Māris Zanders: Normāla komunikācija man šķiet: «Vai tu nāksi līdzi sēnēs?»

Atklāsmes
Vintra Vilcāne
1. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Žurnālista Māra Zandera atklāsmes par dzīvi, valodu, naudu un mīlestību.

Aiziet neceļos vieglāk bija 70., 80. gados

Kāpēc? No depresijas un izmisuma. Mani vecāki mani audzināja diezgan stingri, un mūsu ģimenē bija ļoti strikti politiskie uzstādījumi. Piemēram, nedraudzēties ar komunistu bērniem, jo komunisti pēc definīcijas ir ļaunums. Šodien man ļoti grūti iedomāties, ka es kādam teiktu – nedraudzējies ar tās vai citas politiskās partijas bērniem. Bet par tiem komunistiem – tas bija pareizi.

Tāpēc, ka šāda nostāja uzbūvēja sienu pret konkrēto režīmu, kāds bija tolaik. Ar ļoti saprotamu tālākās dzīves modeli, kura pamatā bija nesadarbošanās. Un tas nozīmēja, ka nevienu nebaidīja situācija, ka vajadzētu strādāt par kaut ko. Galvenais bija nestāties partijā.

Ar gadiem palielinās nevis iecietība pret citu vājībām un trūkumiem, bet vienaldzība.

Jo iecietība ir aktīva pozīcija, bet vienaldzība ir tad, kad tevi nekas neuztrauc. Un sadzīviskā ziņā man tiešām par ļoti daudz ko ir vienalga. Manuprāt, jo vairāk tu esi lasījis un lasīto arī pārdomājis, jo mazāk par kaut ko kreņķējies.

Ja cilvēks padziļināti pētījis kultūras vēsturi, viņš saprot, ka ne jau tie, kas šobrīd skaitās literatūras un mākslas klasiķi, piemēram, 19. gadsimtā bija arī tie visvairāk iecienītie autori. Un atsevišķa tēma varētu būt par to, ka savulaik bijuši populārāki rakstnieki, gleznotāji, mūziķi un, jā, arī zāle zaļāka un jaunā paaudze nenodarbojās ar muļķībām. Visos laikos ir bijis samērā līdzīgi – nav jau tā, ka uzreiz, no rīta pieceļoties, cilvēki domāja par mūžību un dvēseles izkopšanu.

Profesionālā darbībā ir citādi. Tur esmu iecietīgs. Tāpēc, ka, ilgstoši esot politikas iekšpusē, labi saproti, ka tur jau nav tikai melns un balts.

Es uzvelkos tikai tad, kad kāda apgalvojumi apdraud kopienas veselību

Piemēram, ja cilvēks uzskata, ka zeme ir plakana, lai viņš paliek pie tā. Bet, ja viņš uzskata, ka nedrīkst potēties pret masalām un ka šīs potes izraisa autismu un tā joprojām, un šīs debilitātes rezultātā samazinās potēto cilvēku skaits un notiek tas, kas notiek, tad es nevaru pateikt – ja tu tā domā, tad domā. Jo šāda nostāja apdraud citus cilvēkus.

Kopš piedzima meita Marta, mēģinu piebremzēt savu ego

Jo vispār es esmu diezgan egoistisks. Un vienmēr var atrast entos attaisnojumus savam egoismam – katram ir tikai viena dzīve dota un bla, bla, bla.

Bet tas, ka mazinājies mans egoisms, nenozīmē, ka esmu kļuvis labāks cilvēks. Es rēķinos ar to mazo cilvēku, un tas ne vienmēr ir viegli. Jo pieaugušam cilvēkam tu vari teikt – «viss, es to nedarīšu, negribu un nerunāšu», bet bērnam tā pateikt nevar. Tur nav variantu. Bet galvenais ir nečīkstēt par to.

Ironija un humora izjūta nav viens un tas pats

Tieši tāpēc tie, kas uzskata, ka man tāda piemīt, šķiet, kaut ko jauc. Meita man saka: «Tu nekad nesmejies!» Un viņai ir taisnība. Es arī nesmejos. Bet es neredzu iemeslu to darīt.

Es gan šad tad raidījumam pats izvēlos kaut kādus jokus, bet tas nenozīmē, ka man tie liekas baigi smieklīgi.

Vienkārši reflektēju par to, ka tas varētu noderēt. Piemēram, ja es taisu nākamajai nedēļai raidījumu par Saeimu, kas aizgājusi brīvdienās, man piemērots liekas video ar buldurējošu tītaru baru. Jo es zinu, ka cilvēki to sapratīs un viņiem tas patiks. Vai man tas pašam liekas smieklīgi? Nu nē. Bet ironija ir ļoti veselīga reflektējoša attieksme.

Jo, saprotot tos mērogus, kādos pasaule funkcionē un kādos mēs funkcionējam laikā un telpā, nevaru izturēties nopietni pret sevi un citiem. Pirms dažām dienām lasīju tekstu par to, kā cilvēki savulaik pārcēlušies uz Ziemeļameriku jeb to, ka tā kustība jeb migrācija notikusi ļoti ātri – 5000 gadu laikā. Ja tas skaitās neprātīgi ātri, tu saproti, ka tie ir pavisam citi mērogi, un apzinies sevis un savu laikabiedru nenozīmīgumu.

Mani kaitina paviršība un neorganizētība

Varbūt tāpēc, ka darba vietās, kurās strādāju – gan televīzijā, gan radio –, precizitātei ir liela nozīme. Līdz ar to mani besī, ja uzaicinātais viesis uz raidījumu ar tekstu – šis jau ir tikai ieraksts – ierodas, piemēram, piecpadsmit minūtes vēlāk, nekā sarunāts.

Bet par paviršību man ir šāds piemērs. Neesmu baigi aktīvs sociālajos tīklos, bet kaut ko tur šiverējos un ierakstu to, kas man pašam patīk. Nesen lasīju par zviedru laikiem – 17. gadsimta arklu revīzijām. Un izrādījās, ka tajā laikā bijuši ļoti skaisti vietvārdi – kā dzeja: Aijaži, Lieljērkule, Ninegals un citi. Es to ierakstīju, un kāds tviterists uzreiz metās komentēt – «nav tādu vietvārdu». Viņš pat nebija izlasījis līdz galam manu ierakstu. Parasti neatbildu vai arī daru to retu reizi, bet šoreiz nenoturējos un ierakstīju, ka runa ir par 17. gadsimtu, nevis tagadējo laiku.

Bet ir pietiekami daudz cilvēku, kas par visām varītēm grib kaut kur piedalīties un arī padalīties ar savu nebeidzami vērtīgo viedokli. Tas var uzvilkt.

Draugu man nav, bet ir cilvēki, ar kuriem man ir attiecības tuvu draudzībai.

 Kā visiem normāliem cilvēkiem, man ir bijis viens īsts draugs skolas gados un studiju gados.

Bet, pieņemoties prātā, esmu zaudējis nepieciešamību pēc draugiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka man ir ļoti aktīva garīgā vide, kurā apgrozos. Un es esmu ļoti noslogots jauns cilvēks (un es neņirgājos, tā tiešām ir), kuram svarīgi uzzināt kaut ko vairāk, piemēram, par daļiņu fiziku.

Bet man ir vairāki pazīstami cilvēki, ar kuriem varu nekontaktēt pat gadu, bet principā tā sajūta, ka ar viņiem varētu iet kopā izlūkos, saglabājas. Nezinu gan, vai tā ir draudzība. Man šāds cilvēks, ar kuru objektīvi reti tiekos, bet ar kuru ir tā «kopā iet izlūkos» sajūta, ir Aigars Štokenbergs.

Es neesmu viegls pacients kopdzīvei

Tieši tā iemesla dēļ, ka sevišķi nemīlu komunicēt. Tas var kaitināt otru cilvēku. Jo cilvēkiem pārsvarā tomēr piemīt tāda īpašība kā gribēt sarunāties. Un es neesmu tas cilvēks, kurš bez vajadzības sarunājas.

Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad, ilgstoši uzturoties ārzemēs, neesmu runājis nedēļām ilgi. Ja neskaita komunikāciju, pasūtot ēdienu restorānā. Bet esmu pie tā pieradis. Ar ko ir vērts runāt? Nu, kaut vai ar manu brāli – filologu un Universitātes profesoru. Jo viņš zina to, ko es nezinu. Tāpat ir jārunā ar bērnu. Un tas, ka bērns neilgā laikā spēj izrunāt vairāk vārdu nekā es pusgada laikā, ir briesmīgi, bet tur neko nevar darīt.

Bet sarunāties tāpat vien man nav interesanti. Nu ko man tādu varētu pateikt? «Paskaties, cik skaisti saule riet?!» To taču es tāpat redzu.

Kaut vai tiekoties ar to pašu Aigaru (Štokenbergu), mani neinteresētu, ja viņš man mēģinātu pārstāstīt, ko ir izlasījis. Normāla komunikācija man šķiet: «Vai tu nāksi līdzi sēnēs?» – vai arī: «Aizbrauksim uz Kandavu?» Tie ir pieci teikumi, kuros kaut kas tiek noskaidrots.

Jo kāda nozīme jautāt, kā tu jūties. Ko tas mainīs, ja es teikšu – «slikti»?! Mana ilgākā kopdzīve – baidos samuldēties, bet ir bijusi kaut kur no 4 līdz 8 gadiem.

Taču sieviete kā dabas parādība ir apburoša. Un man pietiek ar to, ka es viņu apbrīnoju bez runāšanas.

Visi tāpat zina, ka viņa ir brīnišķīga. Kāpēc man tas būtu jāsaka? Bet izrādās, ka tā var kļūt par problēmu. Izrādās, ka to vajag pateikt.

Galvenais – nesteigties ar secinājumiem!

Kaut vai runājot par tiem pašiem VDK maisiem. Man ir izteikti kristīga attieksme šajā ziņā. Man, protams, tas stāsts par čekas aģentiem ļoti nepatīk, bet es nezinu, kā es pats rīkotos tajā situācijā. Jā, es esmu pietiekami stingri audzināts, bet, ja nevari par simts procentiem pateikt, ka tā nedarītu, tad arī tie divi, trīs šaubu procenti ir pietiekami, lai nemestu ar akmeni citiem.

Bet es esmu aizdomājies par to, ka tu varēji nebūt čekas aģents, bet būt pilnīgs sūdabrālis un pirmā numura maita.

50. vidusskolā, kurā mācījos, bija daži tādi skolotāji. Tas bija kāds 87. gads, un mēs labprāt ietusējām ar lietišķajiem. Un viens no viņu skolas uz mūsu skolu bija atnesis Nīčes Tā runāja Zaratustra. Kaut kādu iemeslu dēļ šo grāmatu aizmirsu skolā. Manā izpratnē normāla pedagoga attieksme būtu izsaukt uz sarunu tete a tete un pateikt: «Šitā nedari, var sanākt baigie sūdi.» Tā vietā uz skolu tika izsaukti orgāni no Kirova rajona komjaunatnes komitejas, un tas pasākums tika uzpūsts.

Un tādu atgadījumu, kuru rezultātā varēja sabojāt dzīvi skolēniem, bija daudz. Mūsu priekšrocība bija tā, ka 50. vidusskolā mācījās inteliģentu un partijas funkcionāru bērni. Ja sanāca riktīgi sūdi, varēja lūgt palīdzību Anatolijam Gorbunovam, kura dēls arī mācījās šajā skolā.

Savulaik, kad tētis bija uz mani dusmīgs par to, ka esmu tāds kreisais, viņš sauca mani par Sarkano miglu (tā savulaik dēvēja sociāldemokrātus).

Es piedodu, bet neaizmirstu

Daži mani paziņas saka, ka es baigi ilgi turot ļaunu. Bet tā gluži nav. Ja kāds vienreiz ir pierādījis, ka ir cūka, es vienkārši vairs negribu ar viņu komunicēt. Piedevu, aizmirsu, un viss. Un varbūt tā ir pašaizsardzība, bet es negribu vēlreiz piedzīvot to pašu. Es gan pats diezgan daudz muļķību dzīvē esmu darījis, bet lai neviens necer, ka sākšu vaidēt par to, cik šausmīgi esmu bijis sāpināts. Man nemēdz būt depresijas.

Es esmu diezgan disciplinēts cilvēks, un neredzu baigos iemeslus, kā dēļ man vajadzētu saskumt.

Jo daudziem ir vēl sliktāk. Tāpēc man nav pilnīgi nekādu tiesību čīkstēt.

Pārmaiņas, kas saistītas ar izzināšanas procesu, man ir ļoti nepieciešamas

Jo vispār esmu rutīnas cilvēks. Ja mani Balzambārā pārsēdina no ierastā galdiņa, es nesaprotu, kas notiek.

Nāku no tipiskas humanitāro zinātņu pārstāvju ģimenes, pats esmu studējis vēsturi, bet, tā kā skolā diezgan labi mācījos, man ļāva nemācīties fiziku un matemātiku. Būtu varējis jau arī dzīvot bez šīm zināšanām. Bet kaut kādā veidā, kaut kādā brīdī manī pavērās diskurss uz life sciences. Es esmu tā paplašinājis savu izziņas lauku – sākot ar astrofiziku un beidzot ar dzeju –, ka tagad jau mēģinu no kaut kā atteikties.

Bet man, piemēram, būtiski liekas citēt dzeju. Kaut vai pedagoģisku iemeslu dēļ. Jo dzejniekus un izdevējus vajag iedrošināt.

Tāpēc man ir pilnīgi pie vienas vietas, vai kādam vēl patīk tas mans ieraksts vai ne. Bet varbūt tieši to dažu rindu dēļ kāds aizies nopirkt dzejoļu krājumu.

Dažkārt gan ir tā, ka kaut ko ierakstu un tad sāku domāt – jā, man varbūt patīk tās rindas un es tās tā esmu sapratis, bet autors met zibeņus, jo viņš bija domājis citādi. Tieši vakar lasīju Artūra Puntes dzeju Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs, ko izdevusi Orbīta. Un tur bija kāda rindiņa, kuras būtība ir tāda – Punte raksta, ka šodien sapratis: «nekad dzīvē neesmu uzrakstījis vārdu potīte». Man tas šķita eleganti, ka cilvēkam, kas nodarbojas ar vārdu pasauli, ir arī vārdi, kurus viņš nelieto. Jau kaut ko gribēju ierakstīt saistībā ar šo, bet tomēr piebremzēju. Taču ar labām lietām vajag dalīties.

Agrāk man šķita, ka mīlestība ir kā vēzis. Neārstējama

Ja pirms desmit un vairāk gadiem vēzis bija diagnoze, tad, kā liecina pēdējie gadi medicīnā, vēzi reāli var ārstēt. Tāpēc ņemu savus vārdus atpakaļ. Mīlestība ir ārstējama.

Man liekas, ka cilvēki vairs nekautrējas no tā, ka viņiem nav naudas.

Ir kaut kāda zināma naudas summa, kas vienkārši ir nepieciešama. Un es būtu diezgan bēdīgs, ja mani ienākumi šobrīd būtu mazāki. Meita mani stimulē nopelnīt drusku vairāk.

Bet visā visumā man ir ļoti vienkāršs dzīvesveids kaut vai tā iemesla dēļ, ka man nav laika naudu tērēt. Un tas ir interesants jautājums, vai mēs kā sabiedrība esam izslimojuši kautrēšanos no lētā vai arī neesam. Man jau liekas, ka ir kļuvis labāk. Jo tas ir baigi normāli, ka cilvēks ieiet krogā, paskatās uz cenām un pasaka, ka viņš to nevar atļauties.

Jo nav nekā briesmīgāka, kā piemest galvā, cik dienu es pēc tam neēdīšu, un pēc tam veikt pasūtījumu.

Naudas man ir tik, cik tās ir. Līdz ar to es sarēķinu, cik daudz dienā varu tērēt. Elementāri. Un, ja es neiekļaujos tajos skaitļos, tad neko.

Zinot, ka pastāv nebeidzamas nejaušības, ir diezgan dīvaini būvēt ilūzijas

Jebkuras gaidas un ilūzijas a priori paredz, ka cilvēks, kuram tās piemīt, uzskata dzīvi par prognozējamu. Kaut vai tādā nozīmē, ka viņš ir pārliecināts, ka viņu pēc divām stundām nenobrauks mašīna.

Es neesmu ne labāks, ne sliktāks par kukaini, kas te rāpo pa jūsu vīnstīgām. Savā nišā tas kukainis ir nenovērtējams. Bet tas nenozīmē, ka es neiziešu ārā un viņu nenomīšu. Ar to ir jārēķinās.

Valoda ierobežo

Mans vārds draudzība, iespējams, nesakrīt ar jūsu vārdu draudzība. Līdz ar to es skeptiski izturos pret valodu kā komunikāciju formu. Un šī skepse ir pamatota. Jo tas, ko katrā brīdī cilvēks saprot ar kādu konkrētu vārdu, jebkurā gadījumā ir interpretācija.

Un nav runa, ka es otru cilvēku uzskatītu par mazāk gudru. Nē, es neuzticos valodai.

Nedaudz traģikomiski jau ir tas, ka mēs te tagad gandrīz divas stundas izmantojam valodu un vārāmies. Bet valodu var mēģināt drusku sev pakļaut. Ja, piemēram, cilvēkiem ir kopīga kultūras bagāža un viņi aizbrauc uz Venēciju, tad uz viņiem abiem iedarbosies tas, ko kādreiz teicis Hemingvejs. Jo viņi abi ir šo rakstnieka darbus lasījuši. Protams, ka katrs savādāk, bet tik un tā tas ir labāks mēģinājums, nekā lietot banālus aprakstus – cik skaists kanāls, cik fascinējošs vēl kaut kas. Tas ir bulšits kaut kāds.

Man no paša viedokļa jēdzīgi liekas divdesmit, divdesmit pieci procenti no tā, ko es daru

Es samērā objektīvi spēju novērtēt savu darbu un pietiekoši labi zinu, piemēram, kuri mani uzrakstītie gabali Satori ir sūdīgi un kuri ne, kuri man ir sanākuši, kuri ne. Bet, ja es varu pieskarties tiem divdesmit procentiem, tad man ir gandarījums.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs