• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C Skaidrs, DA vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Ludvigs Putniņš – latviešu hokeja zvaigzne

    Hokejs
    8. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Līdz 1940. gadam, kad Latvijas neatkarību sabradāja Sarkanās armijas zābaki, Latvijas hokeja izlase paguva aizvadīt 36 oficiālas valstsacīkstes – spēles pret citu valstu izlasēm. Mūsējie starptautiskajā apritē ienāca 1932. gadā, piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs. Tikai 1937. gadā Latvijas izlasē debitēja jaunais hokeja uzbrucējs Ludvigs Putniņš, kurš īsā laikā kļuva par valstsvienības labāko vārtu guvēju un latviešu hokeja zvaigzni.

    1920. gada 19. februārī Valmieras apriņķa Arakstes (Arakstu) pagastā kuļmašīnas operatora Ādama Putniņa un laukstrādnieces Kristīnes Putniņas (dz. Spriņģe) ģimenē piedzima dēls, kuram deva vārdu Ludvigs Vilhelms. Vēlākos gados viņu plašāk pazina vienā priekšvārdā – Ludvigs Putniņš –, bet tuvākie draugi sauca par Ludi. Putniņu ģimene dzīvoja Arakstes pagasta «Rapas» mājās, vēlāk izceļoja uz Rīgu.

    Jauns, bet labs

    Ludvigs auga par atlētisku jaunieti un jau skolas gados ar panākumiem iesaistījās dažādu sporta norisēs.  Nodarbojās ar vieglatlētiku, kur labi sasniegumi bija diska mešanā un lodes grūšanā. Spēlēja basketbolu un futbolu, bet īpaši prasmīgi veicās uz ledus.

    Jauno hokejistu pamanīja «Armijas Sporta Kluba» (ASK) pieredzējušākie spēlētāji un vadība.

    20. gs. 30. gadu vidū Ludvigs Putniņš sāka spēlēt Rīgas ASK hokeja komandās. Karavīru klubam bija trīs hokeja vienības. Divas no tām – rezervistu komandas, kas startēja 2. klases meistarsacīkstēs, t. i., Latvijas otrā līmeņa čempionātā.

    Rīgas «ASK" dublieru komandās tad arī sāka Putniņš. Taču bija tik labs, ka jau drīz – 1935./1936. gada sezonā – debitēja »ASK" pirmajā komandā, kas startēja Latvijas meistarsacīkstēs. Un jau no pirmajiem soļiem sporta žurnālisti saskatīja Putniņa potenciālu.

    1935. gada 18. decembrī Rīgā nelabvēlīgos laika apstākļos norisinājās «ASK» un «RFK» (Rīgas Futbola Kluba) vienību draudzības spēle. Atkušņa dēļ hokejisti nevarēja nodemonstrēt meistarību, par skaistu un baudāmu spēli nevarēja būt runas. «ASK» deva iespēju jaunajiem. Draudzības spēle beidzās ar rezultātu 1:1, kam, protams, sekundāra nozīme.

    Taču sporta prese pamanīja tobrīd 15 gadu veco Ludvigu Putniņu, kas tika raksturots ar vārdiem «jauns, bet labs spēlētājs».

    Laukumā todien devās arī 17 gadu vecais Kārlis Zilpaušs, ar kuru Ludvigam veidojās itin veiksmīga sadarbība.

    Pēc dažām dienām, 26. decembrī, «ASK» aizvadīja draudzības spēli pret «LSB» (Latvijas Sporta biedrības) komandu, kurai karavīri burtiski pārbrauca pāri ar 9:1. Pēc spēles sporta prese ziņoja: «Daudz nākotnē var sagaidīt no Putniņa un Zilpauša, kuri ir apdāvināti spēlētāji.» Prognoze izrādījās pareiza. 1936. gadā uz ziemas olimpiskajām spēlēm šos puikas neviens līdzi neņēma, bet turpmākajos gados uzbrucēju tandēms Putniņš–Zilpaušs kļuva par vienu jaudīgākajiem Latvijā. Bet tosezon (1935/1936) kā Putniņam, tā Zilpaušam vēl nācās izcīnīt savu vietu «ASK» pamatsastāvā. Tas viņiem izdevās, un 1936. gadā Rīgas ASK sastāvā Ludvigs Putniņš un Kārlis Zilpaušs pirmoreiz kļuva par Latvijas čempioniem.

    Lielākā nākotne vēl priekšā

    Pēc diezgan bēdīgā starta 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē, Latvijas hokeja izlase uz 1937. gada pasaules čempionātu Londonā nemaz nebrauca. 1935./1936. gada sezona bija beigusies ar skandālu un vainīgo meklēšanu. Tā nākamajā sezonā Latvijas hokeja izlase aizvadīja tikai vienu oficiālu valstssacīksti – pret Lietuvas izlasi 1937. gada februārī.

    Pirms spēles tika komplektēts sastāvs, balstoties uz hokejistu sniegumu Latvijas meistarsacīkstēs. Valsts čempionātā Ludvigs Putniņš spīdēja. 1937. gada 24. janvārī «ASK» sastāvā spēlē pret »Union" Ludis divreiz guva vārtus (rezultāts 5:1). 4. februārī Putniņš guva vienīgos vārtus, nodrošinot «ASK» uzvaru pret to pašu «Union» (1:0). 11. februārī ASK ar 3:2 uzvarēja «LSB» komandu, un atkal divreiz pretinieku vārtsargu bija pārspējis Ludvigs Putniņš. Kad Latvijas Ziemas sporta savienības (LZSS) Hokeja sekcija 11. februārī izvēlējas Latvijas izlases sastāvu spēlei pret Lietuvu, nu, nevarēja neiekļaut uz viļņa esošo Putniņu. Jāpiebilst, ka saskaņā ar tā laika noteikumiem spēlē varēja piedalīties ne vairāk kā deviņi laukuma spēlētāji vienā komandā.

    Latvijas–Lietuvas izlašu spēle 1937. gada 14. februārī norisinājās Vienības laukuma slidotavā (tag. Esplanādē pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja). Uzreiz jāteic, ka spēle īsti nevedās. Mūsējiem bija problēmas gan ar saspēles precizitāti, gan vārtu gūšanu. Žurnālisti sprieda, ka Latvijas hokejisti «brīžiem pārkombinējās». Kaut arī mūsējiem bija ievērojams pārsvars, rezultāts tika atklāts tikai trešajā periodā, un spēle beidzās ar minimālu 1:0 Latvijas labā. Hokeja eksperti publicēja dažādus vairāk vai mazāk kritiskus atzinumus.

    «Taču no visiem spēlētājiem, kas darbojās laukumā, lielākā nākotne vēl priekšā Putniņam.

    Šis jaunais zēns, kam tagad jau iepriecinoša tehnika, var dienās kļūt īsti meistarīgs mūsu ledushokeja mākslas pratējs,» prognozēja laikraksta «Sporta Pasaule» žurnālists Arnolds Šmits. Acīmredzot Ludim debija valsts izlasē bija izdevusies.

    Nezaudējot galvu

    1938. gadā pasaules čempionāts bija paredzēts Čehoslovākijas galvaspilsētā Prāgā, un šoreiz Latvijas hokeja izlase plānoja piedalīties.

    Kad 1937. gada 25. novembrī LZSS Hokeja sekcija izraudzījās 19 valstsvienības kandidātus, starp tiem likumsakarīgi bija arī Ludvigs Putniņš.

    Nosauktajiem kandidātiem kamēr vēl nebija ledus bija obligāti laicīgi jāuzsāk sausie treniņi Roberta Vithofa vadībā.

    Jau drīz sākās ledus treniņi, un 1937. gada 29. decembrī Vienības laukuma slidotavā norisinājās Latvijas pirmās un otrās izlases savstarpējā pārbaudes spēle. Pirmā izlase uzvarēja ar 4:0, divreiz vārtus guva Ludvigs Putniņš. «Šī cīņa pierādīja, ka lēnām mums aug jauni apdāvināti spēlētāji arī ledushokejā. Ja nu šādu konstatējumu izvedam, tad jāpiemin ASK jaunos spēlētājus Putniņu un Zilpaušu (sevišķi pirmo), kuri jau sasnieguši to pašu spēju līmeni, ko rāda mūsu vecākās paaudzes vislabākie spēlētāji. A vienības uzbrukuma maiņa, kur darbojās Putniņš, Bluķis un Zilpaušs, arī atstāja vakardienas spēlē vistīkamāko iespaidu,» rakstīja «Sporta Pasaule». Pēc dažām dienām, 6. janvārī, pirmās un otrās izlases spēli atkārtoja, šoreiz pamatsastāvs uzvarēja ar 4:1, un atkal vārtus bija guvis Putniņš.

    1938. gada 8. janvārī Varšavā Latvija aizvadīja pārbaudes spēli pret Poliju. Vienīgo vārtu guvumu Latvijai bija nodrošinājis otrais uzbrucēju trijnieks ar Ludvigu Putniņu, Kārli Zilpaušu un Robertu Bluķi. Viņi spēles 13. minūtē panāca rezultāta izlīdzinājumu. «Zilpaušs, atņēmis poļu centra uzbrucējiem ripu, to nekavējoties dod tālāk Putniņam. Viņš straujā gaitā dodas vārtu virzienā, kur jau izdevīgu pozīciju paspējis ieņemt Bluķis. Piespēle nāk īstā mirklī, un Bluķis ar zibenīgu raidījumu panāk – 1:1,» ziņoja avīze «Rīts». Tomēr rezultātā Latvija piekāpās ar 1:2.

    Pēc atgriešanās Rīgā 1938. gada janvārī Ludvigs Putniņš turpināja uguņot valsts čempionātā, kā arī piedalījās starptautiskās spēlēs. Sporta prese ar sajūsmu rakstīja, kā spēlē pret «Universitātes Sportu» 14. janvārī ASK uzbrucējs Ludvigs Putniņš «sologājienā tika garām visiem 5 pretinieka spēlētājiem», saspēlējās ar partneri Kārli Zilpaušu, saņēma ripu atpakaļ un raidīja to vārtsarga Roberta Lapaiņa sargātajos vārtos. 23. janvārī Putniņš jau aktīvi darbojās kā Latvijas izlases centra uzbrucējs kārtējā draudzības spēlē pret Polijas izlasi. Latvija zaudēja ar 0:1, un mūsu hokejisti izpelnījās kritiskas piezīmes no pašmāju žurnālistiem. Pa mizu dabūja arī uzbrucēju trijnieks, kāds spēlēja sacīkstes sākumā un kura sastāvā bija Ludvigs Putniņš, Harijs Vītoliņš un Kārlis Zilpaušs.

    «Sporta Pasaule» sprieda, ka no šīs maiņas «tikai Putniņš ne reizi «nezaudēja galvu» un īsto izeju prata atrast katrā, pat visgrūtākā situācijā, tā no jauna sevi apliecinot par krietnu un teicamu uzbrucēju».

    Apskatnieki atzina, ka situācija kardināli mainījās, kad trešajā periodā Vītoliņa vietā spēlēja Bluķis. «It sevišķi draudošus brīžus poļu vārtsargam prata sagādāt Putniņš, Zilpaušs, Bluķis, un šie 3 vīri neapšaubāmi pašreiz veido mūsu labāko uzbrucēju trijotni,» uzskatīja avīze «Rīts». Tomēr zaudējums palika zaudējums. Nākamajā dienā, 24. janvārī, faktiski tās pašas komandas, bet jau kā Rīgas un Varšavas izlases, aizvadīja nākamo spēli. Šoreiz mūsējie zaudēja ar 1:3; vienīgā rīdzinieku vārtu guvuma autors bija Putniņš.

    Primadonna Prāgā

    1938. gada februārī Latvijas hokeja izlase devās turnejā pa Centrālās Eiropas valstīm. Tika aizvadītas draudzības spēles Rumānijā un Ungārijā, bet kulminācija bija dalība pasaules čempionātā Prāgā. Protams, vieta Latvijas izlasē bija atradusies talantīgajam jaunajam uzbrucējam Ludvigam Putniņam. Turnejā viņš devās 17 gadu vecs, bet atgriezās kā astoņpadsmitgadnieks. Labi aizvadīja draudzības spēles – guva vārtus 5. februārī Bukarestē pret šīs pilsētas vienību un 9. februārī Budapeštā pret Ungārijas izlasi. 1938. gada 11. februārī Putniņš debitēja pasaules čempionātā, un jau pirmajā spēles periodā atzīmējās ar vārtu guvumu.

    Kaut arī togad Prāgā mūsu izlase uzvarēja tikai vienā spēlē un zaudēja trijās, laikabiedri Latvijas izlases startu 1938. gada pasaules čempionātā vērtēja kā labāko sniegumu starptautiskos turnīros pirms kara. Par leģendāru kļuva Latvijas spēle pret ASV 12. februārī. Visi eksperti prognozēja Latvijai smagu sakāvi un amerikāņiem vieglu uzvaru. Jā, Latvija piekāpās ar 0:1, taču šis zaudējums tolaik tika vērtēts kā ievērojams panākums. Sasniegums puišiem, kuras valstī hokeju pazina vien dažus gadus.

    Latvijas izlases sastāvā publika Prāgā un arī žurnālisti izcēla divus spēlētājus – vārtsargu Robertu Lapaini un uzbrucēju Ludvigu Putniņu. Lapainis bija lieliski sargājis Latvijas valstsvienības vārtus, un par sīksto cīņu pret pasaules tā laika grandiem varēja pateikties visvairāk mūsu vārtsargam.

    Žurnālists Harijs Mindenbergs 1938. gada 19. februārī (tieši Ludviga dzimšanas dienā) avīzei «Rīts» no Prāgas rakstīja: «Arī mums latviešiem ir sava primadonna. Pirmā dienā, spēlē pret Norvēģiju, Putniņš spēlēja, uzlicis galvā baltu cepuri. Pie viena jāmin, ka sacīkšu rīkotājs šādas baltas beretes izdalīja visām vienībām. Katrai nācijai pie cepures ir nacionālais karodziņš. Putniņa spēle skatītājiem toreiz ļoti iepatikās, un, lai nebūtu lieki jālauza mēle, čeķi «Ludi» pārkristīja vienkārši par «cilvēku ar balto cepuri». Pat kāda čeķu ģimnāziste otrā dienā uz viesnīcu bija atsūtījusi vēstuli, adresētu «smukajam latviešu spēlētājam ar balto cepuri». Vēstules saturu Putniņš neizpauž, bet, liekas, ka «Ludis» tomēr palicis uzticīgs savām Rīgas cienītājām.»

    Žurnālists rakstīja ar humoru, bet, kā zināms, katrā jokā ir tikai daļa joka. Savā debijas pasaules čempionātā Ludvigs Putniņš bija viens no diviem rezultatīvākajiem mūsu izlasē – četrās spēlēs vārtus guva divreiz. Piespēles tolaik vēl sistemātiski neuzskaitīja. Kā jau tas zvaigznei pienācās, Putniņu eksperti dažkārt kritizēja par aizraušanos ar pārlieku individuālu spēli.

    Iespējams, labākais Latvijas hokejists

    Kad Ludvigs Putniņš valstsvienības sastāvā devās uz 1939. gada pasaules čempionātu Šveicē, viņš jau neskaitījās nekāds jaunais un no viņa jau pieprasīja izcilu sniegumu. Pa ceļam uz čempionātu Latvijas hokejisti aizvadīja divas pārbaudes spēlēs Kauņā. 1939. gada 28. janvārī Latvija–Lietuva (1:0), 29. janvārī Rīga–Kauņa (1:0). Abas reizes lietuviešiem iemeta Putniņš. Pēc tam vēl divas spēles Kēnigsbergā, Vācijā (tagad Kaļiņingrada, Krievijas Federācijā); tur uzvarēt izdevās vienu spēli, Putniņam atkal vārti.

    Pasaules čempionātā Latvijas izlase pamanījās ierasties apaukstējusies un satraumēta. Čempionāts sākās ar divām smagi zaudētām spēlēm, par ko visvairāk kritikas saņēma vadošie spēlētāji, tostarp Putniņš. Turnīra turpinājumā mūsējie iespēlējās. Sešās spēlēs – trīs zaudējumi, trīs uzvaras. Tas deva 10. vietu pasaulē.

    Ar pieciem vārtu guvumiem Ludvigs Putniņš bija otrais rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē šajā turnīrā.

    Turklāt čempionāta ceturtajā spēlē (pret Beļģiju) Putniņš bija savainojis kāju, bet turpināja spēlēt. Kaut arī Ludvigs Putniņš un Arvīds Pētersons bija rezultatīvākie čempionātā, abi saņēma, šķiet, bargāko kritiku. Prasa no tiem, kuri var…

    1939. gada pasaules čempionāts Latvijas hokeja vēsturē iegājis arī ar to, ka pirmo reizi valstsvienību turnīram gatavoja ārvalstu speciālists. To bija uzņēmies kanādietis Lerijs Māršs (Larry Marsh). Pēc pasaules čempionāta Latvijas izlase aizvadīja triju spēļu tūri Nīderlandē. Spēles notika Hāgā, Amsterdamā un Tilburgā. Pēc otrās spēles 1939. gada 16. februārī Amsterdamā Latvijas izlase sirsnīgi atvadījās no sava trenera, un spēlētāju vārdā pateicības runu nesen apgūtā angļu valodā teica Ludvigs Putniņš. Kopā ar Latvijas valstsvienību Māršs bija aizvadījis tikai nedaudz vairāk par vienu mēnesi, tomēr saskaņā ar latviešu hokejistu atzinumiem, kanādiešu trenera devums hokeja apguvē un pilnveidē bija diezgan vērtīgs.

    1939. gada pasaules hokeja čempionāts Latvijai izrādījās pēdējais uz daudzām desmitgadēm. 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Vēl 1940. gada janvārī–martā Latvijas hokejisti aizvadīja dažas spēles pret igauņiem, tostarp divas oficiālas valstssacīkstes. Mūsējie devās arī izbraukumā uz Igauniju, kur abās spēlēs uzvarēja, un 28. janvārī Tartu notikušajā t. s. pilsētu sacīkstē Putniņš izcēlās ar trijiem vārtu guvumiem (Rīga–Tartu 7:1).

    1940. gada 17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja Sarkanās armijas kolonnas. Padomju Savienība, pārkāpjot divdesmit gadu garumā parakstītus līgumus, okupēja Latviju. Valsts izlases visos sporta veidos beidza pastāvēt. Līdz valsts okupācijai Latvijas hokeja izlase bija aizvadījusi 36 oficiālas valtssascīkstes, kurās bija piedalījušies 29 dažādi hokejisti. Ludvigs Putniņš piedalījās izlases 19 spēlēs un ar deviņiem vārtiem bija Latvijas izlases labākais vārtu guvējs.

    Daudzu laikabiedru, sporta žurnālistu un ekspertu skatījumā 30. gadu beigās Putniņš bija labākais Latvijas hokejists.

    «Par Putniņu jāsaka, ka zināmā mērā viņu gribās pat jau tagad uzskatīt par Latvijas vislabāko ledushokeja uzbrucēju, kas ar savu teicamo šeibes vešanas māku un koka tehniku pārspēj jau pašus labākos vecos spēlētājus,» 1938. gada janvārī, kad Ludvigam Putniņam bija tikai 17 gadi, avīzē «Sporta Pasaule» rakstīja sporta žurnālists Arnolds Šmits. Putniņš izcēlās ar lielisku individuālo tehniku, labu slidojumu, izrāvieniem uz pretinieka vārtiem, precīziem metieniem vārtos un teicamām piespēlēm, pēc kurām partneri guva vārtus. Ludvigs Putniņš ASK sastāvā trīs reizes kļuva par Latvijas hokeja meistaru jeb čempionu (1936, 1938, 1939) un uzvarēja Latvijas olimpiskajā hokeja turnīrā (1939).

    Un tad atnāca karš

    Padomju okupācijas sezonā (1940/1941) Ludvigu Putniņu, tāpat kā lielu daļu «ASK» spēlētāju, pārskaitīja jaunizveidotajā komandā «RDKA» (tulkojumā no krievu – Sarkanās armijas Rīgas nams), kas startēja vietējā čempionātā un piedalījās spēlēs pret okupētās Lietuvas komandām. Nācās uzspēlēt «RDKA» sastāvā arī bendiju (hokeju ar bumbiņu), kas bija populārs Krievijā.

    Jau agrāk hokeja uzbrucējs Putniņš dažkārt uzspēlēja arī aizsarga postenī, bet 40. gados aizsarga pozīcijā sāka spēlēt arvien biežāk. Nacistiskās okupācijas pirmajā sezonā (1941/1942) spēlēja dažādās komandās – bij. «ASK» (t. i., bijušais ASK), «Ledus lāči», «Rīgas Sporta klubs», «Daugavieši». Bet turpmākās divas sezonas startēja atjaunotajā Rīgas «ASK» hokeja komandā.

    Jāatgādina, ka Putniņš kā daudzpusīgs atlēts veiksmīgi spēlēja arī futbolu. Līdz valsts okupācijai startēja Rīgas «ASK» futbola komandā, trīs spēles aizvadīja Latvijas futbola izlasē (1938–1939). Sākoties Latvijas okupācijai, futbolu spēlēja komandās «RDKA», «Pērkons», «Daugavieši», pēc tam atkal Rīgas «ASK». 1943. gadā «ASK» sastāvā Putniņš kļuva par nacistiskās okupācijas laika Latvijas futbola čempionu.

    1944. gadā Ludvigam Putniņam nācās pamest ģimeni un arī aktīvas sporta gaitas.

    Tāpat kā daudzu karalaika latviešu puišus viņu mobilizēja Latviešu leģionā. Ludvigs Putniņš nonāca 15. divīzijas apakšvienībā.

    Kuras komandieris bija šturmbanfīrers (majors) Valdemārs Baumanis – sporta draugiem pazīstamais «ASK» basketbolistu un futbolistu treneris, kurš kopā ar Latvijas basketbola izlasi 1935. gadā bija izcīnījis Eiropas čempionu titulu. Laikabiedri vēsta, ka Baumanis gādāja par saviem vīriem un centās glābt no nāves, cik vien iespējams. Diemžēl komandiera rūpes nesargāja. 1945. gada 27. janvārī Vācijā Ludviga Putniņa zvaigzne izdzisa…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+