Mākslinieks Kristians Brekte: Man nav bail no nāves

Vīru sarunas
Vintra Vilcāne
Vintra Vilcāne
11. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS
Var piekrist vai nepiekrist un pieņemt vai nepieņemt to, ko pauž provokatīvais mākslinieks KRISTIANS BREKTE, bet šī katrā ziņā bija viena no manām interesantākajām beidzamā laika sarunām. Starp citu, arī interesantam būt ir māksla.

– Reiz pēc kādas tavas izstādes apmeklētājs viesu grāmatā bija ierakstījis – «ja es tevi ieraudzīšu, nositīšu». Kā tu reaģē uz kaut ko tādu?

– Es arī reiz ielūkojos atsauksmēs pēc izstādes izstāžu zālē Arsenāls. Un tur bija šāds ieraksts – «es tevi gribu precēt». Ieraksti ir dažādi. Ja godīgi – kad sāku apzināties, ko gribu darīt, ļoti ātri tiku pāri gan draudiem, gan komentāriem. Man svarīgi, ka vispār ir kāda reakcija. Reiz kādā kopizstādē Arsenālā kāds apmeklētājs bija uzspļāvis manam darbam. Pēc tam šo darbu ar visu spļāvienu nopirka kāds Ņujorkas mākslas kolekcionārs. Ja vari uztaisīt darbu, kas izraisa tādas emocijas, tad kaut kas tur strādā.

– Lasīju, ka tev patīk veļu laiks.

– Atceros, bērnībā laukos Lizumā mēs abi ar omīti staigājām pa mežu, un viņa teica: «Redz, pie mežmalas tā migla – tie ir veļi.» Tas man kaut kā iekritis atmiņā, un tad, kad viss iegrimst tādā kā snaudā, kļūst mazliet lēnāks, sākas mana komforta zona.

Es gan neesmu kāda viena gadalaika fans, un man ļoti patīk arī pavasaris, kad kustas sniegs, un vasara pati par sevi ar piedzīvojumiem un eksplorošanu arī ir forša.

– Veļi tevi nebiedē?

– Tu domā garu pasauli? Ja gariem aiznes ēdienu, viņi tevi nemaz netraucē. Kad mēs ar režisoru Mārtiņu Eihi strādājām pie izrādes Spēlēju, dancoju Valmieras teātrī, es pirmo reizi Brīvdabas muzejā piedalījos saulgriežu rituālā. Un man patika, ka visi cilvēki, kas bija tur sanākuši, izdejoja rituālo deju ar Nāvi jeb kādu, kurš bija tērpies Nāves maskā. Forši ir tā izaulekšot kopā ar Nāvi. Tad kaut kā šķiet, ka nākamajā gadā viņa tevi netraucēs. Tagad taisu scenogrāfiju izrādei Puscilvēki Leļļu teātrī. Un tajā arī būs trīs latviešu mitoloģiskie tēli – lietuvēns, sumpurnis un vadātājs.

Man nav bail no nāves. Mani vairāk traucē, ka esmu sadarījis kaut ko stulbu. Kaut ko tādu, ko nožēlot.

Memento mori – mēs nedzīvosim mūžīgi. Tāpēc gribu būt godīgs pret sevi un pret pārējiem. Nupat uztaisīju kultūras altāri K. K. fon Stricka villā (Brektes personālizstāde, kurā viņš ironizē par kultūras un nāves simbolisko saistību – aut.) un uzrakstīju – smertj govno. Man jau kopš bērnības ir patikusi krievu valoda un rakstība. Latviski – nāve ir sūds tā neskan. Bet paklausies, kā skan – «na gore gorit mašina». Krievu valoda ir nenormāli bagāta. Tajā ir daudz vairāk nianšu. Bet stāsts ir ne tik daudz par to, ka nāve ir sūds, bet par to, ko tu atstāj aiz sevis. Kaut kas paliekošs. Tas man šķiet svarīgs.

– Tavs vectēvs gleznotājs Jānis Brekte, starp citu, saviem mazbērniem iestādīja kokus. Ko tu gribētu izdarīt paliekošu?

– Ja runājam par tām trīs – izaudzināt dēlu, nosist čūsku un iestādīt koku –, tad divas no tām jau esmu izdarījis. Esmu gan iestādījis koku, gan nositis čūsku. Lauku mājās pie dīķa ir iestādīts ozols, bet es pats vairāk lepojos ar to, ka bērnībā kādu necilu eglīti ceļmalā, kas bija lemta iznīcībai, pārstādīju. Šobrīd tā ir riktīgi spēcīga egle, kas aug blakus akācijai.

– Un kāpēc tu nositi čūsku?

– Vispār jau nevajag sist čūskas. Bet, ja savairojas pārāk daudz odžu, tad kāda ir jānosit.

– Tad jau tikai dēls paliek…

– Nu to vēl var paspēt.

– Vai vēl kaut kas?

– Man liekas, ka man kā māksliniekam nav jātaisa darbi tikai par ko aizgājušu vai par kaut ko, kas gaidāms tālā nākotnē. Es dzīvoju 2019. gadā, un man ir svarīgi reflektēt par to, kas notiek manā laikā. Tāpēc tas kultūras altāris man šobrīd šķiet aktuāls, jo mums nav koncertzāles, nav muzeja. Svarīgas lietas, lai izglītotu cilvēkus. Man negribas, lai cilvēki pēc studentes Ances Vilnītes performances Mākslas akadēmijā (skandaloza provokācija – trīs minūšu garš video, kurā tēlniece Ance Vilnīte un fotogrāfe Elīna Semane no kaislīgas skūpstīšanās pāriet autores darbu iznīcināšanā) saka – «te jau visi ir traki».

Ir vajadzīgi dažādi viedokļi. Kāpēc gan mums visiem vajadzētu gleznot tikai tā kā Purvītim vai tik klasiski kā muzejā?

Cilvēki mēdz iestrēgt kaut kādā posmā, un pēc tam, neiedziļinoties nekādos kontekstos, kļūt dusmīgi par visu, kas citāds.

Mans vectēvs aizgāja, kad man bija knapi četri gadi. Bet pavisam nesen mana mamma parādīja, ka viņš uz Vīnes krēsla apakšas uzrakstījis «Uz šī krēsla drīkst sēdēt tikai Ilonas (Ilona Brekte, gleznotāja, Kristiana mamma – aut.) dēls Kristians Brekte. Vai nav skaisti? Un man uzreiz ar opi ir kaut kāda īpaša komunikācija. Tas ir forši un humorīgi. Ir garša šādā gājienā.

– Tev ir skandālista un nemiernieka slava. Bet man ir aizdomas, ka tu pie tās esi pamatīgi piestrādājis. Starp citu, reiz izteicies, ka latvieši tev šķiet ļoti kūtri un garlaicīgi.

– Un tā tas arī ir – vidējais latvietis ir garlaicīgs. Bet tā ir viņa izvēle. Man šķiet, ka par daudz tiek ekspluatēts, ka latvieši vēsturiski visu laiku bijuši zem kāda tupeles. Var būt karš, buboņu mēris, Ebolas vīruss, saspringta politiskā situācija, bet jebkurā gadījumā ir jāsaglabā humora izjūta un dzīvesprieks. Mēs taču varam arī normāli par sevi pasmieties, kļūt drusku aktīvāki un vismaz runāt par svarīgo vai vienkārši normāli sarunāties savā starpā. Pievērst uzmanību savam līdzcilvēkam.

– Tu tad esi viens no tiem, kas nebaidās? Ja gribas bliezt uz āru, tad bliez?

– Man jau liekas, ka dzīvoju tādā laikā, kad varu atļauties teikt to, ko domāju. Tas, manuprāt, attiecas uz visiem. Nav, no kā baidīties.

– Bet, ja godīgi, tevī vispār nav konservatīvisma? Nu, piemēram, ka vīrietim ir jāuzlūdz uz deju sieviete?

– Nē… Pat tajā pašā kara laikā, kad notika dejas, bija tā – ja uz pēdējo deju meitene uzlūdza džeku, tad tas bija skaidrs vēstījums, ka viņa atļauj doties ar viņu kopā uz mājām. Starp citu, jebkura krīzes situācija veicina izdzīvošanu.

– Tu pats esi atzinies, ka nekad neesi piedzīvojis depresiju un vienmēr esi bijis samērā laimīgs. Kā tev tas ir izdevies?

– Tas ir no tā, ka dzeru bērnu asinis… Un, ja tās nevar dabūt, tad – jaunavu asinis (smaida). Vēl ļoti iespējams, ka to laimi dod mana atmiņa kā jūraszirdziņam.

– Kas tā par īpašo atmiņu?

– Jūraszirdziņam ir dabā pati īsākā – vienas dienas atmiņa. Tas nozīmē, ka tu katru dienu piemirsti to, kas ar tevi noticis iepriekšējā dienā. Un manā gadījumā tas nav Alcheimers. Starp citu, saviem studentiem tad, kad viņi kavē darbu nodošanu un nevar uztaisīt skices, bieži vien apjautājos, vai viņiem gadījumā nevajadzētu aiziet pie terapeita, jo man šķiet, ka no tumšā laika vien vēl nevar rasties depresija. Tā tomēr ir slimība. Un man negribas, lai cilvēki savās problēmās paliek vieni.

– Šķiet, tevi vairāk velk uz saulstariņa pusi…

– Nu nē, saulstariņš es diez vai varētu būt. Man tikai nepatīk uztraukties par sīkām lietām, un man gribas, lai es katru dienu labi jūtos.

– Tu nāc no mākslinieku dinastijas. Gan jau tevī ir arī kādi senču nospiedumi.

– Kāds pat man ir teicis, ka manos un vectēva akvareļu triepienos ir līdzības. Vectēvam nav daudz eļļas gleznu, bet ir tāda viena Rīga, kas stāv laukos guļamistabā, un tajā var redzēt, ka viņš pa taisno spiedis krāsu no tūbiņas. Bildē var sajust to ekspresiju. Tā man arī patīk.

– Tomēr neviens no taviem senčiem nav bijis tik provocējošs kā tu. Diez vai tu kā tava mamma Ilona gleznotu puķes…

– Kāpēc gan ne? Es varētu gleznot puķes. Tieši pirms kāda laika par to tieši iedomājos. Protams, nevarētu to darīt tā, kā to dara mana mamma. Bet tās varētu būt novītušas vai arī no kapiem nākušas un miskastē izmestas puķes, kuras varētu gleznot. Tas ir jāizdomā. Ideju man ir ļoti daudz.

– Kā tu raksturotu tos cilvēkus, kas iegādājas tavus darbus?

– Tas ir personības. Drosmīgi, pašpārliecināti cilvēki, kas nebaidās ne tikai nopirkt manu bildi, bet arī pielikt mājās pie sienas. Piemēram, vienu manu darbu Vilcene, kurā bija agresīvs vilks ar atņirgtiem zobiem, kāda sieviete tur goda vietā savā viesistabā. Un tas darbs tur labi iedzīvojās. Visos manos darbos ir lielāks vai mazāks melnais humors. Bet ne tāda izteikta černuha.

Kad kopā ar Kristapu Zariņu un Alekseju Naumovu braucām uz Porto gleznot plenērā, sapratu, ka nevaru tā vienkārši uzgleznot portvīna darītavas, bija jāieliek bildē arī kāds monstrs. Vai arī virs jumtiem jāiezīmē lidojoša Nāvīte. Lai viss neizskatītos pārāk pareizi. Lielu daļu cilvēkus šādi darbi biedē un šķiet šausmīgi. Nu ko lai es saku? Viņi mīž.

– Bet no vectēva ēverģēlībām tevī arī kaut kas ir aizķēries?

– Tas jāprasa maniem draugiem. Pats domāju, ka ar mani ir interesanti. Bet man ir viens tāds stāsts par vectēvu. Laukos toreiz bija padomju laiki, traktoristi mēdza iešvilpt, un viņš reiz pārdeva vienu savu bildi, nopirka vienu labu konjaka pudeli un – hops – iemeta to dīķī ar domu: gribat iedzert, peldiet pakaļ! Lai nebūtu, ka tā pliki izdzer.

– Ko tu pats dari, lai pārrautu ikdienas garlaicību?

– Šad tad parādos kaut kur ar maskām. Man vienmēr somā ir vismaz trīs dažādas (rāda: šī, piemēram, bijusi aktierim Ivaram Krastam izrādē «Zvērīgā mīla», šī ar ķēdēm ir tāda vergu maska – aut.). Kādu var uzlikt izstādes atklāšanā, kādu – akadēmijā, kādu – draugu pulkā. Esmu dažreiz uzlicis masku, sēžot korķī mašīnā pie stūres. Un tad es pagriežos pret kādu, kura sejas izteiksme rāda, ka viņš ir super izbesījies. Man tas sastrēgums tik ļoti neiet caur kauliem.

– Tu bieži apmeklē saviesīgus pasākumus? Tie tev šķiet interesanti?

– Neesmu šo pasākumu fans. Man ir pārāk daudz savu interešu. Nu jau nepilnu gadu kopā ar Modri Svilānu un Māri Butleru esam izveidojuši mūzikas grupu un spēlējam uz dīvainiem instrumentiem. Septiņos vakarā sākam mēģināt un attopamies, kad ir jau divi naktī. Aizrauj mani šī lieta. Tematiskie pasākumi man šķiet forši, uz dažām izstāžu atklāšanām aizeju. Bet nekas mani nenomoka vairāk kā tukšas sarunas.

– Divas stundas vakariņot restorānā tu varētu?

 -Nē, tas nav man. Ja mani uz kaut ko tādu aicina, parasti atsaku. Bet forši bija aiziet vakariņās ar mākslinieci Orlanu (franču mākslas leģenda, kas šokējošu slavu ieguva 90. gados – mākslas vārdā veicot neskaitāmas plastiskās operācijas un pārvēršot savu ķermeni par mākslas objektu – aut.). Izstādes kuratores mani palūdza viņu drusku izklaidēt, un es to labprāt darīju, jo šī māksliniece ir interesanta personība.

Man tolaik bija tāda plata amerikāņu mašīna, un Orlana apsēdās priekšā un absolūti brīvi sacēla gaisā kājas. Braucot garām Spicei, abi izsmējāmies par tikko uzslieto eglīti, kas vizuāli izskatījās pēc anālā aizbāžņa.

Aizgājām arī uz kādu restorānu. Es uzliku galvā trīsstūra auduma salveti, un viņa arī. Mūsos nebija pilnīgi nekāda saspringuma. Abi bildējāmies, un mums bija jautri.

– Izbraukšana ar moci, dragāšana ar riteni vai loka šaušana ir labāka ­alternatīva stīviem pasākumiem?

– Ritenis ir viens no labākajiem transportlīdzekļiem pilsētā. Bet šaut ar loku man joprojām patīk. Es labprāt staigāju pa mežu vai pavazājos pa Vecdaugavu, to pašu Bolderāju. Ja braucu uz laukiem, tad man patīk līdzi paņemt loku un bultas un mērķēt pa satrūdējušiem kokiem, piemēram. Šaušana vispār ļauj koncentrēties vienai lietai, super iztīra galvu.

– Tev ir bijusi darbu izstāde ar nosaukumu Absolūtais ļaunums. Vai tev dzīvē nācies sastapties ar izteiktu ­ļaunumu?

– Es uzreiz iedomājos Teodora Ūdera darbu Slepkava Nacionālajā muzejā. Tajā darbā ir redzams onkulis ar cirvi, un viņš laikam grasās nogalināt kādu sievieti lakatā, kas stāv mājas sētā. Bildē ir tāda spriedze! Bet es negribu definēt, kas ir superlabs un kas ir superļauns. Mani kā mākslinieku interesē abas tēmas. Ļaunumu drīzāk uztveru tēlaini. Arī bērnībā pasakās man vairāk patika ļaunie, nevis labie tēli. Viņu personība bieži vien ir daudz komplicētāka nekā labajiem.

– Tev ir kāds konkrēts piemērs?

– Ķekargalvis no pasakas par Kurbadu man patīk. Foršs tēls. Iedomājies, ka var būt tik daudz galvu, roku un kāju – tas taču ir riktīgi spēcīgi! Daudz interesantāks par Lāčplēsi un Kurbadu, kuri ir vienkārši izskatīgi vīrieši. Arī Spīdola, Babilonas staigule un Lilita man patīk.

– Un Laimdota tevi neuzrunā?

– Nu nē. Viņa ir pārāk soft un basic. Spīdola ir daudzreiz interesantāka, riktīgi seksīga sieviete. Par Laimdotu nekad mūžā neteiktu, ka man uz viņu stāv.

– Dzīvē tev arī patīk tādas ne īpaši labās meitenes?

– Man interesanti šķiet citādi. Ja piemīt kādas dīvainības, tas ir forši. Vienkāršākais piemērs varētu būt tie paši Zvaigžņu kari, kur ir labie un ļaunie. Tumšie spēki melnajos plašķos vienmēr ir stilīgāki nekā gaišie. Viņi ģērbjas aptuveni kā es. Ja nebūtu to tumšo spēku, būtu garlaicīgi.

– Vai tev joprojām somā vienmēr ir nazītis un fotoaparāts?

– Jā. Visi vienmēr man prasa, ko es lieku iekšā savā lielajā mugursomā. Nu un šobrīd tur ir pat trīs fotoaparāti. Vienā, piemēram, ir melnbaltā filmiņa. Jā, un Šveices mednieku nazītis arī man vienmēr ir līdzi. Tā ir superpraktiska lieta. Bet, kad eju mežā, tad ņemu līdzi amerikāņu jūras kājinieku nazi. Man patīk iet pa mežu, izspārdīt mušmires, suņusēnes un sakapāt tās ar nazi. Nazis noder arī tad, kad dodos spiningot. Pagājušajā gadā noķēru savu pirmo meža vimbu. Spēcīga zivs, gandrīz kā lasis. Pievilināju.

– Vai tu māki uztaisīt arī sēņu mērci?

– Kulināriju atstāsim citam žurnālam. Kaut arī man patiktu šovs Gatavo ar Kristianu Brekti. Tas varētu būt ­interesanti. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+