Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kuras dzimšanas dienas palikušas atmiņā?
– 50. dzimšanas dienu man laimējās atzīmēt Melngalvja namā, kur varēju iepriecināt draugus ar ieskatu manos veikumos, un 60. dzimšanas diena, kuru atzīmēju, atverot grāmatu Esejas par Latvijas sakrālo mākslu.
– Kuri bijuši dzīves nozīmīgie un apbrīnas vērtie cilvēki?
– Mana māte, kura spēj joprojām redzēt cauri sienām un cilvēkiem. To nevar katrs, un tieši tāpēc man šķiet, ka viņas īpašās pasaules un cilvēku sapratnes spējas ir kas tāds, uz ko mūžam var tiekties. Mans patēvs Ernests Ansulis, kurš mācīja kārtīgi izdarīt darbu, un tas attiecas uz jebko – mājas, celtniecības, dārza darbiem.
Manā otrajā autoritāšu rangā ir tie, kas visvairāk devuši manam izglītības ceļam. Priekulē mans audzinātājs, ģeogrāfijas skolotājs Teodors Jancis – autoritāte, taču arī prasīguma iemiesojums. Kad mani vecāki mainīja dzīvesvietu uz Jūrmalu, nonācu brīnišķīga pedagoga, vēstures skolotāja audzināmā klasē. Visvaldis Brūvelis vadīja arī Jūrmalas tūrisma klubu. Viņš mums mācīja būt pieaugušiem viscilvēciskākajā veidā un visai klasei bija vīrišķības paraugs.
Manu izglītību kultūras jomā ietekmējis Rīgas 1. ģimnāzijas matemātikas un latviešu literatūras skolotājs Artūrs Birnsons, operas mīļotājs, mūzikas teorijas un vēstures zinātājs. Viņa ietekmēts, es arī šodien ļaujos koncertu pasaules plūdumam, un man mājās skan radio Klasika.
Kad universitātē mācījos literatūras vēsturi, klausījos mākslas vēsturnieka Edgara Dubiņa lekcijas. Viņš man iedeva brilles, ar kurām vērtēt arhitektūru un mākslu. Profesors Romis Bēms, kurš man Mākslas akadēmijā bija domubiedrs. Neparasts stāstītājs, viņš mācēja ieraudzīt mākslinieku ikdienu, kura veido mākslas vēsturei muskulatūru un asinsriti, jo pārējais jau ir tikai skelets, ko grāmatās mēdz fiksēt. Un Imants Lancmanis, uz kuru reiz, respektējot viņa personības lielumu, skatījos distancēti, taču nu jau daudzus gadus esam garīgi pietuvinājušies, mums ir ļoti patīkami un radoši redzēt vienam otra darbības un domu orbītas un priecāties par otra paveikumu.
– Par kuriem veikumiem ir lepnums?
– Studiju gadu veikums bija mans ceļojums uz pasaules malu. Toreiz padomju pasaules gala rags atradās Kuriļu salu arhipelāgā. Tas bija 1977. gads, un, lai uz šo pierobežas zonu ar Japānu nokļūtu, bija vajadzīga speciāla atļauja. Togad komjaunatnei svinēja 50 gadus, un es universitātes komjaunatnes sekretāram uzrakstīju vēstuli, ka šim notikumam par godu gribam uz šo tālāko punktu aizvest LPSR karogu. Dabūju rezolūciju, milicijā apstiprināja maršruta grāmatiņu. Izmantojot sistēmas domāšanas klišejas, toreiz daudziem okupēto zemju pavalstniekiem vajadzēja rast veidus, kā sasniegt savu mērķi režīma žņaugos.
Ar ceļabiedru, bioloģijas studentu Jāni Iesalnieku izceļojām Sahalīnu, Kuriļu salas, protams, bez karoga mugursomā, jo nest to līdzi pat nebija prātā.
Bet viens no maniem veikumiem, kurš joprojām turpinās, ir sadarbība ar baltvāciešu sabiedrību pasaulē un interese par baltvāciešu kultūru Latvijā. Sadarbība nāca pēc tam, kad noformējās mana interese par baltvācu kultūru – Latvijas dievnamiem, mākslu, muižu un piļu arhitektūru.
Toreiz par šo segmentu nerunāja, to pētīja vēl mazāk un cildināt to vispār nebija vēlams. Berlīnes mūra krišanas brīdī biju tiktāl nobriedis profesionālis ar pētnieciskām interesēm un kvalifikāciju, lai, satiekoties ar šeit atbraukušiem baltvācu pēctečiem, zinātu, ko viņiem pavaicāt par viņu dzimtas arhīviem, par viņu dzimtas rokās bijušiem mākslas darbiem, māksliniekiem, autoriem, mākslas sakariem, par to, kas man ir palīdzējis izprast jebkuru šeit palikušo mākslas darbu vai simbolisku kultūras mantojuma objektu, kuram tā radītāji pēc 1939. gada vairs nav varējuši tikt klāt.
Tā es papildināju viņu ziņkārību, bet viņi man deva to, ka manās rokās nonāca oficiālās annālēs neatrodama informācija. Baltijas vācieši manā liktenī ir atvēruši durvis uz Eiropu, aicinot mani uz Vāciju, aizvedot uz Vācijas universitātēm, ievedot universitāšu katedrās un konferencēs un pasakot – lūk, te ir viens Baltijas censonis, ar kuru ir interesanti sastrādāties.
Pēc tam man vairs nevajadzēja rādīt ceļu, es to biju atradis – referāti, publikācijas, tikšanās līdz pat izglītības gaitām Vācijā, kad pavadīju Ķīles universitātē vairākus mēnešus, rakstot savu doktora darbu.
Mans lepnums ir arī Rīgas Melngalvju nams.
To ceļot, Rīgas namu direktors Andris Lācis mani pieaicināja kā ekspertu, un viss, kas atrodas nama fasādē, uz jumta un telpās kvalitātes un stila ziņā bija saskaņots ar mani. Kad nams bija gatavs, man piedāvāja kļūt par tā pirmo direktoru. Septiņus gadus veidoju šai namā mūzikas, kultūras, diplomātisko protokolu pieņemšanas dzīvi. Protams, varu lepoties ar savām grāmatām. Un mans lepnums ir arī mana meita.
– Kurā dzīves posmā gribētos atgriezties, ja būtu šāda iespēja?
– Man nav jāgrib atgriezties, jo daru to gandrīz vai katru dienu. Tieši mākslas vēsture sagādā man šādu iespēju! Taču ir divas desmitgades, kuras gribu izcelt savā mūžā. Sešdesmitos gadus, kad kā pamatskolniekam brīnums bija visa pasaule. Un astoņdesmitos, kad mēs visi izbaudījām vienas ēras sabrukuma laiku, pat stāvot rindā pēc nozilējušām vistām, un kad parādījās jaunas domāšanas asni, nojautas un intuitīvi ieraudzīti agrāk par neticamiem izsapņotie mērķi, tas laiks, kurā piedalījāmies, kļuva neaizmirstams.
– Ko šodien teiktu astoņpadsmitgadīgajam Ojāram?
– Cik pasaule ir liela, un cik daudz tajā ir ko redzēt, darīt un piedzīvot!
– Vai mezglus dzīvē vairāk patīk atsiet vai sasiet?
– Dzīve man arvien likusi mezglus atsiet vai atpiņķerēt, un tas bijis cilvēciski, organizatoriski vai projektu veidā. Tie mezgli, kurus man piedāvā vai lūdz siet vaļā, bijuši grūti arī man pašam. Sabiedrība iedalās cilvēkos, kuri izvēlas darīt vieglus un populārus darbus ,un cilvēkos, kuriem atliek pārējie darbi. Bet vecāki mācīja mani neatsacīties no pienākuma. Šis jēdziens viņu paaudzē eksistēja kā nerakstīts likums. Man pienākuma apziņa ir dzinējspēks, tāpēc ar mezgliem cenšos tikt galā
– Vēlējums sev dzimšanas dienā?
– Būt pēc iespējas ilgāk garīgi un fiziski aktīvam!
