• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Kurpju dievs – Manolo Blaniks

    Leģendas
    Agnese Kleina
    10. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Manolo Blaniks
    Foto: Shutterstock
    Manolo Blaniks
    Viņš rada īpašas kurpes īpašām sievietēm. Sievietēm, kam lelle Bārbija šķiet pārāk salda un cakaina, bet Ferrari – pārāk nesievišķīgs. Viņš neapvainosies, ja jums kājās būs cita dizainera augstās domas lidojums. Tikai, dieva dēļ, gādājiet, lai tās nav platformenes! «Tās redzot, man vienkārši gribas vemt,» pārgrieztām acīm saka leģendārais Manolo Blaniks. Viņa mūža mīlestība ir stiletto – kurpes ar superaugstu un hipersmailu papēdi.

    Trūkst tikai vienradža

    «Es tās nemūžam nevarēšu pārdot Londonā,» nopūšas 78 gadus vecais Manolo, tēvišķi auklējot rokās zīda spicpurnu kurpi ar aukliņām un šinšillas «apkaklīti». Kurpe ir tik pūkaina un mīlīga, ka roka pati tā vien sniedzas to paglāstīt. Vai aplikt tai siksniņu un doties pastaigā. «Jūs jau zināt. Briti. Dzīvnieku tiesības. Nekādu lapsu medību. Nekādas putnu šaušanas. Trakums!»

    Sirmais vīrs ar nevainojami saglaustajiem matiem un pēc pasūtījuma šūdināto divrindu pogu uzvalku sapīkst, tad savelk seju aizvainotā grimasē. «Viņi nepērk šīs kurpes, bet ēd trušus un citus nabadziņus,» viņš izmet un tūlīt pat ieķiķinās par šādām blēņām. Pēdējos 30 gadus – gandrīz pusi dzīves – Manolo veltījis tam, lai radītu kurpes. Tādas, kas, šķiet, nupat izkāpušas no pasakas. Spoži akmentiņi, ķēdītes, lentītes, zīds, brokāts, pērlītes, izšuvumi, bumbulīši (Manolo ir īsts bumbulīšu frīks – tik bieži viņš tos izmanto!), mežģīnes, kažokāda, krokodilāda, strausāda – nu, saki viens cilvēks, trūkst tikai vienradža astru!

    Kā jau kurpju dievs, kas nolaidies uz zemes, viņš tās rada pēc sava ģīmja un līdzības, jo arī pats līdzinās eksotiskam paradīzes putnam. 

    Manolo ir nevaldāms. Manolo runā izsaukuma zīmēs. Jautāts par sūdzībām, ka viņa radītās kurpes ir tīrākā kāju inkvizīcija, Manolo attrauc: «Es neko tādu neesmu dzirdējis. Sievietes man saka, ka mīlot manas kurpes. Dažas pat dodas ar tām gulēt.» Bet vai kājai tik smalka kurpe nav gluži kā korsete? «Jā, ir,» viņš nopietni atbild, «bet tā ir korsete, ko sievietes dievina.» Un viņš turpina būt pats. Ar žurnālistu tik mīlētajiem oooooh, eeehhhh un blā blā blā. Un tik daudznozīmīgajiem uff, kas aizspurdz gaisā tai virzienā, kur Manolo redzeslokā nokļuvis kas viņam netīkams. Tas, starp citu, notiek visai bieži – daži apgalvo, ka, klausoties senjorā Blanikā, sajūties mazs un pelēks kā pažobeles bezdelīga iepretim, khm, pāvam.

    Rokoko laika cienīgi žesti, izmeklētas manieres, reti sastopama elegance – lūk, vecās skolas augstās modes dizainers, kurš pats zīmē savu kurpju skices un pats arī konstruē paraugu ikvienai smailpapēžu kurpītei, kurai būs tas gods nest sava radītāja vārdu. Jo angļu valodā Manolo Blanika kurpes dēvē vienkārši par the manolos.

    Strādājot vienatnē, viņš no koka iztēš kurpes liesti, izveido papēdi (Blanika mūža sapnis ir radīt kurpes pavisam bez papēža, kas tomēr turētu kāju uz paaugstinājuma gluži kā klasiskas augstpapēžu laiviņas), tad pārrauga tās nodošanu ražošanā un pat rada skices jaunā dizaina reklāmas kampaņām. Un to visu – bez jebkādas izglītības kurpnieka arodā. «Man to nevajag,» 1970. gadā puspajokam izmeta Blaniks, «jo man ir pasaulē vislabākā gaume.»

    Kļūšanu par kurpju dizaineru Blaniks bez jebkādas koķetēšanas sauc par dzīves nejaušību.

    Bet tā nu gan ir viena sasodīti veiksmīga nejaušība! Tās rezultātā Blanikam mājās Anglijā ir ap 10 tūkstošiem paša radītu «stulbo kurpju», kā viņš tās mīļi sauc, un viņu mīl sievietes visā pasaulē. Tai skaitā modeles Keita Mosa, Naomi Kembela un daudzbērnu māmiņa Viktorija Bekhema.

    Kurpītes papīra ķirzakām

    Visvarenais Radītājs vienu no saviem talantīgākajiem kurpju meistariem uz zemi nosūtīja 1942. gadā. Dzimis čeha un spānietes savienībā, bērnību mazais Manolo pavada Santa Krusā de la Palmā, Kanāriju salās, kur viņa vecākiem pieder banānu plantācija. Manolo ar jaunāko māsu Evandželīnu neiet skolā, jo tiek mācīti turpat mājās.

    «Mūsu īpašumam nebija neviena kaimiņa, izņemot mūsu vectēva māju,» viņš atminas. «Tikai banāni, jūra un mēs… gandrīz vai paradīze.» Ģimene bieži dodas uz Parīzi un Madridi, kur vecāki piesaka audienci pie saviem iecienītākajiem drēbniekiem, piemēram, Cristobal Balenciaga.

    Dažreiz Manolo māte ļaujas improvizācijai un lūdz vietējam Kanāriju salu kurpniekam ierādīt, kā no lentītēm un mežģīnēm pagatavot tradicionālās katalāņu sandales ar pītu džutas zoli. Pieaudzis viņš teiks, ka interesi par kurpēm mantojis ģenētiski vai, sliktākā gadījumā, uzsūcis caur pirkstiem, kad mamma atļāva aptaustīt savu vēl nepabeigto darinājumu. Manolo māte arī abonē ASV izdotos Vogue un Glamour, kuri līdz viņu pastkastītei Kanāriju salās gan atceļo tikai vairākus mēnešus pēc iznākšanas.

    Ar māsas Evandželīnas kompāniju Manolo nepietiek – viņš jūtas vientuļš, tādēļ izgudro dažādas rotaļas. «Es mēdzu tvarstīt ķirzakas, tādas – ar brīnišķīgu zilas krāsas veidojumu ap kaklu,» atceras Manolo, «un no sudraba papīra tām šuvu mazītiņas kleitiņas, kurpītes un bantītes.» 

    Kad Manolo paaugās, māte nolēma, ka dēlam jākļūst par ārstu.

    Paklausīgais dēls uzsāk medicīnas studijas, taču anatomikumā noģībst, pirms vēl ir uzsākta līķa sekcija.

    Viņaprāt, pie visa vainīgs bijis ētera aromāts. «Atlika pasniedzējam sākt skaidrot, kas tūlīt notiks, lai es zaudētu samaņu un izstieptos garšļaukus,» Manolo tagad smaida.

    Arī vecāku iecerētā dēla diplomāta karjera beidzas, vēl nesākusies. Lai māte nesadomātu viņu iekārtot vēl kādā augstā skolā, 1965. gadā Manolo laikus  pārceļas uz Parīzi. Tur viņš studē mākslu un iztiek no tā, ko nopelna kā pārdevējs vintage apģērbu bodītē. Pēc pāris gadiem tēvs rosina Manolo doties uz Londonu, lai uzlabotu angļu valodas zināšanas, ko viņš arī dara. Gan ar vienu piebildi – Manolo biežāk ir sastopams Leičesterskvēras kinoteātros, izgaršojot vienu filmu pēc otras, nevis lekcijās. Kino pasaule, starp citu, vēl arvien ir Manolo patvērums un iedvesmas avots – hroniskā bezmiega dēļ viņš caurām naktīm skatās itāliešu kinoklasiku. 

    Londonā Manolo jūtas kā zivs ūdenī un ātri vien nodibina draudzību ar Pablo Pikaso meitu, modes dizaineri Palomu Pikaso un citiem tā laika modes korifejiem. 1971. gadā kopā ar Palomu un citiem draugiem viesojoties Ņujorkā, Manolo tiek iepazīstināts ar Vogue redaktori Diānu Vrīlandi. Diāna ir sajūsmā par Manolo apavu izvēli – viņam kājās ir Anglijas karaļa Edvarda VII laika (1901–1910) kurpes, ko viņš uzgājis Portobello tirgū Londonā.

    Jautāts par nākotnes plāniem, Manolo paziņo, ka vēloties kļūt par scenogrāfu, bet mēdzot šad tad zīmēt kurpju modeļus.

    Tie gan neesot tā vērti, lai tos rādītu, viņš saka, bet Diāna neatlaižas un pārliecina Manolo par pretējo. Ieraudzījusi zīmējumu ar smalku kurpīti uz neiedomājami augsta papēža ar mīlīgiem ķirsīšu rotājumiem un zaļām aukliņām, kas kā efejas vijas ap potīti, Diāna uzstāj, ka viņam «vajadzētu pievērsties šo mazo, smieklīgo lietiņu radīšanai». Manolo klausās un paklausa.

    Iespaidojies no vecās filmās redzētām vīriešu kurpēm, Blaniks rada to versijas pēc savas gaumes, proti, mežonīgi spilgtos toņos, atdodot pārdošanā butikam Zapata Čelsijā, Londonā. Blaniks apmeklē arī fabrikas, kur top viņa kurpes, lai apgūtu ražošanas procesu. Kādā no vizītēm Manolo pēkšņi apjauš, ka vīriešu apavu mode ir visai ierobežota: «Ko gan tu vari iesākt ar kārtīgām angļu kurpēm? Tās nevar uzlabot citādi, kā vien pievienojot kādu modes elementu, bet tas vīriešu garderobē man šķiet lieki.»

    1972. gadā viens no angļu modes titāniem un vēlākais Īva Senlorāna un Toma Forda iedvesmotājs Ozijs Klārks (Ossie Clark) uzaicina Blaniku radīt kurpju dizainu viņa jaunajai kolekcijai. Ekstraordināro kurpju vidū ir arī leģendārais pāris ar ķirsīšiem un efejām, kas izskatās debešķīgi, bet neticami augstā papēža dēļ izrādās nepiemērotas staigāšanai. «Es taču nepadomāju, ka kurpēm vajag papēžus, uz kuriem valkātāja tomēr justos stabili!» Blaniks atzina pāris gadu vēlāk. «Tikko ārā kļuva karstāks, papēži sāka grīļoties – tas bija tāpat kā staigāt pa plūstošajām smiltīm.»

    Tikmēr britu Vogue par Blaniku rakstīja: «Ja jūs pērkat viņa kurpes, nodrošinieties ar labu humora izjūtu.»

    Dēkas ar Manolo papēžiem nav beigušās arī mūsdienās. Kurpes pat iemantojušas palamu «limuzīna apavi», jo, dažuprāt, papēžus, smailus kā zobu bakstāmie, varot valkāt tikai tādā gadījumā, ja nekur neiet kājām. «Man riebjas, ka tā saka,» uz šādiem apvainojumiem atbild pats kurpju autors. «Ko viņi ar to grib teikt – limuzīna kurpes? Tas ir tā, ka cilvēks ir pilnīgs invalīds un vispār nespēj pastaigāt, vai?» Viņaprāt, sievietes augstos papēžos iegūst pavisam citu – juteklisku – gaitu. Bet, senjor Manolo, vai tad augstu papēžu valkāšanas sekas nav deformēta pēda un hroniskas muguras sāpes? «Tas ir absurds nonsenss,» paziņo Blaniks. «Manai mātei ir 95 gadi, un viņa nekad nav varējusi staigāt apavos bez papēža.»

    Var jau būt, ka Blanika atrunas līdzinās ieroču ražotāju loģikai, kuri atgaiņājas no pacifistu pārmetumiem ar atbildi, ka patiesībā viņi iestājas par mieru, bet to var panākt tikai ar ieroču atnestu uzvaru.

    Tomēr fakts paliek fakts – Blanika kurpēm piemīt suģestējošs spēks, kas pat vispraktiskāko sievieti pārvērš elegantā, draiskulīgā koķetē.

    Bet, par ieročiem runājot, ne tik sen britu un amerikāņu bulvāru prese ziņoja, ka Blaniks izņēmis no pēdējās kolekcijas kādu kurpju pāri, jo baidījies, ka tas varētu tikt izmantots nelietīgiem nolūkiem. Minētie papēži, izgatavoti no metāla, bijuši «žiletes asumā» un «šmaugi kā lodīšu pildspalvas serdenis». Un saki vēl, ka angļu leksikā sastopamā metafora killer heels (burtiskā tulkojumā – papēži-slepkavas), ko parasti attiecina uz nesamērīgi augstām kurpēm, ir pagrābta no gaisa! Diemžēl (vai par laimi) tā gan izrādījās preses pīle – kurpes tika izņemtas no pārdošanas, bet tikai tādēļ, ka to papēži atstāja caurumus paklājos. 

    Kurpju Frankenšteins

    Pēc tam, kad Blaniks izlabo kurpju ražošanas tehniskās ķibeles, viņam rodas arvien vairāk piekritēju, tostarp Džeina Birkina un aktrise Šarlote Remplinga. Lai arī Vogue žurnāla redakcija augstu vērtē viņa radītās kurpes, tai viņš vēl arvien ir drīzāk jauns, izglītots un iekārojams vīrietis, nevis daudzsološs dizainers. 1974. gadā viņš pat ir pirmais vīrietis, kas nokļūst uz britu Vogue izdevuma vāka, pozējot kopā ar aktrisi Anželiku Hjūstoni. Drīz pēc tam viņš aizņemas divus tūkstošus mārciņu, pārpērk veikaliņu Zapata un turpina darbu pie sava zīmola.

    1977. gadā pēc Blanika veikala apmeklējuma kāds viņa kolēģis raksta: «Apmeklētāji nepārtraukti spiesti kāpties atpakaļ vai pabēgt sāņus, lai palaistu garām veikala īpašnieku, kamēr viņš spriņģo apkārt, te čivinot ar asistentiem par jaunāko Vogue numuru, te skaļi pļāpājot ar draugiem pa telefonu.» Gadu vēlāk tiek atvērta pirmā Manolo Blanika zīmola filiāle Amerikā, un ar to modes pasauli var uzskatīt par iekarotu.

    Arī viņa mīļotā Vogue sirds beidzot atmaigst – Manolo kurpes ir vienīgās, kam ir gods rotāt ASV izdevuma redaktores, leģendārās Annas Vintūras, augstdzimušo kāju.

    1994. gadā, naktī, kad viņas vīrs visai pasaulei televizora ekrānā paziņoja par laulības pārkāpšanu, Manolo darinātās kurpes bija kājās arī princesei Diānai. Madonna Blanika kurpes komentē īsi un trāpīgi: «Labākas nekā sekss, turklāt kalpo ilgāk.» Taču pats Blaniks arī šoreiz nespēj savaldīt savu aso mēli un saka: «Madonna ir vienkārši apbrīnojama – viņa tik lieliski prot slēpt savu talanta trūkumu!» Tomēr Manolo Blanika kultūras fenomenu vēl vairāk nekā jau minētās sievietes izceļ neviena cita kā… Mārdža Simpsone. Kādā 1991. gada sezonas Simpsonu sērijā arī viņai kājās ir zīmēti manolos.

    Blaniku var apbrīnot ne tikai par talantu un izdomu, bet arī uzdrošināšanos. Septiņdesmitajos, kad viņš sāka savu ekspansiju, pasaulē valdīja platformenes, bet viņš piedāvāja šmaugu stiletto papēdi, kas nu jau kļuvis par viņa rokrakstu. Platformas kurpe, viņa vārdiem, ir apavu Frankenšteins. Arī iepriekšējā desmitgadē, kad modē atkal nāca smagnējā platforma, Blaniks neierāva asti kājstarpē un nesāka ražot to, ko paģērē mode.

    Vēl vairāk – ikreiz, kad viņam ir iespēja paust sabiedrībai savu viedokli par, viņaprāt, šādu sievietes silueta kropļošanu, viņš to dara tā, ka siekalas šķīst.

    «Tās pat neizskatās kā kurpes,» viņš nikni pūš. «Šie dizaineri, kas taisa tik monstrozus veidojumus, tikpat labi ar mani varētu runāt ķīniski – es viņus vienkārši nesaprotu! Pēdējie pāris gadi estētiskā ziņā man bijuši viena vienīga elle! Un viss tikai tādēļ, ka dizaineri ir aizmirsuši par to, cik svarīgi ievērot harmoniju arī ekstrēmās lietās.» Tādēļ, kā jau brīdinājām iepriekš, ja mīlat platformenes, nerādieties viņam acīs.

    Tikmēr Blaniks novērtēs, ja, apāvusi viņa darinātās smukumkurpītes, ieradīsieties, teiksim, imperatora Minga kapenēs Pekinā. «Tā ir dīvainākā vieta, kur jebkad esmu redzējis savas kurpes. Lai nokļūtu pazemē, ir jāstāv garā rindā. Tā nu es stāvu, stāvu, kad pēkšņi ieraugu kādu amerikānieti ar manis radītajām augstpapēžu kurpēm kājās. Šādai ekskursijai viņa bija izvēlējusies baltas krāsas apavus!»

    Sarunājoties ar Manolo Blaniku, patiešām ņesoskučisja (nekļūs garlaicīgi). Viņš burzguļo un vārās par jebko. Piemēram, viņš, kurš pārzina angļu, franču, čehu un spāņu valodas, nerunājot vācu valodā – tā viņam gluži vienkārši nepatīk. «Man tā liekas ļoti garlaicīga. Tā der vienīgi maršēšanai, Vāgneram un varbūt vēl Gētem, Šilleram un Marlēnai Dītrihai. Man vienkārši nepatīk, kā tā skan.» Tikpat kategorisks Blaniks ir attiecībā pret mūsdienu zīmolu kultu.

    «Daži cilvēki pērk skaistas lietas tikai tādēļ, lai justos piederīgi baram: «O, blā blā blā, es nēsāju Hermes, blā blā blā, man mugurā ir Senlorāns

    Pats Blaniks drīzāk izvairās no pārāk atpazīstamām lietām un nereti uzvelk pat vienkāršus gumijas flipflopus (Kerija Bredšova, tu dzirdi?). 

    Dizainers ir pieradis iepirkties vienatnē. Strādāt vienatnē. Gulēt vienatnē. Romantikai – vienalga, ar sievieti vai vīrieti – viņa dzīvē nav vietas, jo viņš «nevarot tikt galā ar garastāvokļa maiņām, diskusijām un nogurdinošiem strīdiem». Kā viņš pats saka: «Manā dzīvē nav vietas seksam.» Kāpēc ne? «Tā nav manas dzīves prioritāte,» viņš skaidro. «Redziet, daži cilvēki seksu liek augstāk par visu, turpretī man tas nemaz nešķiet svarīgs, izņemot varbūt kā fiziska funkcija, kā instinktu atbrīvošana. Manas dzīves labākais sekss notiek manā prātā. Visu, ko uzskatu par seksīgu, es ielieku savās kurpēs.»

    Kopš dienas, kad Visuvarenais kurpju pavēlnieks nolems savu mācekli Manolo ņemt pie sevis, pasaulē vairs netiks laisti jauni manolos. Blanikam nav ne mantinieku, ne protežē, kas pārņemtu viņa iesākto. Aizkulisēs negaida neviens milzu konglomerāts, kā Luija Vutona LVHM. Bet varbūt tieši tāds arī ir Manolo plāns. Nokļūt debesīs, atstājot aiz sevis tikai neatkārtojamas kurpes, un tur sastaptajam Kristianam Dioram un Koko Šanelei, kuru modes nami darbojas arī pēc viņu aiziešanas, dzīvīgi attraukt: «Mani draugi, bet labu lietu taču nevajag daudz.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+