Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir tā, ka bieži tiek pamesti nepabeigti ne jau neiespējami projekti, bet tie, kurus patiesībā var īstenot. Ja pabeidzi vidusskolu, visticamāk, vari pabeigt arī augstskolu. Ja noadīji džempera vienu pusi, noteikti vari noadīt arī otru pusi. Visiem kāda brīdī mēdz rasties grūtības un vēlme pamest iesākto. Ja no bērnības nav trenētas prasmes pārvarēt diskomfortu, pabeigt iesākto var izrādīties arvien sarežģītāk. Jo, tikai zinot, kā grūtības pārvarēt, var izdoties tikt galā ar aizvien lielākām. Ja kāds bērnībā visu risinājis tavā vietā, neļaujot mācīties pārvarēt šķēršļus, tev šis muskulis nav uztrenēts. Ko darīt?
Kāruma atlikšanas efekts
Pirms ilga laika tika veikts eksperiments: bērnu ieveda telpā ar iepriekš nodrošinātu novērošanas iespēju, apsēdināja pie galda, kur uz šķīvja bija uzlikts našķis. Bērnam paskaidroja noteikumus: tu vari apēst kārumu uzreiz, bet, ja pagaidīsi piecpadsmit minūtes, dabūsi šo un vēl vienu gabaliņu. Tad bērnu atstāja telpā vienu un vēroja, kā viņš uzvedas.
Visiem eksperimentā iesaistītajiem bērniem bija grūtības: vēlme pēc tūlītējas baudas cīnījās ar domu, ka nogaidot būs divi kārumi. Testa rezultāts, protams, atkarīgs arī no bērna vecuma – jo mazāks bērns, jo grūtāk viņam vadīt savu uzvedību. Tas tāpēc, ka vēl nav nobrieduši tie smadzeņu centri, kas par to atbild. Bērni, kam jau tuvojas skolas vecums, vairāk spēj un cenšas kontrolēt savu uzvedību. Viņu vidū eksperimentā bija vērojamas atšķirības: cits apņēmības pilns cietās, cits noknibināja no našķa mazu gabaliņu un to apēda, cits imitēja – kustināja muti, iztēlojoties, ka ēd, cits – pieskārās našķim ar mēles galu (tas taču neskaitās, vai ne?). Izturēt piecpadsmit minūtes vienatnē ar kārumu bērnam ir milzīgs pārbaudījums. Eksperimenta dalībnieki tika novēroti ilgus gadus.
Citi lasa
Eksperiments parādīja, ka tie bērni, kas jau pirmsskolas vecumā spēja atlikt tūlītējo baudu, lai vēlāk iegūtu vairāk, līdzīgi rīkojās arī turpmāk – viņi dzīvē bija vairāk sasnieguši, pabeiguši skolas un citus iesākos projektus, viņu dzīves kvalitātes rādītāji bija krietni veselīgāki nekā tiem, kas bērnībā ar testa uzdevumu nebija tikuši galā. Ko tas nozīmē?
Mēs esam bioloģiski atšķirīgi, katram ir savs temperaments, un katram veidojas savs raksturs.
Spēja neļauties tūlītējiem impulsiem sadzīvē tiek trenēta jau no agras bērnības – gan bērnudārzā, gan ģimenē.
Piemēram, situācijās, kad bērna vēlme kaut ko iegūt tūlīt, tiek atlikta, sakot: pagaidi pāris minūtes, pabeigšu mazgāt traukus un tad tev pievērsīšos. Jā, sākumā viņam ir grūti, iespējams, bērns čīkst un niķojas, taču ar laiku iemācās pagaidīt. Labāks rezultāts ir tad, ja vecāki tur doto vārdu. Ja ne, bērns neredz jēgu gaidīt un šī spēja neattīstās. Tātad – vadīt savus impulsus mēs mācāmies bērnībā. Un, ja iemācāmies, tas ļoti noder pieaugušā vecumā, lai pabeigtu ilglaicīgus, sarežģītus projektus.
Cukurgraudiņa efekts
Iesākto darbu pabeigšanā ir vēl kāds ļoti svarīgs stimuls – apbalvojums. Uzvedības psiholoģijas pētnieki jau pirms vairāk nekā simts gadiem noformulēja atziņu: atbildes reakcijas, kas tiek apbalvotas, atkārtojas. Tātad, ja tu neko nesaņem par padarīto, tad turpmāk to nedarīsi. Apbalvojums ir nepieciešams – tā ir uzbūvētas mūsu smadzenes. Pieaugušā vecumā cilvēks bieži vien domā šādi: pabeigšu augstskolu, saņemšu diplomu, un tas būs apbalvojums par manam pūlēm. Tā gluži nav. Lai īstenotu jebkādu projektu, jānoiet garš ceļš. Ja šajā garajā ceļā nekādi sevi neapbalvosi starpposmos, pabeigt projektu var izrādīties neiespējami.
Ja, piemēram, esi izlēmis regulāri mācīties svešvalodu, tad par pirmajām piecām laikā apmeklētajām nodarbībām apsoli sev nopirkt jaunu kleitu vai rotu vai arī apņemies kādu dienu veltīt tikai savai labpatikai. Izplāno arī, kāds būs lielais apbalvojums, ja tev izdosies turpināt šo projektu ilgstoši un sasniegt rezultātu.
Bērniem ļoti patīk apbalvojumu plānošana, jo viņiem vienmēr ir idejas par to, ko viņi vēlas saņemt.
Pieaugušie nereti sen ir aizmirsuši kaut ko gribēt. Tā vietā tikai kaut ko dara un dara, līdz darbība kļūst par pienākuma rutīnu, kuru sāk ienīst. Tad var gadīties, ka tevi sāk mākt skumjas par to, ka vien pāris reižu gadā ir laba sajūta par dzīvi. Šīs izjūtas bieži ir saistītas tieši ar neieplānotajiem apbalvojumiem.
Tev var šķist, ka domāšana, mācīšanās vai ieradumi notiek paši no sevis. Taču smadzenēm, lai tās funkcionētu un nodrošinātu vislabāko rezultātu, ir savas prasības. Ja tam netiek apbalvojumu radītā bauda, kādēļ gan lai tavas smadzenes pūlētos pabeigt lietas līdz galam?
Piemēram, zirgs ir milzīgs dzīvnieks, bet, ja viņam iedod mazu cukurgraudiņu, viņš būs gatavs novērsties no savas nodarbes un darīt to, ko no viņa gaida. Dzīvnieku apmācībā jau sen vairs neizmanto iebiedēšanu – neliels kārums par pareizi izpildītu komandu, un dzīvnieks to atkārtos atkal un atkal. Tāds ir pozitīva pastiprinājuma spēks. Svarīga mūsu smadzeņu daļa ir tieši tāda pati kā zirgam, sunim vai pērtiķim. Tas nozīmē, ka arī mēs varam savas darbības pastiprināt ar dažādiem cukurgraudiņiem.
Šķēršļu paredzēšana
Piemēram, tu apņemies katru dienu skriet, esi nolēmis to darīt visu gadu. Taču, to ieplānojot, neesi ņēmusi vērā mainīgos laikapstākļus. Projekta trešajā dienā līst lietus, tev nav, ko vilkt mugurā, un tu skrējienu atliec. Nākamajā dienā nelīst, taču ir ļoti stiprs vējš, turklāt tavā maršrutā – peļķe aiz peļķes. Varētu skriet stadionā, bet tev nav skrejceļa segumam atbilstošu apavu. Un tad jau dzīve iegrozās tā, ka tu pavisam piemirsti par skriešanu.
Kā izvairīties no šāda scenārija? Pajautā sev: vai man ir plāns B, ja kāda iemesla dēļ es nevarēšu skriet? Varbūt vari ieplānot, ka šādā dienā dosies uz sporta klubu vai mājās vingrosi. Ja būtu prognozējusi šķēršļus jau pirms skriešanas projekta uzsākšanas, tu būtu iegādājusies jebkādiem laika apstākļiem atbilstošu apģērbu. Tas pats grūtību prognozēšanas princips attiecas uz studijām. Jā, dažkārt nepatīk kāds priekšmets vai pasniedzējs. Ja to apzinās kā šķērsli ceļā uz galamērķi, var atrast risinājumu. Ja ne, tad, ļaujoties nepatikas impulsam, iekrājas studiju parādi un, visticamāk, augstskolu pabeigt neizdodas.
Prasme tikt galā ar šķēršļiem ir prasme risināt problēmas.
Tā pēc būtības ir tāda pati prasme kā, piemēram, braukt ar velosipēdu. Nereti šķiet, ka ir tādi cilvēki, kam nekad nav problēmu, un tādi, kam tās ir vienmēr. Patiesībā ir cilvēki, kas izkopuši prasmi risināt problēmas un pārvarēt šķēršļus, jo saprot, kas notiks, ja neatrisinās, nepārvarēs. Viņi vienmēr meklē nevis vienu, bet vairākus variantus, kā tikt galā. Un ir cilvēki, kas šādas prasmes nav attīstījuši. Jāņem vērā: smadzeņu prāta vētra spēj rast daudz risinājumu. Dažreiz labākais rodas pirmais, dažreiz – pēdējais, bet gandrīz katrā situācijā ir kāds risinājums.
Ieradums – nepabeigt
Nereti kaut kas paliek nepabeigts nevis tāpēc, ka trūkst gribasspēka, bet tāpēc, ka ieslēdzas ieradums nepabeigt iesākto. Smadzenes ir ieradumu orgāns – ja kādu darbību atkārto regulāri, tad izveidojušies neironu ceļi nostiprina tendenci uz šādu rīcību. Katrā nākamajā reizē rīkoties ierastajā veidā ir aizvien vieglāk. Kā sacījis kāds elektriķis: elektrība nav stulba, tā neplūst tur, kur ir grūtāk, bet gan tur, kur ir viegli. Tāpat ar mums – ja ieraduma taciņa smadzenēs ir iemīta, pastāv daudz lielāka iespēja atkārtoti doties pa to. Un – arī nepabeigt darbus var kļūt par ieradumu.
Ja tā, tad iespējams arī izveidot ieradumu darbus pabeigt.
Tiesa, tas nav viegli, pat tad, ja vecais ieradums rada ciešanas. Varbūtību, ka kaut ko dari atkal un atkal, pastiprina arī vide, kurā notiek šīs darbības. Ir vieglāk darīt ierastas lietas, ja apstākļi nemainās. Piemēram, ja esi izveidojis ieradumu, atnākot uz darbu, iedzert kafiju, tad roka pati stiepjas to pagatavot. Ja tev ir izveidojies ieradums pabeigt darbus, tad tu to darīsi pat tad, ja šķiet, ka ļoti negribas.
Raksts publicēts žurnālā «Annas Psiholoģija» 2018. gada 1. numurā.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
