• Šobrīd

    weather img

    Rīga +24°C Skaidrs, Z vējš, 1.54 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Kolekcionārs Jānis Mētra: Kārtīs var apspēlēt jebkuru ideju

    Dzīvesstāsts
    Kaija Zemberga
    16. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Artis Gustovskis
    Kuldīgas novada muzeja Kāršu istaba tapusi, pateicoties Latvijā lielākās spēļu kāršu kolekcijas īpašnieka Jāņa Mētras unikālajam krājumam. Kolekcionārs muzejam uzdāvinājis ap 800 eksemplāru – gan Latvijā, gan pasaulē izdotus retumus. Pirmo komplektu – krievu melnās kārtis – kuldīdznieks iegādājās 1971. gadā Sibīrijā, kur viņu izsūtīja pēc soda izciešanas politieslodzīto lēģerī Mordovijā. Ar šo kavu sākās viņa kāršu kaislība.

    Stingra režīma lēģerī

    «Esmu dzimis 1940. gadā Liepājā,» Jānis Mētra stāsta, kā traģisks liktenis viņu aizveda līdz spēļu kāršu kolekcionēšanai. «Uzaugu piecu bērnu ģimenē, bērnību pavadīju tēva mājās Kalvenes pagasta «Mētrās». Mācījos Kalvenes septiņgadīgajā skolā un Aizputes vidusskolā. Mani vecāki bija jaunsaimnieki, apstrādāja 27 hektārus zemes. Kad sākās izvešanas, tēva krusttēvam, vecsaimniekam, draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Viņš klausījās «Amerikas balsi», zināja par deportācijām un, pirms izvešanas, pameta savas mājas un kādu laiku slapstījās pa Liepāju. Pēc tam sešus gadus dzīvoja pie mums, palīdzēja tēvam saimniecībā, bet es sēdēju uz vakts – kad pagalmā ienāca svešs cilvēks, viņš slēpās bēniņos. Kādu dienu pie mums ieradās pagasta vecākais. Nebijām viņu pamanījuši, un, pagastvecis, redzēdams tēva krusttēvu skaldām malku, jautāja – kas tas par vīru? Bija 1956. gads, cilvēkus masveidā vairs neizveda un amatvīrs viņu mudināja doties uz pagastu nokārtot dokumentus. Tā tēva krusttēvs atgriezās savās mājās. Tieši viņš mani apgaismoja par okupantu varu. Reiz, kad tur ciemojos, viņš mani ieveda klētī un rādīja dažādas mantas. Skatos – raķešpistole. Vari to ņemt – viņš teica. Patronas slapjas, ierocis nešāva, un es droši bāzu patronas pistolē. Pēkšņi viena sprāga! Lādiņš neaizdegās, bet tika izsviests laukā un aizlidoja māsai gar seju.

    Es gandrīz nošāvu savu māsu! Dievs stāvēja man klāt.

    Pēc profesijas esmu celtnieks un darba gaitas sāku Liepājas celtniecības trestā par apmetēju. Es labi strādāju, nedzēru, nepīpēju un man teica, ka jāstājas komjaunatnē. Laikam vadībai vajadzēja atskaitē ierakstīt, cik jauni biedri uzņemti organizācijā. Eh, muļķis, izpļurkstējos, ka nevaru stāties komjaunatnē, jo mana politiskā pārliecība to neļauj. Man sāka pievērst uzmanību, gribēja pārbaudīt, kas tas tāds, kas tā runā. Mani aizsūtīja komandējumā uz Daugavpili, bet pa to laiku kopmītnēs, kur dzīvoju, veica kratīšanu. Formālais kratīšanas iemesls – ostā no kuģa nozagts radioraidītājs. Kad atgriezos Liepājā, mans skapis bija aizplombēts. Noplēsu plombi un sapratu, kas paņemts… Mani sacerējumi. Bija jāierodas milicijā, kur mani noturēja četras dienas. Pēc tam aizveda uz Rīgu. Mašīna apstājās pie Stūra mājas, bet es pat neizkāpu, jo mani aizveda un iesēdināja Maskavas vilcienā un nogādāja «Ļubjankā» (ēka Maskavā, kur atradās VDK galvenā mītne un cietums – aut.). Čekistam, kas mani pavadīja uz Maskavu, jautāju, vai drīkstu vilcienā nopirkt alu. Komandējumā biju nopelnījis naudu. Viņš teica – pērc, vēlāk vairs nedabūsi. Uz «Ļubjanku» atveda arī manu jaunāko brāli, kas dienēja padomju armijā. Viņš no dienesta vietas Kostromā man bija atsūtījis koordinātes, kur atrodas padomju armijas raķešu bāze. Brālis teica, lai es tās pārsūtu uz Zviedriju Annai Liepai. Atbildēju, ka sūtīšu, kad viņš atgriezīsies no armijas. Annas Liepas adresi biju uzzinājis, klausoties «Amerikas Balsi». Kratīšanas laikā Liepājā manā skapī atrada Kostromas raķešu bāzes koordinātes. Aresta iemesls bija arī manas piezīmes, kurās aprakstīju, kā es nelegāli varētu dzīvot uz salas, lai man nebūtu jāsadarbojas ar okupantu varu. Es nedomāju publicēt šos sacerējumus, tas arī nebija iespējams, rakstīju savam priekam un rādīju paziņām. Man piesprieda 15, brālim – 12 gadus stingra režīma lēģerī. Pratināšanā teicu, ka esmu viņu ietekmējis.

    Mani apcietināja 1963. gadā. Man bija 23 gadi, nebiju precējies. Tā es septiņus gadus nosēdēju lēģerī Mordovijā, tajā pašā vietā, kur ieslodzīja citus disidentus – dzejnieku Knuts Skujenieks, Bruno Javoišu, kas 1963. gadā PSRS Konstitūcijas dienā Rīgas Radiotornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Mūs ar brāli ieslodzīja sevišķi stingra režīma nometnē, kāds bija tikai viens lēģeris, bet viņi atradās stingra režīma lēģerī.

    Sevišķi stingra režīma nometnē ieslodzītie visu laiku pavadīja kamerās, pa dienu viņus veda uz darbu,

    bet stingra režīma zonā ieslodzītie dzīvoja barakās, pēc darba varēja brīvi pārvietoties par teritoriju, tikties ar citiem ieslodzītajiem. Mēs ar brāli staigājām strīpainās drēbēs. Kad pēc darba atgriezāmies kamerā, mūs rūpīgi pārbaudīja, lai kamerā neienesam instrumentus. Par darbu mums maksāja, bet naudu pārskaitīja uz kontu. Par to iegādājāmies cigaretes, zobu pastu, pasūtījām avīzes, žurnālus. Pārtiku nopirkt nevarējām, bet to atveda tuvinieki, kad ciemojās pie mums. Četras stundas drīkstējām pavadīt kopā ar ģimeni. Kad atbrauca brālis Imants, iedevu viņam lēģera strīpaino jaku, teicu, lai pavelk zem žaketes un iznes laukā. Cepuri viņš iebāza kabatā. Ja tevi noķer, brīdināju, novel vainu uz mani, saki, ka tevi sakūdīju. Viņš iznesa strīpainās drēbes no lēģera. Gribēju tās paturēt sev par piemiņu. Vēlāk atdevu Okupācijas muzejam. Savukārt manu darbu «Neizskanējusī lēģera simfonija» dzejnieks Māris Čaklais 2003. gadā nopublicēja «Karogā.»»

    Nozagtā jaunība

    «Kad ieradāmies lēģerī, vecie latvieši teica – ko ta’ jūs tikai tagad nākat? Būtu ieradušies Staļina laikā – tas bija lēģeris, tagad salīdzinājumā ar to laiku ir pionieru lēģeris. Kad es sēdēju, cilvēki mira no slimībām, nevis spīdzināšanas. Paēduši bijām, bet nevar teikt, ka uzbarojušies. Par laimi, es nebiju iemācījies pīpēt. Brālis, kas bija šeptīgāks, iemanījās cigaretes samainīt pret maizi. Invalīdiem deva lielākas porcijas, viņi bija kaislīgi smēķētāji, nevarēja atteikties no smēķiem, un brālis cigaretes iemainīja pret maizi.

    Kad mūs ar brāli pārveda uz stingra režīma lēģeri, tur bija arī citi latvieši – Bruno Javoišs, dzejnieks Gunārs Freimanis, dzejnieks Voldemārs Zariņš. Knuts Skujenieks mitinājās citā lēģerī, ar viņu iepazinos, kad atgriezos Latvijā. Kopā veidojām grāmatu kāršu formātā «Kārtis». «Virtuāls ceļojums caur dzeloņstieplēm». To izdeva 2003. gadā. Mēs ar Bruno bijām uzzīmējuši kārtis, bet Knuts Skujenieks otrā pusē uzrakstīja poētiskos tekstus. Lēģerī ieslodzītie spēlēja kārtis. Salīmēja kopā divas avīzes, lai tās ir stingrākas. Kalpam uzzīmēja divas emblēmas, dāmai trīs, kungam – četras, bet dūzim bija viena liela emblēma. Spēlēja uz maizi, stipro tēju, tā saucamo čefīru.

    Paguvu pasēdēt arī karcerī.

    Biju kaut ko apsolījis izdarīt, bet neizdarīju. Sešas dienas nosēdēju karcerī.

    Ēdiens bija pašvaks, taču īpaši grūti bija tiem, kas smēķēja, jo karcerī nedrīkstēja pīpēt. Pa dienu nedrīkstēja gulēt, bija jāstaigā pa telpu. Mums blakus bija sieviešu zona. Piesējām pie akmens zīmīti un metām pāri žogam. Tā mēs ar viņām sazinājāmies. Uzzināju, ka tur sēž Biruta. (Biruta Geidāne, vēl būdama skolniece, 18. novembra naktī, Latvijas Republikas proklamēšanas 50. gadadienā, Dundagas baznīcas tornī uzvilka pašas šūtu sarkanbaltsarkano karogu. Pēc pusgada, 15. maijā, viņa nacionālo karogu uzvilka pie ciema izpildkomitejas ēkas. Kad noskaidrojās, ka tā ir 18 gadus vecā Biruta Geidāne, 1969. gadā viņu izsūtīja uz lēģeri Mordovijā – aut.) Pirmajā zīmītē rakstīju, ka Blumbergs, kas sēdēja lēģerī, ir miris. Viņa domāja, ka zīmīti esmu parakstījis ar vārdu Miris (smejas pēc lēģera). Pēc lēģera satikāmies un kādu laiku dzīvojām kopā.

    1970. gadā vienu dienu man paziņoja, ka jāierodas ar mantām, jo mani sūta uz Sibīriju. Paguvu brālim vien pateikt, ka dodos prom. Sibīrijā pavadīju trīs gadus. Ceļā satiku Gunāru Astru, kuru veda uz Vladimiru. Birutu tajā laikā palaida mājās, arī brālis drīz devās uz Latviju. Hakasijas galvaspilsētā Abakanā iepazinos ar latvieti, kura vecāki dzīvoja Lejasbulānā. Devos turp, jo uzzināju, ka tur dzīvo brīva latviešu meitene. Gribēju ar viņu iepazīties. Tautietis, pie kura nakšņoju, pačukstēja, ka man ar viņu nekas nesanākšot, ne velti viņa esot viena. Es paklausīju. Sibīrijā iepazinos arī ar kādu krievieti. Mēs draudzējāmies, bet viņa negribēja tuvākas attiecības, un mēs izšķīrāmies. Strādāju celtniecībā par apmetēju. Kad sala dēļ laukā nevarēja strādāt, šuvu cimdus, strādāju par kontrolieri. Sibīrijā jutos kā brīvs cilvēks, tikai reizi mēnesī man vajadzēja ierasties milicijā atzīmēties. Mājoklis man pašam bija jāatrod.

    Milicijā zināja, kur dzīvoju, un kāds jebkurā mirklī nebrīdinot varēja ierasties pārbaudīt, vai esmu uz vietas.

    Kad braucu uz pilsētu, bija vajadzīga atļauja. Iepazinos ar milici, kuram no Latvijas sagādāju pildspalvu ar trīskrāsu lodītēm. Viņš teica – kad brauc uz pilsētu, atsaucies uz mani. Tā es vairs negāju pēc atļaujas. Reiz Abakanā mani apturēja milicis un lika uzrādīt atļauju. Teicu, ka esmu šeit ar Jevdokimova ziņu. Mani palaida.

    Kad biju izcietis desmit gadus no piespriestajiem 15 gadiem, varēju atgriezties Latvijā. Jā, man nozaga jaunību, bet tagad kā represētais varu par brīvu braukt sabiedriskajā transportā. Un braukt man patīk. Pensija man laba. Es nesūdzos. Katru gadu tiekamies ar Bruno. Dēlam parādīju to vietu Rīgā Radio ielā, kur Bruno, students būdams, 1963. gada 5. decembra rītā 76 metrus augstajā radiotornī blakus toreizējās pilsētas milicijas pārvaldei uzvilka paša šūtu sarkanbaltsarkano karogu. Tur paredzēts uzstādīt tēlnieka Kristapa Gulbja veidoto piemiņas zīmi ar devīzi «Svešo varai spītējot.» »

    Miera ostu meklējot

    «Kad atgriezos no Sibīrijas, gribēju apmesties Liepājā, bet man neļāva, jo tā bija aizliegtā zona. Ja es būtu precējies ar liepājnieci, varētu tur dzīvot. Man bija draudzene Mirdza no Liepājas, bet viņa negribēja precēties. Pirmā sieva Velta man dāvāja meitu Gaidu. Es gribēju vēl vienu bērnu, bet sievai bija smagas dzemdības un viņa vairāk bērnus negribēja. Dzīvojām Aizputē. Sievasmāte Veltu dikti kūdīja pret mani, pieprasīja, lai maksāju alimentus. Es teicu – ja tu gribi alimentus, tad mums vispirms ir jāizšķiras. Jāņos mēs apprecējāmies, bet jau nākamā gada aprīlī savācu mantas un pārcēlos pie Birutas uz Ugāli. Viņai bija izjukušas attiecības, bet arī mums nesapasēja. Paziņa mani atvilināja uz Kuldīgu, taču turpinājām ar Birutu tikties, jo man kā vīrietim vajadzēja seksu. Birutas liktenis bija bēdīgs. Vēlāk viņa pārcēlās uz Užavu, kur dzīvoja kopā ar kādu vīrieti un adoptēja zēnu. Ciemos pie dēla bija atbraukuši klases biedri, gāja jūrā peldēties. Viļņi vienu zēnu nesa arvien dziļāk jūrā. Biruta skrēja palīgā, izglāba slīkstošo zēnu, bet jūra paņēma viņu pašu…

    Kad pārcēlos uz Kuldīgu, iepazinos ar Viju. Viņai bija divi bērni. Mums viss sapasēja, viņa pieķērās man arī tāpēc, ka es nepīpēju, taču viņa negribēja kopīgu bērnu.

    Tā kā vēlējos vismaz vēl vienu bērnu, ievietoju laikrakstā «Rīgas Balss» iepazīšanās sludinājumu – kurzemnieks meklē sievu, vēlams ar bērnu.

    Atsaucās rīdziniece, vārdā Agita, viņai bija meita. Kuldīgas PMK man piešķīra dzīvokli, un Agita pārcēlās pie manis. 1982. gadā mums piedzima dēls Nēvalds. Arī ar Agitu kopdzīve nevedās, bet punktu attiecībām pielika jaungada sagaidīšana Rīgā pie viņas vecākiem. Sievastēvam patika iedzert. Teicu, ka vēlos gulēt, bet viņš pārmeta – tāds, kas atbraucis pie manis izgulēties, man nav vajadzīgs. Johaidī, savācu mantas un devos prom. Pēc pusotra laulībā pavadīta gada izšķīrāmies. Pēc kāda laika atgriezos pie kuldīdznieces Vijas. Esam kopā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Man ir dēls un meita, bet kādā ceļā es viņus dabūju! Man ir labas attiecības ar bērniem. Dēlam ir 40 gadu, viņš dzīvo Egļupē. Meita nākamgad atzīmēs 50 gadus. Viņa dzīvo Aizputē. Man ir divas mazmeitas, drīz sagaidīšu mazmazbērniņu.»

    Kāršu mednieks

    «Manam tēvam patika spēlēt kārtis. Viņš spēlēja zolo, nevis zoli. Bija vajadzīgi četri spēlētāji un, mēs, trīs brāļi, spēlējām ar viņu. Ja kāds no mums bija aizņemts, mamma sēdās pie kāršu galda. Izsūtījumā Sibīrijā ieraudzīju krievu melnās kārtis. Man tās dikti iepatikās, un es nopirku. Tā sākās mana interese par kāršu kolekcionēšanu, sāku meklēt un krāt visu, ko varēja dabūt, bet tad sapratu, ka visus pasaulē izdotos retumus nesavākšu un pievērsos Latvijā iespiestajām kārtīm. Esmu uzrakstījis grāmatu «Latvijas kārtis», kurā aplūkoju kāršu vēsturi Latvijā.

    Pirmās kārtis «Laimes spēle» tagadējā Latvijas teritorijā iespiestas 1876. gadā Jelgavā ar slavenās franču zīlnieces un pareģes Marijas Lenormanas zīlēšanas kāršu zīmējumiem. Pēc tam vairākas reizes tās ir pārizdotas. Par tām uzzināju, studējot Krievijas Pēterhofas spēļu kāršu muzeja katalogu, kur «Laimes spēlei» veltīta vesela lappuse. Pirmajām latviskajām kārtīm pēc neatkarības proklamēšanas zīmējumus darināja sudraba pieclatnieka – «Mildas» – autors grafiķis Rihards Zariņš. Tās izdotas 1921. gadā. Kāršu zīmējumus veidojuši daudzi latviešu mākslinieki – Stefans Bercs, Reinholds Kasparsons, Kārlis Padegs, Kārlis Krauze u.c. Latvijas Sarkanā Krusta izdotās Alfrēda Švedrēvica zīmētās spēļu kārtis laistas klajā Rīgā 1936. gadā. Par tām iegūtos līdzekļus Sarkanais Krusts izmantoja slimnīcu, sanatoriju būvniecībai.1940. gadā pēc okupācijas Reinholda Kasparsona kārtis izlaida vēlreiz, bet tajās cenzūra aizkrāsoja ugunskrustus, kas bija kalpu, dāmu un kungu apģērbu ornamentos. Meklējot informāciju par kārtīm, uzzināju, ka ir bijušas latviešu strēlnieku bataljona kārtis, ko varēja iegādāties Sanktpēterburgā un Rīgā. Tās izdeva Jāņa Alfrēda Kukura izdevniecība. Meklēju šo komplektu, bet nekur nevarēju atrast. Interesējos Kara muzejā, kur man rādīja kāršu kavu, ko spēlējuši strēlnieki, taču tās nebija Kukura izdotās. Kukurs bija kārtīgs izdevējs, tādu haltūru nebūtu laidis klajā! Muzejā esošās kārtis bija zīmējuši paši strēlnieki. Jautāju Ēvalda Valtera dēlam Raitam, vai tēvs viņam nav par tām stāstījis, bet Raits par kārtīm neko nezināja. Prasīju arī ārzemju kolekcionāriem. Izrādījās, ka strēlnieku kārtis zīmējis Rihards Zariņš, kas tajā laikā dzīvoja un strādāja Sanktpēterburgā. Viņš zināja, kā kārtis jātaisa un pēc krievu kāršu parauga uzzīmēja savas kārtis, ko spēlēja strēlnieki. Tās līdzinājās slāvu stilam – kalpi bija karavīri, dūžus attēloja uz vairogiem. Kad mākslinieks atgriezās Latvijā, viņš tās izdeva kā savas kārtis. Vēlējos šo kavu iegūt savā kolekcijā. Esmu Starptautiskās spēļu kāršu sabiedrības loceklis un organizācijas izdevumam uzrakstīju par strēlnieku kārtīm. Atsaucās kāds kolekcionārs no Šveices, atsūtīja man paraugus. Sapratu, ka tās ir īstās Zariņa kārtis, taču viņš man tās nepārdeva, bet atsūtīja bilžu kopijas. Nacionālajā Mākslas muzejā bija mākslinieka Riharda Zariņa darbu izstāde. Viņš ir zīmējis naudu, markas, bet nebija minēts, ka viņš ir zīmējis spēļu kārtis. Interesējos, kāpēc nav minēts, ka Zariņš ir pirmo latviešu kāršu autors, un man atbildēja – muzejā nav oriģinālās spēļu kāršu kavas, bet kopijas izstādes veidotāji neesot vēlējušies apmeklētājiem rādīt.

    Manā kolekcijā, ko uzdāvināju Kuldīgas novada muzejam, ir rīdzinieces Jeļenas Spirinas izdotās Līgo svētku spēļu kārtis «Rīgas suvenīrs Nr.1», Rīgas jubilejai par godu izdotais komplekts «Rīga-800» ar mākslinieka Agra Liepiņa zīmējumiem, Latvijas slavenību kārtis, Latvijas hokeja zvaigžņu kārtis, ko zīmēja karikatūrists Gatis Šļūka, un daudzas citas. Uzskatu, ka latviešiem skaistākās kārtis ir Larisas Kovalass-Kovaļevskas eposam «Lāčplēsis» veltītā kāršu kava, kas izdota 2003. gadā. Viens no populārākajiem latviešu folkloras tēliem kreiču kalpa izskatā pirmoreiz parādījās drīz pēc mūsu valsts dibināšanas – 1923. gadā. To konkursa kārtībā bija veidojis sudrabkalis Stefans Bercs, un šis Lāčplēsis ir drukāts latvju kārtīs vairākas reizes – no 1923. līdz 1944. gadam un arī 1959. gadā Zviedrijā. Kā pīķa kalpu Lāčplēsi uzzīmēja mākslinieks Vilnis Rasa 1995. gadā izdevumam «Rīgas Suvenīrs Nr. 2». Šajās kārtīs kāravs simbolizē Kurzemi, ercens – Zemgali, pīķis – Vidzemi, bet kreiči – Latgali.

    Kārtīs var apspēlēt jebkuru ideju, galvenais, lai ir četri masti. Kolekcionāru saietā es dabūju kārtis, kur katram mastam atbilst noteikta reliģija – Romas katolicisms, jūdaisms, pareizticība, hinduisms. Kungi ir mācītāji, dāmas mūķenes. Pēc manas idejas, ko redzēju sapnī, ir radītas ļaunuma impērijas kārtis, bet lai labāk pamatotu Kāršu istabas atrašanos Kuldīgā, es izdomāju īpašas Kuldīgas kārtis ar heraldiķa Rolfa Vitala zīmējumiem. Tajās Kurzemes hercogs Jēkabs attēlots kā kungi, pilsētas patronese Svētā Katrīna – kā dāmas, apriņķa ģerbonis kā dūži. Kārtis tika pilnībā izpirktas un kļuvušas par retumu. Man pašam īpaši mīļš ir kāršu komplekts, kurā Kuldīgas mākslinieks Vilnis Rasa ir ilustrējis latviešu nerātnās anekdotes. Piemēram, viena kārts stāsta par vīrieti, kas ar čigānu saderējis, ka viņš uz sava daikta aiznesīs alus spaini. Nonācis gala mērķī, savu lepnumu iemērcis alus spainī, lai citi nepamanās to izdzert. Kārtis zīmējis arī karikatūrists Gunārs Bērziņš, diemžēl nevienam nav radusies interese tās izdot.

    Kolekcionēšana – tā ir aizraujoša nodarbe, vēlme savākt vairāk retumu, meklēt informāciju, studēt kāršu vēsturi. Diemžēl interese par kārtīm zūd, jo cilvēki tās vairs nespēlē. Kad muzejā bērniem stāstīju par kārtīm, redzēju, ka viņi nepazīst kāršu mastus.

    Spēlēt kārtis – tā ir lieliska komunikācija citam ar citu.

    Tas ir labāk, nekā viedtālrunī sēdēt. Mēs skolā sanācām kopā četri puikas un spēlējām. Kad skolotāja atņēma kārtis, gājām uz parku, apsēdāmies uz soliņa un spēlējām. 2008. gadā aizbraucu uz Portugāli uz spēļu kāršu fabriku. Rūpnīcā tirgoja kārtis, bet cehs stāvēja dīkā, tās vairs neražoja. Tikai vēlāk sapratu – kārtīm vairs nav pieprasījuma.

    Tagad esmu aizrāvies ar kāršu kalendāra veidošanu. Katram mēnesim esmu izvēlējies atbilstošas tematikas kārtis. Februārī prezentēju Kuldīgas kārtis, martā – ļaunuma impērijas kavu, aprīlī – seksa kārtis, maijā – pasaku tēlu kārtis, augustā – Rīgas suvenīru kārtis utt. Kalendārus dāvinu saviem draugiem. Šis, ko jums rādu, paredzēts manam lēģera biedram Bruno Javoišam.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+