• Šobrīd

    weather img

    Rīga +18°C Daļēji saulains, D/DR vējš, 3.09 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Lauris Aleksejevs: Palīdzība «no augšas» atnāk tieši tad, kad vairs nav, kur likties

    Dzīvesstāsts
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    30. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Andris Tone
    Jūrmalas restorāna «36. līnija» līdzīpašnieks Lauris Aleksejevs ir tāds kā neoficiālais «Jaunā viļņa» pavārs. Vairākums konkursa viesu bijuši arī ciemiņi Laura restorānā. Laurim ļoti patīk savs darbs un viesi, tomēr ģimene viņam ir pati svarīgākā. Mani pat drusku sasmīdina viņa neparastā atzīšanās: «Man ļoti patīk mani bērni…»

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2012. gada 30. numurā.

    Vakariņas par 6 tūkstošiem latu…

    Agnese: Vai šogad jau esi sastapis kādu «Jaunā viļņa» zvaigzni?

    Lauris: «Jaunā viļņa» zvaigznes un dalībnieki šeit pārāk bieži neparādās. Viņi ir ļoti aizņemti cilvēki – no rīta līdz vakaram mēģinājumi, dažādas «tjorkas», tāpēc viņiem ar manu restorānu tāda tieša sakara nav. Bet, kas attiecas uz «Jaunā viļņa» viesiem, kas apmeklē konkursu, koncertus, – cilvēkiem, kas aizņem pusi žurnāla «Forbes» saraksta –, viņi noteikti ir un būs mani viesi. Viņiem vienmēr cenšamies pagatavot ko interesantu un pārsteigt, kaut patiesībā viņi visi vēlas ko vienkāršu un vietēju. Pirmajā vietā vienmēr ir Latvijas zivis: zutis, siļķe, zandarts, forele. Omāri viņus šeit neinteresē, tos viņi ēd Nicā un Monako. Izsmalcinātākiem viesiem pamazām sākam piedāvāt Latvijā audzētus melnos ikrus, un pieprasījums pēc tiem ir liels.

    Kas attiecas uz glamūrīgajiem «tusiņiem», es tajos spēlēju ļoti mazu lomu, jo vairums «afterpārtiju» notiek Lielupē. Pie mums būs tikai viens no sešiem vakara pasākumiem.

    – Un kas ir «afterpārtijas» viesi?

    – Oi, bijis ļoti daudz cilvēku. Miljardieris Mihails Frīdmans, miljonārs Grigorijs Lučanskis… Godīgi sakot, daudzus pazīstu pēc izskata, bet nezinu ne viņu uzvārdus, ne to, kas kuram pieder. Kāpēc man tas arī būtu jāzina?

    Šie cilvēki ir mani viesi neatkarīgi no tā, cik biezs viņu naudas maks vai kas viņi ir.

    Interesanti – lai cik bagāti vai ietekmīgi būtu šie cilvēki, viņi visi vēlas vienu: vienkāršību un pozitīvu attieksmi. Kā jau visiem cilvēkiem, arī viņiem patīk, ja par viņiem rūpējas.

    – Kāda ir lielākā summa, kas pie tevis atstāta?

    – Neteikšu, kurš šķīrās no tādas bagātības, bet lielākā summa, kas iztērēta par vienu vakaru, bija seši tūkstoši latu. Bet! Jāsaprot, ka šādu summu nav iespējams iztērēt ar ēdienu vien. Pat izvēloties visdārgākos ēdienus un pasūtot uzkodas, maksimums, iespējams «apēst» trīsdesmit piecus, varbūt četrdesmit latus. Pārējo summu veido izvēlētie dzērieni. Un tad ir liela atšķirība, vai izvēlas glāzi vienkārša baltvīna vai «Dom Pérignon Rosé».

    – Vai tev kā pavāram ir svarīgi, lai uz tavu restorānu atnāk pēc iespējas slavenāki cilvēki?

    – Zini, nē. Ja būtu pēkšņi nokļuvis šefpavāra amatā, neko nebūtu savā mūžā redzējis, varbūt tā būtu. Bet par pavāru strādāju faktiski kopš piecpadsmit gadu vecuma. Sākumā Jūrmalas restorānā «Orients», vēlāk «Vincentā», tad konditorejā, uz kuģa un vēl daudz kur. Līdz viesnīcā «Rīdzene» kļuvu par šefpavāra palīgu. Esmu spiedis roku Žakam Širakam, Angelai Merkelei un daudziem citiem. Bet tas nav mans pašmērķis.

    Reiz piezvanīja uzņēmējs Jānis Kols un palūdza pēc trim stundām galdiņu. Piektdienas vakars, mums viss pilns…

    Viņš mani pārtrauca pusvārdā, sakot, ka kopā ar viņu būšot Monako princis Alberts.

    Nosmēju – pasaki vēl, ka Madonna brauc. Atradām vietu, uztaisījām galdu un tiešām atbrauca princis Alberts. Pasēdēja, paēda. Princi sakoda odi… Es arī ar viņu parunājos, ļoti patīkams cilvēks.

    – Vai pavāriem – konkrēti tev – nepiemetas zvaigžņu slimība?

    – Nē, jo viena no darba sastāvdaļām ir tikties ar cilvēkiem, ar viņiem runāt un pelnīt naudu. Esmu pateicīgs par to līmeni, ko mums izdevies sasniegt, bet zvaigžņu slimība vai augstprātība ir trakākais, kas var cilvēku piemeklēt. Bet ir gan kaut kas, par ko priecājos, – sasniedzot restorānu biznesā zināmu statusu, vari atļauties pateikt vairāk nekā jebkad iepriekš. Būt godīgam. Būdams citā statusā, to nekad neuzdrīkstētos.

    – Piemēram…

    – Neteikšu, kam, bet kādam sabiedrībā zināmam cilvēkam esmu pateicis, ka viņš var šeit vairs nenākt. Jo viņš uzvedās nepieklājīgi – bija skaļāks par citiem un pārāk pievērsa sev uzmanību. Viņa uzvedības dēļ cieta citi mani klienti. Tai brīdī uzskatīju par savu pienākumu nolikt viņu pie vietas un izvest ārā. Bet vispār darbā esmu tāds mākonis un mākslinieks, visas naudas lietas kārto mana labā roka Etjēns Silarājs. Citādi mums klātos plāni. Ja esmu labā noskaņojumā, visiem visu atdošu par brīvu, bet sliktā – labāk vēlos būt viens pats kaut kur tālu prom.

    Ar tēva svētību

    – Sacīji – tava dzīve mainījās piecpadsmit gadu vecumā. Kāpēc?

    – Līdz tam mācījos kordiriģēšanu «Dārziņskolā». Tā arī neko lāgā neizmācījos, laikam tāpēc, ka man īsti negāja solfedžo. Tomēr nevienu minūti neesmu nožēlojis, ka pametu mūzikas skolu. Ja nu vienīgi, kad atveru notis un saprotu, ka nevaru uz sitiena šo melodiju nospēlēt.

    – Mūzikas skola bija tavs vai vecāku sapnis?

    – Bērniem jau parasti nedod iespēju izvēlēties. Uzskatu, ka bērniem šāda iespēja arī nav jādod. Lai ko teiktu psihologi, bērns nespēj pieņemt lēmumu, vecāki ir tie, kas ievirza viņu pareizajās vai varbūt nepareizajās sliedēs. Jā, vecāki var arī kļūdīties. Taču manā gadījumā, piemēram, viņi nekļūdījās. Vienkārši man nesanāca. Kad nenokārtoju gala eksāmenu, tēvs teica: tā ir, un viss, neko tur nevar darīt. Bet tad jau biju pietiekami liels, lai saprastu, ko gribu darīt. Izvēlējos pavāra profesiju.

    – Diemžēl tava tēva vairs nav…

    – Man bija ļoti labas attiecības ar tēvu. Bērnības gados tās varbūt nebija ideālas, bet, man pieaugot, kļuva arvien labākas. Zini, kā man trūka? Ka ne reizi kopā ar tēvu «riktīgi» neuzspēlēju futbolu, tāpēc tagad to cenšos darīt ar saviem bērniem. Tētis bija kultūras darbinieks, ļoti gudrs cilvēks. Pēdējā viņa darbvieta bija Dzintaru koncertzāle, kur viņš bija direktors. Tāpēc ar šo koncertzāli man saistītas sentimentālas atmiņas…

    Kad aizgāju mācīties uz pavārskolu, tēvs neizrādīja nekādas emocijas. Arī kad beidzu to, neko neteica. Tāpēc īsti nevarēju saprast – viņš ir apmierināts ar manu izvēli vai nav. Kādu laiku pēc tam, kad sāku strādāt viesnīcā «Rīdzene» un kļuvu par šefpavāra vietnieku, tēta dzimšanas dienas svinībās, sēžot pie VIP galda Dzintaru koncertzālē, pirmoreiz dzirdēju, ar kādu atzinību viņš par mani runā. Viņš ar lielu lepnumu stāstīja, ka strādāju viesnīcā, ka esmu otrā persona virtuvē. Tas man ļoti palicis atmiņā.

    – Un mamma?

    – Ar mammu man ir ļoti īpašas attiecības. Par mammu rūpējos, kaut viņa noteikti gribētu, lai veltu viņai vairāk laika un uzmanības. Saprotu, ka mammai pēc tēta aiziešanas nebija viegli un joprojām nav. Taču arī man ir pašam sava dzīve – sieva, bērni.

    – Vai ir kāda recepte, kā pārdzīvot vecāka aiziešanu?

    – Dzīves laikā jācenšas visu pateikt, izrunāt. Citādi ir ļoti grūti mocīties pārdomās par to, ko vēl varēji pateikt un izdarīt. Un tad vēl jācenšas izdarīt, pabeigt tās lietas, ko tēvs iesācis.

    Tēva aiziešana bija ļoti negaidīta, varbūt tāpēc divtik sāpīga. Sapratu, ka tobrīd ļoti smagi bija manai mammai. Taču arī man bija ārkārtīgi smagi. Tai brīdī biju aizgājis no viena darba, bet jaunajā vēl nebiju sācis strādāt. Biju pilnīgā ielejā – dzīvokļa kredīts, bēres… Ne darba, ne naudas, tikai sieva un mazs bērns mājās. Kā tagad atceros: gāju pa Elizabetes ielu, un piepeši man blakus, apstādinot visu satiksmi, nobremzēja automašīna. No tās izlēca medijos plaši aprunātā Ināra Vilkaste. Viņa ļoti priecājoties mani redzēt, jo esot pazaudējusi manu telefona numuru un gribot piedāvāt darbu kādā restorānā. Tai brīdī biju laimīgākais cilvēks.

    – Vai esi jutis tēva roku pār tavu dzīvi pēc viņa aiziešanas?

    – Jā, viņš man noteikti ir palīdzējis. Kaut vai tai pašā gadījumā Elizabetes ielā. Un tādu ir bijis desmitiem. Tas gan nav izskaidrojams, kā šī palīdzība īstenojas, bet nav arī nekādas vajadzības to skaidrot. Uzskatu, ka tēvs man palīdzējis gan darbā, gan dažādās dzīves situācijās. Bieži vien mirklī, kad šķiet – man trūkst spēka un pieredzes –, sajūtu to labo roku, kas visam palīdz atšķetināties un visu saliek pa plauktiņiem.

    Interesanti, ka palīdzība «no augšas» atnāk tieši tad, kad vairs nav, kur likties.

    Kad nav neviena, kam paprasīt. Tā ir laba sajūta, ka tēvs ir ar mani. Diezgan bieži tēti redzu arī sapņos.

    Mīlestība no pirmā acu uzmetiena

    – Nu jau daudzus gadus esi kopā ar sievu Agnesi. Vai nešķiet, ka trūcis laiks jaunības dullumam?

    – Kad iepazināmies, mums abiem bija divdesmit viens gads. Līdz tam laikam man bija forša, atraktīva un vētraina dzīve. Ir gan jāiedzer, gan jāuzpīpē, kārtīgi «jāpatusē» ar draugiem, pa naktsklubiem… Līdz divdesmit viena gada vecumam to «apguvu». Pēc tam tas vienkārši pēkšņi pāriet.

    – Iepazināties Francijā.

    – Jā, Strasbūrā. Tās bija deviņdesmit septītā gada beigas, kad aizbraucu turp cept kliņģerus un bulciņas. Bija 12. decembris, kā tagad atceros. Man īsti nebija, kur palikt, un savā dzīvoklī izgulēties atļāva drauga māsa Iveta. Promejot viņa piekodināja, lai kaut ko pagatavoju viņas vārdadienas svinībām, kas paredzētas vakarā. Tajā pašā vakarā izrādījās, ka šajā dzīvoklī mitinās vēl divas meitenes. Viena bija mana Agnese, bet otra Elīna – Jāņa Paukštello sieva.

    Kad ieraudzīju Agnesi, acumirklī biju iemīlējies un sapratu, ka tā ir meitene, ar ko gribu būt kopā.

    Kā filmās? Jā, varbūt. Bet attiecības jau nenotiek pašas par sevi, tās jāattīsta. Tur mēs esam ieguldījuši ne mazums pūļu. Par to, ka Agnese izjuta ko līdzīgu manam «zibsnim» un viņai arī tas bija nopietni, liecina fakts, ka jau pēc divām nedēļām sākām dzīvot kopā.

    Šogad svinēsim piecpadsmit gadus, kopš esam kopā. 

    Sievai esmu pateicīgs par to, ka viņa pacietīgi ar mani bijusi kopā visus šos gadus. Apprecējāmies divdesmit triju gadu vecumā. Tieši gadu pēc kāzām mums piedzima dēls. Ar darbiem bija, kā bija, lai kaut ko nopelnītu, rāvos trijos darbos un mājās gandrīz nebiju. Gada laikā man bija tikai kādas astoņas brīvas dienas.

    – Vai neradās vēlme kravāt čemodānus un katram iet uz savu pusi?

    – Nē, ar mums tā nekad nav bijis. Ja ir grūti, jāapsēžas un grūtums jāizrunā. Domāju – sieva tobrīd dzīvoja ar apziņu, ka pienāks laiks, kad būs vieglāk, labāk. Tagad šāds laiks ir pienācis. Godīgi sakot, nevienu pārmetumu no viņas neesmu dzirdējis. Tikai garu nopūtu: «Lauris atkal strādā…» Mana pārliecība, ka vīrietim ģimenē jābūt galvenajam, par to jārūpējas. Ja vīrietis to nedara… nu, to es nesaprotu. Ja kādreiz biju spiests ģimenei atņemt savu laiku, tagad dodu to atpakaļ. Kā jau restorāna līdzīpašnieks, uz darbu varu iet, cikos vēlos. Katru rītu ceļos, gatavoju bērniem brokastis, aizvedu viņus uz skolu… Varētu to nedarīt, bet daru.

    – Un kāds ir sievietes uzdevums?

    – Arī rūpēties par savu ģimeni, tikai mazliet citādi. Mana sieva fantastiski tiek ar to galā – viņa ļoti rūpējas par māju, kurā mēs dzīvojam. Esmu diezgan haotisks, nekārtīgs, bet viņa vienmēr visu saliek pa plauktiņiem. Tiesa, Agnese nekad neklusē, pasaka, kā ir: «Tam šeit nav jāstāv…»

    Sievietes uzdevums ir piedalīties bērnu audzināšanā, rūpēties par savu vīrieti, radīt māju izjūtu. Tā jau ģimenē rodas balanss. Ja mēs abi būtu tādi kārtīgie vai abi atkal tādi trakie, nekas labs no mums nesanāktu, vienu dienu mūsu attiecībām būtu gals. Iedomājies, es salocītu kreklu, tad atnāktu viņa un pārlocītu to vēlreiz. Tad es atkal salocītu uz pusēm, tad viņa… Skandāls! Par laimi, mēs esam ļoti dažādi, lai gan esam dzimuši vienā gadā ar triju dienu starpību.

    – Un kā uzturēt karstas attiecību ogles?

    – Pašlaik esam nonākuši pie atziņas, ka attiecībās nepieciešami pozitīvi pārsteigumi. Tā ir tāda «šipučka»…

    Jūnijā man bija dzimšanas diena, sieva man noorganizēja ļoti labu pārsteigumu. Aizgājām uz «Vincentu» paēst vakariņas, mazliet parunājāmies ar Mārtiņu (pavārs Mārtiņš Rītiņš – A. M.), bet īsi pirms vienpadsmitiem sieva mani sāka steidzināt – esot jāiet, jo mani gaida pārsteigums. Pie kanāla bija kuģītis un fotogrāfs. Divatā vizinājāmies, bet fotogrāfs mūs bildēja. Kad braucām jau atpakaļ, domāju: jā, foršs vakars, jābrauc mājās

    Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju – piestātnē mani gaida visi mani draugi.

    Agnese bija pasaukusi manus bērnības, tagadējos draugus… Visus, ko vien varēja sazvanīt. Pēc tam ar rikšām aizbraucām un iedzērām vēl dažus kokteiļus bārā. Tas bija viņas organizēts pārsteigums, kas mani ļoti aizkustināja un iepriecināja.

    – Un tavs pārsteigums Agnesei?

    – Sievai dzimšanas dienā pasniedzu dāvanu, ko trīs dienas biju vadājis mašīnā un noturējies, viņai neparādot. Vakarā dāvanu noliku virtuvē uz galda un mierīgi novēlēju labunakti, kaut knapi valdījos, lai neizpļāpātos. No rīta pamodos no sievas prieka un sajūsmas spiedzieniem. Pat nezinu, kam bija lielāks prieks – man vai viņai.

    – Kas bija šai dāvanā?

    – Ļoti skaists rotaslietu komplekts, par kuru sieva man reiz bija stāstījusi, bet ne lūdzot nopirkt vai izsakot kādus mājienus. Viņai vienkārši ļoti patika šis mākslas darbs. Man bija prieks viņai to sarūpēt.

    – Kas tev patīk savā sievā?

    – Viņa man nesen pajautāja to pašu. (Smaida.) Man patīk Agneses attieksme pret dzīvi – viņa ļoti nopietni attiecas pret visām lietām. Savā būtībā viņa ir stingrs, spēcīgs cilvēks. Vēl viņa ir forša un skaista sieviete, tāpēc arī mana sieva.

    Reizēm man varbūt nepatīk, ka Agnese lietas uztver pārāk nopietni, varētu mazliet vieglāk un drusku paviršāk. Bet viņa ir tāda, kāda ir, – ar savu stingrību, noteiktību, plānošanu.

    – Tev nav bail no četrdesmitgadnieku krīzes?

    – Neesmu par to domājis. Uzskatu, ka jāstrādā ar sevi, lai viss labi turpinātos tā, kā ir. Visticamāk, krīze sākas tad, ja dzīvē kaut kas nav kārtībā. Kāpēc gan jāmaina kaut kas labs?

    «Man ļoti patīk mani bērni…»

    – Sacīji, ka tevi mainījusi bērnu piedzimšana.

    – Noteikti! Vīrietis pirmoreiz uzņemties atbildību mācās, oficiāli reģistrējot attiecības ar savu mūža sievieti.

    Varbūt tas nav moderni, bet esmu par to, ka cilvēkiem, kas jūt – viņi radīti viens otram –, jāreģistrē savas attiecības.

    Ja vīrietis vai sieviete to nevēlas, viņi, iespējams, no kaut kā baidās.

    Otrā atbildība ir bērni. Mēs ar sievu augām un attīstījāmies kopā ar mūsu bērniem. Viņi atklāj pavisam citu dzīvi, rada jaunu dzīves grafiku. Bet man tas ļoti patīk, man tiešām ļoti patīk mūsu bērni. (Smejas.)

    Domāju, vīrieša un sievietes attiecības lielā mērā veidojas tieši caur bērniem. Bērnu piedzimšana ne tikai sievietei, bet arī vīrietim ir skaistākais notikums dzīvē. Vismaz man tā bija. Es gan nepiedalījos dzemdībās. Puika piedzima desmit minūtēs. Atbraucām, kopā uzkāpām uz dzemdību nodaļu, pēc tam gāju uz mašīnu pakaļ mantām. Kamēr atnācu atpakaļ, dēls jau bija klāt.

    Meita dzima Jūrmalā. Dzīvojām blakus Bulduru dzemdību namam, un divpadsmitos naktī sieva paziņoja: laikam jāiet. No otrā stāva izsaucu savu kaimiņu un bērnības draugu Edmundu, kas tikmēr pieskatīja četrgadīgo dēlu Reini. Pēc divām stundām un četrpadsmit minūtēm mums jau bija meita.

    – Ko bērnos redzi no sevis?

    – Zini, abi bērni ir sasodīti līdzīgi man – abiem ir tikpat zilas acis kā man, un tur nav daudz jādomā, kurš ir viņu tēvs. (Smejas.) Mazā ir pilnīgi dulla. Viņa ir fiksa kā žagata. Iet un skrien, līdz sastiepj kāju vai salauž roku. Viņa var salocīties, kā vien vēlas, sēdēt lotosa pozā un kā tik vēl ne. Viņa ēd desmit reižu dienā pa mazam kriksītim, un, ja meitai pēkšņi sagribas ēst, tad zinu – triju minūšu laikā man jāatrod kaut kas ēdams. Ja ne, meitai izbeigsies spēks un viņa ar riteni vairs neaizmīsies līdz mājām.

    Puika ir pilnīgs pretstats. Viņš dzīvo savā domu pasaulītē, viņš ir domātājs, vērotājs. Piedalīties viņam nepatīk, drīzāk pastāvēt malā, paskatīties, kaut ko izfiltrēt. Reinis mācās spēlēt bungas un marimbu, un viņam labi padodas. Ļoti gribas, lai ar laiku dēlam nepazūd ne varēšana, ne gribēšana spēlēt.

    – Saka – meitas tinot tēvu ap pirkstu.

    – Esmu daudz uz ko gatavs meitas dēļ. Bet līdz zināmai robežai. Mēs ar Agnesi esam demokrātiski vecāki. Mēs baigi neizlaižam, bet arī neesam ārkārtīgi stingri.

    Snuss un šokolāde

    – Tu katru dienu tiecies ar neskaitāmiem cilvēkiem, domā par ģimeni, biznesu… Kā atbrīvojies no spriedzes?

    – Arī man ir veģetatīvā distonija – asinsspiediens, vēl šis tas. Mans hobijs ir ģitāras spēle, kas man palīdz izlādēties. Šad tad aizmigt man palīdz vīns. Bet tikai vīns, nekas cits. Viena glāze auksta baltvīna vakarā, vienam sēžot uz terases un ne par ko nedomājot… Super!

    – Un ja uznāk «besis»?

    – Nē, man tā nekad nav. Es, būdams emocionāls cilvēks, cenšos sevī neturēt emocijas.

    Ja man kādam gribas ko pateikt, eju un to izdaru.

    – Kad pēdējo reizi esi raudājis?

    – Es daudz ko pārdzīvoju, kreņķējos, bet uz āru cenšos neko nerādīt. Savā mūžā esmu raudājis tikai pāris reižu, tāpēc tās labi atceros. Raudāju tēva bērēs, jo viņa aiziešana bija negaidīta un ļoti sāpīga. Un vēl raudāju, kad dzima abi mani bērni. Ieraugot savu sievu ar mazulīti rokās, es raudāju gan aiz prieka, gan tāpēc, ka man sievu bija ārkārtīgi žēl. Dzemdības nav vienkāršs, viegls process, un man bija žēl, ka nevarēju mazināt viņas ciešanas.

    – Un kādas ir tavas vājības?

    – Smalkas lietas, izrādīšanās – tās noteikti ne. Redzi, kāds man telefons? (Lauris groza rokās apbružātu veca modeļa mobilo telefonu). Man ir svarīgi piezvanīt un aizsūtīt īsziņu, un izlasīt to, ko atsūta man. Viss. Bet man ir viens nesasniegts sapnis. Gribu pa Silverstonas trasi izbraukt ar ātro motociklu. Iespējams, jau rudenī aizbraukšu un to izdarīšu. Zelējamā tabaka jeb snuss arī ir mana vājība. Man nepatīk dūmi, smaka. Bet šāds tabakas sniegts tonuss man tīk. Tā mazliet aizķer, uzmundrina, tomēr apzinos, ka tabaka nav nekas labs. 

    Lai cik smieklīgi, mana vājība ir arī šokolāde. Ne tik daudz to ēst, bet tās smarža, garšu dažādība, iespēja to daudzveidīgi pagatavot.

    Vēl viena mana vājība ir pavārgrāmatas. Kad sanāk laiks, es noteikti palasu un priecēju acis ar krāšņām bildēm. Lasu priekšvārdus un pasaulslavenu pavāru atziņas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+