Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es esmu stipri jaunāks par saviem abiem vecākajiem brāļiem. Viņi par tēviem kļuva aptuveni 34 gadu vecumā. Savukārt es instinktīvi jutu, ka tik ilgi kā viņi nevēlos gaidīt. Esmu priecīgs, ka eksistēju, tāpēc par bērniem kā savas dzīves sastāvdaļu vispār nešaubījos. Vērojot pasauli un krājot atziņas, man radies priekšstats – ja pārim neizveidojas bērni, tas ļoti bieži izšķīst. Bērna ierašanās vecākiem galvā ieliek milzīgu koordinātu tīklu. Tikai tad tu patiešām saproti, par ko ir cilvēka būšana.
Mani neizbrīna senie likumi, ka pirmajam bērnam pienākas karaļvalsts un tēva mājas, jo pirmajam bērnam nākas gan izlauzties bioloģiski, gan izplēsties cauri vecāku jaunās pieredzes ceļam. Arī vecākiem pirmais bērns ir lielā skola. Otrais bērns slīd pa priekšgājēja ieziesto taku, arī vecāki ir gudrāki, un galu galā bērni nodarbina viens otru, mazinot uzmanības vajadzību no vecāku puses.
Lai gan mums otrā bērna ienākšana ģimenē bija daudz citāda, grūtāka, jo veselības dēļ dēls prasīja milzu uzmanību un stresu. Neskatoties uz grūtībām, gribētos arī trešo, bet nesanāk. Domāju, trešais bērns mūsu dzīvē no organizatoriskā viedokļa vispār neko neizmainītu.
Vai esmu domājis, kāpēc man ir tikai dēli? Spriežu, ka šeit figurē kāds pieprasījuma un piedāvājuma moments.
Iespējams, dēli no dabas spēkiem man piešķirti, jo man nepieciešams pieredzēt dēlu audzināšanu. Varbūt dzimtas atzarojumos bijis pārāk daudz sieviešu, tāpēc tagad jāpadzīvo dēlu un vīru pasaulē. Es nemaz nebrīnītos, ja izrādītos, ka mūsu psihes ir sajūgtas taisnā saslēgumā ar bioloģiju mūsu ķermeņos tur apakšā.
Es nemēdzu salīdzināt dzīvi pirms un pēc bērniem. Man pat nešķiet, ka tas būtu salīdzināšanas vērts fakts. Kas tad iepriekš tā bija par dzīvi? Laikam man pašam tolaik viena no prioritātēm bija, lai visur var aiziet kājām. Vai tas ir kritērijs, pēc kura vispār dzīvē kaut ko mērīt? Domāju, ka ne. Toties tagad dzīves prioritāte ir zaļa parka klātesamība.
Man neienāca prātā sev pajautāt, vai esmu gatavs kļūt par tēvu. Es drīzāk biju azartisks.
Ja dzīvo ar pieeju – vispirms vajadzētu savu dzīvokli, tad lielus ienākumus, mašīnu un tad to bērnu, nekas nesanāk.
Pirmkārt, tā dabā nenotiek. Dabā ir sekss, un, ja tas bijis gana aizrautīgs, rodas bērni. Mūsdienās jaunieši, kuriem pāri divdesmit, savu lielo enerģijas lādiņu izmanto, lai tusētu līdz rītam, taču patiesībā šo enerģiju daba dāvājusi, lai cilvēks varētu audzināt bērnus.
Mūsdienu dzīvesstila dēļ vecāki saviem bērniem ir spiesti būt gan vecāki, gan vecvecāki, jo opīšiem un omītēm ir pašiem savas štelles un skriešanas. Reti sastopami vecvecāki, kuri to vien gaida, kā savās laiskajās dienās padzīvoties ar mazbērniem.
Nesen uzdūros cilvēku prasmju topam. Mūsdienu TOP 3 prasmes pirms desmit gadiem bija TOP 10 pašā apakšā. Gadu gaitā prioritātes ir mainījušās, un mēs vēl nezinām, kuras profesijas būs aktuālas, kuras būs aizstājis mākslīgais intelekts un kuras izpildīs vienkārši roboti. Mans minējums – vērtība būs tām prasmēm, kur būtiska ir emocionalitāte. To mašīnas neaizstās. No tā izriet, ka es saviem bērniem neliedzu tehnoloģijas. Es zinu, ka tehnoloģijas nekur nepazudīs, neviens kloķi nenoraus. Lai nu kas, bet tie būs galvenie pasaules darbarīki.
Man ikreiz ir ļoti liels prieks, ja dēlus interesē tas, ko daru. Savas zināšanas slēpt necenšos. Ja ir interese un jautājums – es atbildēšu. Un, ja man kaut kā būs izdevies bērniem parādīt, ka mans darba process, kurā katra diena ir drusku citāda, jo es pats varu izlemt, cikos sāku darbu, ir kaut kas foršs, un tas būs maniem puikām nosēdies, būšu priecīgs.
Vēl es mēģinu vērot bērnus, ieraudzīt, vai viņi ir laimīgi. Vai viņu acis smaida vai ne. Es necenšos viņus inženierēt kā arhitektūras veidojumus, aplipinot ar kaut kādām man saprotamām kvalitātēm.
Drīzāk svarīgi ir būt klāt un nečakarēt lielo shēmu – vecākiem nevajadzētu likt bērnam tikt galā ar savām nesaskaņām un risināt kaut kādus algoritmus par to, kāpēc vecāki strīdas.
Bērni man iemācījuši Visuma uzbūvi un to, ka sevis turpināšana ir baigais pamatu pamats lielajai kārtībai. Iedomājies, ka zars apraujas, kā tas notika Rainim un Aspazijai vai Rūdolfam Blaumanim. Tā ir traģēdija. Labi, varbūt dižgari ir ziedojušies nācijai un tāpēc palikuši bez bioloģiskā turpinājuma. Bet ko lai saka tie četrdesmitgadnieki, kuri atnāk pēc darba un vienkārši skatās Netflix?
Dažkārt man gadās profesionāli ceļojumi. Es labprāt kādā no tiem paņemtu līdzi kādu no dēliem. Vēlams, lai tā būtu vieta, kur datu tarifs ir dārgs. Tā būtu iespēja atteikties no sakariem, un tas būtu veids, kā kopā ar dēlu mesties piedzīvojumā, apgūstot svešu teritoriju, kad vecais suns kucēnam parāda pasauli. Tas man liekas simpātiski.
Man ir lauki Ogres upes ielejas krastā. Es tur gribētu uzšancēt tādu vidi, kurā arī dēliem būtu patīkami atrasties, vest draugus un palikt šūpuļtīklos. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka vecākiem dzīvē kaut kas jādara ar domu – tas viss būs tev. Bērniem tas ir slogs. Tev patiktu dzirdēt, ka vecāki visu mūžu pahāja, lai tev kaut kas būtu? Bet patiesībā tev nemaz nepatīk akmens nami, tev patīk papīra būdiņas. Tāpēc es par sevi drīzāk varu teikt, ka dzīvei instinktīvi bakstos cauri, cenšoties nenodarīt neko ļaunu. Es nepretendēju uz patiesību.
Mans vecākais dēls ļoti daudz laika pavada ar saviem draugiem, taču es nevienu no viņiem pat redzējis neesmu. Es arī nealkstu redzēt un nepieprasu iepazīšanos. Iespējams, tā dēļ viņa acis ir laimīgākas. Starp citu, viņš mani nesen nobloķēja instagramā, jo es mājās sāku komentēt, kādas bildes reprezentē cilvēku. Es neapvainojos, vienīgi atstāju bumbu viņa pusē pasakot: «Tu iedomājies, kā tu justos, ja es tevi bloķētu?»
Manuprāt, paaudze, kura šobrīd aug un pēc pāris gadiem piedalīsies vēlēšanās, ir baigi foršā tieši emocionālā ziņā. Man galīgi negribas, lai bērni uz visu mūžu paliek mazi un mīļi.
Man patīk pieauguši bērni un patīk, ka viņi aug arvien lielāki, gudrāki un sāk uzdot arvien sarežģītākus jautājumus, uz kuriem spēju atbildēt.
Kad pats mācījos skolā, man nebija baigi labās atzīmes, bet man vienmēr ir puslīdz pielēkušas lietas, jo centos saprast kopainu – kā ķīmija slēdzas ar fiziku un fizika ar matemātiku, vēsture ar valodām un tamlīdzīgi. Tāpēc es spēju izlavierēt starp dēlu jautājumiem.
Mums ģimenē ir tradīcija – kad vienam no dēliem ir dzimšanas diena, es parādu fotoreportāžu no viņa dzemdībām, lai taču redz to nabassaiti, kas nāk no mātes vēdera. Viņi uz to visu skatās ar nenormālu sajūsmu. Man arī pašam ir baigi svarīgi, lai tās bildes mums būtu. Pēc laika skaties un saproti, ka abiem bērniem bijusi viena vecmāte, Dzemdību nama sega, kurā bērns ietīts, ir neforša, turklāt beidzot redzi, kāds ir pēcdzemdību palātas sienas krāsojums. Es gribētu, lai šādas detaļas būtu saglabājušās par manu ienākšanu dzīvē.
Es piedalījos abās dzemdībās, jo man kā bioloģiskai būtnei bija ļoti svarīgi zināt, kā tas notiek. Pirmajās dzemdībās man bija uzdevums no baloniņa smidzināt sievai uz sejas ūdeni, lai viņa gūtu atsvaidzinājumu procesa laikā. Otrajās dzemdībās viņa vienā brīdī pagriezās pret mani un teica: «Pirmajā reizē tu bijis gudrāks…»
Nezinu, vai eksistē emocionāls ekvivalents tam, ka bērns nāk pasaulē, – to noliek uz mātes vēdera, viņš atrod pupu un sāk ēst. Un pēc tam ir tēva uznāciens – viņam jānes bērns uz palātu. Kas cits emocionāli var stāvēt līdzās dzemdībām? Pirmizrāde? Nemūžam!
