Kas katram vīrietim jādara krīzes laikā. Saruna ar drošības ekspertu Edmundu Visendorfu

Vīrietis
Aivars Pastalnieks
Aivars Pastalnieks
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
12. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: MATĪSS MARKOVSKIS
Saruna ar bijušo Latvijas policijas virsnieku EDMUNDU VISENDORFU, kurš līdz šim darba specifikas dēļ atturējies no jebkādām intervijām. Viņš, starp citu, uz sarunu ieradās ar savu dezinfekcijas līdzekli un nosacījumu – pirms un pēc sarunas izvēdināt telpas.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS, Nr. 5, 2020.


– Jūs zināt, kā rīkoties šajā situācijā?

– Nekas pasaulē nav tik ļoti nenovērtēts un tik ļoti pārvērtēts kā drošības jautājums. Tagad tas redzams izteikti. Pirmais, kas ir svarīgi, – nomierināties. Mums bieži skatiens ir aizmiglots, arī tagad tas tāds ir. Ir dažas zīmīgas lietas, kas mani uztrauc. Mēs par krīzes situāciju nereti prasām viedokļus cilvēkiem, kuri ne reizi nav sūdus smēluši. Es drīkstu tā runāt?

– Jā, protams. Tas ir veču žurnāls.

– Es zinu, zinu. Pēdējās nedēļās esmu konstatējis –  absolūti lielākajai daļai nav ne mazākās nojēgas, kas ir krīze. Man nopietni cilvēki zvana un saka: krīze – tā taču ir iespēja! Runājot par šo jautājumu, visur parādās divi ķīniešu hieroglifi, viens esot briesmas, otrs – iespējas. Esmu studējis ar ķīniešiem un korejiešiem, jau jaunībā par to strīdējāmies.

Tur nekāda stāsta par iespēju nav! To lingvisti un sinologi sen pierādījuši. Hieroglifs veijī skaidri nozīmē: briesmas, un – jautājums jārisina momentāni. Vei ir briesmas un jī – tūlītējs, kritisks punkts, kad viss sākas.

– Mums šobrīd ir krīze bez iespējām?

– Iespējas vēl nav redzamas, pirms tām būtu jānotiek pārmaiņu posmam. Tāpēc, ka neesam nodalījuši būtisko no nebūtiskā – to, no kā šobrīd varam atteikties un izdzīvot, un to, bez kā nevaram pilnīgi un galīgi. To mums nāksies darīt.

Kas šobrīd ir svarīgi? Ja tu esi vecis, esi ar tuvajiem. Kur tu esi? Kur viņi ir? Kā viņiem klājas? Ja esi iestrēdzis Indijā, tad esi virtuāli ar viņiem. Dod padomus. Stiprini.

Saki, lai bez vajadzības nevazājas apkārt. Gādā par ģimeni, primāri gādājot par sevi. Nav populāri tā domāt, bet, ja ar tevi kas notiks, par tavu sievu, bērniem kāds parūpēsies? Ja nevari strādāt kā līdz šim, domā un meklē citādi. Ja mēs to visu pārdzīvosim, mūsu vērtību skala var mainīties. Stipri. Bet mēs tam vēl neesam gatavi.

– Mainīsies uz labo pusi?

– Uz grūtāko. Ķīniešu karavadonis Suņ Dzi teicis – karavadonis gūst panākumus tad, kad viņš izzina ienaidnieka mērķus. Mēs tagad nevaram plānu uzzināt, jo ienaidnieks nav redzams. Katru dienu skatos trīs, četrus TV kanālus, daudz lasu, lai būtu dažāds informācijas apjoms, pēdējā laikā tas sāk vienādoties, pat austrumu kanāli kļūst līdzīgāki.

Mēs īsti vēl nezinām, kā šis vīruss ir cēlies, kāds ir inkubācijas periods, pārneses veids, nezinām, vai var vēlreiz saslimt. Ir kara situācija, bet nav zināms ienaidnieks. Mums joprojām nav nekļūdīga risinājuma, zāļu, vakcīnu. Tas, ko dara mūsu veselības sistēma, ir pozitīvi, ļoti konkrēti: mēs mēģinām iegūt pašu dārgāko, kas pasaulē ir, vismaz cilvēka izpratnē, – laiku, attālinot vai izlīdzinot iespējamo epidēmijas uzliesmojumu Latvijā, lai spētu palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

Par ko liecināja izgājieni, kad šosejas bija nobloķētas desmitiem kilometru garumā, jo visi gāzās ārā no Rīgas? No virusoloģijas vai epidemioloģijas viedokļa tajā vietā varēja būt mākonis. Tā krīzes laikā nedara.

Krīzē, kā jau teicu, ikvienam ļoti stingri jānošķir svarīgais no nesvarīgā.

Tas ir izšķirīgi! Ja nezinām ienaidnieku, mums jāiegūst laiks.

– Ko jūs pats savā dzīvē esat nodalījis?

Uz veikalu mūsu ģimenē iet tikai viens cilvēks.

– Kurš?

Sieva, jo viņai ir stiprāka imunitāte. Man ir dažas hroniskas kaites, tās gan nav saistītas ar elpošanu. Meitas ģimene dzīvo atsevišķi, savukārt dēlam ir alerģijas. Sieva šobrīd ir visstiprākā. Ja arī izies caur kādu vīrusu mākoni vai kāds uzklepos, viņai, iespējams, tas mazāk varētu pielipt. Mēs dzīvojam kopā vairāk nekā 30 gadu, es viņu labi pazīstu. Tas ir mūsu kopīgs lēmums.

Bet tas, kas vecim šobrīd ir jādara, – hei, esi ar savu ģimeni! Otrā lieta – lai tu pieņemtu pareizus lēmumus, beidzot jāatmostas un jāsāk kritiski, analītiski vērtēt informāciju, nevis – kaut kur kaut ko dzirdēju vai feisītī izlasīju.

Jābūt ļoti uzmanīgiem pret informāciju, kuru lasām, kuru mums sūta, ar kuras palīdzību izdarām pieņēmumus, secinājumus un tālāk veicam darbības. Jābūt ļoti kritiski domājošam, un beigu beigās tai medijpratībai būtu jābūt jebkura normāla veča smadzenēs. Mani sen mācīja, ka jebkura informācija jāpārbauda vismaz no trim neatkarīgiem avotiem. Ja visi saka vienu, arī tad pieņem, ka tā ir ticama par 70%. Kļūdas un izņēmumi var būt vienmēr.

Normālam vecim būs jāspēj analizēt, ko pateica KLUBS, ko Panorāma, ko Vakara Ziņas, ko krievu kanāls, CNN un Al Jazeera.

Ja tu esi informēts, tu esi apbruņots. Ja būsi informēts, tu pieņemsi pareizos ­lēmumus un pasargāsi savu ģimeni, un tad tev parādīsies tā lieta, ko saucam par iespējām un visu pārējo. Bet līdz iespējām ir jātiek.

To kopainu vislabāk var ieraudzīt tad, kad nomierinies un beidz stresot. Uz jautājumu – ko darīt – es vienmēr atbildēšu: nomierināties. Kamēr paniko, tavas zināšanas par to, kā jārīkojas, ir aizmirsušās. Tāpēc, ka stress izdala kortizolu, adrenalīnu. Uztraukums rada grūtības koncentrēties, pieņemt pareizus lēmumus.

Es šobrīd vairāk strādāju no mājām, telefona konferencēs, skaipā, darba diena sākas ap septiņiem, kad ir pirmie zvani, un beidzas divos naktī. Divas trešdaļas no lietām saistītas ar mācību iestādēm, lieliem, maziem uzņēmumiem, kuri jautā – a ko mums darīt? Dažkārt viņi nemaz īsti nezina, nespēj izmērīt, kādā krīzē ir. Jo šādas pieredzes nav. Nevienam. Darba ir vairāk nekā agrāk.

– Ko viņi grib no drošības speciālista?

– Visvairāk… kādu brīnumtableti vai ideālo risinājumu. Edmunds varbūt pateiks. Viņš un viņējie taču ir piedzīvojuši visādas situācijas.

– Jo jūs tomēr krīzi pazīstat.

– Šo ne. Man mašīnā ir speciāls aizsargtērps, ir visādas lietas, kuras tiek izmantotas ik pēc 15 minūtēm tāpēc, ka apmēram, pēc šābrīža informācijas, tik ilgā laikā vīrusa infekcijas izplatās.

Ja krīzē aicina, ieeju iestādē vai uzņēmumā un skatos – ko esat mainījuši, samazinājuši, varbūt kāpinājuši? Neko. Tad – stop! Tas nav krīzes menedžments, ir bijis tā, kad saku: ja tu akceptē, no šā brīža es pārņemu vadību – re, kur ir līgums un rīkojums, tev tikai jāparakstās. Turpmāk valde esmu es. Un mans palīgs. Mēs pārņemam situāciju. Un darīsim tā – dzelžaini. Uz nedēļu, divām, pusgadu – tad būs rezultāts.

– Mēs – tas ir uzņēmums?

Visendorff ir ģimenes uzņēmums, kurā mēs visi darbojamies.

Tu neslēpies un esi atbildīgs, bet informācija par klientiem ir aizsargāta, tas īpaši tīk Ziemeļvalstu klientiem.

Sievai ir grāds psiholoģijā ar tiesībām veikt pedagoģisko darbību, ir liela pieredze personāla vadībā, meita pēc studijām Zviedrijā pāris gadu bija Zviedrijas FedEx biroja problēmu un krīžu intervences enģelis, viņa brīvi pārvalda skandināvu valodas, vada arī mūsu biroju un ir mana asistente. Mums ir divi psihiatri, divi juridiskie biroji un detektīvi, ar kuriem vajadzības gadījumā sadarbojamies, viņi ir mūsu tā saucamajā krīzes komandā.

Man ir daži vistuvāk stāvoši sadarbības partneri, ar kuriem kopā esmu risinājis problēmas daudzu gadu garumā. Viens no viņiem – Roberts Dimants. Militāra persona, darbojies misijās. Roberts bijis arī divu LR Valsts prezidentu miesassargs, gādājis par drošību ASV vēstniecībā, daudzus gadus bija pasaules lielāko pretpirātisma un drošības kompāniju misiju vadītājs. Savukārt Ivars Dzelme ir mans draugs, skolasbiedrs. Manuprāt, viens no labākajiem tuvcīņas speciālistiem Latvijā, kurš ikdienā strādā policijā, vienlaikus jau 20 gadu turpina kalpot arī kā LELB mācītājs. Advokāts Edgars Lešinskis ir mans kādreizējais biznesa partneris, ieguvis maģistra grādu konflitoloģijā.

Mūsu klienti ir gan vietējie, gan arī pasaulē zināmi uzņēmumi, bet es nevaru tos reklamēt. Jo klienti negrib, lai kāds uzzina, ka viņiem risinātas kādas problēmas. Līdz ar to es ar saviem labajiem darbiem nevaru palepoties.

– Kur esat apguvis zināšanas?

– Skolā, mūzikas skolā, dažādos pagrabos aizliegto cīņu sekcijās, dienestā PSRS Ziemeļu kara flotē. Maskavas fizkultūras institūtā, vēlāk Starptautiskajā tiesībsargājošo institūciju akadēmijā, bet pamatā – 1993. un 1994. gadā Maskavas Uzņēmējdarbības drošības skolā. Tā ir mana labākā izglītība. Tur mācījās visu veidu un rangu drošībnieki,  dažādu valstu drošības dienestu vadītāji, pirmo personu miesassargi. Docētāji bija jaudīgi profi – labākie praktiķi, arī ārzemnieki. Tas bija ļoti interesants laiks, viņi tiešām dalījās ar fenomenālām un sistēmiskām zināšanām, īpaši drošības psiholoģijā un taktikā. Politikas tur nebija nemaz. Kamēr jaunajā Krievijā vēl bija tā laika bardaks, tas varēja notikt. Varbūt tāpēc skola pastāvēja tikai divarpus, trīs gadus, pēc tam to likvidēja.

– Skolā bijāt vienīgais latvietis?

– Cik zinu, jā. Pēc tam Latvijā studēju arī jurisprudenci un pedagoģiju, vēlāk – psiholoģiju, kas mani interesēja visvairāk. Bet tas šķita tik paredzami, bija nedaudz garlaicīgi. Daži pasniedzēji to labi redzēja, un es viņiem publiski atvainojos.

Jaunība un gudrība reti iet kopā.

Tomēr tik fundamentālas un praktiskas zināšanas kā Maskavā diemžēl vēlāk ne Latvijas, ne Zviedrijas vai Austrijas augstskolās un kursos vairs ­neguvu.

90. gadu sākumā tiku uzaicināts strādāt LR Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta Mācību centrā par speciālās tuvcīņas un taktikas pasniedzēju. Biju instruktors arī Viļa Skujas un Raimonda Graubes vadītās Zemessardzes 1. brigādes SUV. Bet 1993. gadā četri mani kolēģi – bijušie Latvijas policijas virsnieki – izveidoja Baltijā pirmo privāto mācību iestādi drošības sfērā strādājošajiem – Baltijas Drošības skolu un mani uzaicināja par tās izpilddirektoru.

Mācījāmies pelnīt, bet sapratu, ka zināšanas ir par īsu. Pētīju dažādas iespējas ārvalstīs, bet intuitīvi jutu, ka mācības Maskavā varētu būt reālākas, tā arī darīju un nenožēloju. 1997. gadā, kad sāku strādāt naftas tranzīta drošības biznesā, no drošības skolas vadības aizgāju prom.

– Pēc kādiem principiem jūs strādājat ar klientiem? Ar visiem, kas atnāk?

– Ir viens galvenais princips. Vai tas, ko redzam, atbilst tam, ko viņš saka. Ja konstatētais nesaskan ar klienta sacīto, biežāk ir divas iespējas – vai nu viss ir nopietni un vajadzīga krīzes intervence, vai arī mēs muļķīgi tērējam laiku. Mūsu uzdevums ir iespējami ātri novērtēt situāciju un dot risinājumus. Izglītības un sabiedriskajām iestādēm iespēju robežās palīdzam bez atlīdzības vai aicinām ziedot. Man nav autoritāšu, izņemot vienu virs mums.

Uzņēmumā, lai konstatētu situāciju, nepieciešams zibenīgs audits.

Tāpat arī krīzē – jāveic analīzes. Kad ieraugām, kas kaiš, tad jārīkojas. Spēja koncentrēties un improvizēt glābj cilvēkus. Reiz pēc līguma noslēgšanas ātrā audita laikā uzņēmumā sāku runāt ar sekretāri, kura pastāsta, ko pamanījusi. Kad piezvanu uzņēmuma īpašniekam, lai pastāstītu, ko esmu uzzinājis, viņš ir šokā par informāciju. Tad nākas atzīt, ka viņš nodarbina vienu brīnišķīgu darbinieku, un sekretāre pēc laika kļūst par uzņēmuma izpilddirektori. Mēs daudz ko nepamanām, jo braucam pa virsu.

– Kāda situācija šobrīd valda uzņēmumos?

– Ir reizes, kad mūsu palīdzība ir lieka un mēs sakām – jums tūdaļ pat jāraksta visi iespējamie iesniegumi valsts instancēm, piesakoties uz atbalstu.

Uzņēmumi, kuriem šobrīd ir uzkrājumi un kuru darbība ir lokāla, protams, izņemot viesnīcas un kafejnīcas, vēl kādu brīdi varēs strādāt. Bet bizness mainīsies jebkurā gadījumā. Šobrīd vislielākās bažas ir par resursiem – personālu, izejvielām, finansēm un ilgtspēju, arī Eiropas Savienības robežām, kuras privātajiem ir slēgtas.

Domāju – ja Eiropa savas robežas turēs noslēgtas ilgāk par trīs mēnešiem, tad Eiropas Savienība līdzšinējā formātā var ­iet pa skuju taku. Bet nedomāju, ka ­apstādinās loģistiku, jo tā ir ekonomikas asinsrite. Nav arī izslēgts scenārijs, ka Savienība atdzimst kā fēnikss no pelniem. Taču atdzimšana nebūs viegla.

Vēl viena būtiska problēma ir nekonsekvence, centralizētas krīzes vadības trūkums. Ķīnieši itāļiem sūta maskas, bet čehi pa vidu tās pievāc sev. Demokrātijā mēs esam atraduši no vienotas vadības. Demokrātija pieļauj nekonsekvenci. Man pašam tas nepatīk, bet, ja tas tā turpināsies, par realitāti var kļūt vienotā vadība Batjkas veidolā, kas mūs ved uz saulaino tāli. Tas, ko redzu, man liek domāt par daudziem riskiem. Mēs krīzi vēl neesam ­izpratuši…

– Valstis šajā situācijā iet tik atšķirīgus ceļus…

– Itālijā ir viena situācija, Spānijā citāda, Maltā vēl citāda. Nīderlandes premjers paziņo – nekādas panikas nav. Paiet nedēļa, sākas problēmas – ziniet, tomēr palieciet mājās! Jā, man gribētos, lai Brazīlijā šobrīd nebūtu lielu svētku, lai Zviedrijā stingrāk ievērotu noteikumus, lai krievi un amīši beigtu mērīties ar krāniņiem.

Kas mūs koordinē? Šobrīd katra valsts dara pēc sava prāta. Tā nevar uzvarēt karā. Visvairāk par visu šobrīd ir vajadzīgs vienots komandcentrs. Domāju, ka mums ir iespēja izglābt demokrātiju. Bet, lai mēs to izdarītu, jāvienojas, ka būs demokrātiska diktatūra, kas paredz reālu atbildības ­uzņemšanos.

Pirmā lieta – kādā neitrālā ­vietā zibenīgi un ātri apvienot visspējīgākos, analītiskākos prātus lokāli un tad globāli.

Pēc tam izveidot štābu, kurā informācija tiek apkopota, analizēta un likta lietā. Tātad no gudrākajiem prātiem ir jāveido pasaules krīzes vadības un koordinācijas centrs. Tajā jābūt ārstiem – no virusologa un psihiatra līdz fizioterapeitam –, jābūt zinātniekiem, juristiem, uzņēmējiem, militāristiem un garīdzniekiem, visiem, kas mēslus redzējuši un smēluši, labākajiem jaunajiem talantiem un mākslas ļaudīm, kas var uz to visu mazliet citādi paskatīties.

Valstis tur deleģē piecus savus izcilākos prātus. Tikai tā var dot vienotus, bet gudri pielāgotus, adekvātus padomus gan Itālijai, Spānijai, gan Jemenai, Latvijai, ASV un pat Ķīnai, kur vēl nekas nav ­beidzies.

Vai pasaulē šobrīd ir organizācija, kas atbild par krīzes situāciju?

– Ko dara ANO?

– Statūtos melns uz balta ierakstīts: Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķis – uzturēt starptautisko mieru un drošību, bla, bla, bla, īstenot starptautisku sadarbību ekonomisku, sociālu un kultūras ­problēmu risināšanā, būt par nāciju rīcības saskaņošanas centru kopējo mērķu sasniegšanai. Humanitāra katastrofa ir karš. Mūsu mērķis – palikt dzīviem.

Krīzes padomes loma būtu jāuzņemas ANO, kura nez kāpēc kļuvusi klusa. Vai jums nešķiet, ka te var saskatīt līdzību ar Tautu Savienības likteni?

Kas ir Pasaules Veselības organizācija? Tā ir ANO sadaļa. Tas ir ārstu tusiņš, kas sniedz padomus, kā rīkoties. Viņi tikai martā televīzijā beidzot kaut ko pateica. Kur viņi bija pirms tam? Šādās situācijās viņi ir tas štābs kopš 1946. gada. Ļoti zīmīgi, ka pagājušajā nedēļā (saruna notiek marta beigās – red.) slimība bija tikusi līdz vienai no visgrūtāk sasniedzamajām vietām – Lieldienu salai.

– Kā vērtējat Latvijas valdības krīzes menedžmentu? Lēmumi ir pietiekami loģiski un izsvērti?

– Ir loģiski un izsvērti. Ja būtu militārs konflikts, man būtu, ar ko salīdzināt. Te ir cita situācija. Tā līkne mums joprojām turas zema. Tā ka šābrīža valdības rīcība, manuprāt, bijusi veiksmīga. Bet vai tā bijusi veiksmīga līdz galam?

Vai okei ir tāpēc, ka mums ļoti veicies un vīrusa spēks ir mazinājies, un mēs esam ieguvuši laiku, vai okei ir tāpēc, ka mums ir maz iebraucēju?

Vai nebūs otrais vilnis? Mēs to nezinām. To rādīs laiks.

Man ļoti būtu gribējies ekrānā ieraudzīt, ka tur stāv ne tikai Kariņš, kurš ir nomierinošs, neceļ paniku un no krīzes menedžera viedokļa ir pat ļoti okei. Gribētos, lai ir kā Amerikā, kad prezidents, gubernators vai mērs kritiskā situācijā uzrunā sabiedrību. Lai mesidžs būtu nevis tikai Kariņa, Viņķeles, un – Perevoščikov, nāc, pastāvi klāt! Es būtu drošāks, ja viņiem aiz muguras atrastos mūsu militāro spēku komandieris, policijas šefs vai vietnieks. Es gribu to redzēt vizuāli, jo apmēram 80% cilvēku ir izteikti vizuālisti. Mēs redzētu, ka valdība ir konsultējusies ne tikai ar sevi vien. 

Krīzes laiks parādīs, kādi mēs patiesībā esam kā cilvēki. Francijas ģimenēs par 17 procentiem pieaugusi vardarbība. Pašvaldības policijas ziņojumi liecina, ka arī Latvijā vērojams pieaugums.

– Pirms intervijas teicāt interesantu frāzi – agrāk es nebūtu piekritis sarunai. Kāpēc?

– Tāpēc, ka man ir sirdsapziņa, vismaz  es ceru. Dzīvē ir situācijas, kad šķiet, ka tas, ko esi pieredzējis, ko tu saki, domā, redzi, var palīdzēt ne tikai vienam cilvēkam, bet vairākiem. Vēl nekad, vismaz manā pieredzē, kādos 30 gados, nav bijis tā, ka tu nevari identificēt ienaidnieku. Vienīgais, ko vari, būvēt mūrus, taisīt ciet robežas, stiprināt imunitāti, sūtīt uz veikalu – pie ienaidnieka – to, kura nav žēl, vai stiprāko. Mūsu laikos tā vēl nav bijis.

Man aizķērās teikums par to, ka esat veču žurnāls. Kas vecim jāzina? Atkārtošos – vecis sākas ar gudrību, informētību un atbildību. Ja neesi informēts, tu neesi vecis. Ja tev ir divas izglītības un tu ieņem augstu posteni, bet skaties vienu kanālu, tu neesi vecis, jo ir liels risks, ka nespēj atšķirt labo no sliktā.

Pumpuru vidusskolas bibliotēkā, kur kādreiz biju padomē, ir uzraksts – tu esi tas, ko tu lasi. To vajag likt žurnāla KLUBS pirmajā lapā! Ja tu nelasi, tu vispār neesi vecis. Ja tev nav objektīvas informācijas, tu vispār nevari saprast, kas notiek ar tevi, tavu uzņēmumu, par notiekošo pasaulē nerunājot. Ar to, ka mums tur ir kaut kas starp kājām, ir par maz. Tas var kādu dienu strādāt, kādu dienu mazāk strādāt. Tas nav svarīgākais rādītājs.

– Jums bijušas arī personīgas krīzes…

Ir notikumi, brīži, kas kardināli var mūs mainīt. Piemēram, kad esi spiests atdzīvināt savu vistuvāko. Tu viņu atrodi bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Tu organizē, rīkojies, un tad, pateicoties arī pārsteidzošai sievas reakcijai un rīcībai, notiek brīnums. To teica vēlāk atbraukušie ātrie. Interesanti, tas notika pirms 12 gadiem Itālijā…

Līdz tam es 12 gadu mācīju cilvēkiem «dzīvot», kā rīkoties krīzes situācijās. Pēc tam, kad pats ar to saskāros reāli, ­pārvērtēju pilnīgi visu, ko un kā esmu darījis līdz šim. Tajā brīdī tu sāc darīt un sevi redzi no augšas. Esmu praktisks cilvēks, bet toreiz es sabijos no tā, ko ieraudzīju.

– Jūs nomierinājāties?

To nekad neviens man vēl nebija jautājis. Nē, gadu vēlāk man bija lielas veselības problēmas. Negaidītā brīdī Spānijā. Pazīmes jau bija iepriekš, bet es tās ignorēju. Man ļoti paveicās. Ļoti.

Tad sapratu, ka cilvēki visbiežāk jau iet bojā ne tāpēc, ka ir slikti, viņi vienkārši nezina vai negrib zināt.

Atgriežoties pie šābrīža situācijas, man jāsaka, ka krīze nozīmē to, ka mēs kaut ko nevaram darīt tā, kā līdz šim. Un man ir aizdomas, ka pārmaiņas būs diezgan fundamentālas. Es jau tagad jūtu, ka ilgojos pēc laba koncerta, kurā varu līdzi just. Manai paaudzei šīm pārmaiņām būs grūtāk pielāgoties, ko nevar teikt par jauniešiem, kuru smadzenes ir plastiskākas. Viņi daudz ātrāk spēs pielāgoties un rast dažādus ­risinājumus.

– Jūs redzat konkrētas neatgriezeniskas pārmaiņas, kuras skars sabiedrību?

– Redzams, ka ārsti un policisti mums ir nenovērtējami nozīmīgi. Viņu darbs mainās un mainīsies vēl vairāk. Mūsu attieksme vēl tai netiek līdz. Telpu uzkopēji un apkopējas ir kā desantnieki, pēc tiem tik iet pārējie. Uzņēmēji bez IT risinājumiem un citām radikālām pārmaiņām neiztiks. Šī krīze jau pa īstam ir saskatāma kā sistēmiska. Iepriekšējā krīzē valsts glāba «sistēmisku» banku.

Tagad sistēmiski jāglābj viss, kas mums ir apkārt, un tas jādara globāli. Atšķirība milzīga. Ko mainīt nespēsim, domāju, tas vairs nepastāvēs. Mainīsies mūsu paradumi un attiecības. Biznesam būs jāpielāgojas. Es ļoti ceru, ka pārmaiņas būs, un arī ceru, ka tās būs uz labu. Ticu tam, ka jebkuru situāciju, kamēr cilvēks elpo, var pārlauzt, un arī zaudējums ir mācība. Gribētu piekrist viedākiem vīriem, ka šis viss ir brīdinājums piebremzēt, ­aizdomāties. Bet nesastingt.

– Tikpat labi tas var nebūt nekāds brīdinājums.

– Varbūt arī tā. Bet, ja mēs dzīvojam, tad vajadzētu arī domāt, kas un kāpēc notiek. Man ļoti negribētos, lai Einšteinam izrādītos taisnība, kurš teica, ka šajā dzīvē bezgalīgas ir divas lietas.

– Cilvēku stulbums…

– Un Visums. Es ļoti ceru, ka par to stulbumu viņam nebūs taisnība. Večiem jādomā, kā izdzīvot un kā dzīvot īsti, – tāds ir mūsu uzdevums. Šķiet, to rakstīja Teitaro Suzuki. Senā Japāna, divi samuraji satiekas uz kalnu takas. Viņi izvelk katrs savu katanu. Abi zina, ka izdzīvos un ceļu turpinās tikai viens. Bet kurš? (Iekliedzas.) Ja tevī nav pilnīga miera, ir beigas. Izdzīvos tas, kurš mazāk baidās no nāves. Paradoksāli – jo mazāk tev bail no nāves, jo tuvāk dzīvei esi.

Kas ir drošība? Tā ir utopija. Drošība ir stāvoklis, kad nekas nedraud. Šāds stāvoklis nav iespējams.

To zina arī mūsdienu dzejnieks un domātājs Salmans Rušdi, kuram trīs reizes piespriests nāvessods. Iespējams, viņš vēl nesen bija pasaulē visvairāk sargātais cilvēks. Viņš kaut ko par drošību zina. Rušdi ir teicis, ka ideāla drošība nepastāv. Eksistē tikai dažādu līmeņu nedrošības.

Atcerējos līdzību. Vecītis nomirst, tiek augšā pieņemts un saka: «Dievs, man grūti dzīvē gāja.» Dievs saka: «Es zinu, bet tu paskaties uz zemi, redzi, es tev blakām eju.» Vecītis atbild: «Bet pāris reižu tur ir tikai vienas pēdas, tevis nav.» Dievs saka: «Jā, bet tad es tevi nesu uz rokām.»  Man šķiet, ka mēs šobrīd tiekam nesti uz rokām. Arvien biežāk un biežāk.

– Jo?

– Neesam vēl nobrieduši, pietiekami daudz izdarījuši, izlasījuši, sapratuši. Filmā Bronksas stāsts ir aina – bārā, kurā tiekas mafija, ienāk baikeri un sāk ālēties. Daži mafijas puiši lūdz tā nedarīt, bet baikeri to ignorē. Mafijas puiši aizslēdz durvis, sakot – mēs jūs pieklājīgi brīdinājām, devām arī iespēju pieklājīgi aiziet. Tagad jums šādas iespējas nebūs. Ar beisbola nūjām baikeriem tiek kārtīgi sadots. Man ļoti negribētos, lai mums kāds aizslēdz durvis, sakot – viss, iespējas esat izmantojuši. Ap 45 gadiem večiem vēl ir lielais mīziens par sevi, gribas jaunākus skuķus un vēl šo to, bet pēc piecdesmit tas pāriet, mēs sākam piedomāt par dzīves jēgu, savu devumu un tiem, kuri turpināsies un paliks pēc mums.

Es ļoti ceru, ka vīrusa spēks mazināsies, arī pārceļojot no cilvēka uz cilvēku.

Laiks dos savu, un cerams, ka Pēterim Apinim būs taisnība, kad viņš teica, ka ar maija vidu visi sāksim sportot un nodarbosimies ar imunitātes celšanu. Bet, lai celtu imunitāti, vajag nomierināties! Ja tu nestreso, tev ir labāks miegs, labāka imunitāte. Šis, iespējams, ir laiks, lai beidzot satiktu īsto veci sevī! Lai izdzīvotu un turpinātos.

Šodien katram vecim vajadzētu apskaut katru no ģimenes, kopā apsēties pie galda, noskaitīt lūgšanu vai ieviest kādu savu rituālu, tādi ir pat cietumos, Ziemeļu kara flotes disbatā, kur 1987. gadā mēnesi sabiju, un pateikt, kādu lomu uzņemas viņš pats un ko konkrēti šajā situācijā sagaida no katra ģimenē. Kā arī pateikt to, kurš būs viņa aizstājējs, ja viņa vairs nebūs. Tas, manuprāt, būtu minimālais pārmaiņu sākums. Normāla iniciācijas procesa daļa. Kā senāk. Gudrie cilvēki jau labu laiku brīdina, ka mums šis process pēdējā laikā ir izpalicis. Vai veči, šādi rīkojoties, var kaut ko zaudēt? Neko! Tikai iegūt. Tad kāpēc to nedarīt?


Izglītība

  •  2011. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija                                    
  •  2001. Juridiskā koledža, Rīga
  •  1994. Uzņēmējdarbības drošības skola, Maskava. Kvalifikācija – drošības speciālists
  •  1993. Starptautiskā tiesībsargājošo ­institūciju akadēmija
  •  1990. Valsts Centrālais fiziskās kultūrasinstitūts un VFKSK, Maskava
  •  Speciālie instruktoru kursi, Austrumu cīņu speciālists

Darba pieredze

  •  2011. SIA  Visendorff– īpašnieks, valdes loceklis
  •  2005.–2011. LGV Konsultācijas – valdes priekšsēdētājs, līdzīpašnieks
  •  2000.–2001. PVAS Latvijas Nafta – Kontroles un drošības nodaļas vadītājs
  •  1997.–2000. Latvijas-Krievijas k/u Lat Ros Trans – Apsardzes un drošības nodaļas direktors
  •  1994.–1997. Baltijas drošības skola, SIA BASK – izpilddirektors

 Ārvalstu uzņēmumos

  •  2005.–2008. Kuusakoski (Somija), HSSE vadītājs
  •  1996.–1997. Regency Palace Casino Global Casinos inc, Ltd. (ASV) – Drošības un biznesa kontroles daļas vadītājs

Tiesībsargājošajās iestādēs

  •  1992.–1994. LR Iekšlietu ministrija, Policijas Departamenta mācību centrs (Valsts policijas koledža) –  pasniedzējs, virsnieks
  •  1992.–1994. LR Zemessardzes 1. brigādes speciālo uzdevumu vienība (SUV) – speciālo apmācību  instruktors

 Profesionālās intereses  

  • Drošības psiholoģija un viktimoloģija
  • Krīžu intervence, sertifikāts 2013.
  • Risku vadība, sertifikāts 2006.
  • Šaušanas instruktors, sertifikāts no 2004.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+