• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C Skaidrs, DA vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Lidojumi ar paraplānu – no karāšanās kokos līdz profesionālam sportam

    Aktīvā atpūta
    Elvita Ruka
    7. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Paraplānu lidošanas vēsture Latvijā ir aplūkojama viena cilvēka acīm – Mihails Vavilovs ir bijis klāt pirmajam lidojumam, ķēris vēju, karājies kokos, lidojis arvien ilgāk un tālāk, lai saprastu, ka nekas pasaulē nevar aizstāt šo brīvības sajūtu gaisā. «Bez mērķtiecības un romantikas nekur,» ir viņa cilvēciskā pārliecība, bet profesionālā darbība paceļ paraplānu krusttēva kārtā – Miša ir autoritāte, kurš kā kluba «Adrenalīns» dibinātājs un instruktors skolniekus apmāca jau vairāk nekā divdesmit gadus.

    Sirds lēmums

    Mihails ir dzimis un audzis Latgalē pie Rāznas ezera, bet kopš agras bērnības izjutis neatvairāmu tieksmi augšup. Arī šobrīd viņš ir pārliecināts, ka Latvijā ir tikai viens trūkums – nav kalnu! Kā padomju laika beigu students viņš vēl iekļāvās plašajā un sazarotajā tūrisma sekciju darbībā un, studēdams Rīgas Aviācijas universitātē (RAU), aktīvi aizrāvās ar augstkalnu tūrismu.

    Tolaik viņš vēl nezināja, ka kalnu aicinājums dvēselē nav vis kaprīze, bet visīstākā asiņu balss.

    Mihails jau bija pieaudzis vīrietis, alpīnists un paraplāna lidotājs, kad māte atklāja – viņa tēvs nāk no Tadžikistānas, kur kalni aizņem 90 procentus teritorijas. Tikšanās ar tēvu un iepazīšanās ar radiniekiem ir cits stāsts, bet arī tur Miša ieradās ar visu paraplānu un ne reizi vien… Taču, kad viņš sāka lidot, agrās jaunības eksotiski čirkainais matu ērkulis jau bija nogriezts un aviācijas tehniķa diploms gandrīz kabatā.

    «Īstais Latvijas paraplānistu «dzimtas» pamatlicējs bija mans studiju biedrs Igors Čeha. Kopā trenējāmies RAU alpīnisma sekcijā. 1993. gadā viņš no ārzemju brauciena atveda lielu nodriskātu lupatu, paziņoja, ka to sauc par paraplānu un stāstīja – viņi Eiropā ar šitādu «figņu» lido! Staipījām to lupatu un auklu kaudzi un skaļi smējāmies. Taču ziņkāre urdīja. Nebija ne informācijas, ne zināšanu, kur nu vēl instruktoru… Tomēr izpētījām un nolēmām pamēģināt. Braucām uz Siguldu, skraidījām no kalna, lai to lupatu piedabūtu pacelties gaisā un nolidotu kaut piecus vai desmit metrus. Kad izdevās, tā bija laime – vienkārši atrauties no zemes! Tā kā vadīt nemācējām, tad biežāk lidojums beidzās, karājoties koku zaros, nekā uz zemes. Tagad nesaprotu, kā palikām dzīvi…»

    To var saukt par iesācēju veiksmi vai debesu labvēlību, bet katra atraušanās no zemes stiprināja pārliecību, ka tas ir to vērts, dod dzīvei garšu, jēgu, piepildījumu…

    Soli pa solītim, līdz paraplānu lidošanas attīstībā sekoja kolektīvs izrāviens. «Ar ideju par paraplāniem kā nākotnes sportu bija aizrāvies pilots Sergejs Nazarovs. Kopā sākām šo lietu attīstīt, Serjoža bija galvenais organizators. 1995. gadā viņš noslēdza līgumu ar Krievijas firmu, kas sāka ražot paraplānus. Ar pēcapmaksu saņēmām pirmo eksemplāru. Pēc gada ar Serjožu un šo paraplānu aizbraucām uz Krimu. Primārais mērķis bija pakāpties pa klintīm, bet otra doma – palidot! Tur ir kalns, lidlauks un ciemats Plaņerskoje – planieristu un pilotu svētvieta. Kalns atrodas 200–300 metrus virs jūras līmeņa, vairākus kilometrus garš, ar plakanu virsmu, no kura var ideāli pacelties gaisā. Vējš no jūras un sauszemes rada ideālu dinamiku. Pirms kara tur mācījās vācu lidotāji, kas kara laikā vienojās – bumbas var mest visur, tikai ne uz šī kalna! Lidlauks joprojām ir ideālā stāvoklī.

    Visu, kas tur notika mūsu pirmajā reizē, atceros kā tagad… Esam ciemata pludmalē, ir agrs rīts. Skatos – kaut kāda lupata lido augstu virs kalna, kādus trīs kilometrus tālāk. Es ar visām universitātes zināšanām nesapratu – kā tas iespējams? Aerodinamiskā plūsma, bet kā? Skrējām skatīties. Aizelsušies tikām kalnā, paraplāns pietuvojies. Lidotājam ir gadi piecpadsmit, ne vairāk. Viņš lido salīdzinoši zemu, virs kraujas. Otrs tāds pats puišelis sēž uz zemes un apmētā draugu ar akmeņiem, kliegdams: «Ei, «pridurok», tava pusstunda jau beigusies!» Es mēms – kā, vai tiešām ar šo var gaisā noturēties pusstundu?! Tas bija pārsteigums – ka tik viegli, bez piepūles, bez mērierīcēm un motora var lidot… Pusstunda man neierāmējās galvā, bet bija skaidrs – es to gribu!»

    Tur, Krimā, Miša saprata, ka vairs neatkāpsies. Serjoža bijis tas prātīgais, kurš teicis – akurāti vajag, uzmanīgi, gājis pirmais… Viņa lidojums beidzās ar traumētām kāju saitēm un guļus režīmu, bet Miša nav atlaidies. Serjoža piekāpies – ja tik ļoti gribi, lai maskavieši tevi izlidina! «Tie bez ceremonijām – pieveda mani pie kraujas, divos teikumos pateica, kā stūrēt, iedeva spērienu un – pāri malai.

    Tā es aizlidoju. Aizžmiegtām acīm, neko nesaprazdams, lidinājos, līdz piezemējos visai tālu. Bija ļoti karsts, svīdu, viss jānes atpakaļ, bet es eju priecīgs bez gala! Neaprakstāma laime. Atgriezos un pateicu – tas ir mans!»

    Ēra ir sākusies

    Atgriezušies mājās, draugi uzsāka regulārus lidojumus. Tie gan sākumā bijuši visai nosacīti, drīzāk taustīšanās, meklēšana un eksperimenti. Ar pirmo paraplānu tā arī nesanāca ilgi noturēties gaisā. Standarts esot bijis, ka pēc 200 metru lidojuma ir piezemēšanās kādos krūmos… Ar neatlaidību un pamazām uzkrātu pieredzi gaisā varēja noturēties kādas desmit minūtes, taču ar to pietika, lai no sapņa neatteiktos.

    «Teorētiski mēs zinājām, ka arī Latvijā varētu atrast vietu ar pareizo gaisa plūsmu un uz tās uzsēsties, lai lidotu ilgāk. Bet kur? Gadu meklējām, līdz deltaplanieristi ieteica Pilskalnu Skrīveros. Tur, ja no pareizās puses lido, gaisa straumes palīdz. Jā, tas strādāja! Kad vien varējām, braucām turp. Drīz atklājām arī Latvijā labāko vietu – Jūrkalnes stāvkrastu. Sākumā to izmantojām reti, jo tolaik nebija tik precīzu laika prognožu. (Tagad Jūrkalnē var lidot stundām un daudzus kilometrus, ko arī aktīvi dara visu gadu.) Otrs veids ir celties gaisā ar vinču. Nopirkām! Ar to sākām lidojumus Spilvē. Slavenais lidlauks toreiz bija nekāds – pa pusei pamests, pa pusei nez kam iznomāts…

    Ar kādu vietvaldi uztaisījām barteru – mēs viņiem ziemā zāģējām krūmus, viņi ļāva lidot bez maksas.

    Paralēli arī Daugavpilī atradās entuziasti, kas Vācijā nopirka vinču, ekipējumu un arī sāka lidot ar paraplāniem. Viņu līderis bija Sergejs Samuilovs. Deviņdesmito gadu beigās jau sākās lielāka rosība, bet tā bija stihiska un neorganizēta.»

    Līdz šim Mihailam paraplāni bija sirdslieta, kas dod gandarījumu, bet neatceļ rūpes par dienišķo maizi. 1995. gadā viņš bija saņēmis diplomu savulaik ļoti prestižā mācību iestādē, kur studējis Aviācijas iekārtu fakultātē specialitātē "Aviācijas un radiotehnisko ierīču un pilotāžas navigācijas kompleksu tehniskā ekspluatācija". Pēc izlaiduma valstī un aviācijā viss strauji mainījās – notika pāreja no padomju tehnikas uz rietumvalstu ražojumiem. Speciālistiem bija pilnībā jāpārmācās, lai varētu strādāt, turklāt angļu valodā, jāstažējas ārzemēs un tas jāveic par savu naudu. Mihailam tā bija neiespējamā misija, taču viņa optimista raksturs nepieļāva ne drāmu, ne izmisumu. «Es taču biju alpīnists, no augstuma nebaidījos, un arī tā var būt profesija. Darīju «augstuma darbus», pie tam ļoti veiksmīgi. Vispirms liku jumtus Pēterburgā. Mani sūtīja uzņēmums, kas teica – atver tur filiāli! Izdarīju. Tad Maskavā tas pats. Viss gāja no rokas, reāls bizness. Katrā vietā gadu dzīvoju, tomēr atgriezos. Varēju šo biznesu turpināt, bet gribējās darbu dvēselei.»

    Tad arī Mihails spēra izšķirošo soli un kļuva par paraplānu sporta profesionāli, ko nekad nav nožēlojis. Taujāts par to, vai nekad nav gribējies stūrēt lidaparātu, Miša atbild vaļsirdīgi –  jaunībā gribējies ļoti, bet tas bijis finansiāli nepaceļams prieks. Ar šodienas brieduma pieredzi viņš piebilst – labi, ka tā! «Tagad, kad ar paraplānu brīvi lidojam visā pasaulē, saprotu, kāda tā ir brīvība. Nevajag degvielu, neesi atkarīgs no tehniskām ierīcēm… Ir tikai jāiemācās vadīt. Tam vajag vairāk laika, bet rezultāts ir atkarīgs tikai no tevis paša. Tā ir liela vērtība.»

    No anarhijas uz reglamentiem

    Ja paraplānu lidošanas aizsākums Latvijā ir bijis dažu aizrautīgu censoņu vaļasprieks, tad pamazām tas ir kļuvis par sakārtotu aviācijas sporta veidu. Šobrīd Paraplānu sports ir viena no desmit federācijām, kas ietilpst Latvijas Aeroklubā, saņem simbolisku finansiālu atbalstu no valsts un pilntiesīgi pārstāv šo sporta veidu starptautiskajās organizācijās. Taču vienā dienā tas nenotika… «Ar pasažieri pirmo reizi izlidoju 1997. gadā. Sporta klubu «Adrenalīns» reģistrējām 2000. gadā. Pēc diviem gadiem sāku tur strādāt pilnu laiku. Izveidojām skolu, biju instruktors, nemitīgi paaugstināju pilota kvalifikāciju. Kurš varēja novērtēt, ja jau mēs bijām pirmie? Ļoti labs jautājums! Sākumā bija pilnīgs haoss, nekādu regulu un noteikumu. Pārejas laikā aviācijas sporta veidi attīstījās pilnīgā pašplūsmā. Lidoja visi, kas gribēja un kur gribēja.

    Salīdzinājumā ar šodienu, gaisa telpā valdīja īsta anarhija. Nekādu zonas un aeronavigācijas karšu, nekādas augstumu regulācijas un lidojuma telpas ierobežošanas… Līdz viens gaisa huligāns izdomāja ar motoparaplānu aplidot pāris loku ap prezidenta pili.»

    Pēc šī gadījuma valsts iestādes vairs nevarēja nereaģēt. Civilās aviācijas aģentūras vadītājs draudzīgi apzvanīja visus sev zināmos lidojošos indivīdus un, neko tuvāk nepaskaidrojot, uzaicināja pie sevis uz tikšanos. «Tur mūs sagaidīja nopietni vīri melnos uzvalkos, kuri vienkāršos vārdos paskaidroja – jūs varat darīt visu, ko gribat, bet tas nebūs uz ilgu laiku. Pirmkārt, esat sākuši lidot tur, kur nedrīkst. Otrkārt, ja jums nebūs savas federācijas, kas reģistrē biedrus un lidaparātus, ja nebūs pilotu sertifikācijas un dokumentu, ja neievērosiet aviācijas karti un likumus, tad tiksiet aizvērti ātri un uz visiem laikiem. Bijām nedaudz pārsteigti, jo šādai sarunai nebijām gatavojušies, bet pēc būtības piekritām, ka ir laiks sākt lidot civilizēti.»

    2002. gadā sākās šī sporta veida likumīga darbība. Pirms tam tika rakstīti noteikumi un rokasgrāmatas, tulkoti citu valstu dokumenti, meklēti labākie paraugi. Arī valsts Civilās aviācijas aģentūras veidolā sāka šo jomu regulēt, rakstīt un pieņemt noteikumus. Kopā tika izstrādātas un apstiprinātas apmācības programmas, pieņemtas daudzas un dažādas regulas. «Strādājām, lai viss būtu pamatoti, ne no pirksta izzīsts. Tam arī ir vajadzīga federācija, tie, kas paši lido un saprot, par ko ir runa, nevis kā ierēdņi skatās no malas. Tā ir praktiska lieta, kur jāzina daudzas nianses. Ceļš uz jomas sakārtošanu bija ilgs, bet viss ir izdarīts un darbojas. Ir prezidents, valde, statūti, programma. Atbildība gan lidojumos, gan uz zemes.»

    Pasaule bija vaļā, dzīves līmenis pieauga, informācijas arvien vairāk, un paraplānu lidošanas sports kļuva arvien populārāks. «Treknajos gados» sākās īsts pacēlums. Interesi veicināja arī uzsāktie tandēma komerclidojumi, kas daudziem pasažieriem deva impulsu mācīties pašiem. «No Spilves mūs izdzina, pārcēlāmies uz Rumbulu. Tur bija ļoti grūti visu saskaņot, teritorija privatizēta pa gabaliņam… Taču cilvēki gribēja lidot, gribēja mācīties, viss aizgāja ar lielu paātrinājumu. 2005./2006. gada sezonā izsniedzām 70 licences.Vispirms apmācībā var kļūt par pilotu, tad tandēma vadītāju un visbeidzot par instruktoru. Šobrīd Latvijā ir aptuveni 500 paraplānu pilotu, kas ieguvuši licenci, bet tādi, kas regulāri lido, ir aptuveni 150. Tas nav ne daudz, ne maz – adekvāti valstij, kur nav kalnu.»

    Par masu sportu vai plaši izplatītu hobiju aviācijas sporta veidi nekļūst arī dārdzības dēļ. Paraplānu sportā pamata ieguldījumi ir vajadzīgi apmācībai (1500 eiro) un ekipējuma iegādei (4000–5000 eiro). Lidošana Latvijā vēlāk neizmaksā teju neko (izņemot transportu), bet lidošanas nometnes kalnos, vienreiz pamēģinātas, liek aizmirst par visiem ceļa izdevumiem. Saimei, kas veido lidotāju brālības kodolu, šī aizraušanās kļūst par dzīves galveno asi, bet ir arī citādāk… «Nu jau esmu instruktors ar divdesmit gadu stāžu un varu atklāt kādu sociālu problēmu – aptuveni 30 procenti nāk mācīties statusa un godkārības dēļ, lai pēc tam var lielīties ar diplomu. Noliek eksāmenu un viss – sēž mājās un rāda pie sienas ierāmētu pilota apliecību.

    Tie ir cilvēki bez lidotāja dzirksts. Daļa pakāpeniski atdziest, nespēj vairs savākt vajadzīgās nolidojuma stundas un pamazām atiet no lidošanas pavisam vai turpina citā jomā – ar deltaplāniem vai vieglajām lidmašīnām. Pēc būtības tas ir hobijs, kurā iespējama profesionāla izaugsme – piedalīšanās sacensībās Latvijā, Eiropā, pasaulē. Tad tas kļūst par dzīvesveidu.»

    Bez riska nav lidojuma

    Paraplānu sportā ir trīs sacensību disciplīnas. Maršruta lidojumos ir konkrēts attālums, kas jānolido, – kurš ātrāk sasniedz galapunktu, tas arī uzvarētājs. Otra disciplīna vairāk ir vērsta uz tehnisko meistarību – vērtē piezemēšanās precizitāti, nolaižoties ir jātrāpa aplī, kam ir desmit metru diametrs. Tā vidū ir elektronisks mērķis ar 16 centimetru rādiusu. Tie, kas piezemējas pašā vidū, nulles punktā, ir lielākie meistari. Par katru nākamo centimetru nāk klāt punkts. Iespējamā punktu variācija ir no 500 līdz nullei. Uzvar mazākais punktu skaits. Pasaules rekords ir četri trāpījumi nulles punktā cits pēc cita. Tagad meistarība ir pilnveidota tik ļoti, ka 80 pasaules labākie sportisti piezemējas tikai mērķī. Trešā disciplīna ir aerobātika jeb akrobātika gaisā, kad tiek veiktas dažādas sarežģītas figūras.

    «Aerobātika no visām disciplīnām ir bīstamākā. Latvijā ar to nodarbojas tikai nedaudzi, bet arī tā attīstās. Lido vairāk savam priekam, ne sacensībām. Vislabāk ir trenēties virs ūdens, bet pie mums tā ir problēma. Parasti mācās virs kalnu ezeriem. No kalna ātri paceļas, taisa figūras, ja kas misējas – piezemējas ūdenī un laiva savāc. Mums dabas apstākļi tādu greznību neatļauj… Pats startēju uz tālumu un precizitāti. Aerobātikai pietrūka laika, jo tad cītīgi jātrenējas. Man bija jāizvēlas starp instruktora darbu un figūrām, paliku pie pirmā.»

    To, ka Miša ir bijis labs skolotājs, biedrs un draugs, vislabāk pierādīja dramatiskākais brīdis dzīvē, kad 2017. gadā viņam bija vajadzīga steidzama operācija – tika atklāts audzējs. Brālība savu instruktoru nepameta nelaimē, bet mobilizējās un kopīgiem spēkiem savāca līdzekļus. Dažs pat iztirgoja lidojuma ekipējumu, lai tikai palīdzētu savam skolotājam – vienmēr tik smaidošam un prieka pilnam, tik spējīgam aizdedzināt ar savu sapni… Biedru plecs un solidaritāte – vai tā nav lielāka vērtība kā kāds čempiona tituls?

    Skola un instruktora darbs Mišam šajos gados ir tik ļoti pieaudzis pie sirds, ka viss cits paliek tālākā plānā.

    Viss rotē ap to arī tad, kad dzīve parāda savu skarbo pusi. Audzējs galvā – cik daudzi pēc tādas diagnozes un operācijas spētu atgūties dzīvei un nezaudēt gaišumu? Tikko izsprucis no nāves ķetnām, viņš atkal māca lidot citus. Jā, ar nāvi sanāk parotaļāties arī debesīs, bet tur esam gaišajā zonā – paraplānu sportā Latvijā neviena nāve nav reģistrēta. «Paldies Dievam, letālu iznākumu nav bijis. Rokas un kājas gan lauž, ja nepareizi piezemējas. Smagākais gadījums bija pirms trim gadiem, kad kāda meitene sacensībās kļūdījās un neveiksmīgi krita no neliela augstuma – tas mūsu sportā ir visbīstamākais. Mugurkauls, kājas, rokas – lūzumu bija daudz un smagi. Salāpīja viņu, viss funkcionē, bet grūti un ilgi tas gāja. Muguras un kāju traumas nav retums…

    Mēs darām visu, lai lidojumi būtu droši, lai pilots katrā situācijā zinātu, kā pareizi rīkoties, bet riska moments ir klāt vienmēr.

    Taču risks vai rekordi mums nekad nav bijis pašmērķis. Man nekad nav bijis izteiktu ambīciju nokļūt uz pjedestāla. Tomēr dažs labs rekords mums ir. 2010. gadā veicām pirmo salto, 2011. gadā bijām pirmie Baltijā, kas ar «Wingsuit» izlēca no paraplāna, bet ar paraplāniem savukārt izlēca no gaisa balona. Tas notika Igaunijā ar igauņu pilotiem, jo mūsējie nebija ar mieru. No groza bija jāmet gandrīz vai kūlenis, jālec ar galvu pa priekšu. Tas bija riskanti, bet pārdomāti. Lēca mani skolnieki, es tikai metu pār malu, bet spriedze – varbūt pat dubultā. Būt atbildīgam par citu dzīvību ir grūtāk nekā par savu»

    Lido tie, kas mīl

    Šobrīd paraplāna vadīšanu var apgūt divās skolās – «Adrenalīns» darbojas Rīgā un «Ultra» Daugavpilī. Apmācība notiek pēc apstiprinātas programmas, teorētiskos un praktiskos eksāmenus pieņem federācijas komisija. Teorijā ir 50 jautājumu, praksē – lidojums ar noteiktu manevru skaitu un precīzu piezemēšanos, pēc kā uzreiz ir skaidrs – ir pretendents gatavs vai nav. «Mācību ilgums atkarīgs no tā, cik laika tam iespējams veltīt. Vidēji tie ir divi mēneši. Jaunākajam, kas saņēma licenci, bija 14 gadu. Tagad pēc likuma apmācīt var no 16 gadiem. Federācijā esam noteikuši slieksni – līdz 55 gadiem. Kāpēc tā? Pēc pieredzes. Ar gadiem mainās motorika, bet šis ir sporta veids, kur ļoti svarīgas ir smalkas, precīzas kustības. Jābūt tiešajai saitei – rokas un smadzenes. Katra roku kustība ietekmē lidojumu, tām jābūt precīzām. Ja līdz 55 gadu vecumam cilvēks ir iemācījies, tad lidot var kaut līdz pēdējai stundiņai, visas kustības jau būs asinīs. Ir mums daži seniori, kam pāri septiņdesmit. Ir arī izņēmums apmācībā – kungs, kam ir 67 gadi. Sievietes vairs nav nekāds brīnums. Sākumā: viena meitene gadā – «vau»! Tagad arvien vairāk.»

    Mācoties galvenais ir labā griba, visu pārējo nodrošina skola. Uz teorētisko apmācību tiek pieņemti visi. Pēc tam divas trīs nedēļas notiek apmācība ar paraplānu uz zemes – tad arī raksturs atklājas. «Apmācāmie skrien, svīst, cenšas, viņiem ir grūti, nesanāk. Kam asaras, kam dusmas… Esam blakus, redzam, kā cilvēks spēj vai nespēj saņemties. Mums pēc pieredzes ir skaidrs – der tas viņam vai ne. Ir gadījumi, kad sakām – ej mājās, tas nav tavs! Sāpīgi to teikt, bet tas ir godīgi. Ar varu te neko nevar panākt, lidošana ir jāiemīl.»

    Latvijas rekords vinčas paceltā lidojumā oficiāli ir zem 200 kilometriem, bet nereģistrētā veidā – 256 kilometri. Ap Rīgu atļautais lidojuma augstums ir tikai 457 metri, tāpēc sportisti visbiežāk brauc uz Krustpili un sāk tur. Tad var lidot pa visu Baltiju, pat līdz Polijai. Tāpat regulāri notiek lidojumi Rumbulā un dažviet citur, taču īstajam brālības kodolam tas ir tikai gatavošanās veids kalnu nometnēm. Alpi Itālijā un Francijā, visa Eiropa izbraukāta, Indija, Pamira kalni Tadžikistānā, Kolumbija pārlidota visos virzienos… Trīs nedēļas ir optimālais laiks, lai sasmeltos enerģiju un izbaudītu lidošanas svētlaimi.

    «Esmu Indijas fans. Bir ciems Himalaju priekškalnē ir pasaules paraplānistu Meka. Tur ir stabili laika apstākļi, jo īpaši rudenī. Uzved tevi kalnā, ap desmitiem startē un lido līdz sešiem vakarā. Lidot var ļoti tālu, kaut līdz Dalailamas rezidencei Dharmsālā. Kur gribi, tur laidies. Pazīsti vēju, un viss!

    Man mīļākie ir lidojumi ar nolaišanos nezināmā vietā. Līdzi guļammaiss, katliņš, ūdens, produkti. Piezemējies, nakšņo, pamosties, izdzer tēju un lido tālāk.

    Arī viens, bet drošībai labāk, ja ir vēl kāds. Indijā ir problēmas ar glābējiem un medicīnu, dažiem biedriem ir nācies to izbaudīt. Vienā gadā sadraudzējos ar puisi no Krasnojarskas, Krievijas čempionu – ar viņu līdz pat Pakistānai aizlidojām. Nolaidāmies, un sāka snigt. Ārā no kalniem netiekam, bet mums jau drīz atpakaļceļa lidmašīna… Četras dienas nevarējām startēt, sniegs visapkārt, kamēr gājām izlūkos, govs produktus apēda. Pēdējā brīdī izkūlāmies… Nekādas nožēlas! Piedzīvojumi – tas vienmēr ir skaisti. Ķeksīša vai joka pēc, nē, tā nevar būt lidošanas motivācija. Ja dvēselē kaut nedaudz neesi romantiķis – nebūs gandarījuma. Lido tie, kas mīl. Dabu, pasaules skaistumu, dzīvi. Debesīs ir cits skatu punkts, brīvība kā putnam. Kustība bez motora, ierīcēm, cipariem. Lidojot ir jāsaklausa gaiss. Jāmīl ne tikai paša paraplāns, bet visa dzīvā radība. Jāieklausās pasaulē un sevī, jāuzticas intuīcijai. Tehniskā domāšana nav tik svarīga, te strādā citi likumi.»

    Tie pavada Mihailu arī viņa bērnības mājā, kur viņš tagad atgūst veselību. Tam palīdz gan iepriekš piedzīvotais, gan nākotnes nodomi. Martā mācību sezona atsāksies Rīgā, plāns ir atvērt filiāli Rēzeknē, bet jau trešo gadu īpašs prieks būs braukt uz Gulbeni. «Tur ir brīnišķīga kompānija – visu dara kopā, viņiem ir pareizais dvēseles noskaņojums. Tas ir retums mūsdienās.

    Sports pēc būtības ir egoistisks, bet biedru plecs ir ļoti svarīgs. Ja kopā ejam vienā virzienā, palīdzam viens otram – tā ir pavisam cita dziesma!

    Pirmajā gadā četri saņēma licences, otrajā seši. Viņiem ir vinča, kuteris, pa ezeru uzvelk, ar aerobātiku nodarbojas. Lido tālu. Malači! Te es redzu sevi, kāds biju pirms 25 gadiem. Tad ne jausmas nebija, ka gaisā nolidošu vairāk nekā 1000 stundu, bet bija prieks par katru atraušanos no zemes.»

    Mihaila dzīves mīlestība ir apskaužama. Viņš liktenim nepārmet, lai gan pārbaudījumu slogs pēdējos gados ir nesaudzīgs. Vienīgais, ko viņš vēlētos – lai Rīgas dome un valsts kopumā būtu saprotošāka. Pretimnākšanas aviācijas sporta veidiem nav gandrīz nekādas. Cieņas pret vēsturi ne tik – esam vienīgā valsts Baltijā un Eiropā, kam nav sava nacionālā aviācijas muzeja. Spilves vēsturiskā lidosta un lidlauks ir novārdzināti un aplam apsaimniekoti. «Nonsenss, ar birokrātiju viss ir ļoti smagi. Rumbulas skrejceļš kā desa sagriezts gabalos. Varētu rīkot Eiropas līmeņa pasākumus, sacensības, aviācijas svētkus – nekādas izpratnes. Strupceļš! Sities kaut ar galvu sienā, nekāda atbalsta. Šķiet, ka kabinetos domā ar citiem orgāniem.»

    Tiem, kam romantika sveša, Mihails vēsta par paraplānu praktisku lietojumu.

    «Mūsu skolā mācījās biedrības "Helper Latvia" vadītājs. Viņa doma bija – ar motora paraplānu meklēt pazudušos, īpaši sirmgalvjus, kas aizgājuši nezināmā virzienā. Un tajā pašā vasarā viņš lidinājās virs daudzu hektāru laukiem, kur bija pazudusi kāda tantiņa. Atrada vēl dzīvu, viņa sēdēja grāvī un ēda zāli. Nē, gaisā viņš tantiņu nepacēla, bet glābējus gan izsauca,» Mihails Vavilovs pieliek punktu sarunai un kā mūžīgais jauneklis nosmej tik dzirkstošus smieklus, ka gribas uzlidot tiem līdzi. Augšup!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+