Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Emocijas ir instinktīvas, jo tās rodas neatkarīgi no tā, vai mums to gribas un vai mums tās patīk vai nepatīk. Un uz emocijām ir attiecināms fizikas vielu nezūdamības likums – nekas nekur nepazūd. Jebkurš speciālists pateiks, ka negatīvu emociju krāšana var novest tikai pie viena – spēcīgas izlādes situācijā, kurai pat var nebūt nekādas saistības ar emociju ierosinātāju. It īpaši situācijās, kas stimulē atklātību (piemēram, pavairāk iedzerot), var nākt uz āru viss, ieskaitot iekšienē lēni krājušos žulti. Jo tās negatīvās emocijas un aizkaitinājums, kas neļauj naktīs gulēt, prasās izlauzties.
Viss sākas ar ekspektācijām, tad tās nepiepildās, tad seko vilšanās, un tad mēs kļūstam dusmīgi. Neapzinoties vilšanos līdz tās dziļākajai būtībai, bet visu laiku par kaut ko sūdzoties, mēs tikai norunājam nost to sāpi, bet problēmu jau nerisinām. Ja vilšanās krājas, tā var nākt uz āru neadekvātā situācijā. Piemēram, ja partneris ir ļoti impulsīvs, ar tendenci ārdīties, tad, līdzko kaut kas nebūs tā, kā viņam gribēsies, viņš kraus pa muti. Viņš šo neapmierinātību izlādē sev saprotamā, bet ne otram pieņemamā veidā. Un to nevar atstāt bez ievērības. Jo tad tas ir ceļš uz nekurieni.
Tā puse, kura izlādējusies, pēc tam jūtas vainīga un dara visu iespējamo, lai atkal būtu labi.
Citi lasa
Tad uz kādu brīdi iestājas medusmēnesis, bet pēc tā atkal turpina krāties neapmierinātība un spriedze. Šo apli pārraut var, tikai izkāpjot no tā ārā.
Iedomājieties mājas viesības, kurās satiekas vairāki attiecībās vīlušies pāri. Gan jau kāds no viņiem atklātības brīdī izgāzīs ārā daļu no tā, kas viņam nepatīk laulātajā draugā, viņa vecākos, radiniekos un tā joprojām. Un tad tas būs kā vulkāna izvirdums. Varbūt pat nojausts, taču negaidīts un spēcīgs.
Jo ikdienā mēs lielākoties mēģinām kontrolēt savas emocijas – nebļaut uz pārdevēju, nekliegt uz priekšnieku vai padotajiem. Bet spriedze jau nekur nepazūd, tā krājas. Un, ja satiekas tāds pāris, kuri sevī tur spriedzi, var gadīties, ka emociju izlāde notiks caur seksuālām attiecībām. Piemēram, tavs labākais draugs pārgulēs ar tavu sievu, tādējādi it kā atriebjoties savai partnerei, kas viņu nesaprot. Skaidrs, ka, pasūdzoties viens otram par to, kā neiet laulībā, kļūst drusku vieglāk. Un pašam var likties, ka esi balts un pūkains. Bet patiesībā jau tā ir bēgšana no īstās problēmas. Jo tas, kas mums pa īstam nepatīk un sāp, otram varbūt nemaz nav zināms.
Bet, protams, emocijas var izlādēt arī citādi – fanātiski strādājot, sportojot, norakstot nost tās grāmatā, gleznojot un tamlīdzīgi. Tomēr parasti jau tas notiek, kad ar kaut ko esam nemierā, bet nespējam atrast veidu, kā ar to tikt galā. Piemēram, vīrs ir pateicis, ka viņš nedēļas nogales vienu dienu pavadīs pie savas mātes.
Viņiem ir mazi bērni, nedēļas vidū abi ir pārguruši, un nogali sieva gaida ar nepacietību, lai varētu nodoties seksam. Bet tajā nogalē vīra nemaz nav mājās.
Kas notiek? Sievā aug spriedze, jo viņai ir nenormālas dusmas uz vīramāti, kura viņai brīvajā dienā atņem vīru. Nesaprotot, kā pēc iespējas taktiskāk ar vīru šo problēmu pārrunāt, sieva izvēlas pārmetumu metodi. Savukārt vīrs aizstāvas vai arī brūk pretī – «tā taču ir mana mamma!»
Kā runāt ar partneri par to, ka jūties slikti? Reizēm tikai nonākot psihoterapeita kabinetā, kā milzīgs pārsteigums nāk atklāsme, ka par pilnīgi visu ir iespējams runāt, pat neapvainojot otru.
Vai mēs protam sarunāties?
Kaut ko otram pārmetot, mēs iebrūkam partnera teritorijā. Un kuram gan patīk pret sevi vērstas dusmas?
Ja otrs vienmēr ieklausītos mūsos un arī saprastu, tad rūgtumam attiecībās nebūtu vietas. Diemžēl tad, kad esam emociju varā, lielākoties neesam spējīgi neko mierīgi izrunāt.
Vēl ir kāda problēma. Ja mēs attiecībās daudzkārt neesam uzklausīti vai sadzirdēti, tad šķiet – ak, viņam jau nav vērts neko teikt, viņš tāpat mani nedzird!
Turklāt audzināšana, kurā vienmēr pastāv kaut kādi standarti, arī var izdarīt lāča pakalpojumu. Sevis noniecināšana nemaz nav tik reta parādība mūsu sabiedrībā. Īpaši, ja vecāki ģimenē bērnam likuši justies kā nekam īpašam. Ja tā, tad automātiski šķiet, ka laime un labas attiecības nemaz nepienākas. Bet neapmierinātība jau no tā mazāka nekļūst. Tā kaut kur iekšā gruzd kopā ar nespēju otram pateikt, ko es patiesībā gribu un kas man patīk.
Ja ir šādas grūtības, tad jāsāk ar to, ka pats sev pasaki, ko tu negribi un kas tev nepatīk. Jo fantazēt par to, ko mums gribas, ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Un šīm fantāzijām nav nekā kopīga ar infantilismu no sērijas «ja tu man netaisi vakariņas un neuzklāj galdu ar trim ēdieniem, tad tu esi nekur neliekama sieva». Vai arī – «ja tu mani neved ceļojumā uz ārzemēm, tad esi pēdējais kretīns». Jo problēmas rodas tad, kad fantāzijas pieņemam par realitāti un sākam to sagaidīt no otra.
Mēs vispār dzīvojam ar kaut kādiem saviem priekšstatiem, kurus mēģinām ielikt otra galvā. Bet patiesībā mēs neviens nezinām, kas otram cilvēkam tur notiek. Jo lielākoties neprotam pajautāt, uzklausīt un sarunāties. Bet ļoti labi protam runāt paralēli, un ar vārdiem paiet garām lietas būtībai. Kāpēc sieva vīram nevar pateikt – šobrīd man bērns ir svarīgāks? Tāpēc, ka baidās, ka kaut ko tādu pasakot, vīrs kļūs ļoti dusmīgs. Vieglāk ir rādīt nogurušu seju un turēt sevī aizkaitinājumu. Bet ļoti iespējams, ka, mierīgi parunājoties ar laulāto draugu, atklātos, ka viņš var iztikt bez vakariņām un lieliski parūpēties par sevi pats, kā arī pieskatīt bērnu, lai sieva varētu atpūsties.
Starp citu, ļoti daudz attiecību izjūk bērna pirmā dzīves gada laikā. Neizrunātu lietu dēļ sakrājušos milzīgo spriedzi ne visi spēj izturēt.
Vai arī, piemēram, sievai šķiet, ka viņas vīrs nav pietiekami uzņēmīgs un mērķtiecīgs. Un vienā brīdī viņas neapmierinātība nāk uz āru: «Tu nekas neesi, un no tevis nekas nav sanācis.» Bet tas «nekas» ir tikai pēc viņas kritērijiem. Varbūt šis vīrietis nemaz negrib būt tas, par ko viņu iztēlojas sieva. Otru bīdot un koriģējot, beigu beigās var iegūt sabrukušu nelaimes čupiņu. Jo viņam var riebties darbs, kuru viņš uzņēmies darīt sievas dēļ, un rezultātā var sākt riebties arī partnere, kura visu laiku izdarījusi uz viņu spiedienu.
Gaidas un ilūzijas
Uzsākot kopdzīvi, mums ir ļoti daudz ekspektāciju par to, cik ideāla tā būs.
Gaidīt, ka partneris visu laiku ap tevi čubināsies, ir vienkārši infantili.
Tieši tāpat kā pieprasīt, lai vīrs vairākas reizes dienā sūta īsziņas ar «es tevi mīlu» apliecinājumiem. Mums nevienam nav pienākuma īstenot otra fantāzijas. Tieši tāpat kā nav pienākuma otru izklaidēt. Jā, varbūt vīrietim labi padodas ballīšu organizēšana un dīdžeja loma. Taču viņam nav tas jādara vienmēr. Arī viņam var gribēties aiziet uz ballīti, kuru sarīkojis kāds cits. Turklāt mēs visi gribam, lai mums pasaka paldies. Jā, atzinība ir vajadzīga, tomēr nav jābūt pateicīgam par pilnīgi visu, ko kāds izdara. Kādam labāk padodas gatavot, kādam – gludināt, kādam – tīrīt māju, kādam – organizēt ceļojumu. Ja iespējams vienoties par to, ko kurš dara, ir daudz lielāka iespējamība būt mierā ar dzīvi. Patiesībā jau tā ir lielā pielāgošanās māksla, kuru apgūstam visu dzīvi.
Starp citu, labu, kvalitatīvu, nobriedušu attiecību kritērijs – abi partneri izbauda dzīvi. Tieši tik skaisti un vienkārši. Viņi nemokās, bet abi šajā dzīvē kaut ko dara ar prieku – gan dalās, gan saņem, gan dod. Un to, ko otrs dara, pieņem nevis kā pašu par sevi saprotamu, bet novērtējot. Ja laulībā ir divas šādas nobriedušas personības, tad tā ir ideāla savienība.
Attiecībās vienmēr vienam ir jābūt pieaugušam
Ja attiecībās abi partneri uzvedas kā bērni, nekas labs tur nav gaidāms. Jo tikai bērnudārzā kāds iecērtas un nedod otram savu spēļu lāpstiņu vai arī iesit ar to pa galvu. Pieaugušajā dzīvē mēs jau varam izšķirt, kas un kāpēc mūs kaitina.
Pāru terapijā ļoti labi var saprast, ko otrs nespēj pieņemt. Bet gatavība runāt par to, kas nepatīk – lai arī ar niknumu, histēriju un pat asarām, jau ir solis pretī kaut kam citam. Un ne vienmēr izrunāšanās ar otru garantē simtprocentīgi labu rezultātu. Jo pretī ir otrs dzīvs cilvēks, kurš var reaģēt dažādi. Un to nekad nevar zināt, tieši kā.
Bet kļūt elastīgākam gan ir iespējams. Kā? Pieņemot savas emocijas un mierīgā gaisotnē noskaidrojot visu, kas kaitina. Piemēram, tas, ka otrs katrā saasinātākā situācijā velk ārā visus vecos grēkus, piemin bijušās attiecības un partneres(-us). Piemēram, patoloģiskas greizsirdības gadījumos bieži vien nav iespējams rast nekādu kompromisu.
Tāpat otram nav jābāž acīs krāpšana. Tam nav nekāda sakara ar partneri. Tā ir tikai tevis paša vainas sajūta un gruzdošā sirdsapziņa, kas nedod mieru.
Un tā nav jāuzkrāmē uz otra cilvēka pleciem, jo var viņu sagraut. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam krāpt pa labi un pa kreisi un mums par to nekas nebūs. Bet likt otram justies vainīgam vai sliktam par to, ka viņu piekrāpj, ir negodīgi. Mēģināt tikt galā ar attiecību problēmām var vienmēr, pat mēģinot vairākkārt. Un vienmēr ir iespēja palikt attiecībās un samierināties ar to, ka kaut ko nav iespējams mainīt vai arī iet prom. Jo palikt kopā ar otru, cerot, ka kaut kad viņš mainīsies, ir sevis mānīšana. Un tā atkal ir lieka rūgtuma krāšana sevī.
Neglītās emocijas
Par ko mēs visbiežāk baidāmies runāt ar partneri? Vispirms jau par seksuālām attiecībām. Un tas ir mīts, ka par to skaļi runāt baidījās tikai padomju laikos. Par intīmām attiecībām – ko es vēlos, ko nevēlos, cik bieži gribētos seksu, joprojām ļoti bieži neuzdrīkstas runāt. Var pat būt, ka viens mēģina par to runāt, bet otrs nesadzird. Un tad tiek atmests ar roku. Bet pēc kaut kāda laika viens pārī sakravā koferus un aiziet.
Otra sāpīgā tēma ir finanses un kopējais ģimenes budžets. Situācijas var būt ļoti dažādas. Kādā ģimenē ir gaidas, ka vīrietis nodrošinās ģimeni, kādā – sieviete pelna vairāk. Jebkurā gadījumā naudas jautājums ir ļoti sensitīvs. Tāpat ļoti jūtīga tēma ir bērnu audzināšana. Arī šeit nāk uz āru ļoti daudz ekspektāciju. Vīrs var cerēt, ka sieva pirmo gadu nestrādās, bet baros bērnu ar krūti, bet notiek pilnīgi citādi. Vai arī – viens bērnus lutina, bet otram tas nepatīk.
Ja vēl bērnu audzināšanā tiek iesaistīti vecvecāki, tad saķeršanās var būt vēl spēcīgāka. Kā tu sievasmātei vai vīramātei kaut ko aizrādīsi?
Sākot runāt, kāds apvainosies un būs tikai vēl sliktāk. Tāpat strīdi var izcelties par mājas pienākumu sadali. Kurš tīrīs māju, kurš vārīs ēst, kurš pļaus zāli? Arī sociālais statuss var būt par iemeslu neapmierinātībai. «Es gaidīju, ka tu nākotnē sasniegsi augstāku karjeras pakāpienu», «man šķita, ka tu ar savām spējām varēji ieņemt izcilāku pozīciju» un tā joprojām.
Kad neapmierinātība sasniegusi savu apogeju, iestājas nākamā fāze – cīņa par varu. Ja pārī abi ir nenormāli nikni viens uz otru, ieslēdzas nākamā fāze – mērķtiecīgi vienam otru sāpināt. Un tad parādās visi šie neglītie teksti no sērijas – «tev mati atkāpušies, kā tu esi uzresnējis(-usi), tevi vairs neinteresē, kā tu izskaties». Taču patiesībā jau mums otrs nepatīk nevis tāpēc, ka viņam ir pārāk liels vēders, bet tāpēc, ka mums nepatīk, ko viņš dara. Bet, kā jau sākumā minējām, runāt ar otru par sāpīgām tēmām, viņu nepazemojot, ir ļoti grūti. Jo mēs nekad nevaram zināt, kā otrs noreaģēs, uzklausot kaut ko netīkamu. Bet, ja šķiet, ka ir pateikts daudz par daudz, var paņemt pauzi un vienoties, ka sarunu abi turpinās pēc kāda laika, kad tai būs gatavi.
Nepārejošs rūgtums + vainas apziņa
Ja mums, piemēram, ir ļoti komplicētas attiecības ar vienu vai abiem vecākiem, mēs šīs neatrisinātās problēmas varam pārnest uz partnerattiecībām. Tāpat naida jūtas var izsaukt arī ļoti smaga šķiršanās no partnera. Ja pāridarījuma sajūta šķiet pārāk liela, mēs tā uzreiz nemaz nespējam piedot un atsākt draudzēties. Bet tad sev ir jādod laiks. Un uzreiz pēc šķiršanās nav otrs obligāti jāapsveic Ziemassvētkos un dzimšanas dienās vai arī regulāri jāsazvanās. Bet mēs varam pārstāt būt naidīgi noskaņoti visu laiku un nepieminēt pāridarījumus. Un, satiekot bijušo partneri, nemukt ielas otra pusē. Kāpēc tas vajadzīgs? Lai naids mūs nesāktu grauzt no iekšpuses.
Kad mūsos uzpeld negatīvas emocijas, lielākoties izjūtam vainas apziņu.
Jo šķiet – kā mēs varam dusmoties paši uz savu māti, kaut arī viņa ar mums ar manipulē?! Kā mūs var tracināt un kaitināt kāda tuva cilvēka slimība?!
Nespējot pieņemt, ka dusmoties mēs varam par ļoti daudz ko, šķiet, ka izeja var būt tikai dzeršana vai slīgšana aizvien dziļāk savās paša negatīvajās emocijās. Jo to spriedzi jau nevar izturēt. Un depresija būtībā ir pret sevi vērstas dusmas. Bet ir vērts atcerēties, ka negatīvo emociju atzīšana un pieņemšana ved prom no trauksmes un depresijas simptomiem.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2017. gada 12. numurā.
