Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1962. gada 10. decembrī Zviedrijas vēstnieks PSRS devās Maskavā uz slimnīcu pie kāda pacienta. Tā nebija vienkārša pieklājības vizīte, bet gan īpašs uzdevums. Vēstniekam bija uzticēts pasniegt Nobela prēmiju fizikā Ļevam Landauam. Pirmo reizi prēmijas pastāvēšanas vēsturē tas nenotika oficiālajā ceremonijā, bet gan šādi – slimnīcā, ārsta kabinetā.
Landaus sēdēja, viņam cieši aiz muguras stāvēja sieva. Kad vēstnieks beidza uzrunu, zinātnieks angliski pateicās un lūdza nodot ziņu Zviedrijas karalim, ka tad, kad ieradīsies Stokholmā, viņš pateiksies personīgi. Vai tiešām zinātnieks ticēja, ka tas ir iespējams?
Jau tas, ka viņš sēdēja un runāja, bija brīnums. Kad janvārī autoavārijā smagi cietušo akadēmiķi ieveda slimnīcā, iespaidīgais smago traumu saraksts nedeva nekādas cerības, ka viņš izdzīvos.
Pat ja viņš spētu doties ceļojumā, klātesošie lieliski zināja, ka zinātnieku neizlaidīs no valsts.
Oficiālais iemesls – savulaik viņš piedalījās atombumbas izstrādē, tāpēc vara neriskēja ļaut tik zinošam cilvēkam kontaktēties ar rietumniekiem. Taču bija arī cits iemesls, kāpēc Laundauu turēja aiz dzelzs priekškara. Viņš bija pārāk brīvdomīgs, kritizēja valsts vadītājus, partiju, negrieza ceļu muļķībai, sauca to par patoloģiju. Jau kopš bērnības – sava ceļa gājējs.
Bērnība
1908. gada 22. janvārī Baku valdīja aukstums, kad naftas ieguves kompānijas inženieris Dāvids Landaus uzzināja, ka viņš kļuvis par dēla tēvu. Ģimenē jau auga meita Sofija, un nu – puika! Zēnam deva stipru vārdu Ļevs (lauva – krievu val.). Apsteidzot notikumus, jāatzīst, ka ar savu vārdu viņš nespēja sadzīvot. «Paskatieties uz mani – kas es par lauvu? Drīzāk jau zaķis.» Tā nu ne tikai draugi un kolēģi, bet drīz vien visa pasaule viņu sauca un turpina saukt uzvārda otrajā zilbē, par Dau.
Savukārt savu dzimšanas dienu viņš izcēla kā īpašu, jo dzimis tajā pašā datumā, vien 120 gadus vēlāk, kad dzejnieks Džordžs Bairons.
Jau no mazām dienām viņš bija ačgārns bērns – visu darīja pa savam, ļoti ietiepīgs, nepierunājams uz kompromisiem. Četru gadu vecumā iemācījās lasīt, tomēr mierinājumu un līdzsvaru guva skaitļu pasaulē. Risināt aizvien sarežģītākus uzdevumus – tā bija mazā Landaua iecienītākā nodarbe. Prieku apgūt aizvien jaunas zināšanas mazajam dēlam ierādīja māte Ļubova – tiem laikiem neparasta sieviete. Pēterburgā izskolojusies par ārsti, ģimenes rūpes apvienoja ar darbu, pasniedzot topošajām medmāsām fizioloģiju, anatomiju un farmakoloģiju. Un tomēr viņas mīļais, neparasti apķērīgais, zinātkārais zēns pusaudža vecumā domāja par pašnāvību…
Jaunības maksimālismā viņam šķita, ka dzīve nav izdevusies un dzīvot nav vērts. Ne jau velti, jo apkārtējo attieksme pret savdabīgo zēnu nebija atbalstoša. Tēvs nespēja dēla savdabīgumā saskatīt viņa izcili aso prātu un uzskatīja, ka no puikas nekas dzīvē neiznāks. Tāpat domāja daļa pedagogu, kas nespēja izlasīt skolēna ķeburaino rokrakstu. Skolotāji bieži nespēja atbildēt uz viņa sarežģītajiem jautājumiem un sāka no zēna vairīties.
Dau izglāba grāmata. Stendāla Sarkanais un melnais, stāsts par kāda jaunekļa izsišanos ļaudīs.
Ja jau romāna galvenais varonis Žiljēns Sorels spēja mainīt savu dzīvi, kāpēc to nevaru izdarīt es? Tā nosprieda ebreju zēns no Baku un sāka strādāt ar sevi, katru dienu izvirzot jaunu uzdevumu, ko dzelžaini izpildīja. Patīk ilgāk no rītiem pagulēt? Uzliec modinātājpulksteņa zvanu un celies agri. Esi pārlieku kautrīgs, nespēj uzsākt sarunu? Pieej uz ielas klāt kungam un pajautā, kāpēc viņš nēsā bārdu! Tajā laikā Dau sev apsolīja trīs lietas – nekad nedzert ne malku alkohola, nesmēķēt un neprecēties.
Studijas
Pēdējos ģimnāzijas gadus Dau sarauj vienā un mācības pabeidz kā eksterns. Zēnam ir tikai četrpadsmit, kad viņš iestājas Baku Universitātē, turklāt uzreiz divās fakultātēs – fizikas un ķīmijas. Šeit pusaudža īpašās spējas novērtē un mudina attīstīt. Pēc diviem gadiem vadība izdara visu, lai talantīgais students turpinātu studijas pie izciliem zinātniekiem Ļeņingradas Universitātē. Tur Dau atplaukst – viņš ne vien aizrautīgi apgūst zināšanas, bet arī mācās dzīvot parasta studenta jautro dzīvi.
Vecumā, kad citi tikai iestājas augstskolā, Dau universitāti pabeidz un 19 gados sāk strādāt Fizikāli tehniskajā institūtā. Viņš sagatavo un publicē darbus teorētiskajā fizikā, kā arī attīsta matemātiskas metodes, kas gūst pielietojumu kvantu teorijā. Jaunā zinātnieka veikums tiek pamanīts arī ārpus padomju valsts.
Taču institūtā viņš ir neciešams! Dau pamana katru neprecizitāti un pretrunu kolēģu darbos, uzreiz par to skaļi un reizēm nepieklājīgi paziņo.
Jauneklis neslēpj, ka uzskata sevi gudrāku par pieredzējušajiem un iesīkstējušajiem kolēģiem.
Netiek saudzēta neviena autoritāte, trūkties dabū arī institūta direktors akadēmiķis Joffe. Kas zina, vai akadēmiķis spēja tam stāvēt pāri un centās attīstīt milzīgo talantu, vai arī aizvāca tālāk no acīm nemiera garu, bet notiek tiem laikiem gandrīz neticamais: padomju zinātnieks Ļevs Laundaus tiek aizsūtīts ilgstošā mācību komandējumā uz zinātniskajiem centriem Eiropā.
Pieredzes smelšanās
Pusotra mēneša laikā Dau sarunvalodas līmenī iemācās angļu valodu, franču un vācu ir jau ģimnāzijā apguvis.
Viņa pirmā pietura ir Berlīnē, lai satiktos ar Albertu Einšteinu un diskutētu par «skaistāko no visām fizikas teorijām», relativitātes teoriju.
Tālāk jauneklis (viņam ir tikai 21!) aiztraucas uz Kopenhāgenu pie Nīlsa Bora, vēl viena Nobela prēmijas laureāta. Tur viņu sirsnīgi uzņem, un Dau kādu laiku strādā Bora izveidotajā Teorētiskās fizikas institūtā.
Savu uzvedību viņš nemaina – pārtrauc citus runātājus, neciena autoritātes, bet Bors ir sajūsmā par ģeniālo jaunekli. Darba rezultāts tiek publicēts un gūst starptautisku ievērību. Bet jaunais ģēnijs – tā viņu sauc nu jau daudzi – dodas tālāk, uz Lielbritāniju, kur Kembridžas Universitātē savu laboratoriju vada izcilais fiziķis Pjotrs Kapica, vēl viens padomju varas pieļauts izņēmums.
Pēc diviem intensīviem gadiem, sasmēlies pieredzi, kā strādā, dzīvo un diskutē zinātnieki Rietumos, ar pasaulē iegūtu spoža zinātnieka reputāciju, Dau atgriežas Ļeņingradā. Atšķirība dzīvesstilā un attiecībās, attieksmē pret zinātni ir milzīga, turpinās konflikti, bet galvenais – viņš jūtas nevajadzīgs. Problēmu atrisina darba norīkojums uz Ukrainu, uz institūtu Harkovā. Landaua vadībā tas kļūst par nozīmīgu teorētiskās fizikas centru, savukārt viņš pats – par studentu dievinātu pasniedzēju.
Nu, kā lai nesajūsminās, ja uz sava kabineta durvīm Landaus uzliek uzrakstu – uzmanīgi, kožu?!
Tiesa, to pats ātri novāc, aizvietojot ar krokodila attēlu. Tāpat viņš neslēpj savu attieksmi pret burta kalpiem, kas izmanto iespēju izrādīt savu varu. Kad dežurants prasa uzrādīt caurlaidi, kaut lieliski zina, kas ir Landaus, viņš to piesprauž pie sēžamvietas un katru reizi uz dzelžainā tonī izteikto prasību «Kur jūsu caurlaide?» – pagriežas un drūmajam vīram… rāda dibenu.
Gados tik jaunā zinātņu doktora brīvā izturēšanās, neizsmeļamās zināšanas, plašais skatījums uz dzīvi, aizrautība un asprātīgās replikas sajūsmina klausītājus. Kaut gan Laundaus var būt arī ļoti nejauks, ja pamana, ka students eksāmenā peld, – tad sākt atprasīt pat vidusskolas kursu. Viņš var sākt uzdot jautājumus par literatūru un vēsturi, un vai tam, kurš nezina atbildes! Bet viņš var vieglu roku ielikt augstāko novērtējumu jau pēc pāris teikumiem, redzot, ka students ir izpratis jautājumu.
Iepazīšanās ar Koru
Dau tur sev doto solījumu nedzert, nesmēķēt un neprecēties, toties labprāt un ar prieku piedalās ballītēs un svinībās. Vienā tādā reizē, kad augstskolas izlaidumu svin ķīmiķi, viņš ierauga ļoti skaistu meiteni. Konkordija Drobanceva, draugu lokā saukta par Koru, pēc daudziem gadiem sīki un smalki aprakstīs abu iepazīšanos. Un ne tikai to, bet par to vēlāk!
Zinātnieks uzlūdz skaistuli uz deju un visu vakaru vairs neizlaiž no rokām. Kaut sarunā neslēpj, ka dejot nepatīk, taču to iemācījies, jo sapratis – tā var legāli apskaut skaistākās meitenes un iekarot viņu sirdi. Kora sāk strādāt šokolādes fabrikā, šokolāde ir Dau vājība, taču ne jau tāpēc viņš intensīvi aplido fabrikas inženieri. Abu mīlas romāns uzņem apgriezienus, bet – jā, ir kāds bet… Kora ir atzīta par Harkovas skaistāko sievieti, viņa vēlas apprecēties ar mīļoto, pat dievināto vīrieti, bet Dau apņēmies nekad neprecēties, jo uzskata, ka laulība ir mīlestības kaps.
Tikai muļķi precas, kad ir iemīlējušies. Labākajā gadījumā mīlestība un kaisle pārvēršas pieradumā.
Kad suns pierod pie sava saimnieka, cilvēki saka – viņš to mīl. Lūk, tāda suniska mīlestība izveidojas laulātajiem. Tā viņš runā pat ar studentiem un, protams, ar Koru.
Vēl vairāk, viņš nesaprot: «Ja tu mani mīli, kāpēc tad baidies kļūt par manu mīļāko? Mīļākā – tas ir brīnišķīgs, poēzijas apdvests vārds, kura sakne ir no vārda mīlestība. Savukārt laulība ir zīmogs uz sliktas preces.» Kora to nespēj pieņemt, saprast, samierināties. Viņa raud, izvairās tikties un nolemj pārtraukt attiecības. Tomēr nespēj to izturēt un piekāpjas Dau.
Arests
Tikmēr pār zinātnieku galvām sabiezē tumšie aizdomu un terora mākoņi – sākas aresti… Visas pazīmes liecina, ka tuvojas Dau kārta, tāpēc viņš pamet Harkovu un dodas uz Maskavu. Tur tagad dzīvo un strādā Pjotrs Kapica – atbraucis uz dzimteni no Kembridžas, bet atpakaļ doties viņam aizliedza. Paturēja mājas arestā, lai saprot situāciju un nomierinās, tad lika izveidot un vadīt Fizikālo problēmu institūtu. To gan direktors izveidoja pēc sev tik mīļās Kembridžas parauga, līdzstrādniekiem pat uzcēla divstāvu kotedžas kā Anglijā.
Tur tad arī Landaus sāk dzīvot un strādāt, un panākumi neizpaliek. Kora paliek Harkovā, abi turpina ciemoties viens pie otra. Kārtējā reizē, kad Kora pošas ceļam, pienāk telegramma, lai viņa nebrauc. Dau ir arestēts… Pēc viņa, kā jau ierasts, atnāk naktī.
Zinātnieks, smagi saaukstējies, ir tik vārgs, ka nespēj paiet. Divi čekisti viņu iznes no dzīvokļa.
Kad pratinātājs pasaka, ka Landaus ir vācu spiegs, fiziķis iebilst, ka «tas nav iespējams. Pirmkārt, spiegot nav godīgi, un es nekad nerīkojos negodīgi. Otrkārt, man patīk āriešu tipa meitenes, bet fašisti ebrejiem aizliedz viņām tuvoties, un es esmu ebrejs».
Protams, drīz vien joki arestētajam vairs nav prātā, un pratināšana, neļaujot apsēsties, gulēt garum garas stundas, nepaliek bez sekām. Turklāt Landaus nespēj ieēst cietuma drausmīgo barību un viņa veselības stāvoklis aizvien pasliktinās.
Tikmēr pats Staļins saņem vēstuli no Nīlsa Bora – pasaulslavenais zinātnieks raksta, ka ir noraizējies par savu izcilo skolnieku Ļevu Landauu, kurš jau ilgi neatbild uz vēstulēm, toties izplatās baumas par arestu. Tas taču nevarot būt tiesa, jo Landauu interesējot tikai zinātne, kurai viņš esot tik nepieciešams. Arī Pjotrs Kapica prasa atbrīvot Landauu, lai turpinātu pētījumus, kas tik nepieciešami valstij, kurai tuvojas karš.
Nežēlīgie pratinātāji salauž Landauu – viņš parakstās, ka ir vācu spiegs, paraksta arī kaut kādus apgalvojumus par Kapicu.
Šo liecību Berija iedod Kapicam, bet viņš atsakās to lasīt, toties galvo par Landauu. Uz viņa atbildību jauno zinātnieku atbrīvo. Pēc cietumā pavadītā gada izmocītais Landaus atgriežas darbā institūtā un sauc pie sevis Koru: «Gads bez tevis… Piecus gadus mēs bijām mīļākie, un es tevī iemīlos aizvien vairāk. Brauc šurp jau kā sieva.»
Tomēr apprecas abi krietni vēlāk, tikai mazliet pirms dēla Igora piedzimšanas 1946. gadā. Dau, kurš pirms tam paudis uzskatu, ka bērni traucē zinātniekiem strādāt, todien staigā apkārt pa institūtu un katram satiktajam jau pa gabalu sauc – dēls, man piedzima dēls! Pretēji savam tēvam, Dau no dēla nepieprasa panākumus. Galvenais, lai puika ir priecīgs un laimīgs – tā viņš saka sievai.
Brīvība
Kāpēc Dau, kam tik ļoti patika spēlēt šahu, pēkšņi atsakās to darīt? Izrādās, cietumā no maizes, ko prātīgāk bija apēst, viņš lipinājis figūras un spēlējis šahu, lai nesajuktu prātā. Un nu šahs viņam saistās ar šo bezcerīgo laiku.
Par cietumā piedzīvoto viņš nemēdz runāt. Iznācis brīvībā, darbā metas ar tādu aizrautību, ka jau pēc dažiem mēnešiem izstrādā supraplūstamības teoriju.
Kad PSRS līderi pieņem lēmumu izstrādāt atombumbu, pretēji savai pārliecībai nepiedalīties ieroču izstrādē Landaus tiek iesaistīts darba grupā.
Viņa pieredzē ir arests un cietums, un zinātnieks nespēj iebilst.
Pēc tam, kad atombumba tiek veiksmīgi izmēģināta, pār Landauu un viņa kolēģiem nobirst varas labvēlības lietus. Dau divas reizes saņem Staļina prēmiju, Sociālistiskā Darba varoņa nosaukumu.
Tomēr zinātnieku uzmana – noklausās sarunas, par viņu diemžēl ziņo arī daži kolēģi. Viņš runā tik bīstami! Mūsu sistēma nav sociālistiska, jo ražošanas līdzekļi nepieder tautai, bet gan birokrātijai. Kad Ungārijā notiek sacelšanās, ko apspiež padomju tanki, kāds kolēģis izsaucas, ka, to redzot, Ļeņinam mati saceltos stāvus. Dau atbild, ka arī Ļeņinam bijušas asiņainas rokas, apspiežot Kronštates dumpi. Viņš nosauc Staļinu par fašistu. Kāds gan brīnums, ka Landauu neizlaiž no valsts ne uz vienu zinātnisko konferenci ārzemēs, kur viņu aicina un gaida?
Kad Staļins nomiris, Dau nopūties: «Viņš ir aizgājis. Es vairs nebaidos no viņa, un es vairs nestrādāšu.» Ar to akadēmiķis domāja kodolieroču programmu, kuru viņš pameta. Toties kopā ar kolēģi uzrakstīja fundamentālu Teorētiskās fizikas kursu, kas tulkots daudzās valodās un ko mēdz saukt par fizikas bībeli.
Pusmūža jubileja
Laimei nepieciešams darbs, mīlestība un saskarsme ar cilvēkiem – tā uzskatīja Dau. Savu 50. dzimšanas dienu viņš svinēja darbā. Jau no rīta uz institūtu plūda apsveicēju straume, kurus apmulsināja plakāts Apsveikuma adreses atstāt garderobē! Dau nevēlējās pompozas, slavinošas runas, bet gan līksmu kopābūšanu.
Viņš nedzēra nekad, tomēr rēķinājās ar viesu vēlmi uzsaukt tostu.
Tā nu akadēmiķis norīkoja vienu no saviem jaunajiem līdzstrādniekiem stāvēt blakus un dzert jubilāra vietā. Tāds risinājums izsauca jautrību, jo īpaši tad, kad jauneklis, starp citu, vēlākais Nobela prēmijas laureāts, slodzi neizturēja un viņu nācās nomainīt.
Pazīstot Dau, arī dāvanas bija īpašas. Tikai trīs eksemplāros nodrukāta viņam veltīta pastmarka, iespaidīgi noformēti Ļeva Landaua desmit klasiskie baušļi – zinātnieka populārākie izteikumi, medaļa ar akadēmiķa portretu un uzrakstu latīņu valodā. Tie, kas prata latīņu valodu, par medaļu smējās no sirds, jo tajā bija iegravēts kāds no Dau skarbajiem izteicieniem – no muļķa dzirdu! Jo vairāk par visu zinātnē viņš necieta diletantus, un tādu padomju zinātnē netrūka. Ko tādu pamanot, akadēmiķis neklusēja – izteicās nesaudzīgi un skarbi.
Līksmajās jubilejas svinībās nevienam pat prātā neienāca, ka nākamā apaļā jubileja pēc desmit gadiem izvērtīsies skumja…
Nelaimes gadījums
1962. gada 7. janvārī Maskavas apkaimē ceļus klāja atkala. Dau posās uz Dubnu – pilsētu, kur atrodas Apvienotais kodolpētījumu institūts. Kopā ar sievu turp devās arī viens no jaunajiem zinātniekiem, akadēmiķa skolnieks, kurš piedāvāja braukt kopā.
Šaurais ceļš bija ledains, neveiksmīgs apdzīšanas manevrs beidzās ar volgas sadursmi ar pretimbraucošo kravas auto.
Liktenīgi sagadījās, ka vienīgais smagi cietušais izrādījās Dau. Kad viņu bezsamaņā nogādāja tuvākajā slimnīcā, cerību uz izdzīvošanu patiesībā nebija. Tik daudzas smagas traumas… Ziņas par notikušo zibenīgi izplatījās Maskavā, un drīz vien slimnīcā ieradās kolēģi, studenti, paziņas, vēloties palīdzēt. Un viņi to tiešām darīja. Izveidoja dežūrgrafiku, un ārsti zināja – ja ko vajag, tikai jāpasaka šiem cilvēkiem un viņi sagādās.
Tiklīdz ārsti pateica, ka pacientu vajadzētu pievienot plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtai, atbalsta grupa sāka rīkoties. Izrādījās, ka tolaik Maskavā bija tikai divi tādi aparāti, un drīz viens no tiem bija klāt. Vakarā par avāriju un cietušo pasaulslaveno fiziķi ziņoja BBC, un visas pasaules zinātnieki iesaistījās kolēģa glābšanā.
No ārzemēm sūtīja medikamentus, pat aizkavēja avioreisu no Londonas, lai zāles ātri nonāktu pie cietušā.
40 dienas pievienots pie plaušu ventilatora, pusotru mēnesi – komā… Ārsti brīnījās, ka viņš izdzīvoja. Atveseļošanās ritēja lēnām, pamazām no jauna mācoties sēdēt, piecelties, staigāt ar spieķi, runāt… Kad vienpadsmit mēnešus pēc avārijas Ļevs Laundaus slimnīcā saņēma Nobela prēmiju fizikā, klātesošie bija aizkustināti. Par to nerunāja, bet visiem bija skaidrs, ka šīs personības ziedu laiki ir pagājuši uz neatgriešanos.
Pretēji prognozēm Dau izdzīvoja, bet ģēnijs viņā bija gājis bojā, pēc tik smagām galvas traumām prāta jauda neatgriezās… Nu viņš bija parasts cilvēks, kurš smagā, nogurdinošā rehabilitācijā cenšas atgūt veselību, mokās ar sāpēm, sarunājas un joko, bet vairs nenodarbojas ar zinātni. Tā bija traģēdija, ar kuru Dau centās sadzīvot, nezaudējot humora izjūtu.
Sauca sevi par mūžīgo invalīdu un smējās, ka reizēm no rītiem esot bail ielūkoties spogulī – ja nu tur ieraudzīs ēzeļa purnu ar garām ausīm?
Cīnoties ar veselības problēmām, aizritēja seši gadi, pieklusināti, bet sirsnīgi dzīvoklī nosvinēja Dau 60. dzimšanas dienu. Martā viņš jutās tik slikti, ka visu laiku līdzās esošā Kora saprata – atkal jādodas uz slimnīcu. Konsilijs secināja – kaut operāciju pacients var nepārciest, viņš noteikti jāoperē, jo, ja neoperēs…
1968. gada 1. aprīlī Ļevs Landaus aizgāja mūžībā. Palikusi bez Dau, Kora sāka rakstīt atmiņas. Desmit garus gadus viņa rakstīja, kā pati uzsvēra, – tikai patiesību. Viņa lieliski saprata, ka tādu grāmatu PSRS nedrukās, un ar rakstāmmašīnu nodrukāto manuskriptu deva lasīt paziņām. Tie lasīja un mulsa…
Koru pieveica vēzis. Gāja laiks, mainījās valstis un cilvēku dzīve, un 1999. gadā Krievijas grāmatnīcās nonāca Koras Drobancevas-Landauas atmiņu grāmata Akadēmiķis Laundaus. Kā mēs dzīvojām, izraisot milzu ažiotāžu. Daudzi no tiem, kas pazina Dau, neslēpa sašutumu un neizpratni par Koras rīcību, uzskatot, ka viņa pārspīlējusi un sagrozījusi faktus, nomelnojusi vīru, padarot viņu par izvirtuli, un vispār – kāpēc kaut kas tāds jāpublicē?!
Grāmatu pēc izdevēja uzstājīga lūguma atļāva izdot Landauu dēls Igors: «Manai mātei ir tiesības par savu dzīvi rakstīt tā, kā viņa uzskata par vajadzīgu.
Ja kādam pēc izlasīšanas var mainīties domas par dižo Landauu, man par to ir, atvainojiet, nospļauties.
Man viņš nav dižais fiziķis, bet gan mans tēvs, ko es ļoti mīlēju un bezgala cienīju. Tas viss bija viņa dzīvē, bet tāpēc jau viņš nekļūst ne par kapeiku sliktāks. Ja kādam tas nepatīk – nelasiet!»
Un tomēr, lasot Koras atmiņas, rodas pretrunīgas izjūtas. Brīžiem šķiet, ka lūkojies pa atslēgas caurumu pāra guļamistabā. Kora nesaudzē ne Dau, ne sevi, kaut jāņem vērā – tā ir viņas versija, brīžiem pretrunu pilna. Par ko tad ir stāsts? Par abu sarežģītajām attiecībām. Kā Dau jau drīz pēc iepazīšanās Korai stāsta, ka mūžam neprecēsies. Kā Kora solīti pa solītim piekāpjas un pieņem viņa nostāju. Tomēr panāk, ka viņi apprecas, solot – lai tas ir pasaules acīs, man tas ir svarīgi, bet tu turpini dzīvot kā vecpuisis. Arī Dau brīdina, ka viņa brīvību nevarēs ierobežot un mīļākās viņam būs noteikti, ka greizsirdībai laulībā nebūs vietas, jo tā ir apkaunojošs aizspriedums. Tāpat viņš uzstāj, ka brīvību attiecībās ar citiem vīriešiem drīkst izmantot arī Kora.
Viņa pat paraksta Dau izstrādāto Laulības kontraktu par neuzbrukšanu, kas paredz, kā tad viņi dzīvos.
Kora ir ar mieru uz visu, lai tikai kļūtu par Dau sievu. Tomēr, kad vīra dzīvē parādās citas sievietes, viņa nespēj to uztvert mierīgi. Nav jau arī jābrīnās, ja tas notiek tā, kā atstāsta Kora – ar vīra lūgumu pagatavot vakariņas, atstāt svaigu gultasveļu un vakarā aiziet ciemos, lai viņš var atvest mājās mīļāko. Viņa apraksta savas sirdssāpes un trakos izgājienus, lai ietekmētu vīru, kuram visam ir dzelžains pretarguments – bet tu taču tam visam iepriekš piekriti! Viņa stāsta par izmisīgajiem centieniem saglabāt jaunību un skaistumu, lai būtu pati skaistākā un iekārojamākā. Viņa Dau pārmet un attaisno, un it kā izbauda savas sāpes, nemitīgi atkārtojot, cik ļoti mīl Dau.
Patiesais Landaus
Mocarts fizikā, bet privātajā dzīvē – sādžas bajānists, kāds tā ir izteicies par Landauu. Un šis savādais salikums, turklāt ar pārsteiguma un skandāla piešprici turpina intriģēt. Ik pa laikam Landaus atgādina par sevi un tiek čakli apspriests. Kad, balstoties Koras memuāros, tapa mākslas filma Man vīrs – ģēnijs, Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidijs to nosodīja un lūdza televīzijas kanāliem filmu nerādīt. Milzīgs kašķis līdz ar attiecību un nopelnu skaidrošanu izraisījās pēc triloģijas Landaua loks iznākšanas, kuras autors ir Landaua kolēģa audžudēls.
Pēc vairākām publikācijām presē neizturēja arī ģēnija dēls – Igors Landaus uzrakstīja savu skatījumu uz tēva dzīvi Patiesais Laundaus?! Ilgus gadus Igors distancējās no Krievijā notiekošā, dzīvoja Šveicē, strādāja par pasniedzēju augstskolās Lozannā un Cīrihē. Pirms deviņiem gadiem piedzīvoja sakāvi cīņā ar smadzeņu vēzi. Maskavā dzīvo viņa vienīgā meita Olga, kas izvairās no cilvēku intereses par viņas slaveno dzimtu. Tā atkal saasinājās, kad Parīzē tika prezentēts un izrādīts neparastais projekts Dau.
Projekts
Jā, ambiciozā projekta Dau nebūtu, ja ne Koras grāmata. Savulaik to izlasīja jaunais krievu kinorežisors Iļja Hržanovskis un nolēma – filmēšu! Tobrīd viņš vēl nezināja, kā tas izvērtīsies, ka, stāstot par projektu Dau, visi mocīsies, lai paskaidrotu, kas tad tas īsti ir. Bet notika tā, ka uzņemšanas laikā mākslas filma, kurā fiziķi atveido grieķu diriģents, izkāpa no ierastajiem rāmjiem. Iedvesmojies no ģēnija Landaua vēriena, arī režisors vēlējās izdarīt ko nebijušu. Viņam paveicās atrast domubiedru – miljardieri – līdz ar ļoti dāsnu finansiālu atbalstu. Un aizsākās kas nepieredzēts…
2009. gadā pamestā peldbaseinā Harkovā uzbūvēja Eiropā lielāko filmēšanas laukumu – padomju laika saliņu, precīzi atveidojot tā laika (no 1938. līdz 1968. gadam) vidi līdz pat sīkumiem. No jauna uzcēlu fiktīvu Fizikālo problēmu institūtu. Vairāki simti dažādu profesiju cilvēki piekrita tur dzīvot un tikt filmēti divus gadus. Viņu vidū bija arī vairāki zinātnieki, kuri fiktīvajā institūtā turpināja strādāt. Kā teikts projekta reklāmā: projekta dalībnieki brīvprātīgi devās pagātnē un iemīlējās, nodeva, tika nodoti, radīja bērnus, šķīrās, tika arestēti… Viņi tur dzīvoja, un tikmēr viņus filmēja. Bez scenārija, kadru atkārtotas uzņemšanas.
Projekts Dau cenšoties parādīt cilvēka uzvedību privātajā, sociālajā un profesionālajā sfērā totalitārā režīma apstākļos, viņa gara brīvību totālā nebrīvībā.
Tā kā visi iesaistītie bija parakstījuši īpašus līgumus, projektu apvija noslēpumainība un baumas. Arī skandāli par atklātām seksa ainām, vardarbību – gan emocionālu, gan fizisku. Divu gadu laikā tapa 700 stundu ieraksti. Projekta mājaslapa informē, ka ir samontētas 16 filmas un seši seriāli. Lai tos noskatītos, jāreģistrējas, lai iegūtu īpašu vīzu.
Kāds tam visam sakars ar Nobela prēmijas laureātu Ļevu Landauu? Vien tas, ka projekts atgriezās zinātnieka dzīves raženākajā laikā, mēģinot to izprast. Iespējams, Dau priecātos būt par iedvesmu tik neparastam projektam.
