Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Kāpēc sieviete iet biznesā un konkurē ar vīrieti? Mūžīgais jautājums, kas izskanēja gan pirms 30 gadiem, gan šodien. Es nedomāju, ka mēs konkurējam un cenšamies pierādīt, kurši ir labāks vai sliktāks. Tā ir jēgpilnas dzīves dzīvošana. Sievietes ir dažādas. Vienas ir fantastiskas mammas, kuras velta dzīvi bērniem, un vīrs viņas nodrošina. Citām ar to nepietiek – viņas vēlas pašizteikties, kaut ko sasniegt un dot.
Mūsdienās mums ir tā fantastiskā iespēja izvēlēties, ko darām. Ja gribam mājas dzīvi un mūs tā apmierina, dzīvojam tādu, bet daudzas vēlas darīt vēl kaut ko. Tā ir nevis sacensība ar vīrieti, bet sevis pilnveidošana. Šai pasaulē mēs katrs ienākam ar misiju izdarīt kaut ko foršu, paliekošu. Arī bērniem ir lepnums par mammu, kuru viņi neasociē tikai ar putriņas vārīšanu.
Bērns priecājas, ja mamma ir arī vadītāja, varbūt mārketinga speciāliste vai fantastiska apkopēja. Bērns lepojas, ja mammai ir nodarbošanās arī ārpus mājas dzīves. Atceros, kā mans dēls, būdams mazs, skrēja pie manis ar avīzīti rokās un teica: «Re, kur mana mamma!» Bērns mācās no tā, ko pieaugušie dara. Ja abi vecāki ir piepildīti un starojoši, arī ģimene ir veselīgāka.
Mums nav dzimuma kvotu, bet Eiropā esam pirmajā vietā ar sieviešu vadītāju īpatsvaru.
Latvijā sievietes iet pa priekšu nevis ar lozungu «Esmu sieviete!», bet gan: «Es gribu un spēju to darīt!» Tas, protams, nav viegli, jo sievietei ar saviem darbiem un zināšanām sevi ir jāpierāda vairāk nekā vīrietim. Mūsdienās joprojām uz sievieti skatās caur šādu prizmu – ja viņa ir jauna ar maziem bērniem, tātad veltīs mazāk laika darbam, bet vīrietis noteikti strādāt 16 stundas.
Nesen biju pie potenciālā klienta Beļģijā, kurš nodarbojas ar medicīnas biznesu. Sēdēju viņam pretī un spriedu, viņš noteikti domā – sieviete, blondīne un ražošana? Stāstīju, ka katamarānu ražotne ir jau mana otrā rūpnīca mūžā. Viņš brīnījās, ka sievietes taču parasti ar to nenodarbojas, drīzāk atver kādu skaistumkopšanas salonu. Taču, sākot diskutēt par uzņēmuma vadību, kontroli un to, kā ir būt īpašniekam, sapratām, ka ir ļoti daudz vienojoša. It kā divas dažādas valstis, dažādi dzimumi, bet ļoti līdzīgs domāšanas veids. Tas pierādījās arī mūsu pētījumā – biznesam nav dzimuma, ir rezultāts.
Sākumā biznesā man kā sievietei nebija viegli. Biju atvērusi otrreizējās pārstrādes rūpnīcu, braucu uz Indiju pirkt alumīnija lūžņus.
Tu mani redzēja kā gaišmati, kurai ir nedaudz pāri 30 un kura droši vien neko nesaprot. Taču, sākot runāt, uzreiz jutu pietāti: redz, tomēr viņa kaut ko saprot.
Arī šābrīža katamarānu biznesā Eiropā nav sieviešu vadītāju. Mani satiekot pirmo reizi, domā, ka es varbūt saprotu kaut ko par dizainu, bet, kad sāku runāt par sveķiem un kompozītmateriāliem, tad sajūtu (vārdos jau neviens nesaka), ka cilvēks mazliet nobremzējas.
Mūsdienās cilvēku vairs nevar vērtēt pēc dzimuma, vecuma vai izskata. Visu izšķir tas, cik zinošs un pārliecināts ir cilvēks. Jautājums, kā mēs pašas gribam, lai mūs novērtē darba vidē, – koķeti, lūk, atnāca sieviete vai atnāca profesionāle? Taču uzskatu, ka sievietei nevienā brīdī arī nevajag zaudēt sievišķību un iekāpt vīru kurpēs.
Atceros, ka 90. gados biznesa sievietes vilka bikškostīmus ar polsterētam žaketēm, lai izskatās plecīgāk. Man arī bija tādi kostīmi, bet, par laimi, tas mainās. Sievietēm vadītājām ir demokrātiskāks darbības stils – vairāk jautā darbinieku domas un sapulcēs nav attieksmes: «Esmu vadītāja, tagad klausieties mani!»
Biedrības Līdere pētījums rāda, ka mūsdienās sievietes spēj labāk sabalansēt privāto dzīvi ar biznesu, vairāk laika veltot ģimenei un bērniem.
Iemeslu tam ir ļoti daudz. Pirmkārt, ienāk tehnoloģijas, kas ļauj strādāt distancēti, tāpat mūsdienu sadzīves tehnika atvieglo mājas darbu veikšanu. Otrkārt, arī stiprais dzimums vairāk piedalās mājsaimniecības dzīvē.
Pirms divdesmit gadiem vīrs, pārnākot mājās, sēdēja pie televizora vai avīzes, bet sievai vakarā sākās otrā maiņa. Tagad mājas darbus sadala, arī bērnu kopšanas atvaļinājumā iet vīrietis. Mums tas izdodas ļoti harmoniski, dabiski, bez obligātām kvotām. Mēs neesam Norvēģija, kur kareivīgās sievietes, aizsedzoties aiz kvotām, saka: «Mums jābūt valdēs un visur kur!» Ja sāk cīņu, tajā nekad nav uzvarētāju. Mēs esam ļoti prātīgā diskusijā.
Reizēm sievietes, kuras sevi attīsta karjerā vai biznesā, vienā brīdī pāraug savu vīrieti. Lai tā nenotiktu, abiem visu laiku ir jāmācās un jāpilnveidojas. Vienmēr aktuāls ir jautājums – par ko mēs runāsim, lai abiem būtu interesanti? Ja viens mācās ātrāk un otrs visu laiku ir jāpavelk, kamanas ar laiku var kļūt pārāk smagas, un sievietei var rasties jautājums, vai viņa vēlas to turpināt.
Ar spēcīgām sievietēm nav viegli, bet noteikti interesanti. Lai varētu būt līdzās tādai sievietei, vīrietim jābūt spēcīgam, dinamiskam un gatavam pārmaiņām. Ir jāspēj sevi uzturēt formā, lai spēcīgajai sievietei viņš neapniktu.
Tas, ka sieviete spēj sevi uzturēt, ir labi. Dzīve ir dzīve, mēs neviens neparakstām līgumu uz mūžu un nezinām, kas var notikt, – gan sieviete, gan vīrietis var iemīlēties citā.
Mana vecmāmiņa mēdza teikt: «Viss ir ļoti jauki, kad ir jauki.» Bet tā nav vienmēr, tādēļ ir svarīgi nodrošināties un būt neatkarīgam. Ir tik jauki, ja vīram nav jāprasa nauda lūpukrāsai vai arī mēs varam viņu pārsteigt ar kādu mazu jauku lietu. Ja esam piepildītas un neatkarīgas, esam brīvākas un laimīgākas.
Būtiska ir arī garīgā brīvība un neatkarība darīt to, kas patīk. Es sevi uzturu pati, bet arī atļauju, lai, piemēram, biznesa partneris man kādreiz uzsauc maltīti. Protams, varu samaksāt pati, bet kāpēc man otram neļaut šo burvīgo prieku? Tas ļoti patīkam žests, ko mācu arī savam dēlam: «Tev, dēliņ, ir jāstrādā vairāk, jo ir jauki meitenei nopirkt biļeti uz kino, uzsaukt vakariņas un iepriecināt.»
Protams, ir situācijas, kad ar biznesa partneriem dalām rēķinu uz pusēm vai uzsaucu es, jo vēlos pateikt paldies. Taču, ja vēlas samaksāt otrs, nerauju no rokām ārā rēķinu un nesaku: «Man arī ir kredītkarte!» 21. gadsimtā ir arī situācijas, kad neatkarīgās sievietes izmanto. Tā teikt – ja jau esi neatkarīga, maksā pati. Tad sāku skatīties, kādas vērtības šai kungā ir – kā ar viņu būs biznesā, ja viņš mani redz kā maciņa turētāju?
Šādās situācijās mēs iepazīstam potenciālos darījuma partnerus, jo tādi soļi daudz liecina par cilvēku. Kāpēc mums vienmēr jāskrien par priekšu, ja varam skriet kopā? Dalīt pienākumus ir daudz efektīvāk, nekā skriet pa priekšu un visu vēju dabūt sev, aiz sevis veidojot aizvēju.»
