Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ierodoties Almati, kas savulaik bija Kazahstānas galvaspilsēta, pirmais pārsteigums ir apkures un ūdens caurules, kas viscaur pilsētai stiepjas gar ielu malām. Tās nav paslēptas pazemes komunikāciju kambaros, bet kā spītīgi vīteņaugi vijas cauri bulvāriem gar krāsainiem māju žogiem un apskretušām sabiedriskā transporta pieturām. Ziemā uz lielākajām caurulēm mēdz sēdēt vietējie iedzīvotāji, lai, šādā veidā sildoties, sistu kārtis, dzertu alu vai vienkārši socializētos.
Kā daudzās postpadomju valstīs, Kazahstānā ļoti jūtama sovjetisma ietekme. Tomēr Almati iedzīvotāji, vismaz ieraugot cilvēkus no Baltijas, ir ļoti laipni, draudzīgi. Varbūt tāpēc, ka uz aziātisko sejas vaibstu fona baltiešu panti asi kontrastē un visiem skaidri redzams, ka ieradušies viesi no 5000 kilometru attāluma.
Austrumnieciska laipnība ir it visur – no viesnīcu darbiniekiem, šašliku pārdevējiem līdz pat pie blakus galdiņa sēdētājiem un nejauši pie konjaka stenda sastaptiem vietējiem, kuri sniedz draudzīgus padomus par dziru, no kuras paģiras esot vismazākās. Pie veikaliem vietējie mēdz tirgot vārītu kukurūzu, kuru uzglabā emaljētos katlos, apkārt vazājas klaiņojoši suņi. Tāda savdabīgi anarhistiski romantiska burvība.
Uz kopējā pieticības fona izceļas Almati metro. Tas vairāk atgādina tikko atvērtu iepirkšanās centru vai muzeju.
Par spodrību gādā apkopēju brigādes, kas pucē katru stūrīti. Tīrāku un spožāku metro nekad nekur neesmu redzējis.
Lai nu ko, bet gaļu cept Kazahstānā māk. Un vēderprieku baudītāji, kuriem patīk austrumnieciska virtuve, te var guzu piebāzt par ļoti demokrātiskām cenām. Par 80 centiem gabalā ēstuvēs var iegādāties dažnedažādu šašliku iesmiņus – jēra, liellopa, cūkas, pīles. Iekšējos orgānus – aknas, sirdis. Veģetāriešiem – sēnes. Viss, kas ir ēdams, tiek uzsprausts uz mieta, apcepināts virs oglēm un pasniegts kopā ar zaļumiem un alu.
Pēc personīgās pieredzes varu uzslavēt Almati ēstūžu darbiniekus, jo atšķirībā no pieredzes Gruzijā un Armēnijā, kur gastronomijas prieku baudīšana ir kā loterija, kas var beigties ar vēdersāpēm, Kazahstānā ne reizi nenācās vilties. Lēti, garšīgi, interesanti.
Nazarbajeva klana noriets
Uz ēkām Almati redzami bijušā valsts prezidenta Nursultana Nazarbajeva citāti. Pamatīgi penteri, kuri apvij monstrozo dzelzsbetona milžu jumtu dzegas. Kazahstānas pirmā prezidenta kults te aizvien ir cieņā, lai gan formāli viņš no prezidenta krēsla aizgāja 2019. gadā – amatā nācijas tēvs bija 29 gadus!
Viņa vārdā pārsaukta arī sirreālā galvaspilsēta. Kādreizējā Astana nu jau labu laiku ir Nursultana. Politiskā mērogā Nazarbajeva klans cieši turēja valsti savā kontrolē. Viņam pārmeta korupcijas veicināšanu, neprasmīgu valsts vadību. Tika ziņots par brutālu izrēķināšanos ar politiskajiem konkurentiem. 2006. gada februārī automašīnā ceļa malā Almati dienvidaustrumos tika atrasti trīs nošauti cilvēki – opozīcijas politiķis Altinbeks Sarsenbailijs, viņa miesassargs un šoferis.
Aizejot no prezidenta amata, Nazarbajevs centās saglabāt ietekmi. Viņa vietu opozīcijas apšaubītās vēlēšanās ieguva par nācijas tēvam lojālo politiķi sauktais Kasims Žomarts Tokajevs, kādreizējais premjers un ārlietu ministrs. Nazarbajeva vecākā meita Dariga, kuras bagātība tiek lēsta vairāk nekā pusmiljarda dolāru apmērā, no 2019. gada līdz pat šāgada pavasarim, kad amatu negaidīti zaudēja, bija Kazahstānas parlamenta senāta spīkere.
Šis bija pavērsiens iestudētajā teātrī ar Nursultana formālo aiziešanu no prezidenta krēsla. Uzskata, ka līdz ar meitas «aizrotēšanu» no valstiskā amata, Nazarbajeva ģimene zaudē ietekmi Kazahstānā. Kā būs patiesībā, rādīs laiks, jo troņu spēles šajā valstī ir sazaroti daudzslāņainas, un klaniem ir, par ko cīnīties.
Padomju poligona jūrascūciņas
Kazahstāna padomju laikā tika pamatīgi piesmieta. Nomadu ļaudis, kas gadsimtiem pieraduši klejot, lai ganāmpulkiem būtu leknāka barība, tika vardarbīgi sadzīti kolhozos. Masveidā izmira lopi, valstī plosījās bads, bojā gāja 1,5 līdz 2,3 miljoni iedzīvotāju, daudzi devās bēgļu gaitās. Vietējie nebija mierā ar komunistu režīmu, bet dumpjus vardarbīgi apspieda. Sovjeti centās iznīcināt inteliģenci, eliti, veicot piespiedu rusifikācijas programmu. Sākotnēji Kazahstānā lietoto arābu alfabētu nomainīja pret latīņu, bet 1940. gadā pret kirilicu. Tika slēgtas vairāk nekā 500 skolas, kurās mācības notika kazahu valodā.
Kazahu nacionālā identitāte tika apzināti mērdēta. Valstī ierīkoja gulaga nometnes, kur pārvietoja politiski nevēlamos elementus no visām okupētajām teritorijām. Vēl trakāk – padomju laikā Kazahstānas plašās stepes tika pārvērstas par kodolizmēģinājumu poligonu. Spēcīgākās un bīstamākās bumbas spridzināja virs speciāli uzbūvētām kara pilsētelēm, kurās izvietoja dzīvus mājlopus, autotehniku, lai ar videokamerām no pamatīga attāluma fiksētu postījumu sekas.
Radiācijas dēļ tūkstošiem Kazahstānas iedzīvotāju nomira no audzējiem, dzima bērni ar radiācijas seku radītām kroplībām.
Pat paši Kazahstānas iedzīvotāji atzīst – mūs izmantoja kā laboratoriju jūrascūciņas. Turklāt absolūti lielākā daļa iedzīvotāju par kodolsprādzieniem netika informēti un dažkārt no attāluma redzamās kodolsēnes vēroja kā savdabīgu šovu, bet māju trīcēšanu un logu drebēšanu centās izskaidrot ar kādām dabas parādībām.
Padomju laikā Kazahstānā ierīkoja Baikonuras kosmodromu, uzbūvēja veselu pilsētu, kurā ieveda speciālistus no visas padomijas. Vieta tika izvēlēta, jo tā atradās salīdzinoši netālu no ekvatora, kas atviegloja raķešu palaišanu, izmantojot Zemes rotācijas ātrumu. Arī šeit neiztika bez pamatīgas asinspirts. 1960. gada 24. oktobrī, izmēģinot raķeti ICBM R-16, pēkšņi aizdegās raķetes otrais posms. Sadega 70 līdz 126 cilvēki, tostarp gudrākie padomju inženieri.
Par traģēdiju toreiz PSRS publiski neziņoja, informāciju slēpa, tādēļ aizvien nav īstas skaidrības par bojāgājušo skaitu. Pēc PSRS sabrukuma kosmodroms palika Kazahstānas īpašumā. Krievijai ar Kazahstānu ir noslēgts īres līgums līdz 2050. gadam. Tagad kosmodroma pilsēta pamatīgi apskretusi un nolaista. Pa tās ielām aizvien pārvietojas auto ar Krievijas numurzīmēm.
2014. gadā skandālu radīja Putina izteikumi par to, ka kazahiem «nekad nav bijis valstiskuma, un tikai Nazarbajevs to radīja». Tieši pēdējos gados kazahu vidū pamatīgi audzis nacionālisms, vēlme izzināt savas tautas vēsturi. Pateicoties internetam, ir pieejama visdažādākā literatūra, pētījumi, padomju laikā apzināti slēptā un iznīcinātā informācija par Kazahu hanisti, kas pastāvēja no 15. līdz 19. gadsimtam, pirms to savā varā pārņēma Krievijas impērija. Zināšanu vakuums tiek aizpildīts, un tas jaunajā Kazahstānas inteliģences paaudzē iesējis ticību, lai reanimētu nacionālo identitāti. Tomēr neiztiek arī bez etniskas dabas konfliktiem.
Februārī valsts dienvidos 11 cilvēku gāja bojā, bet 150 tika ievainoti masveida kautiņā starp kazahiem un vietējo dunganu minoritāti – tā ir musulmaņu grupa, kas dzīvo Kirgizstānā, Kazahstānā, Ķīnas ziemeļrietumos. Soctīklos bija redzami video, kuros vīri ar nūjām staigā pa degošo ciematu, meklējot, ar ko izrēķināties.
Pēc vienas no versijām, konflikts sācies, jo kāds dungans esot piekāvis kazahu sirmgalvi. Situācija draudēja izvērsties vēl nopietnāka.
Uz laiku pat slēdza Almati tirgu, kur ikdienā pulcējas dažādu tautību cilvēki. Skandāls noplaka, bet spriedze gruzd. Interesantas ir arī Kazahstānas attiecības ar Ķīnu – visumā ļoti draudzīgas, ir cieša ekonomiskā sadarbība. Taču šogad mulsumu radīja publikācija ķīniešu interneta medijā sohu.com. Rakstā ar nosaukumu «Kāpēc Kazahstāna vēlas atgriezties Ķīnā», tika uzsvērts, ka vēsturiski Kazahstāna ir bijusi daļa no Ķīnas teritorijas un kazahiem «nebūtu pārāk daudz sūdzību», ja ķīnieši piedāvātu apvienoties. Publikācija sacēla trauksmi Kazahstānas valdībā. Ķīnas vēstnieku izsauca uz paklāja un pieprasīja paskaidrojumus.
Draugos ar ASV
Džordžtaunas Universitātes pētījumā secināts: «Kazahstāna nav sveša politikas veidotājiem Baltajā namā, Kapitolija kalnā un Valsts un aizsardzības departamentā.» Pēc PSRS sabrukuma ASV palīdzēja Kazahstānai denuklearizācijas procesā, izņemt kaujas galviņas, ieroču kategorijas kodolmateriālus un atbalsta infrastruktūru. Ģeopolitisku interešu dēļ amerikāņi iztērēja 240 miljonus dolāru, lai palīdzētu Kazahstānai «likvidēt masu iznīcināšanas ieročus un ar masu iznīcināšanas ieročiem saistītu infrastruktūru», vēsta 2016. gada ASV Valsts departamenta ziņojums.
Starptautisko attiecību pētnieki secina, ka starp Vašingtonu un Nursultanu (Kazahstānas galvaspilsētu) nepastāv «īpašas attiecības», lai gan abu valstu valdībām ir ciešas diplomātiskās un tirdzniecības saites.
Tirdzniecības apgrozījums 2018. gadā sasniedza 2,1 miljardu dolāru. Salīdzinājumā – tirdzniecība starp ASV un Uzbekistānu, kas ir reģiona otrā lielākā ekonomika, tajā pašā laika posmā bija tikai 315 miljonu dolāru. Kazahstāna ir nozīmīgākā ASV tirdzniecības partnere Vidusāzijā. ASV prezidents Donalds Tramps 2018. gada janvārī Vašingtonā tikās ar Nursultanu Nazarbajevu, un šajā pašā gadā mediji ziņoja par Trampa slepenajiem sakariem ar kazahu oligarhiem.
Terorisms Kazahstānā joprojām ir pamatīgs drauds, jo arī šīs valsts pilsoņi savulaik devušies uz Sīriju, lai cīnītos džihādistu rindās.
Operācijas Zhusan ietvaros no 2019. gada janvāra līdz maijam dzimtenē atgriezās 524 neceļos aizgājušie kazahi, kurus valsts ar īpašu probācijas programmu mēģina vest pie prāta. Lai gan pastāv bažas, ka daži no viņiem varētu turpināt iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, līdz šim situācija ir stabila.
Kazahstānas valdība saprot, ka ekonomika cieš no pārmērīgas paļaušanās uz naftas ieguvi un rūpniecību, un ir uzsākusi vērienīgu diversifikācijas programmu, kuras mērķis ir attīstīt loģistiku, farmāciju, pārtikas apstrādi. Tomēr investorus atbaida milzu korupcijas rēgs, kas nekur nav izgaisis. Kukuļus prasa visur, tieslietu sistēma ir satrūdējusi, un daudzi ārzemnieki palikuši ar garu degunu vai nemaz pie biznesa sākšanas nav tikuši, nespējot pārvarēt korupcijas valni. Kamēr valsts netiks galā ar šo problēmu, uz pamatīgu izrāvienu cerēt būtu naivi.
Par kopējo dzīves līmeni Almati var pārliecināties, kaut vai vērojot automašīnas vai dzīvokļu ēkas. Lielākā daļa ir padomju laika produkti – žiguļi, ladas. Dažiem salons izklāts ar paklājiem. Nabadzīgi, bet ar stilu! Bēdīgā stāvoklī ir gadiem neremontētas blokmājas. Un tas viss valstī, kura ir bagāta ar dabas resursiem. Svaigs Porche ar blatno 007 numuru Almati ielās sadzīvo ar pensionāriem, kas uz kastēm tirgo banānus, zeķbikses, lai savilktu galus un nenomirtu badā.
Kazahstānai priekšā grūts ceļš, sevišķi – ņemot vērā Krievijas un Ķīnas kaimiņu būšanu. Starp abiem milžiem pat teritoriāli grandiozā Kazahstāna nevar atslābt, tomēr pašreiz notiekošais liek spriest, ka nacionālās identitātes nostiprināšana ir tikai pašā sākumā – galvenais, lai tā nenoslīkst cīņā par resursu un naudas pārdali.
