Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jo jums ir ļoti veiklas zelta rokas?
– Nēēē, parastas. Es nezinu, kas ir zelta rokas. Vienkārši – darbs ir jāizdara. Ja sāki operēt, tad tev operācija ir arī jāpabeidz. Neviens tavā vietā to nedarīs – vai nu pats, vai tas, kurš tev blakus. Un ar tādu domu arī strādāju. Ķirurģija ir vistīrākā amatniecība. Nav kā mākslā – te drusku, tur drusku. Nē, ir loģiski soļi.
– Bet gadās taču arī neparedzētas situācijas, kad pacients ar vaļēju miesu jau guļ uz galda…
– Parasti tā notiek neatliekamajā medicīnā, un tas ir viens no interesantākajiem momentiem ķirurga darbā. No ārpuses redzi pacientu ar durtu brūci vēderā, bet iekšpusē var būt «viskautkas». Docents Anatolijs Ņikitins teica, ka pirmajam ķirurgam no brigādes pieciem cilvēkiem jāprot viss, izņemot kaulu skrūvēšanu. Tolaik gan uzreiz neskrūvēja, bet ģipsēja. Mēs šuvām asinsvadus, sirdis, zarnas… Tagad, ja kādam ir durta brūce ar maģistrālā asinsvada bojājumiem, sauc angioķirurgu, kas sašūs asinsvadus.
Neatliekamā medicīna ķirurgam ļauj justies ja ne gluži kā Dievam, tad kā cilvēkam, kas reāli var palīdzēt.
Atved cilvēku bez asinsspiediena, ar durtu ievainojumu sirdī – gandrīz līķi. Bet tu sašuj, un viņš pēc piecām dienām dodas mājās. Bija viens gads, kad man bija 22 pacienti ar sirds ievainojumiem. Visa mūža laikā – trīsdesmit ar «kapeikām». Kolēģi smējās: «O, Kļimčuks dežurē? Būs durta sirds!»
Reiz šuvu divas sirdis paralēli, uz diviem galdiem. Kamēr vienam pacientam kolēģis caurumu sirdī turēja, aizspiestu ar pirkstu, tikmēr šuvu otru. Pēc tam sašuvu arī pirmo. Galvenais, ka abi izdzīvoja.
– Tie bija sūrie deviņdesmitie?
– Jā. Bet tā tikai liekas, ka bija ļoti daudz bandītu un «bratva», biežāk bija virtuves traumas: sieva sadur vīru, vīrs – sievu. Ģimenēs durtu brūču ir vairāk nekā kriminālajās aprindās. Bet «kriminālie» arī bija. Tāpat – policisti. Un dokumentālo filmu operators Gvido Zvaigzne, kuru 1991. gada janvārī, barikāžu laikā, sašāva Bastejkalnā…
Ir pacienti, kuri tiešām paliek atmiņā – emocionāli dramatiski, ar smagām traumām.
Reiz atveda līķi – cilvēkam bija jau iestājusies klīniskā nāve. Mēs sašuvām sirdi četrās minūtēs. Koridorā, uz grīdas.
Prasīju, lai feldšeris iedod kaut ko palikt zem ceļiem, jo sāpīgi tupēt uz cietas grīdas, bet viņš bija šokā, visu laiku atkārtoja: «Tā nedrīkst darīt!» Pats nezinu, kā man ienāca prātā tāda ideja – viņš gulēja uz ratiņiem, kas šūpojās, tur operēt nevarēja, bet, ja vestu uz zāli un liktu uz galda, būtu bez variantiem. Viss notika reizē – anesteziologs ielika cauruli narkozei, es šuvu, un mēs sākām reanimēt. Pacients izdzīvoja.
– Varbūt nostrādāja ārsta instinkts?
– Tā bija pēdējā iespēja – viņam un arī mums. Man ne sevišķi patīk formēt dokumentus līķim – daudz papīru jāraksta. Labāk glābt dzīvību.
Visu inteviju lasiet žurnāla «Ievas Veselība» jaunajā numurā vai «Santa+».
