• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Laikmeta raksturotājs Juvāls Noass Harari

    Vēsture
    Māris Kūlis
    5. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia
    Juvāla Noasa Harari panākumi vedina uzdot lērumu jautājumu. Vispirms, kāpēc grāmatas par vēsturi kļūst par dižpārdokļiem laikā, kad visi it kā esot apsēsti ar šodienas mirkļa priekiem un grāmatu vietā skatoties Instagram bildītes vai TikTok video?

    Lai gan Harari darbā Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture bildīšu ir maz, viņa pirmais bestsellers ir pārdots 16 miljonos eksemplāru un tulkots 60 valodās. Arī nākamās viņa grāmatasHomo Deus: rītdienas īsā vēsture un 21 lekcija 21. gadsimtam – ir dižpārdokļi. Latviešu valodā iztulkotas nu jau ir visas trīs.

    Harari tiek aicināts uzstāties Davosas forumā, viņa grāmatas iesaka Baraks Obama un Bils Geitss. Tā vien šķiet, ka Harari pasaka kaut ko revolucionāru, pārsteidzoši attapīgu un dziļu. Tomēr tā gluži nav. Harari panākumu atslēga slēpjas kur citur.

    Harari ir ebreju izcelsmes vēsturnieks Jeruzalemes Ebreju universitātē, atklāts homoseksuālis un publiskais intelektuālis ar labām manierēm. Harari pavisam noteikti ir kompetents vēsturnieks, publicējis pētījumus par viduslaiku bruņniecību un kara vešanu. Tomēr viņš nav nozares celmlauzis. Arī viņa grāmata Sapiensi nav revolucionārs pētījums, kas atklātu līdz šim nezināmus faktus vai atziņas. Tā ir grāmata par cilvēces vēsturi, kurā izstāstīts tas, ko vismaz teorētiski vajadzētu zināt katram vēstures maģistram. Turklāt to atzīst arī Harari pats.

    Tomēr tieši te ir jau pirmais atslēgas pagrieziens Harari mīklā, proti, lai iegūtu slavu, nemaz nevajag būt oriģinālam, jo patiešām oriģinālie ir tik kaitinoši, ka tādus gandrīz vai prasās ievietot ārstniecības iestādēs.

    Spožas slavas pamatā drīzāk ir spēja pirmajam iepeldēt laikmeta tendences vilnī.

    Te ir runa par spēju, ko senie grieķi dēvēja par kopsajūtu, proti, prasmi publikai pateikt to, ko tā vēlas dzirdēt, bet pati nemāk pateikt. Labs politiķis zina ne tikai, ko runā, bet arī, ar ko runā. Lai ko sacītu par Donaldu Trampu, tieši viņš labāk nekā daudzi citi mācēja uztvert sava laika un sabiedrības noskaņu un uz tās uzpeldēt līdz prezidenta amatam, kamēr citiem tas nepadodas.

    Harari grāmatu milzu popularitāti varētu skaidrot ar izklāsta stilu, kas nenoliedzami ir ļoti raits, vienkāršs, viegli lasāms un saprotams, taču pasaulē ir vesela gūzma vienkāršu grāmatu, kuras nekļūst populāras. Harari grāmatās iezīmējas arī pašpalīdzības žanrs, piemēram, izstāstot agrārās revolūciju gaitu, viņš parunā arī par pārstrādāšanos.

    Reklāmas vēsta, ka viņa grāmatas palīdzēšot saprast, kuri ir paši svarīgākie jautājumi, uz ko cilvēcei vajadzētu rast atbildes, kur virzās vēsture un ko mēs varam vai nevaram darīt.

    Nevar noliegt, ka Harari ir asredzīgs, erudīts un ļoti labs stāstnieks, kura izteiksmes veids var gan ilgi noturēt uzmanību, gan likt sajusties labi, jo Harari atturas no liekas sarežģīšanas, lai uz citu rēķina neiztaisītos pārgudrs.

    Daudz pelnītu pārmetumu izskanējuši par to, ka Harari sniegtais vēstures izklāsts ir diezgan iedzeltens un tendenciozs. Nav tādas nodaļas, kurā nevarētu celt iebildumus par pārsteidzīgiem secinājumiem. No otras puses, neba nu viņš pirmais vai pēdējais, kas tā dara, turklāt kļūdas lielākoties nav milzīgas – nu un tad, piemēram, ka Vallenšteins bija tikai viens no Svētās Romas impērijas komandieriem līdzās fon Tillī, nevis vienīgais.

    Un te parādās nākamais mīklas atminējums – stāstu dara pievilcīgu ne tikai stils vai fakti, bet arī tā laikmetīgums. Filozofa Hēgeļa vārdiem, Minervas pūce izlido mijkrēslī jeb, izsakoties mūsdienīgāk, par laikmetu var spriest, kad tas ir pagājis. Domājams, ka tā zelta stīga, ko uzgāja Harari, ir sava laika izjūta. Taču runa nav par banālu konjunktūru.

    Harari izcilība ir nevis atsevišķu tematu izklāstā, pat ne to izklāsta veidā, bet gan tematu salikumā, tos parādot laikmeta prasībām atbilstošā gaismā.

    Lai to paveiktu, Harari savās grāmatās stāstu par cilvēces pagātni (Sapiensi), tagadni (Homo Deus) un nākotni (21 lekcija) triepj ar ļoti platu otu un dikti steidzīgiem vēzieniem. Tāpēc nejutīšos noziedzies, ja šo otu aizņemšos, lai rakstītu par pašu Harari. Viņa panākumu atslēgu var atrast, ja izstaigā mūsu laikmeta karti.

    Bioloģiskais redukcionisms

    Harari vēstures izklāsts, lai gan ne atklāti, iekļaujas tendencē, kas lielā mērā raksturo 21. gadsimta gan populāro un akadēmisko zinātni, gan rīcības priekšrakstus no valsts pārvaldes un uzņēmējdarbības līdz reklāmai un kultūras nozarei, un šī tendence ir bioloģiskais redukcionisms, kas nereti paslēpies aiz apzīmējuma zinātniskums, bet nopelts kā scientisms. Citiem vārdiem, lietas notiek tā vai šā, jo tāda ir mūsu bioloģija – mūsu rīcība izriet nevis no prāta lēmumiem, bet gan to nosaka gēni un hormoni. Mēs ēdam, mīlam un karojam, jo to paredz mūsu ķermenis. Un viss. Pārējais ir tikai virsbūve, atblāzma.

    Tomēr redukcionisms nebūt nav jauna ideja. Markss teica, ka visa pamatā ir ražošanas ekonomiskās attiecības. Freids runāja par bezapzinātajām dziņām kā rīcības patiesajām ierosmēm. Nenoliedzami, bioloģiskais redukcionisms ir leģitīms skaidrojuma veids, kas tāpat kā citi sniedz derīgas atziņas, tomēr tas nav vienīgais iespējamais. Pretstatā bioloģiskam cilvēkam var nolikt, piemēram, cilvēku kā simbolu dzīvnieku (Ernsta Kasīrera pieeja).

    Ja jautātu bioloģiskā redukcionisma piekritējam, kāpēc es lasu žurnālu KLUBS, tad atbilde būtu nevis tāda, ka mani saista interesanti raksti un glītas bildes, bet gan, ka mani vada ģenētiska nolemtība un brīvā griba ir tikai ilūzija.

    Cilvēka ķermenis ir molekulu kaudze, prāts ir tikai neironu tīkls. Jā, sarežģīts, bet tikai tīkls, kura izpētei vajag stipri daudz laika, tomēr tas principā ir iespējams. Kāpēc tu mīli savu sievu? Vai tāpēc, ka viņa ir skaista, gudra un visādi citādi lieliska? Nē, tu viņu mīli, jo savu darbiņu dara noradrenalīns, dopamīns un serotonīns. Harari pamatoti aizrāda, ka zinātnieki, kuri pēta cilvēka organismu, tajā dvēseli nav atraduši, bet «cilvēka uzvedību drīzāk nosaka hormoni, gēni un sinapses nekā brīvā griba», un jautā: «Cik ilgi noturēsies brūkošā siena, ar kuru esam bioloģiju norobežojuši no likumiem un politiskajām zinātnēm?»

    Ideja, ka visu var reducēt uz materiāliem faktiem, ko pārtulko digitālos datos, ir mūsu laikmeta tendence, kuras spilgtākais piemērs ir Harari iemīļotais temats par mākslīgo intelektu. Šāda prāta forma principā ir iedomājama tikai tad, ja pirms tam pieņem filozofiski teorētisku uzskatu, ka domāšanu var izteikt datos. To ļoti labi apzinās arī pats Harari, kad runā par «datismu», proti, mūsu laikiem tik raksturīgo, teju reliģiozo ticību datoru sakrātiem un apstrādātiem datiem. Big data atrisināšot visu.

    Harari pat raksta, ka ikviena sociālā struktūra ir sava veida datu plūsma, skaitļošanas kopums jeb, citiem vārdiem, cilvēces vēsture ir viena liela Excel tabula.

    Lūk, un tā ir ne pārsteidzoša, ne ļoti oriģināla, taču trāpīga sava laika diagnoze.

    Dekonstrukcija

    Harari ir viens no retajiem, kas spēj savā izklāstā bez minstināšanās pārpeldēt no bioloģiskuma uz cilvēka simbolu pasauli. Redukcionisms mīt zem Harari stāsta motora pārsega, bet uz skatuves ir stāsts par stāstiem, un tā vien šķiet, ka ar šo tematu Harari ir aizrāvis visvairāk. Piemēram, aprakstot naudu, viņš pastāsta, ka tā nav reāla, ka nauda ir tikai stāsts, mīts, leģenda, par ko vienojušies cilvēki.

    Naudas segums ir nevis reālās lietas, bet cilvēku savstarpējā vienošanās un uzticība.

    Savukārt piemērā par Peugeot leģendu viņš parāda, kā cilvēki izdomāja atsvabināties no miesas un asinīm un radīja juridiskas «fantāzijas», kuras tomēr spēja pārliecinoši funkcionēt. Harari ieskatā, un te viņam var tikai piekrist, cilvēku dižākais sasniegums ir spēja izdomāt stāstus un leģendas, kurām notic nevis simti vai tūkstoši, bet miljoniem un miljardiem līdzcilvēku. Tādi stāsti ir, piemēram, ne tikai nauda, bet arī reliģijas, valstis, ideoloģijas, politiskās nostājas, likumi, vērtības. Proti, cilvēku kultūras darinājumi ir… cilvēku darinājumi.

    Taču arī te var samulst, jo atziņa, ka homo sapiens vēsturi veido dažādi mīti, stāsti, leģendas jeb, izsakoties gudrāk, sociālās konstrukcijas vai teorētiskās fikcijas – arī tā nav jauna ideja. To, ka valstu, nāciju, reliģiju, visdažādāko vērtību tapšana ir notikumi vēstures gaitā, nevis mūžības doti, jau pirms divsimt gadiem stāstīja rīdzinieks Herders, pirms trīssimt gadiem – neapolietis Viko, pat pirms sešsimt gadiem to apzinājās renesanses humānisti. Tomēr, kad Harari uzstājas Talks at Google pasākumā, auditorija aizgrābti klausās. Acīmredzot Google inženieri kaut ko saprot no datoriem, bet ar cilvēkzinātnēm viņiem klājas švakāk. Un te nedrīkst neuzslavēt Harari spēju sarežģītas tēmas izstāstīt ārkārtīgi vienkārši.

    Tomēr interesantāks ir cits aspekts, ko jau atkal Harari ir uztvēris labāk par citiem. Filozofijā postmodernisms un dekonstrukcija bija pagājušā gadsimta otrās puses aktualitātes, taču sabiedrisko atpazīstamību tās ir ieguvušas tikai tagad. Kad Harari norāda, ka viss ir mīti, ka kultūras, reliģijas, civilizācijas ir tikai cilvēku «fantāzijas», kad viņš raksta, ka «šo mākslīgi iepotēto instinktu tīklu sauc par kultūru», viņš kā uz skatuves izdejo postmodernisma prieka deju.

    Postmodernisma un poststrukturālisma iedvesmoto politikas virzienu raksturo šobrīd tik aktuālā atmaskošanas tendence, parādot, ka it viss ir tikai sociālās konstrukcijas – no dzimtām līdz valstīm. Ja jau kultūra esot «inficēšanās ar prāta parazītu», kas to vien grib, kā izsūkt savu pārnēsātāju, tad mītu atmaskošana ir tikai pirmais solis, jo atziņa, ka cilvēks kultūru ir «izfantazējis» (Harari labprāt lieto tieši šo jēdzienu, nevis, piemēram, «radījis»), prasa spert arī nākamo soli, proti, mosties no sapņiem un pievērsties realitātei.

    Lūk, te aplis ir noiets un atgriežamies pie vienīgā pārpalikuma, pie bioloģiskās realitātes, bet tas, ka arī šī realitāte ir fantāzija, jau ir cits stāsts. Kad sparīgs dekonstruktors – cinisks laikmetīgais domātājs – lasa Harari tekstus, tam paveras reibinoši masku krājumi, kurus nu visus jāsteidz nomest. Šī ir vēl viena laikmeta tendence, taču Harari izpildījumā, savienojot redukcionismu un atmaskošanu, izcili trāpīgi iemiesota.

    Nihilisms

    Mēs ar Harari varētu būt vienisprātis, kad KLUBA 2019. gada februāra numurā rakstīju par vājumu kā vērtību, jo Harari grāmatā Sapiensi, iztirzājot impēriju tapšanu, konstatē: «Mums tagad patīk citi stāsti: par to, kā uzvar vājais.» Arī šis ir viens no Rietumu kultūras pašiem svarīgākajiem tematiem, ko pirms 150 gadiem iezīmēja jau Frīdrihs Nīče.

    Varu tikai piekrist, ka tagad modē ir vājais, bet stiprais tiek uzskatīts par draudu. Te nav vieta rakstīt, vai šādam pieņēmumam ir pamats vai nav, tomēr skaidrs ir tas, ka veco vērtību pārvērtēšana ir kļuvusi par vienu no šābrīža kultūras vadmotīviem. Tas ir nihilisms ne tikai pret simbolu cilvēku, vietā liekot gēnus un gaļu, bet arī pret ierasto tradīciju, tajā saskatot tikai un vienīgi draudus, postu un vainu. Vienu un to pašu stāstu var izstāstīt dažādi, un tieši tāpēc Harari izvēle (un atsaucība uz šo izvēli) pasaka tik daudz. Viņš nepaguris raksta, ka tieši cilvēki, sapiensi, ir vainojami pie teju visām likstām. Cilvēki esot ļauni, neiecietīgi, bīstami, slepkavnieciski. Tie ir iznīdējuši gan senatnes dabas dažādību, gan citas cilvēku ģints sugas.

    Taču te var nolasīt mājienu, vēsturisku paralēli, kas lieliski saskan ar mūsdienu noskaņu: dabiskajiem un labajiem ļaudīm pretī stāv baltie, pārgudrie pusmūža vīrieši, kuri acīmredzot jau no senākās senatnes veic savus ļaunos darbus. Kā raksta Harari, tieši akmens laikmeta sapiensi ir viennozīmīgi vainīgi pie radikālām pārmaiņām ekosistēmā: «Pirmais sapiensu koloniālās ekspansijas vilnis kļuva par visbriesmīgāko – un visstraujāko – katastrofu Zemes dzīvnieku pasaules vēsturē.» Te svarīgi ievērot, ka visus šos apvainojumus pavisam viegli varētu izteikt arī citiem, ne tik uzbrūkošiem vārdiem, piemēram, ka notika ekosistēmas pārmaiņas, ka mainījās līdzsvars u. tml. Tomēr Harari izvēlējās tādus vārdus, kādus izvēlējās, un viņa lasītājiem tie, kā redzam, ir patikuši.

    Visvarenie

    Vainas tematā tomēr ir vēl kāds cits, slēptāks, bet vienlaikus tikpat aktuāls skaidrojums – savas nozīmības izcelšana. Pasakot, ka klimata, floras un faunas pārmaiņas ir tikai un vienīgi cilvēka nedarbs, vienlaikus cilvēks tiek iecelts visas dabas tronī un padarīts par pašu varenāko darboni uz zemes virsas.

    Vājais nemaz nevarētu neko paveikt, vājais nespētu izpostīt dabu, bet spēcīgais prot graut un postīt.

    Varas un nāves dziņas, protams, ir postošas, bet tās ir arī vilinošas. Tāpēc nebūt nepārsteidz, ka šis temats ir tik dzīvotspējīgs un tā izpausme ir maskēta. Savas vainas atzīšana dod slepenu varu pār citiem, jo atņem tiem patstāvību. Tieši tāpēc dažkārt paši lielākie rasisma apkarotāji īstenībā ir vislielākie rasisti. Sacīt, ka pie visām melnā kontinenta nelaimēm ir vainīgi tikai un vienīgi baltie cilvēki, nozīmē pateikt, pateikt, ka melnajiem nepiemīt itin nekāda gribas autonomija par saviem lēmumiem. Tādējādi cilvēks tiek padarīts par tādu kā robotu, marioneti, kas pati nespēj paveikt neko, jo viss ir atkarīgs no kāda sveša spēka labvēlības vai ļaunprātības.

    Viena no pazīstamākajām Harari tēzēm, kas lieliski piegulst vainas un varas stāstam, ir spriedums sapiensiem, ka tie ir vainojami pie pirmā genocīda cilvēces vēsturē, kad tie iznīcināja savus sugas brāļus – neandertāliešus. Tas ir ļoti straujš secinājums, un izvēlētie vārdi ir tendenciozi, tomēr tie ir atraduši dzirdīgas balsis, kuras labprāt dzird vēl vienu senu un aktuālu tematu – ideju par cildeno mežoni.

    Jau apgaismības laikmetā Žans Žaks Ruso, iebilstot pret racionālisma un universālisma diktātu, sapņoja par primitīvo cilvēku, kas ir tīrs, nevainīgs, naivs, dabiski labsirdīgs un cēls, un kopš tā laika cildenā mežoņa temats ir pamatīgi iesakņojies Rietumu kultūrā. Harari agrāro revolūciju (zemkopības un lopkopības sākotni aptuveni 10 tūkst. gadu p. m. ē.) nodēvē par pašu lielāko krāpšanu vēsturē, tam pretī statot mednieku-vācēju kopienas, kuras esot dzīvojušas krietni labāk, veselīgāk, brīvāk. Harari, visticamāk, to ļoti labi saprot, tomēr viņš ir izvēlējies uzturēt «fantāziju» par vecajiem, labajiem laikiem. Latvieši mēdz pieminēt ulmaņlaikus un pirmsenčus, džihādisti piesauc pirmo kalīfu laikus, bet Harari zelta laikus saskata aizvēsturē.

    Cildenā mežoņa temats nebūt nav nevainīgs, jo tas ir pamatā daudziem mūsdienu politiskajiem lēmumiem. Kad Dž. Bušs devās apdāvināt irākiešus ar brīvību un demokrātiju, viņš tajos saskatīja tādu dabisko cildenumu, kas ietvēra «dabisku» tieksmi uz amerikāniskajām vērtībām un ko tikai pagaidām iegrožoja Huseina spaidi.

    Kad vajadzīgs, katra ideoloģija pamāca, ka sliktā kultūra ir nomākusi cilvēka labo kodolu, kas vai nu jāglābj vai arī, ja nekas nav glābjams, jāiznīcina.

    Postnacionālisma situācijā, kas lielā mērā raksturo Rietumu politisko ainavu, cildenā mežoņa pamatvērtības ir brīvība no kultūras spaidiem. Harari to ir perfekti uztvēris.

    Pagājības un nākotnes grāmata

    Harari, atbrīvojies no vēsturnieka ampluā, raksta arī par nākotni. Jau Sapiensos un vēlāk jo īpaši Homo Deus viņš runā par posthumānisma un transhumānisma nākotni, to sastatot ar mākslīgā intelekta tematu. Mākslīgā intelekta izstrādātāju pūliņi atdarināt «dvēselisko cilvēku» ir bioloģiskā redukcionisma, datisma un matematizācijas tendences viskrāšņākā izpausme, kuras pamatā ir principiāls pieņēmums, ka cilvēka «dvēseles dzīve» ir izmērāma un tālāk jau atdarināma, turklāt sekmes ir tikai laika jautājums, ko pagaidām ierobežo nepietiekamas skaitļošanas spējas.

    Jaunāko tehnoloģiju piesaukšana un interesantas prognozes, protams, Harari veikumu padara spilgtāku un pievilcīgāku datornūģu aprindās, taču tas vien nebūtu pietiekams Harari slavas izskaidrojums. Te jāņem vērā cits apsvērums, pats svarīgākais, kas saliek vienkopus visus iepriekšējos. Harari galvenā grāmata ir viņa pirmā (Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture), un tās žanrs ir ļoti specifisks – tā saucamā «lielā vēsture», proti, mēģinājums uzrakstīt uzreiz par visu, pilnīgi visu. Tādējādi nākotnes tehnoloģiju piesaukšana ir ne tikai pafantazēšana par gadžetiem, bet arī ētisks uzsaukums visai cilvēcei. Acīmredzot tieši tāpēc Harari pēdējā laikā ir sācis sevi dēvēt par filosofu vizionāra nozīmē, nevis tikai vēsturnieku. Diezin vai Harari var saukt par konjunktūras cilvēku, jo tādam ir raksturīga bezprincipialitāte, taču Harari tāda nepiemīt. Tomēr viņam ir izdevies vienā grāmatā apvienot visu, ko prasa šā laikmeta sabiedriskā noskaņa.

    Harari pamatdarbs Sapiensi ir ikvienam pieejamu vēstures ziņu kompilācija, taču grāmatas sāls ir uzsvaru izvietojumā. Katrs laikmets vēsturi pārraksta no jauna atbilstoši jaunām vajadzībām.

    Tieši tāpēc Harari tendenciozitāte ir nevis defekts, bet gan viņa stāsta lielākais spēks. Tā ir nevis viltošana, bet gan akcentu salikšana.

    To ir darījuši visi politiskie režīmi, taču paši nozīmīgākie lielās vēstures žanra piemēri ir reliģiskie teksti – kristiešu Bībele, indiešu Vēdas, musulmaņu Korāns, budistu Tipitaka u.c.. Tie visi sniedz skaidrojumu par visu – par pasaules rašanos, par cilvēces izcelsmi, par labo un ļauno, par īsto un neīsto, tie pamāca, kā būt laimīgam un kāda būs nākotne. Tas nenozīmē, ka Harari būtu iztaisījies par jauno pravieti, tomēr tieši viņam pagaidām labāk nekā citiem ir izdevies uzrakstīt sava laikmeta pārstrādāto vēsturi. Tā ne tikai paskaidro, kā mēs visi esam radušies, ne tikai atklāj, kā tapuši mūsu priekšstati par sevi, bet arī pamāca, kā būt.

    Katram laikmetam piemīt sava savdabība, savas intereses, vērtības. Romantiķi 19. gadsimtā priekšplānā izcēla jūtas; pirms tam apgaismības laikmetā 18. gadsimtā visi runāja par racionālo prātu. Apvienojot sava laikmeta iezīmes – bioloģisko redukcionismu, atziņu par fantāzijām un iespēju tās dekonstruēt, slēptas pārākuma izjūtas barotu vainas kultu un utopiju par tehnonākotni –, Harari ir precīzi trāpījis sava laikmeta mērķos. Vēsture kā vēsture paliek tā pati, bet – un te var tikai piekrist Harari – mēs vienmēr izdomājam jaunas fantāzijas, turklāt, kādas vien iepatīkas.

    Kad lasītājs lasa Sapiensus, tas lasa tādu vēsturi, kādai tai šobrīd vajadzētu būt. Lai cik skandalozi tas skanētu, vēstures rakstīšana ir kolektīvs un nepārtraukts pārrakstīšanas darbs. Mēs kopīgiem spēkiem, paši to neapzinoties, peldam pa tendenču upēm un tām atbilstoši piemeklējam stāstus no vēstures neizsmeļamajiem krājumiem. Arī Harari stāsts ir fantāzija, bet tas, kādas fantāzijas mums patīk un kādu fantāziju grāmatas mēs pērkam, pastāsta, kāds ir mūsu laiks.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+