Rīga -2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mums šis objekts ir jānotur!
Ainārs Rozenbergs, bijušais bobslejists
Mēs bijām jauni un karstgalvīgi, varētu teikt – jūra līdz ceļiem, un gatavi sisties līdz pēdējam vīram, ja būtu radusies tāda situācija. No sportistiem junioriem vienā dienā pārtapām par valdības mājas sargiem ar paštaisītiem stekiem rokās. Bailes un nedrošība par nākotni mijās ar patriotismu, vienotību un vēlmi aizsargāt savu valsti.
Mums šis objekts ir jānotur!
1989.gadā kļuvu par PSRS junioru čempionu bobslejā un 1991.gadā gatavojos doties uz junioru Pasaules čempionātu, bet tā vietā kopā ar lielo komandu un saviem komandas biedriem nonācu Ministru kabineta (tolaik – Ministru padomes) ēkā, kur jau organizējās barikādes un pulcējas cilvēki, lai aizsargātu Latvijai svarīgus objektus.
Citi lasa
Kā jau stāstījuši mani laikabiedri – valdības mājā nonācām, jo tur apsardzes dienestā strādāja mūsu bijušais sportists bobslejists Miervaldis Vītols. Latvijas valstij lojālie drošības spēki tikai pamazām veidojās un, protams, lielākoties darbinieki tajā tika meklēti paziņu lokā, tostarp uzrunājot bijušos sportistus. Tādēļ mūsu pievienošanās valdības ēkas apsargiem bija past pašsaprotama – mēs tikām uztverti par savējiem. Miervaldis mūs pazina, zināja, ko spējam, kā rīkojamies spriedzes situācijās, kā mākam ievērot disciplīnu un cīnīties par mērķi.
Es tajā laikā dzīvoju Kuldīgā, vēl vairāki junioru komandas puiši – Ventspilī. Uz mājām aizbraukt praktiski nebija iespējams, tādēļ būtībā vairākas nedēļas mēs dzīvojām tieši Ministru kabineta ēkā. Ēkas 4.stāvā, bibliotēkā mums pat atnesa televizoru, kurš darbojās nepārtraukti, jābrīnās, ka izturēja.
Mums bija svarīgi zināt, kas notiek Latvijā, pasaulē, kāds ir noskaņojums un kam, iespējams, gatavoties.
Laiku pa laikam izgājām arī ārā – aprunāties ar citiem barikāžu sargiem, paklausīties koncertus Esplanādē vai aiziet līdz netālu esošajai skolai, kur mums atļāva izmantot dušas un arī pamētāt bumbu, lai uzturētu fizisko formu.
Tai vakarā, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī, mēs visi atradāmies savās kaujas pozīcijās – bijām sadalījuši, kurš kurā telpā ēkas 1.stāvā atradīsies un turēs aizsardzības līniju, ja naidīgie spēki bruks iekšā.
Dzirdējām šāvienus, mašīnu troksni…… asinis vārījās – gribējām iet palīgā!
Taču valdības apsardzes dienests mūs, karstgalvjus, nomierināja un uzsvēra – mūsu uzdevums ir noturēt šo objektu! Ja uzbrukums no Raiņa bulvāra pārvirzīsies uz valdības ēkas pusi – mums ir jābūt šeit un jādara viss, lai uzbrucēji iekšā neienāktu!
Skaidrs, ka pretī lodēm mēs neko likt nevarējām kā vien savu cīņassparu. Turklāt, barikāžu aizstāvjiem nebija šaujamieroču, tikai paštaisīti tuvcīņas ieroči (mums, piemēram, no kabeļiem taisīti smagi steki!). Neviens nezina, kā būtu beidzies, ja arī pret valdības māju tiktu vērsta apšaude.
Viens par visiem, visi par vienu – tā es varētu raksturot tā laika noskaņojumu. Vienalga – bobsleja komandā vai barikādēs! Tāda vienotība, kā valdība barikāžu laikā… domāju, ja krievi būtu nākuši mums virsū, viņiem nemaz nebūtu bijis tik vienkārši tikt ar mums galā!
Barikādes parādīja tālāko ceļu dzīvē
Nevienā brīdī neesmu nožēlojis to, ka metu pie malas sportošanu un devos uz barikādēm! Jā, man bija iespēja cīnīties tālāk un no junioriem izaugt arī līdz lielajai komandai, taču pēc barikādēm es un vēl vairāki sportisti saņēmām uzaicinājumu jau oficiāli pievienoties valdības apsardzes dienestam. Man šis piedāvājums šķita ļoti vilinošs un drīz vien es no sportista kļuvu par valdības apsargu.
Tas bija ļoti interesants un aizraujošs darbs. Latvija bija jauna valsts, pie mūsu vadītājiem vizītēs brauca daudzu citu valstu augstas amatpersonas – redzēt viņus klātienē, veidot sistēmu, kā mēs šādus viesus sagaidām, kā pavadām, mācīties no citu valstu pieredzes – tas viss bija nenovērtējama pieredze! Tiesa, pēc pieciem gadiem tīri sadzīvisku iemeslu dēļ es pieņēmu lēmumu turpināt darbu privātā apsardzes uzņēmumā, bet atkārtošos – valdības apsardzes dienestā pavadītais laiks bija nenovērtējama pieredze!
Atskatoties uz to laiku – uz barikādēm, droši varu teikt – lai arī esam 30 gadus vecāki, vairs ne tik sprauni un spēcīgi, ja šodien būtu vajadzība – mēs visi plecu pie pleca būtu gatavi atkal doties aizstāvēt Latviju. Mēs būtu gatavi iet un turēt frontes līniju.
