Kaukāza gūstekne Armēnija

Vēsture
Jānis Zvērs
Jānis Zvērs
6. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Nodedzināti ciemati, sašauti tanki, karavīru līķi ceļmalās – šogad pasaules globālo konfliktu kartē spilgti iezīmējās Kalnu Karabaha, kur konflikts klusībā bija gruzdējis 30 gadu. Pēc 2018. gada «samta revolūcijas» ievēlētais premjers Pašinjans šogad parakstīja armēņus pazemojošu miera līgumu, uzvaru guva Azerbaidžāna, bet Armēnija ir kā uz pulvermucas. Šī valsts ar savu sarežģīto vēsturi no pašcieņas un ģeopolitikas viedokļa atrodas zemākajā punktā. Cik ilgi tā turpināsies?

Redzat šo mucu? Tā ir vislielākā un vecākā. To taisīsim vaļā, kad starp Armēniju un Azerbaidžānu beidzot būs noslēgts miers,» tā slavenās armēņu konjaka rūpnīcas Ararat pagrabu velvēs atbalsojās gida balss, pirms dažiem gadiem vedot ekskursijā ārvalstu žurnālistu grupu, kuras sastāvā biju arī es.

Karstā vasaras dienā pēc konjaka degustācijas, izejot saules pielietajās Erevānas ielās, skatam pavērās tveices dūmakā ­ietinies Ararata kalns. Mazās nācijas lepnums, kurš atrodas Turcijas teritorijā. Smeldze, vēsturiskā sāpe, lepnums un adrenalīna dzirksts ir jūtami teju katrā sarunā ar armēņiem. Un to var saprast, jo šīs teritorijas vēsture ir tūkstošiem gadu sena un asinīm slacīta.

Vidējam latvietim Armēnijas vārds, visticamāk, asociējas ar ko tālu, eksotisku un… gastronomisku. Armēņu restorāni ar gardiem šašlikiem, dolmu un citiem reģionam raksturīgajiem ēdieniem ir sastopami daudzviet Latvijā – šīs mazās, bet lepnās tautas pārstāvji PSRS laikā aktīvi iedzīvojās populārākajos Savienības krustpunktos. Taksometru bizness, ēdināšana, arī cigarešu un citu akcīzes preču pārdošana «zem letes» bieži vien tiek piedēvēta tieši šiem Kaukāza biznesmeņiem, kuriem savā dzimtenē problēmu un izaicinājumu ir ļoti daudz.

Izkaisīta tauta

Tieši pateicoties fantastiskajam klimatam, auglīgajai zemei un ģeogrāfiskajam novietojumam, Armēnijas teritorijā aktīva cilvēku rosība organizētā valstiskuma formā risinājās jau 1500 gadu pirms Kristus. Cīņa par šo teritoriju vienmēr bijusi asiņaina un nežēlīga. Visdažādākās karalistes, impērijas, idejas, monarhi, karogi un pārliecības te gadu tūkstošu gaitā ir mainījušies, atstājot savus nospiedumus gan arhitektūrā, gan cilvēkos.

Pirmā lieta, ko katrs sevi cienošs armēnis uzsvērs sarunas sākumā, ir fakts, ka šī valsts pirmā pieņēma kristietību, un, pēc ­leģendām, tieši uz Ararata kalna pēc grēku plūdiem nosēdās Noasa šķirsts. Armēnija sevi uzskata arī par vīna dzimteni un ar lepnumu stāsta par citiem sasniegumiem. Tieši vēsture ir balsts, kas stiprina armēņu nacionālo pašapziņu.

Vissmagākais zaudējums armēņu nācijai bija 1915.–1917. gada genocīds, kad Osmaņu impērija pieņēma Deportāciju jeb Tehdžira likumu. Armēņus sadzina ierindās un veda uz Sīriju, Deirezoras pilsētas nometnēm. 1915. gada augustā The New York Times notiekošo aprakstīja šādi: «Mirušo skaits bada un slimību dēļ ir ļoti liels, pret deportētajiem izturas tikpat nežēlīgi pret kā vergiem, vadājot tos šurpu turpu pa tuksnesi…

Ceļi un Eifratas upe ir pilni ar deportēto ķermeņiem, un tie, kas palikuši dzīvi, ir nolemti nāvei. Plāns ir iznīcināt visu armēņu tautu.»

Bojā gāja ap pusotra ­miljona armēņu!

Genocīda rezultātā armēņi izklīda teju pa visu pasauli. Iespaidīgas kopienas ir Krievijā, Francijā, Irānā, ASV, Gruzijā, Libānā, pat Argentīnā un Austrālijā. Pēc dažādiem aprēķiniem ārpus etniskās dzimtenes mitinās pat 12 miljonu (!) armēņu – četras reizes vairāk, nekā dzīvo Armēnijā! Arī manis sastaptie Erevānas iedzīvotāji atzīst, ka ekonomiskā un politiskā situācija reģionā ir ļoti nestabila, tādēļ daudzas ģimenes apzināti pieņem lēmumu kādu no bērniem sūtīt peļņā uz ārzemēm.

Armēņu komūna ir ļoti saliedēta, un tie, kas dzīvo ārzemēs, palīdz savējiem. Kurš gan nezina kolorīto Kardašjanu ģimeni, kas veiksmīgi iedzinusi saknes ASV izklaides biznesā! Smagās mūzikas baudītājiem svešs nebūs grupas System of a Down vārds, kurā visi mūziķi ir armēņi, kas aktīvi atbalsta etnisko dzimteni gan ar ziedojumu vākšanu, gan labdarības koncertiem un dziesmām, veltītām tautas sarežģītajai vēsturei.

Saules uzlādētie

«No kurienes esat. No Latvijas? O, atceros, Rīga! Ļoti skaista pilsēta!» šādi sarunas vedās ar vadītāju Erevānas taksometrā. Vietējie taksisti ir ļoti runātīgi. Vecākās paaudzes Erevānas iedzīvotāji, ar kuriem aprunājos, padomju laikus atceras ar nostalģiju. Var saprast – tā bija viņu jaunība, bija iespēja ceļot, un pribaltika padomju laikos dzīvojušo atmiņās ir kas skaists, tīrs, rietumniecisks, logs uz civilizāciju.

Armēņiem bieži mēdz piedēvēt pārlieku lielu mīlestību pret Krieviju, bet ģeopolitiski tas ir izdzīvošanas jautājums, jo citu variantu nav: no vienas puses Turcija, no otras – Azerbaidžāna, abas sabiedrotās, musulmaņu brāļu tautas, kurām Armēnija ir kā dadzis acī. Krievija faktiski ir vienīgais ģeopolitiskais «policists», uz kuru armēņi var paļauties, tādēļ Erevānā kopš 1940. gada vēl aizvien atrodas Krievijas militārā bāze ar aptuveni 5000 karavīriem. Un Krievijai ir savi vēsturiski rēķini ar Turciju, kas garantē relatīvu spēku ­samēru.

Ne tikai ārējā drošība, bet arī ekonomiskā situācija valstī ir neapskaužama – Armēnija ir nabadzīgākā valsts reģionā. Pēc valsts aprēķiniem, aptuveni 23% iedzīvotāju ir trūcīgi, sevišķi asa šī problēma ir reģionos. Vēl aizvien lauvas tiesu Armēnijas iekšzemes kopprodukta rada tautieši, kuri dzīvo un biznesu vada ārzemēs. «Šeit ir fantastiski pavadīt atvaļinājumu, vasaras brīvdienas, bet naudu nopelnīt nevar,» atzīst trimdinieki.

Lai vai kā, bet labi paēst un svinēt dzīvi armēņiem patīk. Tas spilgti redzams arī Erevānas ielās.

Daudzi ārzemēs dzīvojošie par goda lietu uzskata kāzas dzert tieši Erevānā. Un svētku procesijas te manāmas regulāri. Satiksme Erevānas ielās jau tā ir haotiska un trokšņaina, bet, ja iztālēm dzirdat nepārtrauktu «taurēšanu», skaidrs, ka tuvumā ir kāzinieki.

Eiropietim šādi skata rada dziļu neizpratni, bet daudziem kaukāziešiem šāda pokazuha ir goda lieta. Pa priekšu baltā G klases mersedesā (ja nav rocības nopirkt, var nomāt) brauc jaunais pāris, tuvākie radi. Tad hierarhijā pēc turības seko pārējie auto, un kolonnu noslēdz baltu ņivu straume. Tik daudz baltu ņivu vienuviet nebiju redzējis nekad. Latvijā šādus braucamos var manīt šrotos vai lauku saimniecībās kā necilus bezceļa darba zirgus, ­iegrimušus dubļu kaudzēs, bet Erevānas ielu ņivas ir uztūnētas, labi koptas – sava veida ­pārticības un statusa simbols.

Ik vakaru Erevānas centrā ­iemirdzas milzīga strūklaka, kas mūzikas pavadībā izspēlē gaismas un skaņu simfoniju. Ielas pilnas ar cilvēkiem, krodziņos smaržo pēc ceptas gaļas, humosa, pludo vīns un armēņu konjaks. Cilvēki te ir saules uzlādēti, emocionāli, karstasinīgi. Uz citu Kaukāza valstu fona spilgti izceļas Erevānas centrālais tirgus. Man par lielu pārsteigumu, tajā valdīja absolūta kārtība, ja salīdzina ar kaimiņvalsts Gruzijas centrālo bazāru.

Erevānas andele vairāk atgādina Rīgas Centrāltirgu – pārdevēji izkārtojušies palielos angāros, nav pārlieku lielas burzmas.

Gaiss saldi smaržo pēc žāvēto augļu «desām», kas ir klasisks šā reģiona kārums. Vietējie naski piedāvā iegādāties pašdarināto araratu, čukstus atklājot, ka sortiments ir ļoti plašs – no visdažādāko augļu garšu samogoniem līdz «pieczvaigžņu araratam, ko man brālēns iznesa pa kluso tieši no rūpnīcas»; tā, protams, ir tikai leģenda tūristu ausīm. Dzērieni sapildīti caurspīdīgās plastmasas pudelēs un pēc garšas atgādina klasisko Kauzāka dzērienu čaču.

Tāpat tirgū nopērkama militārā atribūtika, piemēram, melni T krekli ar kalašņikova kontūru un abreviatūru ASALA – Armenian Secret Army for the Liberation of Armenia. Šī bija teroristiska organizācija, kas astoņdesmitajos gados veica virkni uzbrukumu, lai turkiem atriebtos par genocīdu. Kara sāpes armēņiem arvien ir dziļas un nopietnas. F*** Azerbaijan grafiti bieži vien bija redzami Erevānas tuneļos un ielu stūros.

Sāls vēstures brūcēs

Viesojoties Erevānā, bija iespēja apmeklēt arī vairāku vietējo televīziju studijas. Sovjetu laikā ­populārais joks par jancīgo armēņu radio, šķiet, nav bez pamata. Pat tik mazai valstij (teritoriāli – mazāka nekā puse Latvijas, iedzīvotāji 2,9 miljoni) ir desmitiem radio un TV staciju. Mazs būcenītis, galds, divi krēsli – studija gatava!

Tāds kā deviņdesmito gadu Latvijas šarms, kad radošais gars un entuziasms bija svarīgāki par tehnisko un materiālo nodrošinājumu, arvien mājo Erevānā. Un cilvēki, kas šeit strādā, par savu darbu stāsta ar lepnumu un misijas apziņu.

Tāpat mani pārsteidza šaha popularitāte. Uz soliņiem kauliņus bīda pensionāri, un brīžiem skatītāju bari un emocijas ir kā futbola stadionā.

Armēnijā, kuras vēsturē zelta burtiem ierakstīti daudzi izcili šahisti, šo prāta asināšanas spēli māca jau skolā, lai radinātu jauniešus pie stratēģiskas, viltīgas ­domāšanas. Gudri.

Viens no maniem spilgtākajiem piedzīvojumiem vizītes laikā bija kopā ar citiem žurnālistiem doties uz brauciena galveno notikumu – svinīgo pieņemšanu, banketu. Pārdesmit minūšu brauciena attālumā no Erevānas mūs sagaidīja viesmīļi, klāti galdi, skatuve, kur kā vakara nagla uzstājās Anna Veski. Manas paaudzes cilvēkiem šis vārds neizsaka neko, un tikai konkrētajā vakarā uzzināju, ka igauņu dāma padomju laikos ir bijusi īsta estrādes leģenda.

Pie mana galdiņa sēdēja kolēģi no Igaunijas televīzijas, nedaudz tālāk arī paši armēņi. Manu uzmanību piesaistīja neierasta paskata jaunietis – galvā hūte, uz acīm saulesbrilles, lai gan telpa pustumsā. Deguns tikko kā no plastiskās operācijas, un kopējais vizuālais tēls ļoti atgādināja Maiklu Džeksonu. Pēc vairākiem tostiem gaisotne kļuva arvien neformālāka, un sarunas savā starpā raisījās brīvāk. Kādā brīdī pie mūsu kompānijas pienāca arī dīvainā paskata jaunietis un sāka stāstīt par savu pieredzi Kalnu Karabahā.

Liels bija pārsteigums, ieraugot, ka divdesmitgadnieks sarunas laikā noņēma cepuri, saulesbrilles un… degunu.

Izrādās, tā bija protēze. Snaiperis no Azerbaidžānas Karabahā divdesmitgadniekam bija trāpījis tieši sejā, izārdot to. Šķiet, visiem pārējiem sarunas biedriem šajā brīdī vienlīdz pārskrēja šermuļi pār kauliem. Toreiz man likās, ka Karabahas konflikts tā arī snaudīs kā gruzdošas ogles zem kūdras purva vāliem, taču šāgada notikumi pierādīja, ka esmu kļūdījies.

Laikā, kad ciemojos Armēnijā, pie politiskās varas grožiem bija ilggadējais prezidents, vēlāk premjers Seržs Sargsjans, kuru ar iespaidīgiem protestiem no amata izdevās gāzt ­saniknotajiem opozicionāriem. To priekšplānā izvirzījās ­harismātiskais žurnālists Nikola Pašinjans. Ar ieģipsētu roku, armijnieka T kreklu, beisbola cepurīti galvā un megafonu pūļu priekšā viņš bija kā ikona briestošajām pārmaiņām.

Gadiem ilgā korupcija, izsaimniekošana, bardaks armēņiem bija līdz kaklam. Tomēr nevienam armēnim pat ļaunākajos murgos nevarēja rādīties, ka tieši Pašinjans 2020. gada novembrī būs spiests ar savu parakstu faktiski atdot Kalnu Karabahu Azerbaidžānai. Tas notika šoruden pēc īsām, bet asiņainām cīņām starp Armēnijas un Azerbaidžānas spēkiem.

Šis karš iezīmējās ar milzīgo cīņu par ietekmi soctīklos. Abu pušu propagandas iestādes radīja episkus video, kā lepnie karavīri bezbailīgi dodas frontes līnijā, lai sagrautu pretinieku un atbrīvotu savu vēsturisko zemi. Konflikts polarizēja ģeopolitisko spēles laukumu. Interneta komentāros azerus metās aizstāvēt turki, citi musulmaņi. Armēņu pusē – grieķi, senie Turcijas naidnieki.

Bet kam tad Kalnu Karabaha – armēņu vārdā sauktā Arcaha – īsti «pieder»?

Reģiona vēsture ir ļoti gara un sarežģīta. 4. gadsimtā pirms Kristus te saimniekoja armēņi, vēlāk varu pārņēma Persijas impērija, bet tagadējo azerbaidžāņu priekšteči tjurki masveidā šajā reģionā ieradās 18. gadsimtā. Līdzīgi kā Latvija, arī Armēnija un Azerbaidžāna neatkarību ieguva 1918. gadā, taču ātri vien nokļuva padomju ietekmes sfērā, kas gan neapstādināja konfliktus par ietekmi Kalnu Karabahā.

No mūsdienu vēstures skata lūzumpunkts ir PSRS lēmums Kalnu Karabahu iekļaut Azerbaidžānas sastāvā, arī mūsdienās starptautiskā sabiedrība uzskata, ka teritorija ir Azerbaidžānai piederoša, bet armēņi saka – bagātie azeri ar savu naftu uzpirkuši un korumpējuši starptautisko sabiedrību. Tad nu katra puse izceļ to vēstures periodu, kuru uzskata par svarīgāko, un uz to balsta savu paradigmu, dzelžaini iekrampējoties un solot savu taisnību aizsargāt līdz pēdējai asins lāsei. Iepriekšējo reizi militārais konflikts uzliesmoja, brūkot PSRS, un uzvaru faktiski guva armēņi, taču tagad vēstures rats pagriezies otrādi.

Azerbaidžāna, kas resursu ziņā ir krietni pārāka par pretinieku, šā kara laikā regulāri publicēja drona video, kā iznīcina armēņu tankus, pozīcijas un kaujiniekus. No Izraēlas iepirktie droni «pašnāvnieki» veiksmīgi retināja armēņu karavīru rindas. Bojāgājušie – lielākoties pavisam jauni vīrieši, divdesmitgadnieki.

Karu, kurā abās pusēs krita arī mierīgie iedzīvotāji, ikviens interesents varēja vērot, ērti sēžot dīvānā un klikšņinot Twitter kontus, kas pa taisno no frontes līnijām publicēja necenzētus foto un video.

Armēņu puse parādā nepalika – videoklipos rādīja, kā atbrīvo ienaidnieka pārņemtās teritorijas un atgriež savu ­vēsturisko taisnīgumu.

Arī starptautiskā prese atainoja dramatiskos notikumus abās frontes pusēs. Kamēr etniskie armēņi sēdēja pagrabos, pārciešot kārtējo bombardēšanu, Bardas pilsētā Azerbaidžānas pusē trakojošs pūlis uz rokām slimnīcā ienesa smagi ievainotu vīrieti, civiliedzīvotāju, kas smagas traumas guva uzlidojuma rezultātā. «Ārā visi, kas nav ārsti!» kliedza mediķi, kamēr pūlis bija sastājies blakus ievainotajam vīram. Defibrilators nedarbojās, un pēc pusstundu izmisīgiem centieniem atdzīvināt vīrieša ķermeni pārklāja ar palagu. Fiasko cieta starptautiskās sabiedrības uzspiestais pamiers, kas ilga vien pāris minūtes, līdz atkal atskanēja šāvieni, un viena puse pamiera laušanā vainoja otru.

Saprotot, ka asins izliešana būs tikai lielāka, Armēnijas premjers piekāpās, bet saniknotie pūļi izdemolēja parlamentu. Turpmāko politisko kursu Armēnijā grūti paredzēt – liela daļa sabiedrības ir ļoti nokaitināta. Tūkstošiem etnisko armēņu pameta savas mājas Kalnu Karabahā, nodedzinot visu aiz sevis. Tiešā vārda nozīmē.

Tikmēr 18. novembrī atgūtās teritorijas apraudzīt devās Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs. Satrauktu miesassargu klātbūtnē valsts līderis, tērpies kamuflāžas armijas tērpā, sveica vietējos azerbaidžāņus, kas izplūda asarās. Allahu akbar! saucieni pāršalca pelēcīgi mežonīgo Šušas ainavu, kurā melnā tērpti specvienību kareivji uzraudzīja kārtību. Alijevs TV kameru priekšā simboliski noskūpstīja Azerbaidžānas karogu, uzvilka to mastā, ļāvās sievas apkampieniem un selfiju uzņemšanai.

«Mēs rūpīgi aprēķināsim ienaidnieka radītos zaudējumus. Viņi atbildēs! Atbildēs starptautiskās tiesas priekšā!» uzsaukumā tautai, draudīgi paceļot gaisā rādītājpirkstu, sacīja Alijevs. Valsts pirmais pāris nodevās fotosesijai, aptaustot vēsturisko mūra tiltu un mazgājot rokas vietējā upē, līdz pūļa ovāciju pavadīts iesēdās limuzīnā un devās prom. Azerbaidžānas līderis vairākkārt uzsvēris, ka viņa mērķis ir atgūt Erevānu. Tas nozīmē, ka miera šajā reģionā nebūs vēl ilgi. Vissenākā Ararata konjaka muca neatvērta būs desmitiem, ja ne simtiem gadu.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+