Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Taču ne tikai tādēļ vērts par viņu stāstīt. Raņevskai bija fantastiska attieksme pret dzīvi. Jāsaka, dzīve nebija pret aktrisi sevišķi laipna, bet Raņevska tai nepalika parādā. Neviens nevarēja dabūt viņas muti ciet – ne režisori, ne mājkalpotājas, ne kompartijas bosi. Viņas asprātību pērles ir tā tālā gaisma, kas gadu gadiem nāk no zvaigznes, kad tā jau nodzisusi.
Fanija būs aktrise
Aktrisei reiz jautāja, kādu nosaukumu viņa liktu saviem memuāriem, ja tādus rakstītu. «Sūdzību grāmata,» atbildēja Raņevska. Un piebilda, ka viņa tādus nekad nerakstīs, jo memuāri ir kā savu zobu protēžu atklāta izrādīšana.
Viņa jau no bērnības jūtas neiederīga šajā pasaulē. Ārēji nav, par ko sūdzēties, – piedzimusi 19. gadsimta pašās beigās visai turīgā ebreju tirgotāja un namsaimnieka ģimenē (īstajā uzvārdā Feldmane), viņa necieš ne fizisko, ne arī garīgo badu. Kamēr tēvs taisa komerciju, māte, izglītota un izsmalcināta būtne, visus četrus bērnus audzina mākslas gaisotnē. Un tāpat kā citi bērni kaut ko uzņem ar mātes pienu, tā viņa ar mātes asarām uzņem mīlestību pret labu literatūru, – kad reiz meitene ierauga māti histēriski raudam spilvenos, izrādās, miris nevis tuvs radinieks, bet dižais Čehovs.
Tomēr mazā Fanija, kā viņu sauc ģimenē, jūtas nelaimīga. Salīdzinot ar vecāko māsu, skaisto un graciozo Izabellu, viņu var uzskatīt par neveiklu un ne sevišķi glītu. Un tad vēl tā stostīšanās. Un dīvainā interese par lietām, kam labi audzinātas meitenes pat neskatās virsū. Par zirgu, kurš pagalmā nobeidzies. Par ballīti, ko vakarā var labi vērot pretējās mājas logos, – tur virsnieki spiež pie krūts jaunkundzes, tās taisa grimases un spiedz, un tas viss ir tik pliekani un mietpilsoniski… Fanijas dzīvē nekad nebūs nekā pliekana, viņa stingri nolemj.
Viņi dzīvo Krievijas dienvidos, Taganrogā – provinciālā pilsētā pie Melnās jūras. Tomēr arī te parādās kino. Viņa noskatās filmu par Romeo un Džuljetu un – smagi saslimst ar sapni par aktiermākslu.
Tā kā meitene izskatās lai nu pēc kā, bet vismazāk pēc skatuves prīmas, vecāki to uzskata par mīļu pusaudzes kaprīzi.
Galu galā Fanija taču vienmēr bijusi mazliet dīvaina. Tā viņi arī palaiž garām mirkli, kad šis sapnis kļūst par meitas dzīves galveno un vienīgo mērķi.
Un tad jau ir par vēlu. Meita vienkārši paziņo, ka dodas uz Maskavu mācīties par aktrisi. Aktrise! Šitādu skandālu kārtīgā ebreju ģimenē! Tēvs zvēro dusmās un izmet meitu no mājām gandrīz bez naudas. Faina tikai nogroza asti un lepni dodas iekarot Maskavas teātra pasauli.
Diemžēl labāko teātru studijās viņai atsaka uzņemšanu – citur aizplīvurotāk, citur tiešāk pasakot, ka šai stūrainajai jaunkundzei ar lielo degunu labāk laikus jāmeklē pieņemams precinieks, nevis jākāpj uz skatuves. Atliek privātās aktierskolas – kur māca visus, kas tik spēj samaksāt. Labi, ka tēvs tomēr apžēlojas un mazliet palīdz, tāpēc Faina, ikdienā vairāk pārtiekot no teātra mīlestības nekā sausas maizes, sāk apgūt skatuves pamatus.
Reiz, saņēmusi pārvedumu no tēva, viņa ar naudas žūksnīti iznāk uz ielas. Stipra vēja brāzma izrauj viņai no rokām naudas zīmes un nes pa ielu kā rudens lapas. Faina nevis metas ķert naudu, bet gan kā apburta vēro šo ainu. Puisis, ar kuru viņa atnākusi uz pastu, pēkšņi saka: «Tu taču esi gluži kā Raņevska!» – salīdzinot viņu ar Čehova Ķiršu dārza slaveno varoni. Pie tā viņa arī paliek, atstājot veco uzvārdu pagātnei.
Boļševiku revolūcija pagātni nogriež vēl vairāk – tēvs, laikus sajuzdams deguma smaku, ar visu ģimeni pats uz sava kuģa emigrē prom no Krievijas.
Tēvu Faina vairs nekad tā arī neredzēs, taču pēc kara, viesojoties Rumānijā, māti un brāli vēl satiks. Taču tagad viņa paliek pilnīgi viena – mētājoties pa provinces teātrīšiem, mainot mitekļus (par mājām tās nevar nosaukt), trupas un paziņas. Drūmajā pēcrevolūcijas Krievijā pat dzīvībai nav plika graša vērtības, kur nu vēl attiecību smalkumiem un dāmu manierēm. Iespējams, Raņevska tā arī iegrimtu šī laikmeta mēslu bedrē un tiešām piepildītos tēva drūmākie pareģojumi par meitas aktrises nākotni, ja liktenis viņu nesavestu kopā ar jau visai atzītu krievu aktrisi Paulu Vulfu. Viņa Raņevskai dod mājas un patvērumu. Viņa kļūst par autoritāti, skolotāju, kolēģi, draudzeni un, visticamāk, arī par ko vairāk.
Svētā māksla
Varētu domāt, ka Raņevskas talants ir tik labi noslēpts aiz lielā deguna un raupjajiem vaibstiem ar gudru mērķi, – lai neizlauztos laukā pārāk ātri un nenovīstu kā agrs zieds. Viņai ir jau ap trīsdesmit, kad beidzot viņu novērtē arī Maskavā un uzņem vienā no teātriem, un gandrīz četrdesmit, kad uzaicina filmēties. Un tad tik sākas.
Protams, trauslas mīlētājas un citas gaišzilas varones viņa nespēlē – viņējās ir raksturlomas.
Nereti dullas un kolorītas večas, tāpēc pēc gadiem Raņevska teiks, ka viņai nav bail novecot, – galu galā savu pirmo veceni viņa nospēlējusi jau 22 gadu vecumā. Par Raņevskas firmas zīmi kļūst viņas loma no trīsdesmito gadu filmas Atradenis – viņa tēlo bramanīgu, skaļu sievu, kura nemitīgi komandē un visādi izrīko savu nabaga vīru. Lai loma būtu krāšņāka, Raņevska pati izgudro pāris frāžu, no kurām vienu pēc tam nožēlo visu atlikušo mūžu. «Muļa, ņe ņerviruj meņa!» (Muļa, nenervozē mani!) – šie filmas vīram vairākkārt izmestie vārdi turpmāk pavadīs aktrisi visu viņas mūžu.
Skatītāji viņai tos nemitīgi atgādinās, puikas skries pa ielu un sauks pakaļ… Taču kroni visam uzliks kādreizējais Padomju Savienības vadonis Leonīds Brežņevs, kurš, pasniedzot viņai Ļeņina ordeni 80 gadu jubilejā, nenoturas un izmet šo pašu frāzi. Raņevska saspiež lūpas, paskatās un saka: «Leonīd Iļjič, mani tā uzrunā tikai neaudzināti ielas puišeļi un huligāni!» Iestājas nāves klusums. Visi sastingst šausmās. Taču Brežņevs tikai samulsis klusi atvainojas, sakot, ka viņš viņu no sirds mīl un ciena…
Raņevska tik tiešām nebīstas ne dieva, ne velna. Vienīgais, kā viņa bīstas visu savu mūžu, – izgāšanās uz skatuves. Viņa ir nežēlīgi prasīga gan pret sevi, gan citiem, turklāt pēc vārda kabatā nelien. Aizrāda iesācējam komponistam, kurš uzrakstījis lugai šūpuļdziesmu: «Cienītais, pat šūpuļdziesma jākomponē tā, lai cilvēki neaizmigtu no garlaicības…»
Savukārt reiz, kad režisors niknojas, ka viņa ar savu lomas izpratni ir noēdusi visu viņa ieceri, Raņevska atcērt: «Tāpēc jau man liekas, ka jūtu sūdu garšu mutē!» – «Ār-rā no teātra!» ierēcas režisors. «Ār-rā no mākslas!» atbildi parādā nepaliek aktrise.
Raņevska bieži maina teātrus – dažkārt nespēj sastrādāties ar režisoriem, taču lielākoties tāpēc, ka grib spēlēt labas lomas labās izrādēs. Viņa jau sajutusi sevī traģiķes talantu, taču viņai joprojām lielākoties piedāvā spilgtas raksturlomas. «Esmu dzīvojusi ar daudziem teātriem, taču reti esmu izjutusi baudu…» viņa atzīst.
Paradoksāli, taču izcilais talants ar viņu izspēlē ļaunu joku. Raņevsku dažkārt režisori baidās ņemt izrādēs un filmās – viņa savās epizodēs un raksturlomās ir tik spilgta, ka šis tēlojums aizēno galveno varoņu spēli un tik tiešām izjauc režisora ideju. Kad reiz viņai to aizrāda, Raņevska (un šoreiz pilnīgi bez sarkasma) atbild: «Ja ļoti vajag, es varu spēlēt sliktāk…»
Jo ir tikai viena lieta, ko viņa mīl vairāk nekā sevi. Tas ir teātris.
Kad mūža beigās viņai jautā, kādēļ viņa tik bieži mainījusi teātrus, aktrise atbild, ka visu mūžu meklējusi svēto mākslu. «Un atradāt?» viņai jautā. «Kā tad,» Raņevska atbild. «Tretjakova galerijā…»
Ļiza iepērkas
Raņevska ir vairāk nekā nepraktiska. Viņa sadzīvei vienkārši stāv pāri. Lai gan izgājusi cauri nabadzībai un badam, viņa tā arī neiemācās ne taupību, ne prātīgu apiešanos ar naudu, kad tā beidzot parādās. Raņevska uzskata, ka nauda traucē vienmēr, – gan tad, kad tās nav, jo jādomā, kā iztikt, gan tad, kad tā ir, jo jādomā, kā to tērēt. Toties viņa ir ļoti dāsna uz dāvanām – reiz, atnākot uz teātri ar tikko saņemtu honorāru par filmu, viņa to vienkārši izdala kolēģiem. Viņai vienmēr kāds ir parādā, un dažs pat vairākkārtīgi.
Par spīti finanšu bēgumiem un paisumiem, Raņevskai kā jau īstenai prīmai gandrīz vienmēr ir mājkalpotāja.
Par mājkalpotājām aktrise vienmēr sūdzas, taču droši vien nojauš, ka ar viņas raksturu var sadzīvot tikai retā, tāpēc piecieš, kādas nu ir.
Viņa allaž uzsver, ka mūslaikos vairs nav ne kārtīgu mājkalpotāju, ne labu aktrišu. Un tas tikai tādēļ, ka visas mājkalpotājas iedomājušās nezin ko un devušās uz aktiermākslu.
Viena no uzticamākajām mājkalpotājām ir Ļiza, kura, rūpējoties par aktrisi, neaizmirst arī sevi. Raņevska mīl atstāstīt tipisku abu dialogu. Ļiza atgriezusies no veikala.
– Ļiza, kas mums šodien pusdienās?
– Nopirku ziepes un papirosus.
– Jā, bet pusdienās ko ēdīsim?
– Jūs jau tā esat apaļīga, nevajag tik daudz ēst, labāk vannā paguliet.
– Bet es taču tev iedevu simts rubļus.
– Nu, re, ziepes, papirosus nopirku.
– Un pārējais?
– Ko jūs varat skaitīt! Nauda ir no velna, labāk par dvēseli domājiet. Zobu pastu, re, vēl nopirku!
– Man jau ir zobu pasta.
– Lai ir krājumā. Drīz vispār nekā nebūs, ak kungs, pasaules gals tūliņ būs klāt, bet jūs tik par atlikumu prasāt…
Tomēr viņa Ļizu mīl. Kad mājkalpotāja precas, atdāvina viņai nesen iegādātu divguļamo gultu un pati turpina gulēt uz vecās tahtas. Galu galā Raņevskai nav nemaz tik daudz tuvu cilvēku. Patiesībā to ir pavisam maz.
Eizenšteins zīmē
Raņevskai nekad nav bijis ne ģimenes, ne bērnu. Padomju laikā tas tiek skaidrots kā aktrises apzināta ziedošanās mākslai. Raņevska tiešām uzskata, ka normāla ģimene nav savienojama ar mākslu, teikdama: «Ģimene aizstāj visu. Tāpēc, pirms dibināt ģimeni, jāizdomā, ko tu īsti gribi – ģimeni vai visu.» Taču tā nav pilna patiesība.Bet patiesību viņa slēpj.
Neticami atklāti pļāpādama par sava zarnu trakta darbību vai kodēm skapī, viņa ne ar vārdu neļauj nojaust par savu patiesi privāto dzīvi.
Neviens ne tikai nezina, ar ko viņa guļ, neviens arī nezina, vai viņa kādu vispār ir mīlējusi šī vārda erotiskajā nozīmē. Kad viņai par to jautā, aktrise mīl stāstīt stāstiņu no agras jaunības par to, kā viņai esot salauzta sirds. Proti, tolaik, kad vēl spēlējusi kādā provinces teātrī, viņa bijusi ļoti samīlējusies trupas skaistākajā aktierī. Un gandrīz paģībusi, kad šis viņu reiz uzrunājis.
Skaistulis teicis, lai šovakar septiņos esot mājās, viņš nākšot ciemos. Jaunā aktrise par pēdējo naudu sapirkusies vīnu, kaut ko ēdamu, kas nu tajos nabadzības laikos bijis, sapucējusies, safrizējusies. Septiņos sapņu vīrietis nav atnācis, astoņos arī ne. Līdz beidzot parādījies deviņos – manāmi iereibis un ar sievieti pie sāniem. Un lūdzis, vai jaunā kolēģīte nebūtu ar mieru uz pāris stundām aiziet pastaigāties… Lūk, pēc šāda izgājiena Raņevska vairs nespējot vīriešiem uzticēties. Vai jūs šo stāstu ņemtu nopietni? Nu, protams, ne.
Padomju aktieru dzīve tikai no ārpuses izskatās sociālistiskās morāles apdvesta. Patiesībā bohēma pat baisajos trīsdesmitajos ir dzīva. Par to gan palicis maz liecību, toties dažas ir ļoti pārliecinošas… Piemēram, izcilā režisora (un slavenā rīdzinieka) Sergeja Eizenšteina karikatūras. Eizenšteins ātri saprot Raņevskas talanta mērogu, labprāt viņu filmē un ar prieku runājas. Kādā no nakts sarunām par kino un mākslu (tiešām tikai sarunām) Eizenšteins nemitīgi kaut ko skicē. Kad viņi uz rīta pusi šķiras, Raņevska saņem karikatūru kaudzīti. Pilnīgi visās ir redzama pati aktrise absolūti neķītrās un piedauzīgās pozās! Viņai apkārt lido pārspīlēta izmēra locekļi ar piešiem, un kā kronis visam – milzīgs falls, kas caurdur sirdi. Paraksts – «Fainas sirds». Laikam jau tā pati, ko reiz salauza provinces skaistulis…
Visi mīl, bet uz aptieku nav, kas aiziet
Raņevskai bijuši īslaicīgi romāni ar vīriešiem – par to var spriest kaut vai pēc vairākiem abortiem viņas dzīvē. Taču pa īstam pieķerties viņa spēj tikai sievietēm. Vispirms jau minētā Paula Vulfa, kuras mājās Faina kādu laiku dzīvo un kura no viņas izskolo izcilu aktrisi. Cik šajās attiecībās bijis fiziskās vilkmes, to viņa rūpīgi slēpj, taču palicis kāds ieraksts Raņevskas papīros drīz pēc Vulfas nāves dienas. Tādu varētu uzrakstīt Džuljeta mīļotajam Romeo, ja vien pati būtu palikusi dzīva pēc viņa nāves…
Otra sieviete Raņevskas dzīvē ienāk kara laikā un arī paliek tajā uz mūžu. Tā ir krievu dzejas karaliene Anna Ahmatova. Annu viņa burtiski dievina gan kā dzejnieci, gan sievieti – Anna ir vienīgais cilvēks, kuras klātbūtnē Raņevska mazliet piebremzē savu izteicienos stipri piparoto valodu. Ahmatova viņai nepieder un nevar piederēt (pat ne tik daudz seksuālās orientācijas dēļ) – viņa pieder tikai pati sev. Taču Raņevskai to nemaz nevajag – viņai patīk justies karaliskās Annas gaismas apspīdētai un kaut mazliet atvieglot ciešanu pilno dzīvi, ko Ahmatovai sagādā pēckara represiju gadi.
«Ahmatovas dzeja ir manā asins sastāvā,» viņa raksta pēc dzejnieces nāves.
Sešdesmito gadu sākumā liktenis mazliet pasmaida. Pie Raņevskas uz dzīvi pārceļas viņas vecākā māsa. Francijā apglabājusi vīru, viņa nolemj atgriezties dzimtenē, un padomju ierēdņi izņēmuma kārtā atļauj Izabellai apmesties pie māsas. Taču tas atkal izrādās likteņa smīns, nevis smaids. Pēc pāris gadiem Izabella saslimst ar vēzi un mirst.
Tagad Faina paliek pa īstam viena. Vientulību vēl sāpīgāku iekrāso milzu popularitāte. Cilvēki nāk nevis uz teātri, bet gan «uz Raņevsku». Kad viņa saslimst un teātris viņu mēģina aizvietot ar citu aktrisi, publika draud izgāzt administrācijas durvis. «Tik daudz mīlestības, bet uz aptieku nav, kas aiziet…» skumji secina Raņevska, lūkojoties uz vīstošajiem ziedu klēpjiem grimētavā.
Patiesībā jau nav tik traki – viņu apciemo gan kolēģi, gan draugi, gan Vulfas mazdēls, taču viņai patīk mazliet dramatizēt. No savas vientulības viņa uzbur veselus stāstus. Piemēram, pirms Jaunā gada pabrīdina draugus, lai neiedomājas iegāzties pie viņas pusnakts vidū. Šo Jaungadu viņa gribot sagaidīt īpaši un netraucēta būt kopā ar kādu jaunu vīrieti. Kā viņam vārds? Jevģeņijs Oņegins…
Bailes no vecuma un slimībām Raņevska izdzīvo, skatoties tām tieši… pat ne acīs – tieši zvēra rīklē.
Viņa nebaidoties sauc lietas īstajos vārdos, un tie ir tik trāpīgi, ka daudzi viņas izteicieni ar laiku folklorizējas. «Visnejaukākā slimība ir hemoroīdi. Ne pašai apskatīties, ne cilvēkiem parādīt,» viņa sūdzas. «Veselība? Veselība ir tad, kad katru dienu sāp citā vietā,» viņa zinoši apgalvo citudien. Savukārt, atlabusi pēc infarkta, secina: «Ja cilvēks tiešām grib dzīvot, ārsti ir bezspēcīgi.»
Raņevskai pieder arī slavenais teiciens, ka «vecums ir viena liela cūcība». Par laimi, vecums izlīdzina jaunības skaistumkonkursu rezultātus, un Raņevska, lai arī nemitīgi sūdzas par savu «resno pakaļu», noveco ar pašcieņu un šarmu. Un, galvenais, nekad nezaudē humora izjūtu. Reiz, viņai pārģērbjoties, teātra ģērbtuves durvis netīšam atrauj vaļā kāds teātra tehniskais darbinieks. Raņevska stāv pilnīgi kaila, tikai ar cigareti rokā. Vīrietis sastingst mēmās šausmās. «Piedodiet, jūs taču nešokē, ka es smēķēju?» aktrise pajautā atvainojošā tonī.
Gribi – apēd, gribi – dzīvo…
Raņevskai ir ellīgs raksturs. Viņas mīļākie vārdiņi ir «sūds» un «pakaļa». Pirmo vārdu viņa lieto, lai apzīmētu visu, kas ir slikts, novecojis, netalantīgs, garlaicīgs, bezgaršīgs. Ar otro viņa visbiežāk apzīmē riebīgo likteni, bet diezgan bieži to lieto arī tiešā nozīmē – runājot par personīgo dibenu. «Es nedzeru, vairs nepīpēju un nekad neesmu krāpusi vīru – jo man tāda nekad nav bijis,» viņa reiz saka kādam žurnālistam. «Tad iznāk, ka jums nemaz nav trūkumu?» tas jautā. «Vispār nav gan. Tiesa, man ir liela pakaļa un dažkārt mēdzu mazliet piemelot,» Raņevska ar pašcieņu atbild.
Viņas asais prāts un acumirklīgā reakcija, dziļais sarkasms un spožā pašironija liek viņu apbrīnot un no viņas bīties. Īpaši tiek jaunajām kolēģēm, kuras iedomājušās no sevis mazliet vairāk, nekā patiesībā ir. Kādai dāmai Raņevska laipnības uzplūdā izsaka komplimentu, ka viņa joprojām izskatās jauna un glīta. «Diemžēl nevaru jums atbildēt ar to pašu,» atbild aktrise, gribēdama reizi par visām reizēm atspēlēties par Raņevskas mēli. «Bet jūs tak varējāt samelot – tāpat kā es!» rāmi dod padomu Raņevska.
Dīvainā kārtā viņa bauda varas cilvēku labvēlību, Raņevskas talants ir apbūris pat Staļinu.
Varbūt tādēļ viņa atļaujas pret sīkiem varas gariņiem izturēties ar visu tiem pienākošos nicinājumu. Īpaši viņa necieš kādu no valsts televīzijas priekšniekiem. Reiz tas, viegli ieflirtējot, taujā par viņas nākotnes izrāžu plāniem: «Un kur es jūs atkal redzēšu nākamreiz?» – «Zārkā,» noskalda Raņevska.
Viņa paliek sev uzticīga pat brīžos, kad patiesi un no sirds grib izrādīt laipnību. Raņevskai ir pāri astoņdesmit, kad viņa spēlē izrādē Taisnība labi, bet laime – labāk. Otrai aktrisei, senai paziņai, gadu mazliet mazāk, taču veselība pieklibo vēl vairāk. Mēģinājuma laikā kolēģe pavisam sanīkusi, un Raņevska nolemj to iepriecināt ar kādu šokolādes tāfelīti vai citu kārumu. Viņa dodas uz teātra bufeti, bet tur nupat kā ievesti pirmie garie siltumnīcu gurķi (padomju gados liels retums ziemas vidū). Viņa nopērk visgarāko gurķi, noslēpj un iet atpakaļ uz skatuvi. Kad mēģina atbilstošu ainu, viņa pēkšņi izvelk ārā savu milzu gurķi un sniedz aktrisei ar vārdiem: «Re, kādu brīnumainu gurķi es tev atnesu!» Kolēģe ātri iejūtas situācijā un sirsnīgi pateicas. Uz ko, cēli noejot no skatuves, Raņevska atbild: «Dari ar to, ko vēlies, mīļā! Gribi – apēd, gribi – dzīvo ar to…» Visa trupa kādu mirkli mēģina sagremot nupat dzirdēto astoņdesmitgadīgo kundzīšu dialogu, un tad atskan nevaldāmi smiekli…
No skatuves viņa nokāpj 85 gadu vecumā. Pati.
Sapratusi, ka pēkšņi aizmirstas teksts un sajūk lugas cēlieni. Viss, pietiek. «Visu mūžu esmu dzīvojusi, cenšoties atejas podā peldēt tauriņstilā,» saka Raņevska mūža nogalē. Visus garos gadus viņa centās parādīt dzīvei pigu. Vēsture no šīs pigas radīja šedevru.
