Literāts Andris Zeibots: Ir jāizvēlas — vai nu veselība, vai atkarība

Vīru sarunas
Vintra Vilcāne
Vintra Vilcāne
29. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Andris Zeibots, literāts, grāmatas par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku Krauklis autors. Vairākus gadus kopā ar Fredi un Ufo veidojis BB brokastis.

Cilvēks pats sevī bieži vien izveido savu personīgo mitoloģiju – tādu kā pasaku par sevi. Un tā ir vairāk intuitīva un iztēles vai katra paša versija. Kāpēc mani ieinteresēja psiholoģija? Es iesāku ar interesi par literatūru. Sajutu vienu otru talantu jau skolas laikos, un tā bija  interese par savām spējām, kuras pašas piesakās un kuras nav no manis īpaši atkarīgas.

Otra lieta – mana mamma bija psihiatriskās slimnīcas medmāsa. Tā kā psihiatriskā slimnīca atradās mums kaimiņos Kundziņsalā, kur dzīvojām, mamma katru rītu kājām gāja uz darbu. Reizi pa reizei man vajadzēja aiziet pie viņas. Piemēram, ­pavasaros, kad tika tīrīti logi, palīdzēju tos izcelt ārā un salikt gaitenī. Tad es vēroju māsiņas, sanitārus un pacientus. Man atmiņā ir tāda aina. Mēs ar mammu nākam ārā pa durvīm, un tieši pie slimnīcas ir piebraukusi sanitārā mašīna, divi sanitāri ved ārā sievieti pusmūžā. Un tā sieviete skaļā balsī stāsta to, ko viņa redz. To, ka brien jūrā un kā viļņi sitas viņai pret kājām.

Tātad viss, ko viņa tajā brīdī dzird, redz, sajūt, ir radikāli cits un atšķirīgs no tā, ko redzam mēs. Viņa ir pilnīgi citā pasaulē.

Šis gadījums un vēl mammas stāsti par to, kā agresīvāki pacienti viņai izspēruši paplāti no rokām, rada jautājumus, uz kuriem puikas gados atbildi vēl nevar atrast. Kā tas var būt, ka kāds cilvēks var būt pilnīgi citā, atšķirīgā pasaulē?

Nākamais moments, kas mani ietekmēja jau skolas laikā, – Samizdats, kurā, strauji lasot izdrukāto tekstu čupiņas (jo citi jau gaidīja rindā), smēlos savas zināšanas par Freidu un citiem ­psihoanalītiķiem.

Es gribētu izpētīt pats sevi. Un ne tādā primitīvā ziņā – vai varbūt gadījumā arī neesmu psihs –, bet gan kas īsti es esmu. Man bija ļoti liela interese par to, ka zem apziņas ir milzīgs daudzums traumējošu sapņu, kurus tā cenšas slēpt. Parādījās arī mani pirmie mēģinājumi tulkot savus sapņus literārā darbā. Tas nav viegli, ir ilgstoši jātrenējas. Te neder banālās māņticības «Sapņu tulks», jo man vai citam cilvēkam, piemēram, suņa tēls sapnī var nozīmēt ko pilnīgi citu.

Mans pats lielākais darbs, kurā ir sevis analīze un manu mācekļa gadu summa, ir romāns Okeāniskais Es. Šī iecere tika īstenota desmit gadu, bet kādā vilnī es to visu uzrakstīju! Tas bija īpašas koncentrēšanās un sapņu interpretācijas darbs. Nezinu, kā publika, bet kolēģi novērtēja paveikto, par šo darbu kā kaut ko oriģinālu man piešķīra Dzintara Soduma balvu.

Divreiz vienu un to pašu gaisu neieelposi, to pašu liesmu un enerģiju sevī nepacelsi un divreiz no tās pašas zemes neatspersies. Viss ir mainībā.

Cilvēkiem, kuri grib saprast, par ko ir runa grāmatā Krauklis, iesaku to lasīt kā stihiju, kura nav valdāma, bet no kuras drīzāk ir jāatrod savā apziņā patvērums, kaut vai to pārdomājot. Katrs cenšas un vislabāk prot sevi psiholoģiski aizsargāt pats. Nedrīkst klausītājam (lasītājam) uzspiest savas zināšanas. Arī dzīvesveidu un pareizu morāli ne.

Mana rakstītāja pieeja – pašam it kā būt klāt un analizēt notiekošo un retu reizi pret kaut ko protestēt, bet ne tas ir galvenais. Svarīgi vērojot un pētot plūst līdzi straumei, kas nekad neatkārtojas. Un, ja to pieņem par pamatu, tad šī grāmata atsevišķos gadījumos, iespējams, var palīdzēt uzturēt gan ideālus, gan protestētāja garu.

Cik daudz mēs vispār zinām par dzejnieku Ziemeļnieku? Protams, biju lasījis viņa dzejoļus, un tā sentimentāli romantiskā dzeja man likās absolūts popsis. Pieliekot klāt šlāgermūziku, aizietu jebkurš no tiem gabaliem. Kas mani pārsteidza? Tas, ka Ziemeļnieka proza ir ļoti atšķirīga no dzejas.

Šajā brīdī jau mani sāka interesēt, kas tad ir ar to Ziemeļnieku. Izrādījās, ka viņam bērnībā operētās aklās zarnas dēļ sākās nieru slimība, kuras dēļ tika izrakstīts opijs. Ziemeļnieks kļuva no tā atkarīgs. Un tad aizvien vairāk sāku saprast viņa īpatnējo psiholoģiju, kuru gribējās papētīt sīkāk. Sāku iedziļināties un sapratu, ka faktiski dzeja viņam ir bijusi kā vairogs, kā atvairījums no pasaules, izcīnot mežonīgu cīņu ar sevi. Cilvēks ar totālu atkarību ir šā romāna centrālā tēma.

Ir jāizvēlas – vai nu veselība, vai atkarība.

Man pašam pirms kādiem desmit gadiem atklāja otrā tipa diabētu. Man ir baigi jāuzmanās, ko ēst, nedrīkstu arī pīpēt un dzert. Protams, tā nav narkotiku atmešana, bet man ir kaut kāda pieredze, kā tikt galā ar atkarībām. Domāju, ka bez tās nebūtu varējis uzrakstīt romānu par Ziemeļnieku. Esmu mācījies arī Konservatorijā teātra režiju un samērā labi spēju iedziļināties vairākās lomās vienlaikus.  Kas man sagādā prieku? Brīdis, kad nokļūstu radošā vilnī. Ka nupat viss ies vaļā.

Piemēram, mirklī, kad man jāuzraksta dialogs starp Ziemeļnieku un Aspaziju, esmu gan viens, gan otrs. Vai arī dialogs starp Ziemeļnieku un Valdu Mooru, kas viņu atraidīja. Tā ir izrāde, kas notiek manā personiskajā skatuvē. Ja vēl valoda neķeras, tas ir augstākais punkts rakstīšanā.

Covid sērgas ziņā nekādu stresu un trauksmi neizjutu.Laimīgā kārtā man ir spēja trauksmi pārnest uz tekstu.

Pēdējo divu mēnešu laikā, pateicoties vīrusa radītajai noslēgtībai, uzrakstīju fantastikas romānu apmēram 300 lappušu garumā. Negribu būt baigi lecīgs un teikt, ka man vienam ir baigi labi, bet šis tiešām ir riktīgi mans laiks. Sērgas pieredze darbam iedeva papildu atmosfēru. Guvu papildu pieredzi iztēloties galvenā varoņa tumsas depresiju. Pieļauju, ka rakstīšana man varētu būt nespeciālista psihologa sevis dziedināšanas process.

Piemēram, rakstot Okeānisko Es, ieguvu sev pašam diezgan šokējošu atjautu par to, ka esmu narcistiska persona. Kur nu vēl riebīgāku psihotipu?

Jo narcisam jau galvenais ir viņa es, viņa paša persona. Mana sevis uzturēšana izpaužas tā, ka mēģinu gan mākslas darbos, gan aktiera darbam līdzīgā pārveidošanas gaitā mainīt to, kas man ir ielikts no dabas. Iespējams, esmu ticis ar sevi galā, jo vairs tik pretīgi pret cilvēkiem neizturos.

Savu gēnos programmēto sacenšanās dabu varu izlādēt spēlēs, sacensībās. Man, piemēram, patīk ar draugiem ­uzspēlēt bridžu.

Un man ir prieks, ka spēju ar sevi nolīdzsvaroties tā, ka man nav jāiet gulēt uz kušetes pie psihoterapeita. Bet es arī zinu, ko nozīmē diskomforts. Manai sievai, kas tagad jau ir mirusi, – rakstniecei Valdai Melgalvei – bija reāla depresija, to atcerēties ir skumja pieredze.

Manā dzīvē darbs vienmēr ir paņēmis lielāko daļu uzmanības. Es neesmu tāds, kas visu mūžu veltī savējiem, ģimenei. Tā nav mana interese. Cilvēki, kuriem dzīvē neiet viegli un reizēm nomāc raizes arī par saviem tuvākajiem, visbiežāk grib mākslā redzēt seriālus. Un kas ir seriāls? Nemitīga atkārtošanās.

Tu gribi redzēt to, ko jau zini, kā arī – lai nekas nemainās. Es saprotu, ka tas viss vajadzīgs sevis līdzsvarošanai, un tāpēc nevienam nepārmetu, ka viņus mazāk interesē atšķirīgais mākslā, bet vairāk – jau zināmais. Pats tomēr lāgā nevaru ciest, ka dažos mākslas darbos, filmās, literatūrā, televīzijas seriālos, arī mūzikā bieži notiek viens un tas pats. Lai rakstītu romānu, man visu laiku vajag jaunus iespaidus, pētījumus, iespēju analizēt.

Mani sasmīdināt nav vienkārši. Lai tas notiktu, jābūt jokam ar īpašu kvalitāti.

Protams, es skatos komēdijas un ieraugu jautras situācijas. Bet padsmit gadu kopā ar Fredi un Ufo taisījām BB brokastis, un es tīri labi pārzinu paradoksu tehnoloģiju. Smiekli rodas kā reakcija uz neiespējamo, vajadzētu būt noteikti «tā», bet piepeši kaut kas cits.

Vienkāršākais gājiens ir paņemt kaut ko, kas visiem zināms, un pavērst pēkšņi citā virzienā: «Kā vējš skrien, bet tik un tā pie mieta jāpieturas!» Jokos ir jābūt negaidītajam, arī zināmam šokējošam momentam, kas izraisa smieklus. Jā, mums visiem kopā bija forši un tā mēs tur ākstījāmies, bet, kā jau ar visām tēmām, kurām vairāk vai mazāk izbraukts cauri, arī mums vienā brīdī sāka šķist, ka atkārtojamies.

Neatceros, ka beidzamajā laikā par kaut ko būtu skaļi smējies. Jā, man patīk kaut kādi gājieni, bet es vairāk vēroju tehnisko pusi, nevis ļaujos ietekmēties emocionāli. Pasmaidīt un pajautroties  man nav absolūti nekādu problēmu, bet dzīvot līdzi un gūt no redzētā milzīgu emocionālu gandarījumu īsti nespēju. Mani tomēr vairāk nekā sajūtu lietiņas interesē tie procesi, kuros iesaistīta visa psihe – tiklab iztēles, kā sajūtu un, ­protams, arī intuitīvā un intelektuālā.  

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+