• Šobrīd

    weather img

    Rīga +19°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Mairis Briedis: Zinu, kāda no iekšpuses ir nelabvēlīga ģimene

    Intervija
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    11. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Saliņš
    Gribēju saprast, kā Latvijas spožākais bokseris izjūt savu dzīvi un pasauli. Dvēseli Mairis ir paslēpis. Tur kopš bērnības glabājas pārdzīvojumi, ko viņš nemūžam nestāstīs citiem. Ja nu vienīgi savai Jūlijai.

    Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2014. gada 2. numurā. 

    – Redzēju tavu leģendāro cīņu par čempionu. Apkārt troksnis, publika kliedz, bet tava seja pavisam mierīga. Toties ķermenī – acīm redzams saspringums, pat draudīgs. Pat treneris tev mierinoši uzlika roku uz pleca.

    – Cilvēki bija uztraukušies līdz ar mani. Milzīgs līdzjutēju atbalsts, un es ļoti negribēju viņus pievilt. Un sevi un ģimeni. Tā bija diena pēc Zolitūdes traģēdijas, ļoti smaga diena. Savu cīņu veltīju upuriem un glābējiem.

    – Kad tev pateica, ka viss beidzies, ka pretinieks ir tā nogurdināts, ka atsakās no turpmākās cīņas, tavā sejā nepakustējās ne vaibsts. Tu īsti nepasmaidīji pat tad, kad tev aplika smago čempiona jostu.

    – Savā ziņā jutos vīlies. Biju plānojis sevi pārbaudīt garākā distancē, gatavojos nopietnākai cīņai. Biju meklējis taktisko piegājienu pretiniekam, analizējis raundu pa raundam, eksperimentējis. Kopā ar treneri domājis, kādā tempā čehs varētu salūzt, kā viņam uzspiest savu cīņas stilu. Tāpēc arī vinnējām, jā. Bet – tā negaidīti strauji. Un dienas kopējais noskaņojums bija tik drūms, ka tobrīd negribējās šo ne svinēt uzvaru, ne ballēties. Vienkārši devos uz viesnīcu un gāju gulēt. Bet aizmigt nevarēju: neizlādētā adrenalīna tik daudz…

    – Vai pēc pasaules čempiona titula tava dzīve kaut kā mainījusies?

    – Vairāk cilvēku uzmanības. Tā sākās, tiklīdz parādījos «Eurosport» pārraidēs, kad sāku braukt sparingot pie slaveniem bokseriem, pasaules čempioniem, brāļiem Kļičko. Pēc Liepājas sacensībām mani cenšas sazvanīt daudzi no pagātnes, kuri tagad sēž aiz restēm. Redzējuši manu cīņu, aicina atcerēties senos laikus, prasa kādu atbalstu… Es atbildu, ka man ir ģimene un sieva neļauj ar viņiem runāt. Un ko gan es runāšu? Nav jau, par ko. Man vairs nav laika, ko tērēt sarunām par neko.

    – Bērnībā tu esot bijis ļoti nepārliecināts par sevi.

    – Jā, kad vajadzēja aizstāvēties konfliktsituācijās vai bija jārunā klases priekšā… Citi par mani smējās. Bija, kas izmantoja to, ka zēnu kautiņos nesitu pretī. Dažiem tā izvērtās par ikdienu – apcelt kādu, kurš nesit pretī. Kad sāku trenēties boksā, tad jau viņiem ar mani vairs jokoties negribējās. Sāka aizdomāties, ka varētu dabūt arī pretī.

    – Bet boksā tu nonāci pavisam nejauši, vai ne? Ne jau nu «Rokija» filmu iespaidā.

    – Vienkārši reiz aizgāju klasesbiedram līdzi uz treniņu. Protams, «Rokijs» iedvesmoja. Gribējās jau izmēģināt, kā tas ir – tevi notriec zemē, bet tu atkal celies, krīti un celies, krīti un celies.

    Kamēr pats neesi dabūjis pa pauri, nespēj saprast, kā tas ir – krist no sitiena un spēt piecelties, lai turpinātu cīņu.

    Bija smagi, asiņu garša mutē… Bet es aizrāvos, man tā bija vieta, kas dzīvei iedvesa jēgu. Cita nekā man tolaik nebija. Mamma bija pret, bet tas mani neatturēja. Uz treniņiem kūlos ar autobusu, tad no Mežciema uz Juglu caur mežu gāju četrus kilometrus.

    Tagad, pats būdams treneris, saprotu, ka tolaik trenējāmies nepareizi. Pirms boksa mums vajadzēja noskriet astoņus kilometrus ar baļķi vai treniņa biedru uz pleciem, un tikai pēc tam sākās treniņš. Nepareizi. Vai nu skrien, vai nu boksē. Augošam cilvēkam tā ir pārāk neadekvāta slodze, tā man mazliet sabojāja sirdi, bija problēmas ar ritmu.

    – Un tad kādu dienu tevi no boksa kluba padzina. Vienkārši patrieca no zāles. Cik tev toreiz bija gadu?

    – Piecpadsmit, pats jūtīgākais vecums. Turklāt tas notika pēc uzvarētas cīņas. Es biju uzvarējis! Bet treneris, emocionāls un paštaisns cilvēks, saka: tu šodien slikti boksēji, vācies projām. Tā arī nesapratu, kāpēc. Kā tagad atceros – raudāju. Ļoti sāpīgs moments. Biju šim cilvēkam ļoti pieķēries. Sajūta, ka viņš mani norauj sev nost un aizmet projām. Domāju – viss, tagad mana dzīve ir sabrukusi. Kā tālāk trenēšos, kā sasniegšu savus mērķus… Tagad šis treneris jau miris, bet savulaik viņš emociju uzplūdā padzinis daudzus.  

    Kādu laiku ar sportu vairs nenodarbojos, tikai dauzījos apkārt ar draugiem. Tad kaimiņš uzaicināja sev līdzi uz treniņiem citā boksa klubā. Pēc pusgada sacensībās normāli noboksēju sava pašreizējā trenera Vasilija Čerņigova audzēkni. Viņš mani pārvilināja pie sevis. Par treniņiem bija jāmaksā piecpadsmit latu mēnesī, man tas bija ļoti dārgi. Pats kaut kā centos sagrabināt, sakrāt, mammai naudu prasīt nevarēju, viņa mūs ar mazo māsu audzināja viena un šādus tēriņus nevarēja atļauties. Treneris teica: pēc mēneša būs Latvijas čempionāts; ja uzvarēšu, tad būšu izlasē un treniņi turpmāk būs bez maksas. Tas bija stimuls. Es tiešām arī uzvarēju, un esmu pie Vasilija visus šos vienpadsmit gadus.

    – Muļķīgs jautājums, bet uz ielas tev ir nācies sevi aizstāvēt?

    – Ir nācies. Toreiz vēl nestrādāju policijā, vēl braukāju ar sabiedrisko transportu, ar savu auto nebraucu. Tad bija, kā bija. Bet ļoti izvairos no šādām situācijām. Ar uzbāzīgiem cilvēkiem cenšos tikt galā mierīgā ceļā. Mans ķermenis, manas dūres ir mans sporta inventārs, instruments. Neviens bundzinieks taču neiet un ar vālītēm nebelž gar māju stūriem tāpat vien.

    Vai tam, ka tu strādā policijā, ir kāda saistība ar drūmajām tēmām, ko saskatījies bērnībā?

    – Nē, mani uzaicināja toreizējais iekšlietu ministrs Ivars Godmanis. Tobrīd biju pametis Rīgas Dzelzceļnieku skolas ceturto kursu, tieši pirms gala eksāmeniem. Strādāju, pelnīju labu naudu celtniecības firmā, un man šķita – kāpēc mācīties? Galīgi dumjš!  

    Godmanis ir mana trenera paziņa, pirms sešiem gadiem viņš atnāca paskatīties mūsu sacensības. Un jautāja, vai negribu strādāt Valsts policijā, paskaidroja, kas būs jādara. Man šķita interesanti izmēģināt, kā ir būt policistam. Ha, bet, lai kļūtu par policistu, vajadzīga vidējā izglītība. Tad nu biju spiests iet un tomēr Dzelzceļnieku skolu pabeigt. Tā kļuvu par policistu. Daudzi ļoti brīnījās, vecie paziņas neatbalstīja, teica: ak, tu tagad būsi «ments»… Bet es domāju: ja reiz esmu iegājis labā mācību ritmā, kāpēc gan apstāties? Devos vien tālāk uz augstskolu. Paralēli sportam un darbam policijā iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijas neklātienē un pabeidzu. Nu jau policijā strādāju vairākus gadus, esmu tehniskās apsardzes nodaļas darbinieks – sastādu grafikus, kārtoju dokumentus, uz ielas karot ar noziedzniekiem vairs nav jāiet. Ne jau uzreiz tiku pie papīriem. Sākumā biju kājnieku patruļā, tad – auto patruļā. Līdz ar augstāko izglītību dabūju pakāpi. Tā arī gāju ar policista vārdu sportā un policijā – kā sportists. Un tā nu sēžu te un sarunājos ar tevi. Bet tagad labprāt pamācītos jurisprudenci. Man patīk likumu zināšana, tā ļauj brīvāk justies.

    Kad tev sākās boksa panākumi, droši vien kļuvi par gardu kumosiņu dažādiem starpniekiem, menedžeriem, promouteriem…

    – Jā, un tad sākās cīņas, kurš nu šo kumosiņu ēdīs… Tagad esmu ticis gan pie menedžera, gan pie diviem treneriem, kas savā starpā nevar sadzīvot, visu laiku ķīvējas. Visā pasaulē bokseriem ir vairāki treneri. Ar Vasiliju esam kopā desmit gadus, labs cilvēks, kreatīvs. Sandis Kleins trenējas triatlonā un sāka trenēt manu fizisko kondīciju, ir stingrs pret sevi un divreiz prasīgāks pret mani. Cilvēki noorganizēja, piedāvāja, ka finansēs… Bet es pret Sandi sākumā izturējos ar aizdomām.

    Cilvēkiem uzticos ļoti lēnām.

    «Gaļa nav jāēd,» viņš saka. Atbildu: «Bļāviens, tad taču man nebūs spēka.» Viņš pretī: «Tev nav jābūt sakačātam sprinterim, bet gan maratonistam, lai spētu noturēties divpadsmit raundus.» Tos nav tik viegli noboksēt. Bet, ja kāro čempiona titulu, tās ir divpadsmit raundu cīņas. Viņš man pateica, ko drīkstu ēst. Katram treniņa veidam ir sava pārtika. Ātrajam treniņam ātrie ogļhidrāti, spēka treniņam tas un tas… Citreiz tikai tostermaizi ar džemu.

    Ilgi Sandi neklausīju, līdz beidzot nolēmu izmēģināt: gaļu aizstāju ar zivi, tad – tikai dārzeņus, rīsus, griķus. Un skriešanas treniņos tiešām jutos vieglāk. Ar otro trešo reizi jau sāku just stabilu efektu. Sapratu, ka Sandim ir taisnība: ēdiens tiešām ietekmē. Tā viņš ieguva manu uzticību. Kad man sevi gribas pažēlot, treneris zvana, prasa, vai esmu visu izdarījis pēc programmas. Sandis mani visu laiku tur stresā: «Čali, vai nu darām līdz galam, vai arī nedarām vispār; ļurināt nav jēgas, tad ar tevi nemaz nekrāmēšos.» Tā sāku aizdomāties, ko gan darīšu bez viņa. Vajadzīgs profesionālis, kurš ne vien izdomā precīzu treniņprogrammu, bet arī eksperimentē.

    – Feisbukā redzēju tavu foto ar plākstera aizlīmētu aci… Traumas laikam ir ikdiena, ja?

    – Kaut kādi mikrosatricinājumi noteikti ir bijuši. Bet tā acs… Pusotra mēneša pirms Liepājas cīņas treniņā imitējām sitienus. Pēdējā raundā treneris sitienā ar pirkstu pārplēsa man plakstiņu tā, ka vajadzēja braukt uz Stradiņiem šūt. Pats biju vainīgs: treneris lika atpūsties, bet es, kā jau darbaholiķis, uzstāju uz vēl vienu raundu. 

    – Tagad tu izdzēri svaigi spiestu apelsīnu sulu un kļuvi pavisam gurdens. Šodien bija treniņš?

    – Jā. Līdz pavasarim, kad jāaizstāv savs čempiona tituls, trenējos vieglākā režīmā. Uzturu siltu krāsni, kā saka treneris, – paskrienu, papeldu. Treneris visu izdomā. Man nav jādomā, bet jādara. Vieglāk dzīvot.

    – Šķiet, treneris tev kļūst par dzīves vadītāju, ļoti svarīgu cilvēku. Gandrīz kā tēvs. Tev ar paša tēvu nav bijis kopējas ģimenes. Tas kaut ko nozīmē, vai ne?

    – Mums ir labas, draudzīgas attiecības. Bet mans tēvs izvēlējās citu ceļu… Daudz rīkojies nepareizi. Reiz mēs nopietni runājām, un viņš pats to atzina. «Nepieļauj manas kļūdas, dēls!» viņš teica.

    – Tu no tā kaut ko mācījies?

    – Daļēji. Un es nebaidos no ģenētikas. Visu var salauzt, ja pa īstam grib. Ja paļausies apkārtējai videi bez savas galvas, tāds arī būsi. Savu kodolu nedrīkst pazaudēt. Ja man nebūtu sava es, mēs te tagad nerunātu. Es būtu turpat, kur visi, kas bērnībā un pusaudža gados bija ap mani. Uzaugu Juglā, kur Salamandra, kopmītņu rajonā. Dzīvojām dzīvoklī, kurā uz vairākām ģimenēm kopēja virtuve. Puikas, ar ko uzaugu, bija huligāni; pieaugot kļuva vēl sliktāki, līdz izdarīja noziegumu.

    Vairāki no viņiem aiz restēm sēž joprojām.

    Smēķēju no divpadsmit trīspadsmit gadu vecuma. Kādu gadu visai intensīvi. Visi smēķēja, gan draugi, gan mājās… Un vai tad es neesmu tāds kā visi? Bet sākumā Juglā uzturējos vairāk fragmentāri. Kopš bērnības ceļoju no vieniem vecvecākiem pie otriem. Dzīvoju gan Rēzeknes pusē, gan aiz Valmieras, kur pat sāku iet skolā. Nevaru iedomāties, kas vecākiem toreiz bija galvā, laikam jau tā bija finansiāli vieglāk. Biju tik priecīgs, kad mammas tagadējais draugs pierunāja viņu mani paņemt atpakaļ uz Rīgu. Esmu viņam pateicīgs. Bet es būtu baigais huligāns, ja nesāktu trenēties boksā. Sports mani izvilka no dziļās bedres, kurā tobrīd sēdēju. Sports bija labs mērķis, atbildība trenera priekšā, cīņas spars kluba biedru vidū – būt ātrakam, spēcīgākam. Es vienmēr esmu gribējis būt labākais. Reiz man bija mērķis iemācīties sevi aizstāvēt, tagad mans mērķis ir likt Latvijā atdzīvoties boksam.

    Teici, ka bērnībā laukos tev bijis maz labu notikumu. Lielākoties – slikti. Ļoti labo nav bijis vispār. Esi atskatījies vistrakākās lietas. Skaudri.

    – Esmu sliktu pieredzējis, jā. Bet esmu izdzīvojis. Nedomā, tā nav bijusi seksuāla vardarbība, nekā tāda. Vienkārši zinu, kāda no iekšpuses ir nelabvēlīga ģimene. Bērni jau vairāk atceras slikto. Es atceros arī Latgales tantes ceptās kartupeļu pankūkas, ko ēdu ar krējumu. Manas bērnības gardākais ēdiens. Vēlāk Juglā ar kaimiņu draugu mēģināju tās imitēt – rīvējām kartupeļus un cepām.

    Tagad jau viss ir labi, esam draudzīga ģimene. Un nevienu negribas sāpināt ar sliktām atmiņām. Vecaimātei astoņdesmit septiņi gadi, vēl var breiku uzdejot, visīstākais nemirstīgais kalnietis.

    – Minēji, ka bērnībā esi piedzīvojis badu.

    – Katrā manā apmešanās punktā bija savs drūmais stāsts. Iedomājies: pieaugušie kaut kur aizgājuši, neviena nav mājās un nav ne kripatiņas ēdamā. Nav, ko ēst, un nezini, kur likties. Man tolaik bija astoņi, māsai pieci ar pusi… Ka varētu iet pie kaimiņiem – mums prātā neienāca. Tajos laukos vilki ātrāk apēdīs, nekā kaimiņus atradīsi… Atceros, kā dalījām uz pusēm atrastās maizes garoziņas. Kad mājinieki atgriezās, raudzēja un cepa maizi. Mēs sēdējām pie krāsns, nepacietīgi gaidījām, līdz izcepies. Tiklīdz maizi izņēma, mēs metāmies tai virsū. Neēdiet karstu, mums teica. Bet mēs nespējām paklausīt. Nenormāli. Divdesmit gadi pagājuši, bet to atceros kā šodien. Negribu, lai mani bērni ko tādu piedzīvotu.

    Reiz laukos, pieaugušo nepieskatīti, ar māsu piedzērāmies tā, ka gandrīz noindējāmies.

    Esmu piedzīvojis, kā ir, kad neprātā žņaudz, sit ar vadiem… Un esmu izlēcis no otrā stāva balkona, lai aizbēgtu no sitieniem. Bet negribu stāstīt detaļas. Tā ir pagātne. Tagad viss mainījies.

    – Tu savai pagātnei esi piedevis?

    – Pagātni neizvēlas. Es nelietoju alkoholu. Arī mana sieva nelieto. Šķiet, mani pieskata no augšas – kad varu, tad negribu; kad gribu, tad nevaru sporta vai darba dēļ. Ļoti labs variants.

    – Vai mamma ir redzējusi tavas cīņas?

    – Viņa nespēj skatīties. Divreiz bijusi «Arēnā Rīga», taču paliek koridorā, zālē nevar ienākt. Mājās arī – kad televīzijā iet mači, patēvs skatās, bet mamma skrien uz otru istabu. 

    – Mamma tevi mīl, tāpēc arī uztraucas. Atzinies, ka tev sāp daudzas lietas par mammu…

    – Tas nesadzīst. Bet tagad mūsu attiecības ir labas.

    – Minēji, ka runas dāvanas tev esot no tēta. Smējies, ka viņš esot balamute. Šķiet, arī tev nav bijis problēmu, piemēram, flirtēt ar meitenēm.

    – O, nē, ar meitenēm esmu kautrīgs cilvēks. Kad gāju uz diskotēkām, gaidīju, ka meitene pati man pienāks un parunās, un tad es viņu aicināšu dejot. Bet meitenes cerēja, ka, kā jau īsts vīrietis, pirmo soli speršu es. Tikai tagad to saprotu, bet toreiz aizgāju uz diskotēku, stāvēju un gaidīju. Pēc tam braucu ar tramvaju mājās, bēdājos un prātoju – kāpēc neviena nepienāca…

    – Kādas īpašības tu tagad meklē sievietē?

    – Viņas sejai jābūt skaistai, augumam – stingram, sportiskam. Man patīk tumšmates. Sievietei jābūt mīļai, gudrai, pārliecinātai par sevi…

    – Jūlija ir tāda?

    – Ir. Bija laiks, kad domāju – nu kad beidzot satikšu to īsto, savu sapņu meiteni… Es pat ievēlējos – gribu satikt savu īsto sievieti. Ar Jūliju iepazināmies internetā. Viņa ir divus gadus jaunāka par mani, gudra sieviete, pabeigusi LU, studējusi starptautiskās attiecības… Kādu laiku sarakstījāmies sociālajos tīklos, tad izlēmām satikties. Kopš satikāmies, visu laiku esam kopā. Jau sešus gadus.

    – Bet tobrīd tu jau biji dvīņu tētis. Ar viņu mammu attiecības neizveidojās.

    – Jā, un es neslēpos. Uzreiz Jūlijai pateicu, ka man ir dvīņu puikas, ka daļa manas naudas vienmēr tiks novirzīta viņu audzināšanai. Jūlija to saprata. Ja cilvēku mīli un gribi būt ar viņu kopā, tu pieņem viņa pagātni, jo mainīt tajā neko nevar. Kamēr puikas dzīvoja Latvijā, mēs tikāmies, arī Jūlija viņus ir pieņēmusi. Tagad lielie dēli mīt Anglijā, sūtu viņiem alimentus.

    – Tavam un Jūlijas dēlam Brendanam būs pieci gadi. Nesen pasaulē nācis arī jūsu Rafaels.

    – Brendans, tāpat kā es, ir Vērša gadā dzimis Mežāzis, uzvārdā Briedis. Tikpat spītīgs un ragains kā es. Un viņš ir mākslinieks – nevar zīmēt vienkārši, viņam vajag molbertu un arī cepuri kā māksliniekam. Interesants. Ļoti aktīvs – jāvirza sportā, jānokausē, lai var mierīgi apsēsties un sākt gatavoties skolai. Par to daudz domāju. Man ar visu jātiek galā: ar treneriem, kas nevar sadzīvot, darbā visādi jautājumi, ģimenē – bērni. Nav laika pat ieelpot svaigu gaisu. Vakaros paskatīties filmu? Pa kuru laiku? Kamēr mājās nolieku visus gulēt, tad jau pašam jāievēro režīms. Ja aiziešu gulēt vēlu, līdz rītam neatjaunošos. Arī par grāmatu lasīšanu jau sen esmu aizmirsis.

    Bet sieva saka, ka manis nekad neesot mājās. Ģimene visu laiku ir mazliet apvainojusies: kolīdz pārnāku, tā iekrītu gultā, kājas gaisā – man vajag atjaunoties nākamajam treniņam. Bet sievai gribas, lai izeju laukā ar bērnu. It kā jau viņa saprot, ka esmu zvērīgi noguris, bet tajā pašā laikā arī nesaprot. Visas mūsu attiecību krīzes bijušas saistītas ar sportu. Visi pārdzīvojumi un greizsirdība – uz sportu. Pēc rakstura neesmu nekāds saldais, kā jau ragainais… Bet citu tik lielisku sievieti kā Jūlija es nevarētu atrast. Nav pasaulē otras tādas, kas spētu izturēt manu raksturu un dzīvesveidu. Par kādiem deviņdesmit procentiem viņa to ir pieņēmusi. Desmit procenti viņā vēl cīnās, izrāda nepatiku. Un tik un tā viņa mani nepārtraukti atbalsta, kaut nepatīk mana prombūtne. Piekrist negribot – to spēj vienīgi Jūlija. Un tik daudz izdarīt, kā izdarījusi viņa. Sieva domā, es daru…

    – Tu teici: Jūlija ir mūsu ģimenes smadzenes.

    – Absolūti. Gan atbild par manu dreskodu, gan mazliet ir mana menedžere. Tieši viņa pierunāja mani braukt sparingot ar Kļičko. Daudzreiz, nezinot, kā rīkoties, es paļaujos uz viņas sievišķīgo intuīciju. Tāpēc jau mēs esam viena ģimene. Pats esmu audzis saraustītā ģimenē, tāpēc spēju to novērtēt. Saprotu, kāpēc man tagad sportā ir labāki rezultāti nekā pirms pieciem gadiem. Tāpēc, ka viss ir nokomplektēts. Esmu bijis magnēts, serde, kam pievelkas viens komponents, otrs, trešais. Īstā sieviete, lieliski bērni, labākie treneri… Viss ir kopā.

    Vai uzticībai starp vīrieti un sievieti ir nozīme? Tu esi uzticīgs vīrs?

    – Man neviens šādu jautājumu nekad nav uzdevis… Bet varu atbildēt īsi – jā. Kaut vai no veselības viedokļa – ja tu dzīvo ar cilvēku, kuru mīli, tu viņu cieni un nevēlies apdraudēt. Lai cienītu pats sevi un apdraudēts nejustos pats. Neuzticība ir mirklis, kas nav tā vērts, lai sabojātu kaut ko ļoti skaistu, kas man ir. Nekad nedaru to, ko negribētu, lai dara man. To man tētis mācījis – lai nepieļauju kļūdas, ko reiz pieļāvis viņš. Mēs par to esam daudz diskutējuši.

    Mana un Jūlijas vienošanās ir abpusēja uzticība, un es gribētu, lai tā dzīvojam līdz mūža galam. Citādi vispār nevaru iedomāties.

    Kad mums sanāk strīds, uzreiz sev pasaku – es taču mīlu tevi, kāpēc strīdamies… Un ļauju, lai Jūlija izrunājas, izdusmojas, bet pats klusēju, neuzpūšu uguni vēl lielāku. Sieva izlamājas, viņai kļūst vieglāk, un pēc stundas jau mums viss atkal ir kārtībā.

    Kā tu savu sievu pārsteidz?

    – Esmu dāvinājis auskarus. Viņa manu gaumi pieņem. Dāvinu to, kas patīk pašam, jo man jau būs uz savu sievieti jālūkojas. Horvātijā veikalā ieraudzīju kleitu un uzreiz iedomājos par Jūliju. Gaiši zila ar tumši zilu, ar rotājumiem uz plecu lencītēm. Ne visai parasta, bet arī ne pārāk uzkrītoša. Nopirku un uzdāvināju Jūlijai, derēja ideāli. Viņa to divas trīs reizes ir uzvilkusi.

    – Un ko tu iesāc ar savām fanēm? Pēc lielajiem panākumiem tev noteikti ir arī savas grūpijas, vai ne?

    – Tu neesi pirmā, kas man to jautā. Ka nu jau noteikti pilns ar visādām pielūdzējām un sieva droši vien skatās ar greizu aci. Nekā tāda nav! Kur tad tās meitenes mani varētu sastapt, ja es rotēju tikai starp darbu, mājām un treniņiem? Esmu pozicionējis sevi kā ģimenes cilvēku, un normālas sievietes saprot, kāda ir situācija. Viņas neuzbāžas.

    – Tu nemitīgi uzsver, ka neesi nekāds saldais. Bet dvēsele tev, šķiet, ir silta un maiga. Kad «Radio SWH» Fredis tev studijā prasīja, kādu mūziku uzlikt, – kaut ko no Fredija Merkurija, kādu regeju vai "Muse"… Tu pajautāji: bet vai jums nav Andrea Bočelli?

    – Nu… Jā. Mašīnā man reizēm gribas paklausīties kaut ko tādu. Kad ir jāpadomā. Kad gribas mieru no visa.

    Personības

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+