtību. Taču es absolūti nejūtos kā zaudētājs. Galvenā balva konkursā bija līgums ar Konstantīnu Meladzi, kas ir viens no leģendārākajiem cilvēkiem Krievijas reģionā.

    Varbūt pat savā ziņā priecājos, ka neesmu ticis Meladzes grupā, jo tūlīt pēc konkursa būtu jāstājas spēkā līgumam un jāsākas pilnīgi citai dzīvei. Savā ziņā ļoti ērtai dzīvei – tiek pateikts priekšā, cikos ir mēģinājums, cikos koncerts un cikos intervijas. Viss, kas tev jādara, – laikā jāierodas. Taču, pirms šova noslēguma palasot līgumu, domāju: vai es vispār šādu līgumu gribētu, vai es simtprocentīgi spētu pildīt tā noteikumus?

    Man vairs nav sešpadsmit, jau izveidojusies zināma dzīves bagāža un skaidrība, ko gribu savā dzīvē darīt.

    Līdz ar to otrā vieta, vismaz šobrīd šķiet, ir pat labāka nekā pirmā. Arī manā dzīvē sācies jauns, ļoti aktīvs posms: pēc neilga laika iznāks mans jaunais singls krievu valodā, kam tūlīt Kijevā filmēsim klipu, arī turpmākie plāni ir diezgan lieli un pamatīgi. Šis šovs man atnesis daudz labu, jaunu pazīšanos, esmu iepazinies ar cilvēkiem, kas man tic un ir gatavi man palīdzēt. Esmu iepazinies ar cilvēkiem, kas ir iedegušies par mani, par manu daiļradi un grib ar mani sadarboties, vēl vairāk bīdīt mani visā reģionā – Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un citās PSRS bijušajās valstīs. Tāpēc teikšu vēlreiz: nē, kā zaudētājs es noteikti nejūtos.

    Bet tai brīdī, kad stāvi uz skatuves un saproti, ka paliec otrais… Ir taču rūgtums, vai ne?

    – Tai brīdī, protams, bija. Arī tagad laiku pa laikam aizdomājos – lūk, tieši tagad es ar grupu būtu Minskā, sniegtu pirmo koncertu, autogrāfus faniem… Taču es vienmēr esmu ticējis, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Šovs man nebija durvis, kas aizveras, drīzāk lielas durvis, kas atveras uz manu nākotni.

    Jau pirmajā kastingā man vaicāja, vai esmu gatavs darboties grupā un atteikties no visa, ko jebkad esmu darījis. Es patiešām biju gatavs atteikties no visa, mainīt savu dzīvi, savākt savas mantiņas un braukt dzīvot uz Maskavu vai Kijevu, strādāt Meladzes režīmā. Bet tagad, sevišķi skatoties uz visu to, kas ar mani notiek šobrīd, ticu: varbūt tā arī visam bija jānotiek – jāpaliek otrajā vietā, jāiegūst jaunas iespējas, milzum daudz fanu…

    – Tu teici – pēc visa tā, kas ar mani notiek šobrīd. Kas ar tevi notiek?

    – Dzīve ir mainījusies, un jūtu, ka šobrīd man pāri veļas pamatīgs iedvesmas vilnis. Vienīgi visus šovā iegūtos labumus gribas tā ļoti prātīgi un pareizi izmantot, lai tas viss neapsīkst pēc pāris nedēļām, bet turpinās. Lai tas ir kā laba platforma uz kaut ko lielāku, tālāku un ilgāku. Citādi… Pēc diviem mēnešiem sāksies jauns šovs, un, ja neko nedarīsi, tevi vienkārši aizmirsīs.

    Ar savu jauno dziesmu esmu apņēmies startēt arī Latvijas «Eirovīzijas» konkursā. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies izveidot profesionālu šovu, tā izveidē man gatavi palīdzēt arī cilvēki no Kijevas. Ņemot vērā beidzamo gadu diskusijas saistībā ar «Eirovīzijas» atlases konkursu, ir skaidrs, ka trūkst zinošu, pieredzējušu cilvēku, kas spētu nodrošināt, lai mūsu šovs uz lielās Eirovīzijas skatuves izskatītos cienīgi. Domāju, cilvēki, ar kuriem sadarbojos tagad, var sniegt lielu māksliniecisko artavu, lai pēc iespējas parādītu gan dziesmu, gan tās ideju, gan manu dziedājumu. Ideālā variantā es, protams, gribētu tikt uz lielo «Eirovīziju». Tā kā latvieši par savējiem balsot nevar, viss balstās uz citu valstu balsojumu, tad ar Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un citu valstu atbalstu es varētu rēķināties noteikti.

    – Daudzi smaidīja par tavām krievu valodas zināšanām un izrunu…

    – Godīgi sakot, nekad nebūtu iedomājies, ka reiz dziedāšu krieviski. Šo valodu esmu mācījies tikai vienu gadu, sestajā klasē, kad apguvu lasīt un rakstīt krieviski. Bet septītajā klasē pārgāju uz Doma kora skolu, kur krievu valodas stundu vispār nebija. Jā, pagaidām diezgan slikti komunicēju krievu valodā, bet es mācos. Jau pirms konkursa man bija daudz paziņu krievu, bet, dzirdot, kā runāju krievu valodā, viņi uzreiz centās pāriet uz latviešu valodu.

    – Vai tu nāc no tādas īsteni latviskas ģimenes?

    – Jā, mans tētis strādāja uz kuģiem, savukārt mana mamma ir latviešu valodas skolotāja Mārupes vidusskolā. Droši vien tāpēc bērnībā daudz lasīju, man bija svarīga latviešu valoda, latviešu kultūra. Tādēļ tagad ir mazliet nepatīkami, ka man pārmet – es raujoties uz Krieviju. Ikviens taču sapņo par savu lielo iespēju, ikviens grib paplašināt savas robežas. Mana iespēja izvērsusies šāda. Turklāt tā ir māksla, nevis politika. Par latviskumu runājot, mēs esam trīs brāļi un mums visiem ir ļoti latviski vārdi, kas sākas ar M burtu, – Mārtiņš, Miķelis un Matīss.

    – Pieminēji savu tēvu. Diemžēl dzīvē viņu nemaz neesi redzējis.

    – Jā, viņš smagi saslima un nomira, kad man bija deviņi mēneši. Pirmoreiz par to runāju šova laikā, jo līdz tam man šis jautājums šķita pārāk personisks. Iespējams, arī pārāk sāpīgs, taču to neatzinu pat sev. Taču tur… par tēvu domāju ļoti daudz. Kāpēc? Nu, varbūt tāpēc, ka mums atņēma mobilo telefonu, datoru. Varējām atslēgties no ārpasaules, koncentrēties darbam, iedziļināties dziesmās un vēstījumā, kuru gribam dot klausītājiem. Tieši tai nedēļā bija jādzied Nas bjut, a mi ļetajem (Mūs sit, bet mēs lidojam – no krievu val.), kas ir diezgan nopietna dziesma.

    Iespējams, tās iespaidā ļoti daudz domāju par dzīvi, arī par savu tēvu, kuru neesmu redzējis. Redzējis varbūt esmu, bet neatceros…

    Šova laikā par mani izveidoja sižetu, kur rādīja gan manas, gan mana tēva fotogrāfijas. Tai brīdī ieraudzīju, sapratu, cik līdzīgi patiesībā esam. Ne tikai vizuāli, bet, kā saprotu no vecvecāku un citu radu nostāstiem, arī pēc rakstura. Man ļoti gribas ticēt, ka esmu tēva turpinājums šai dzīvē. To, ka es piedzimu, bet viņš drīz pēc tam aizgāja, uztveru kā enerģiju apmaiņu. Varbūt tieši tai brīdī notikusi arī iekšējās pasaules apmaiņa un tas bijis maģisks brīdis… Tā man vismaz gribas domāt. Pārdomājot savu dzīvi, pēkšņi sapratu, izjutu, ka daudzās situācijās tēvs bijis kopā ar mani, man palīdzējis. Tomēr man ļoti gribētos satikt viņu dzīvē. Bieži domāju, kā būtu, ja viņš mani redzētu, vērotu šovu un dzīvotu man līdzi. Domāju, kā būtu, ja viņš būtu vēl dzīvs un tepat blakus.

    – Tevi uzaudzināja patēvs.

    – Jā, pāris gadu pēc tēta nāves mamma satika manu patēvu Aldoni. Pateicoties viņam, vienmēr esmu zinājis, ko nozīmē modelis tēvs, mamma un bērni. Man ir ļoti labas attiecības ar patēvu, viņš ir ļoti labs cilvēks. Tomēr viņš nav mans tēvs. Redzēju, kādas attiecības bija un ir starp manu jaunāko brāli Matīsu un patēvu, kas ir viņa īstais tēvs. Starp mums tādas tuvības nekad nav bijis, un tas droši vien arī nav iespējams. Tādas puiku lietas, ko tēvs māca dēlam – spēlēt bumbu, braukt ar riteni vai vēlāk dažādas vīriešu pasaules tēmas –, tā visa dzīvē ļoti trūcis.

    – Tev esot bijušas domas par pašnāvību. Kāpēc?

    – Tīņa vecumā gadu vai divus man bija sarežģīts posms, kad patiešām biju uz pašnāvības robežas. Tas notika tāpēc, ka mani klasesbiedri, vienaudži mani nepieņēma, smējās par manu ārieni. Man bija nepareizs sakodiens, biju apaļīgs, man bija arī citāds domu gājiens nekā pārējiem. Biju neveikls, sporta stundās nevarēju noskriet krosu, vienmēr biju pēdējais. Arī futbolā man vienmēr bija jāstāv vārtos, jo «tu taču esi visnevarīgākais». Un es tiešām biju nevarīgākais un nemākulīgākais, neveiklākais. Līdz ar to absolūti nepieņemts. Uz tā visa fona arī pats nevarēju sevi pieņemt.

    Bērni ir tieši – ja viņiem kāds nepatīk, uzjautrina, tad viņi par to zobojas un izrāda arī agresiju gan vārdiski, gan fiziski.

    Neteikšu, ka mani katru dienu sita un bāza galvu podā, taču bija gadījumi, kad cietu arī fiziski.

    Kā jau tas skolā mēdz būt, bija atsevišķi skolasbiedri, kas regulāri centās darīt man pāri. Starpbrīžos ķircināja tik ilgi, līdz ķircināšana pārgāja uz agresijas izrādīšanu. Visvairāk pārdzīvojumu ir tad, ja tas notiek klases priekšā. Notikums, kas visdziļāk iespiedies manā atmiņā, ir reize, kad puika, kas mani vienmēr citu klātbūtnē noniecināja, klases priekšā sāka mani sist. Jā, tai brīdī tevī pamostas adrenalīns, tu centies pastāvēt, aizstāvēt sevi, bet tad saproti, ka neesi pietiekami spēcīgs un fiziski nevari stāties pretī savam pāridarītājam. Tās izjūtas ir drausmīgas. Tu guli uz grīdas klases priekšā, un visa klase smejas par tevi, taču neviens – vispār neviens – tev nepalīdz. Tādas situācijas bija diezgan biežas. Loģiski, tas mani dziļi aizskāra un ļoti nomāca, tāpēc arī tās domas par pašnāvību. Centos atrast citu pasauli, kur aizbēgt, – pievērsos mūzikai, apmeklēju dažādas nodarbības. Bet no sevis nekur nevari aizbēgt… Galvā tik un tā malās nelāgas domas par to, kāpēc vispār dzīvot, kāda tam jēga un varbūt visiem būs labāk, ja manis nebūs.

    Tad nāca lūzuma punkts manā dzīvē, kad sapratu, ko dzīvē gribu sasniegt. Sapratu, ka gribu kļūt par dziedātāju un ka darīšu visu, lai tā notiktu. Ja tu iededzies par kaut ko, tas tevi labi nes dzīvē uz priekšu. Mūzika bija mans glābšanas riņķis.

    – Vai tavs vecākais brālis tolaik neaizstāvēja?

    – Viņš to nevarēja izdarīt, jo mācījās citā skolā. Turklāt es par pārdzīvoto nevienam nestāstīju. Man šķita – tās ir manas problēmas, ar ko man jātiek galā. Savas emocijas pierakstīju dzejā, vēlāk rakstīju arī mūziku. Tagad lasot, šķiet naivi, bet toreiz palīdzēja. Moderni runājot, tas bija mans stresa menedžments.

    – Vecāki arī nepamanīja, ka esi nomākts?

    – Man bija bail runāt ar vecākiem, jo šķita – viņi nesapratīs mani un manas tā brīža izjūtas, viss kļūs vēl sliktāk. Man ļoti gribējās, lai viņi pamana, kā es jūtos. Es kliedzu pēc palīdzības, bet mani neviens nedzirdēja. Kad saproti, ka tevi neviens nedzird, kādu laiku ieslēdzies sevī un turi savas izjūtas pie sevis. Pieļauju, ka vecāki manīja manu grūtumu, taču, iespējams, to «norakstīja» uz parastajām augšanas grūtībām. Šodien pusaudzim viss šķiet slikti, rīt jau būs pavisam citādi. Bet reizēm pusaudža pārdzīvojumi ir tik lieli un sāpīgi, ka viņš pats netiek galā, tad ir jāpalīdz. Tāpēc gribu aicināt vecākus: pat ja šķiet, ka pusaudzim uznācis tikai tāds mirkļa dullums, neatstājiet to bez ievērības! Šādi pārdzīvojumi atstāj iespaidu uz bērna nākotni, viņa pārdzīvojumi ir kā neizdzēšams fons visai viņa turpmākajai dzīvei.

    – Kurā brīdī neglītais pīlēns pārvērtās par gulbi?

    – Es nevaru pateikt konkrētu brīdi, taču mērķtiecīgi uz to virzījos. Sāku strādāt, pelnīt naudu dažādos projektiņos un par nopelnīto ieliku zobu breketes. Sāku vairāk nodarboties ar sportu – gan sevis, gan vidusskolas atzīmju dēļ. Tagad, domāju, sporta skolotājs par manu krosa vai maratona rezultātu būtu lepns. Vienkārši strādāju ar sevi, un pamazām viss mainījās. 

    Joprojām neuzskatu, ka esmu baigais skaistulis, lai gan daudzi mani uzskata par narcisu.

    Kompleksi manī sēž joprojām, un domāju, ka tie manī būs visu mūžu.

    Nepārliecinātība par sevi daudzās dzīves situācijās atgriežas, un man ar to ļoti jācīnās.

    Tiem, kas jūtas tā, kā savulaik es, varu ieteikt – atrodiet nodarbošanos, kas ļoti, ļoti patīk. Ieklausieties savā īstajā būtībā, savās vēlmēs un dariet tikai to, ko patiešām gribas.

    Savukārt pārējiem gribu novēlēt pirms teikšanas apdomāt katru savu vārdu, jo ar tiem var ļoti sāpināt cilvēkus. Varbūt muļķīgs piemērs, bet nupat baseinā dzirdēju, kā garderobiste kādai kundzei gados demonstratīvi paziņoja, ka viņai nepiestāvot ne uzvilktais džemperis, ne tā krāsa… Lieki teikt, ka sieviete gandrīz raudāja. Pēc savas pieredzes un pārdzīvojumiem zinu – nav jāsaka viss, kas uz mēles.

    – Vieni runā, ka tu esi izsities saviem spēkiem, citi – ka tevi ļoti balstījuši vecāki.

    – Jā, mamma ar skolotājas algu un patēvs, kas darbojās transporta pārvadājumos, bet nu jau ir pensijas gados… Šobrīd priecājos, ka manā bērnībā ģimenes apstākļi nebija tik labi kā visiem, daudz kā tāda, kas bija maniem klasesbiedriem, man nebija. Neko dižu jau negribēju, tādas vienkāršas lietas… Piemēram, skolas somu. Man katru gadu nepirka jaunu, bet salāpīja veco, un nākamajā gadā gāju uz skolu ar to pašu. Vai arī man bija jāvalkā vecākā brāļa drēbes, kaut gribējās, lai man ir jauns džemperis vai botas. Taču tas manī ir ielicis pārliecību, ka pašam jāiet, jādara un jānopelna naudiņa. Pēc tam tā gudri jāizmanto un jāiegulda, jādomā, kā tu pastāvēsi dzīvē.

    Zinu – ja trūkst iespēju tam, kam gribi piekļūt pa taisnu ceļu, jāizdomā sīkas taciņas, pa kurām piekļūt pie sava mērķa. Tas ir kā ar dziesmu radīšanu – vispirms tu to saraksti, tad tā ir jāapdarina, jāiespēlē instrumenti un viss pārējais. Ja tev nav apkārt cilvēku, kas var to izdarīt, vai tu nevari pietiekami samaksāt, tas jāiemācās un jādara pašam. Pateicoties tam, esmu sācis arī profesionālā ziņā daudz ko mācīties, piemēram, producēt dziesmas. Zini, ar ko es to varu salīdzināt? Kad bērnībā devos uz mūzikas skolu, bija jāiet garš gabals pa tumsu, pa dubļiem, reizēm ceļš bija tā apledojis, ka gāju klupdams krizdams. Simboliski tas nozīmē – lai tiktu uz mērķi, tev reizēm jāizstaigā grūts, slidens, dubļains ceļš. Bet tu skaidri zini, kur ir tavas mājas un kur tava pietura, līdz kurai gribi nonākt.

    No malas jau viss izskatās vienkārši – padziedi, aizej uz ballītēm, fotografējies. Bet visām lietām dzīvē ir cena, kas tev jāsamaksā.

    – Un kādu cenu tu maksā šobrīd?

    – Maksāju ar to, ka esmu viens. Būtu taču varējis divdesmit viena gada vecumā apprecēties, man šobrīd būtu bērni, kas jau ietu pirmajā klasē. Bet šobrīd… Man ir divdesmit astoņi gadi, taču nav attiecību un nav ģimenes.

    – Kāpēc tev nav attiecību?

    – Pašlaik ir posms, kad ir ļoti grūti savienot karjeru ar attiecībām. Man ļoti daudz laika un enerģijas jāiegulda, lai nostabilizētos lielākā arēnā. Ja būtu attiecības, no vienas puses, tās ļoti iedvesmotu, bet, no otras puses, – tās paņem pārāk daudz enerģijas, emociju. Ja tev ir attiecības, radošajā procesā esi tikai par piecdesmit procentiem. Bet es gribu mūzikā būt simtprocentīgi. Zinu savu mērķi, un man gribas līdz tam aiziet, to sasniegt. Tomēr ceru, ka ar laiku man būs arī attiecības un bērni.

    – Runā, ka vīriešiem bez seksa ir grūti. Palīdz vienas nakts attiecības?

    – Nē, mani tas nesaista, nešķiet pieņemami. Protams, gadās visādi, bet tā nav norma. Es neesmu vienas nakts attiecību cilvēks. Ja kaut ko daru, tad par visiem simt procentiem. Ja man ir attiecības, tad par visiem simt procentiem.

    Man negribas, lai attiecības ir paviršas. Ja tagad nevaru to dot, negribu tērēt ne savu, ne otra cilvēka laiku.

    Par uzmanības trūkumu nesūdzos, bet… Pusaudžu gadu dēļ ilgu laiku nebiju par sevi pārliecināts, arī tagad attiecībās ne vienmēr tāds jūtos. Cilvēki saka – tu jau vari dabūt jebkuru meiteni… Bet, ja man izrāda simpātijas kāda ļoti skaista meitene, manī mostas aizdomu aizmetnis, nespēju viņas uzmanībai noticēt. Varbūt man jāiziet psihoterapijas kurss, lai no tā atbrīvotos uz visiem laikiem? Bieži vien man šķiet, ka neesmu gana labs. Ikdienas dzīvē ar to vēl var sadzīvot, taču uz skatuves ir grūti sniegt labu izpildījumu, ja galvā visu laiku maļas domas par to, vai vispār protu dziedāt, vai gana labi izskatos un ko par mani domā. Krievijā, uzstājoties šovā, pat bija vieglāk, jo tur neviens mani nepazina, mēs visi bijām uz vienas starta līnijas.

    – Vai tev ir bijušas nopietnas attiecības?

    – Jā, ir bijušas. Tiesa, ne beidzamajos gados. Es baidos no attiecībām, baidos, ka tās apslāpēs manu entuziasmu saistībā ar karjeru, jo pašlaik dzīvē eju uz visu vai neko.

    – Par tevi runāja, ka esi gejs.

    – Nē, neesmu. Tai brīdī, kad par to runāja, man tas šķita drausmīgi un traģiski, taču vēlāk sapratu, ka tas ir bijis kāda cilvēka inscenēts melns PR. Taču man tas nāca tikai par labu, jo nokļuvu uz «Privātās Dzīves» vāka. Jā, manas bildes un intervija ar mani ir bijušas geju žurnālā, taču es tam nepozēju speciāli, tā bija fotogrāfija, kas laikā, kad dzīvoju Amerikā, tapa manam modeļa portfolio. Turklāt intervijā man jautāja nevis par to, ar ko es guļu un ko domāju par gejiem un lesbietēm, bet par manu mūziku. Jebkura popmūzikas zvaigzne vismaz reizi mūžā bijusi šādos žurnālos, neko sliktu tur neredzu.

    – Vismaz no malas tava dzīve šobrīd izskatās tik līdzsvarota, ka grūti kam piesieties.

    – Laikam jau tā arī. Dzīves ritējums neļauj iespringt uz to, ka man ir depresīvs noskaņojums vai nav attiecību. Tas, kas ar mani notiek tagad, man dod motivāciju strādāt vairāk, tālāk. Pašlaik man ir tāds mākslinieciskais uzrāviens, ikdienā tikai uz mazu sekundes simtdaļu iedomājos par to, ka man atkal jāiet gulēt vienam un arī jāmostas būs vienam.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+