Mācītājs Ralfs Kokins: «Pasaulē nav neviena lieka cilvēka, lai gan daudzi tā jūtas»

2007. gadā iznāca mācītāja Ralfa Kokina grāmata Kurzemes vilkaču nostāsti. Visai eksotisks pieteikums literatūrā, ko varētu klasificēt kā spoku stāstus. Piekritīsiet? Mūsu saruna ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru, teoloģijas zinātņu doktoru un Luterāņu (LELB) mācītāju Ralfu Kokinu.
Intervija
Ralfs Dravnieks
31. marts

Saglabāt

Foto: Pixabay

– Vai pēc Kurzemes vilkaču nostāstu grāmatas iznākšanas nesaņēmāt nosodījumu no amata brāļiem?

– No kolēģiem mazāk, jo mācītāji un mani universitātes ļaudis parasti ir izglītoti cilvēki, kuri ikdienā strādā ar tekstiem. Protams, bija arī tādi, kas pārpratuši. Lai arī ko mēs sacītu vai nesacītu, vienmēr būs kāds, kuram kas nepatiks, un kāds, kurš apvainosies. Pēc grāmatas iznākšanas cilvēki man sūtīja e-pastus un vēstules, daloties ar saviem stāstiem. Bija pat piedāvājums iegādāties senkapus, velna laivu.

– Pats kādreiz esat piedalījies velnu laivu arheoloģiskajos pētījumos?

– Jāatzīst, velna laivas ir viena ļoti interesanta lieta. Esmu piedalījies zinātniskās ekspedīcijās Kurzemē un Zviedrijā, kā arī lasījis akadēmiskus pētījumus par šiem objektiem, zinātnieku slēdzieni ir visnotaļ pretrunīgi. Mēs pat nezinām, kas tā īsti par kultūru bija un kādi bija viņu reliģiskie priekštati.

– Ja pareizi saprotu, tad laivas būvētas vairākos slāņos.

– Tur ir vairāki klāji. Un tur patiešām ir sēdināti mirušie karavīri. Laivā ir nokomplektēta vesela komanda pie airiem ar ieročiem. Ir divu veidu velna laivas. Vienas brauc uz ziemeļiem, ziemeļrietumiem, tātad uz mirušo valstību. Otras dodas uz dienvidiem. Tās ir visbriesmīgākās, jo patiesībā dzīvajam karaspēkam, kas kaut kur dienvidos izlaupa kārtējo pilsētu, piemēram, Konstantinopoli, tiek sūtīti palīgā papildspēki – miruši karavīri. Nešaubos, ka senajā pasaulē tas arī darbojās (iesmejas). 

– Baisi. Bet, sakiet, kāpēc man, lasot jūsu grāmatu, vietām bija bail?

– Tāpēc, ka stāstos ir izteikta arhetipiskā dimensija. Tie ir stāsti, kas savā veidā pieskaras tam, kas ir. Tā ir īstenība, par kuru mēs visi zinām un kaut kādā līmenī saprotam. Protams, paliek jautājums – kāda veida īstenība tā ir. Katrā ziņā nedomāju, ka vilkaču stāsti runā par zooloģiju vai kriptozooloģiju. Drīzāk par zemapziņu un arhetipiem, un to vēstījums nav tikai par vilkati.

– Jūsu aprakstītais meitenes ģindenis, kam trūka apakšžokļa un kurš, gārgdams kā pie žņaugšanas, garšļaukus šļūcis pa kalnu pie Zirgezera, izklausās visai īsts.

– Starp citu, tas ir viens no visvairāk izplatītajiem un psihiski graujošākajiem spoku paveidiem. Tas var būt jebkas – no produktīvas fantāzijas, hormonālām svārstībām, nerisinātām pretrunām līdz pat nopietnām garīgām problēmām. Veseli, stabili cilvēki parasti neredz spokus, tāpēc jājautā par paša redzētāja pašsajūtu un veselību, ne tik daudz par spoku. Grūtākais uzdevums ir izvērtēt kritiski un nodalīt šīs dažādās lietas. Tieši tāpat kā reliģijā mēs runājam par dievišķās realitātes atklāsmi, bet jautājums ir – kā mēs to nodalām no psihiskām saslimšanām, iedomām un fantāzijām.

Mūsos visos ir kaut kas baigs, stindzinošs, kas saistīts ar bezvārda šausmām un skumjām. Dziļākā nozīmē tas ir vecais jautājums par nāvi un tās neizbēgamību. Atceros pirmo reizi, kad sapratu, ka arī es esmu mirstīgs. Katram reiz nāk tāda saprašana, un šīs skumjas ir jāizdzīvo.

– Jūsuprāt, cilvēki atceras savu izcelsmi?

– Katrā ziņā es kā būtne un jūs kā būtne pilnīgi noteikti esam sākušies pirms šīs dzīves. Bet vienkārši un konkrēti to atbildēt būtu nepatiesi. Ņemot vērā to visu, ko esmu sapratis no senajiem reliģiskajiem tekstiem, es drīzāk teiktu, ka mūsu zināšanas par kādu eksistenci pirms šīs dzīves ir kapitāli nodzēstas.

Es riņķī apkārt dzirdu, ka cilvēki it kā atceras savas iepriekšējās dzīves.

Pirmkārt, pasaules reliģijas par ko tādu nerunā pārliecinoši. Par to runā lielo reliģiju ļoti apšaubāmas satelītu kustības moderni populārā izklāstā. Mums ir dāvāta vienīgi tagadne un mūsu laiks šeit ir ierobežots. Mēs šeit esam tikai īsu brīdi un pagaidām, bet ar konkrētu mērķi. Mums ir jāzina, ka būtībā ikviens ir mīlēts un gribēts. Pasaulē nav neviena lieka cilvēka, lai gan daudzi tā jūtas. Sabiedrībā populāro, skaisto un veiksmīgo cilvēku kults veicina tik visādus mazvērtības kompleksus un izkropļo skatu uz realitāti.

– Vai ir kāds stāsts, kas jūs ir sabiedējis?

– O, jā! Esmu dzirdējis cilvēku dzīves pieredzes stāstus ne vien saistībā ar spokiem un vilkačiem. Mani ir dziļi biedējuši stāsti par cilvēka dabas ļaunumu.

– Var izdalīt ļaunumu kā kaut ko patstāvīgu?

– Es pieņemu to, ko Bībele saka. Kas, manuprāt, ir dziļi reālistisks skatījums. Cilvēkiem dažkārt ir grūti saprast, ka ļaunums ir būtības kategorija, cilvēka daba ir ļauna un samaitāta, cilvēks nav tikai labs. Ļaunums nav tikai morāla kategorija, tas ir kas dziļāks un nopietnāks.

– Vēl runājot par bailēm, sakiet, vai esat tās piedzīvojis mežā?

– Mežos ir vietas, kur gribas atskatīties, jo kļūst neomulīgi. Interesantas ir arī laika nobīdes. Bieži eju, vadoties pēc topogrāfiskās kartes. Es zinu, cik ilgu laiku vajadzēs, lai veiktu konkrēto maršrutu, bet sevišķi ziemeļkurzemē gadās, ka izejot, saule vēl ir augstu, bet, nonākot galā, saule jau norietējusi un vairākas stundas neizskaidrojami pazudušas tieši pēdējos 200 metros. Tā gadījies vairākkārt. 

– Starp citu, jūsu grāmatā neparādās Pokaiņu mežs. Tā jau ir ļoti izslavēta vieta, kur baidīties.

– Pokaiņi ir tukšpadsmit, visa tā reliģiskā lieta tur ir tāda māņticību un mazvērtības kompleksu ietekmēta konstrukcija, tikpat labi nenobriedušiem prātiem var pārdot arī jebkuras vietas psihofizioloģiju un tamlīdzīgus jaukumus. Es patiešām domāju, ka ir vietas, kas ir tukšas un ir tādas vietas, kas sevī glabā informāciju vai ierakstītas emocijas. Atminos no bērnības, no vasarām Kurzemes laukos – mums nebija govs, tāpēc pēc piena gājām uz tālām kaimiņu mājām.

Ceļā bija pļava, kuras nostūrī atradās tāda zema vieta, tur bija dīķis un aka, bet pie akas auga ābele. Lai gan āboli no šīs ābeles bija gardi, mēs šai vietai metām līkumu, jo kaut kas tajā visā bija neomulīgs. Deviņdesmitajos gados atklājās, ka kara laikos akā ir samesti cilvēki. Mēs neviens to nezinājām, bet nenoliedzami jutām.

 

– Runājot par informāciju, esmu dzirdējis stāstu par cilvēku, kuram poltergeists mājās regulāri aizdedzināja tapetes.

– Esmu dzirdējis arī šāda veida stāstus no Jelgavas puses. Tur esot cilvēks, kurš brauc ar autostopiem.

Lai arī kurā mašīnā viņš kāptu, tā agri vai vēlu aizdegās.

Esmu runājis ar matemātiķiem par gaisotni un to, ko jūtam. Matemātiķi atbild – kāpēc gan mēs nevaram runāt par informāciju? Daži fiziķi runā par enerģiju, bet latviskā vidē runāt par šo jēdzienu ir bīstami, jo ar enerģiju cilvēki saprot dažādas lietas. Problēma ir, ka nerunājam par lietām tieši, viss pazūd aiz kaut kādiem emocionāliem tēliem. Lielā mērā viss paranormālais tomēr saistīts ar izglītības trūkumu, māņticību, sentimentālu lētticību un pat psihiskām kaitēm. Bet ja runājam par saglabāto informāciju, varbūt esat dzirdējis par Jēzus video?

– Nē, neesmu.

– It kā skan vājprātīgi, bet ideja ir tāda, ka informācija vienmēr kaut kur ierakstās, paliek. Arī par vēsturiskā Jēzus dzīvi palikusī informācija droši vien ir plašāka, nekā tikai teksti un atmiņas. Pēc nezūdamības likumiem tas ir iespējams. Tikai mēs to vēl neprotam nolasīt. Patiesībā par ikvienu un jebko varētu būt palikusi šāda informācija.  

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada februārī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs