Luterāņu mācītājs Rinalds Gulbis: Mani pierunāja dzīvot

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
21. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
Marta beigās vajadzēja notikt mākslas un zinātnes festivālam Ars Moriendi, kurš veltīts nāves tēmai. Šā pasākuma organizators ir mācītājs RINALDS GULBIS. Lieki piebilst, ka festivālu pārcēla. Lai gan tiekamies, lai runātu par nāvi, mūsu pirmā sarunas daļa veltīta Krievijai, kur ne vien vīruss pļauj cilvēkus, bet arī Putina reitings izlaiž garu visas tautas acu priekšā.

– Kad sazvanījāmies, teici, ka reizi mēnesī lido pie savas Briseles draudzes.

– Man ar Briseli ir senas attiecības. Kad beidzu studijas vēsturniekos, sāku strādāt Austrumeiropas politikas pētījumu centrā, bet pēc pāris gadiem devos uz Briseli, kur stažējos Eiropas studiju centrā. Kopumā politiku esmu pētījis 10 gadu. Paralēli tam arī studēju teoloģiju un pa vidu vēl vairāk nekā 4 gadus nodzīvoju Frankfurtē, kur strādāju kā mācītājs.

– Tad jau esi kompetents runāt par Krievijas iekšpolitikas jautājumiem.

– Tā ir. Varam par to parunāt.

– Tā kā aicināju tevi runāt par nāvi, varbūt ieskicē, kā Krievija attiecas pret nāvi.

– (Smejas.) Es domāju, ka nāve Krievijā šobrīd ir tabu temats. Pēc insaideru informācijas, cilvēki tur mirst krietni vairāk, nekā uzrāda oficiālie avoti. Par nāvi Krievijā šobrīd cilvēki izvairās runāt, jo skaitļi ir tuvu Ķīnas statistikai. Tie insaideri, kuri strādā slimnīcās, atzīst, ka oficiālie skaitļi jāreizina ar trīs.

Šodien krievi ziņoja, ka viņiem saslimuši ir 100 000, bet iepriekšējā diennaktī miruši vien 70 cilvēki. Šīs proporcijas nav samērīgas.

Ja tu Krievijā šobrīd skaļi runā par to, ka gruzoviki no slimnīcas ved ārā līķus, ātri vien pats par tādu vari pārvērsties. Represijas ir milzīgas. Mani labi draugi, kuri dzīvo Pēterburgā, saka, ka ārsti iesniedz atlūgumus un neiet uz darbu, bet tie, kuri ceļ trauksmi, ar pantu tiek atlaisti no darba, dažiem pat atņem diplomu.

– Tu saproti Krieviju?

– Ne vienmēr. Es desmit gadu ikdienā strādāju ar Krievijas politikas analīzi. Dažkārt, skatoties no malas, šķita, ka saprotu, kas tur notiek. Bet, kad parunā ar cilvēkiem, kuri ar politikas analīzi nodarbojas uz vietas, saproti, ka tavas teorijas ir pupu mizas. Ja uz Krievijas procesiem skaties no rietumnieku pozīcijām, neviena no politikas teorijām nestrādā. Vakar Navaļnijs savā youtube kontā publicēja video par to, kā Putins 20 gadu laikā ­būvējis savu mačo tēlo – ­lidojot kopā ar dzērvēm un medījot tīģerus. Bet tagad šis tēls viena štrunta vīrusa dēļ ir sabrucis. Putinam šobrīd ir vismazākais reitings, kāds viņam jebkad bijis, – tikai 28 procenti.

Un tas viss tikai tāpēc, ka vecis sēdēja pie kamīna un minstinājās. Krieviem elks ir pazudis. Nācijas tēvs izrādījās lēmumnespējīgs. Domāju, krieviem šis ir liels trieciens. Viņiem ir ­jauns premjerministrs Mišustins, kuru zināja vien retais. Medvedevs šobrīd kaut kur laimīgi atpūšas, un neviens nezina, kur viņš ir. Tikmēr Putins ir neizlēmīgs, bet gubernatori ārdās un dara, ko vēlas.

– Kā tev šķiet, kas stāv aiz Putina?

– Es teiktu, ka visa bijusī VDK sistēma, kura deviņdesmito gadu otrajā pusē ar pusmafiozām struktūrām atgriezās pie varas. Viņi pārdzīvoja traumu par Padomju Savienības sabrukumu, redzēja, ka Jeļcins ir kļuvis par nespējīgu politiķi, alkoholiķi un karikatūru, kamēr valsts bija izlaupīta. Katrā reģionā dzīvoja lielāki un mazāki oligarhi. Tautai vajadzēja jaunu līderi. Tobrīd FSB, kas ir tiešais VDK mantinieks, redzēja, ka šis ir brīdis, lai atgrieztos pie varas. Viņi Putinu pastūma Jeļcinam. Lai gan Putins visvairāk vērsās pret oligarhiem, tieši oligarhi bija tie, kuri viņu izbīdīja. Tas pats Boriss Berezovskis, tolaik viens no lielākajiem liberāļiem, kurš Putinu apmācīja, vēlāk piedzīvoja brīdi, kad Putins nostājās pret viņu.

Ja tagad paskatās uz Krievijas atslēgas figūrām, redzam, ka Augstākajā tiesā, Konstitucionālajā tiesā, aizsardzības struktūrās, valsts drošības struktūrās sēž cilvēki ap piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit gadiem, kas tā vai citādi, bet strādājuši VDK vai galvenajā izlūkošanas pārvaldē.

Mūsdienu Krievija ir mikslis starp oligarhiju un drošības struktūrām, kam pa vidu ir izveidota ideoloģija, kas turas uz pareizticību, krievu pasaules ideju un spēcīgu ārējā ienaidnieka tēlu.

Šādas šizofrēniskas sistēmas nākamo soli paredzēt ir neiespējami. Taču skaidri zināms ir tas, ka Putins ikreiz, kad viņa reitings noslīdējis zem 50 procentu atzīmes, sācis kādu mazo kariņu. Domāju, tagad arī NATO uz Krieviju skatās ar lielām aizdomām, cenšoties uzminēt, kāds būs tās nākamais solis.

– Tavuprāt, Krieviju interesē Latvijas teritorija?

– Vāciešiem ir tāds vārds – jain.

– Jā un nē?

Tieši tā. No vienas puses, Putinam un viņa kliķei tuva ir Lielkrievijas, krievu pasaules un telpas ideja. No otras puses, būsim godīgi – Baltija viņiem nav vajadzīga. Pat ja mēs paliktu vieni paši un NATO mums nepalīdzētu, krieviem partizānu kara apstākļos nāktos kauties ar trim Baltijas valstīm, turklāt pa vidu ir Baltkrievija. Lukašenko nemaz ne­alkst laist cauri savai valstij milzīgus Krievijas militāros spēkus. Es drīzāk redzu hibrīdkara iespēju. Šādi kari ir iespējami vienīgi vājās valstīs. Šajā ziņā akmens ir mūsu pašu dārziņā. Cik ļoti mēs runājam par sabiedrības integrāciju un konsolidāciju? Mēs tomēr dalāmies latviešos un krievos, dzīvojot divās dažādās pasaulēs.

Putins ir panācis, ka 20 gadu laikā 9. maijs un viss, kas saistās ar 2. pasaules karu, ir katra krieva identitātes kodols. Kā teica opozicionāre Valērija Novodvorska – ja krievam atņemsi 9. maiju, viņam pazudīs jebkāda identitāte. Mums ir tautasdziesmas, pastalas, dziesmusvētki, Raimonds Pauls un tamlīdzīgi. Krieviem nav šādas nacionālās identitātes. Pareizticība un krievu valoda censtos saturēt to, kas sekotu pēc 9. maija zaudējuma. Ne velti pareizticīgo baznīcā tiek ieplūdināti milzīgi valsts resursi un šīs baznīcas līderi piedalās likumu izstrādēs.

Šogad ir 75. gadadiena, kopš beidzās 2. pasaules karš, bet 9. maija svētki Krievijā atcelti. Arī šis apstāklis iedragāja Putina ­reitingu.

– Izklausās, ka tā Krievija, kuru pasaule pazīst, strauji mirst.

Šis varētu būt beigu sākums. Kas nāks pēc tam? Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Latvijā daudzi jūsmo par Navaļniju. Bet vajag arī paklausīties, ko viņš saka par Baltiju. Viņā mājo romantisms par padomju telpu. Lai gan Navaļnijs ir Krievijas spilgtākais opozicionārs, viņš uzskata, ka Baltijas valstis ir krievu telpa. Kaut kur viņš pat izteicās, ka Jeļcina Baltijas valstu neatkarības atzinums bijusi kļūda. Tad ir jautājums – kādas intereses Navaļnijs pārstāv, un kas ir Krievijas opozīcija?

1999. gada augustā notika aptauja, kas bija ievads Putina PR kampaņai. Šajā aptaujā krieviem vajadzēja atbildēt uz jautājumu, ko viņi gribētu par prezidentu, ja vajadzētu izvēlēties no pasaku, pagātnes tēliem vai aktīviem politiķiem. Topā bija Staļins, maršals Georgijs Žukovs un Štirlics. Un būtībā pīāristi pēc tādas līdzības tad arī radīja Putina tēlu.

– Labi, ķersimies pie nāves tēmas, kamdēļ galvenokārt arī esam satikušies. Saki, tev pašam ir gribējies nomirt?

Kaut kad pagātnē – jā. Šis laiks ļoti ir saasinājis cilvēku pašnāvnieciskās tieksmes. Parunājot ar psihoterapeitiem un psihiatriem, esmu nācis pie secinājuma, ka šobrīd šajā ziņā ir baigā krīze. Daļa cilvēku baidās saslimt un nomirt, nonākot nezināmajā, bet daļa tik tiešām grib mirt, jo visu zaudējuši. Tukumā ik pa laikam notiek kāda pašnāvība.

– Tev kā mācītājam ir nācies pārliecināt kādu cilvēku dzīvot?

Nē, bet mani pašu ir pierunājuši to darīt. Tas bija sen, pirms aizbraucu uz Briseli.

– Kas tevi tolaik nomāca? Nevarēji sevi atrast?

Jā, jutos norukājies un nomācījies, bet nesapratu, ko darīt tālāk. Šo sajūtu pastiprināja spiediens par to, ka klasesbiedri jau nodibinājuši ģimeni, bet man pat nav otras pusītes. Šādas situācijas patiešām ļauj novērtēt draugus.

– Kā biji iztēlojies savu aiziešanu no dzīves?

Visdrīzāk būtu dzēris ripuļus. Es pat zināju, kādas tabletes jādzer, lai rezultāts būtu efektīvs. Vienmēr esmu domājis, ka pakārties nespētu – pārāk sāpīgi. Bērnībā esmu slīcis, zinu, kā tas ir, tāpēc arī šis variants atkrīt. Arī nošaušanās man šķita nepieņemama, jo skats būtu nepatīkams, smadzenes pa sienu un kādam tas viss jāsavāc. Tabletes arī paredz nelielu laika rezervi, ja tomēr pārdomā, var paspēt piezvanīt ātrajiem, lai izskalo kuņģi.

– Cik soļu attālumā biji no tā, lai to izdarītu.

Ja rēķina soļos, tad salīdzinoši patālu. Man palīdzēja trīs superīgi draugi. Mēs kopīgi gan gājām pa Vecrīgas krogiem, gan devāmies mazākās un lielākās ekskursijās pa Latviju, gan braucām ceļojumos ­ārpus Latvijas. Tāpēc arī šajā laikā uzsveru, ka socializēšanās cilvēkiem ir ļoti svarīga, vēl jo vairāk tā svarīga tiem, kuri dzīvo vieni. Arī atgriešanās ikdienas realitātē daudziem būs sāpīga.

– Runājot tēlaini, gaidāmo varētu nosaukt par sabiedrības augšāmcelšanos.

Es gan vairāk domāju, ka iesākumā tā būs zombiju apokalipse, nevis augšāmcelšanās, kad šie sauli neredzējušie cilvēki iznāks dienas­gaismā un klīdīs pa ielām.

Būs arī šoks par to, ka tava iepriekšējā pasaule, pie kuras biji pieradis, ar daļu tev labi zināmajām vietām aizgājusi pa grunti.

Tāpēc man šķiet, ka vajadzētu domāt, kā sabiedrībai sarūpēt spilvenu, kurā pēc šā visa piezemēties, lai kritiens nav tik sāpīgs. Kā vienu no iespējam saredzu brīvprātīgo triecienvienību, kuri apmācīti runāt ar cilvēkiem, jo ļoti daudzi grib vienkārši parunāt. Tā būtu lieliska pieredze, ja cilvēks, kurš ­vēlas izrunāties, var kaut vai krogā pasēdēt ar savu uzticības personu, izkratot tam sirdi par to, kas viņu nomāc.

Domas par nāvi šajā laikā ir ļoti klātesošas. Ne velti Tvaika ielā strādājošie stāsta, ka viņi dienā saņem desmitiem zvanu no cilvēkiem, kurus pārņēmusi trauksme. Nāve bieži vien iet roku rokā ar psihisko ­veselību.

– Tev ir 34 gadi. Esi jau paguvis pierast pie līdzcilvēku zaudējuma sajūtas?

Man tēvs nomira, kad biju 14 gadu vecs. Viņa nāve man bija šausmīgi traumatiska. Pēc viņa ir miruši gan tuvāki, gan tālāki radinieki. Varbūt izklausīsies briesmīgi, bet man ir izveidojusies pieraduma sajūta, jo zinu rituālu – radi brauks atvadīties, raudās, žēlos. Un tu jau zini, kas notiks bērēs – būs briesmīgs aprunātājs vai tikpat briesmīgs mācītājs. Tam sekos šņabis, vīns, buljons, pīrādziņi un viss pārējais. Mana māsa ir kapenieks. Viņai visapkārt mirst. Gada laikā viņa apmeklē vismaz četras, piecas bēres.

– Pats esi izvadījis mirušos?

Jā gan. Man arī nākamnedēļ ir vienas bēres. Šobrīd bēres notiek nedaudz dīvaini. Atvadīšanās ir krietni pamainījusies. Bēru ceremoniju drīkst noturēt tikai laukā, nevis kapličā. Izvadīšanā cilvēki stāv cits no cita lielā atstatumā, līdz ar to man diezgan skaļi pa visiem kapiem ­jākliedz.

– Savas pirmās bēres atceries?

O, jā! Tas notika pirms sešiem gadiem. No dzīves bija aizgājis gados jauns vīrietis. Viņa sirds apstājās, makšķerējot uz mola. Šī nāve bija traumatiska ģimenei. Arī man nebija īsti skaidrs, kas ir mierinošie vārdi. Vai tās ir nodriskātas standarta frāzes, vai man ir jābūt čomam, kurš aprunājas ar tuviniekiem, aizgājēja dēliem un dalās savā pieredzē. Tas nekad nav viegli, pat tagad. Es vienmēr cenšos piedomāt, ko man teikt, lai tās nebūtu kaut kādas Paulu Koelju frāzes. Es ļauju palikušajiem tuviniekiem runāt. Tā iepazīstu cilvēku, saprotu viņu emocijas un to, kas viņu plosa – vai viņu ir pārņēmusi agresija un viņš alkst atdauzīt puspasauli, vai arī kļuvis pilnīgi vienaldzīgs, apātisks un knapi funkcionē, vai arī ir salietojies nervu zāles un staigā kā zombijs.

Es vienmēr tiem, kuri zaudējuši tuvinieku, saku – labāk izdzer vakarā šņabi un parunā ar tuviniekiem, atcerieties aizgājēju, pasmejieties par kādu foršu atgadījumu, nevis rij nervu zāles čupām.

Tev varbūt šķiet, ka esi mierīgs, bet patiesībā esi zombijs, kurš neizdzīvo skumju brīdi, kuru vajag izdzīvot. Tas ir sāpīgs brīdis, bet tam jātiek pāri. Esmu redzējis sagrautos cilvēkus, kuri nav izdzīvojuši skumju brīdi. Viņus grauž sirdsapziņas pārmetumi, sākas sevis šaustīšana, daži sevi pat pieķer pie domas, ka tranhilizatoru ietekmē bēres neatceras. 

– Niks Keivs dzied, ka nāve vēl nav beigas. Kāda ir tava versija, kas notiek pēc tam?

– Manī vienmēr ir plosījušās divas pretējas idejas. Kā mācītam kristīgam teologam man ir kristīgais priekšstats par paradīzes un elles nošķīrumu.
Savukārt mana personīgā ideja ir tāda, ka nepastāv konkrēta paradīze un elle, drīzāk dvēseles ir materiālas. Cilvēks pēc nāves kļūst par 21 gramu vieglāks. Varbūt ir kāda telpa, kur dvēseles vienkopus satiekas un tur arī uzturas. Šobrīd ir ļoti populāri runāt par kristīgo reinkarnāciju. Tā ir topa ideja, kas sajūgta ar budisma un hinduisma ideju par reinkarnāciju. Proti, labās dvēseles var izkļūt no paradīzes un iegūst iespēju vēlreiz izdzīvot zemes dzīvi. Taču, domājot loģiski, mēs saprotam, ka zemes dzīve nav nekāda Dieva dāvana. 

Bet, runājot par Dievu, man šķiet, tā ir liela cilvēku muļķība, ja viņi domā, ka, ejot uz baznīcu, sastaps gatavu Dievu.

Tas katram ir, ja ne jāveido, tad vismaz jāatrod. Es pat kā mācītājs ļoti baidos no tādiem cilvēkiem, kas saka – «Dievs ar mani ir runājis» un tamlīdzīgi. Tas manī uzreiz liek saspuroties. Es domāju, kur ir tā robeža, kur beidzas ticība un sākas vājprāts.

– Tev ir atbilde uz šo jautājumu?

Baigi grūti ir tādu robežu novilkt. Man vienai draudzenei tēvocis nedēļas laikā izlasīja Bībeli, pēc tam viņam Gaujas ielejā sāka rādīties jetiji. Kad studēju teologos, gāju pētīt sektas jeb jaunās reliģiskās kustības. Mēs turp gājām ar kursabiedriem.

Bijām lasījuši par Hārvardas studentiem, kuri septiņdesmitajos gados pētījuši sektas, bet pirms iešanas iekšā ierāvuši 100 gramu. Arī mēs pie VEF ierāvām.

Man joprojām palicis prātā, kā piecdesmitgadīgi vīrieši ar labu sociālo statusu un stāvokli sabiedrībā pēkšņi vārtās pa zemi un kliedz pilnā rīklē. Par to domājot, vienmēr esmu uzdevis sev jautājumu – vai es līdz galam ticu Dievam? Vai mani Svētais Gars uzrunā tik ļoti kā viņus, jo viņi savas izpausmes skaidro ar Svētā Gara klātbūtni.

– Tu būtu vīlies, ja pēc nāves atskārstu, ka Dieva nav?

Droši vien. Ļoti daudzi cilvēki kļūst ticīgi, kad viņiem ir kāda nedziedināma slimība vai arī viņi guļ uz nāves gultas. Es kā cilvēks, kurš visu savu apzināto dzīvi ticējis Dievam, pēc nāves saprazdams, ka Dieva nav, maigi sakot, varētu justies piečakarēts, jo tevi nevis uzrauj augšā, bet iemet bedrē pie tārpiem. Kā teica profesors Danilāns – tu notirini kājiņas un saproti, ka ar to arī viss ir beidzies.

– Bet tu paturi sevī mazu iespēju, ka tiešām beigas ir tādas?

Mācītājs Juris Cālītis reiz teica, ka šaubas ir neatņemama ticības daļa. Es zinu diezgan daudz mācītāju, kuriem acis kļūst sarkanas un viņi tevi ir gatavi dedzināt uz sārta, ja pasaki, ka šaubies par Dievu. Bet šaubas, tāpat kā brīvā griba, ir ticības neatņemamā sastāvdaļa, tāpēc mums jābūt gataviem, ka var arī nebūt tā, kā esam domājuši…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+