• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C Skaidrs, D/DR vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Kanāriju salas – eksotiskais tūristu galapunkts, kas glabā arī dziļu vēsturisko mantojumu

    Atpūta
    Jānis Zvērs
    Jānis Zvērs
    29. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Zvērs
    Kanāriju salas – šim vārdu salikumam ir īpaša burvība, un daudziem maniem vienaudžiem tās asociējas ar teju mistisku apsolītās zemes auru. Stereotipiskā fantāzijā tā ir vieta, kurā pēc milzu čungura nopelnīšanas atpūšas bagātnieki, kokos dzied kanārijputniņi un ostās noparkotas miljonāru jahtas. Patiesībā šī salu grupa ir krietni citāda, vidusmēra tūristam draudzīgāka, taču daba un klimats patiesi atbilst sapņainajām leģendām.

    No Rīgas uz Tenerifi ir aptuveni sešu stundu tiešais lidojums. Tie notiek regulāri – četras reizes nedēļā, jo latvieši salu iecienījuši mūždien siltā klimata un izdevīgo cenu dēļ. Kamēr Eiropa drebinās ziemas spelgonī, salās ir ap divdesmit grādiem un saule. Lidojums stiepjas pāri visai Eiropai. Lidosta maza, kompakta, latviešu valodu jūklī dzird ļoti bieži.

    Kamēr gaidām autobusu, mums piesienas mutīga dāma ar paunām, leoparda raksta jaku un Rossija cepurīti. Viņa šķietami interesējas, ar kuru autobusu var nokļūt uz otru salas galu, taču ātri pārvirza tēmu uz to, ka ir nekustamā īpašuma eksperte. Saprotot, ka saruna īpaši nevedas, uz atvadām iešķiebj savu vizītkarti un pazūd. Man vēlāk pielec, ka šāda andelēšanās ar tikko atbraukušajiem tūristiem ir Tenerifes vietējo ikdiena. Nejauši uzrunāt svešiniekus, lai mēģinātu pārdot savus pakalpojumus, te nav nekas neparasts.

    Līdzīgi iepazīstamies ar vāciešu kompāniju, kas krogā pie blakus galda jautri un skaļi svin kāda savējā dzimšanas dienu. Gaisotne ir lieliska, visi priecīgi, vārds pa vārdam, un pēc pirmā jautājuma «no kurienes esat» atskan nākamais – «kur jūs paliekat pa nakti?»

    Mani šis jautājums samulsināja, taču tālākā reakcija visu izskaidroja: «Nākamreiz, kad brauksiet uz Tenerifi, palieciet pie mums!»

    Kanādiete, kas ieprecējusies vācu ģimenē, pēc izskata ļoti līdzīga aktrisei Dženiferei Enistonei, veikli pasniedz veselas divas vizītkartes. Uz vienas ir viņas un vīra foto un konktakttālrunis, bet otrā pusē dzīvokļa foto, ko viņi izīrē. «Būs krietni lētāk pa taisno, nevis izmantojot booking.com,» viņa piemitina.

    Otra vizītkarte ar to pašu pāra fotogrāfiju un kontaktiem liecina par citu biznesu – telpu uzkopšanu. «Mans vīrs gadiem ilgi smagi strādāja, krājām naudu, un tagad varam atļauties dzīvot šeit!» no blakus galdiņa saka spilgti oranžā kleitā ģērbta dāma, ar siltām acīm noraugoties uz savu labi iedegušo dzīvesbiedru, kas atvāzis smaidā spoži baltu zobu rindu, steidz saliet nākamo banānu liķiera šotu porciju, lai visa kompānija, mūs, nejaušus blakussēdētājus ieskaitot, paceltu glāzi par jubilāra veselību. Nudien, šajā salā ir ļoti daudz vāciešu, beļģu, bet visvairāk – britu. Daudzi te pārvākušies vecumdienās vai arī atvēruši savu biznesu, kas lielākoties saistīts ar tūrisma industriju.

    «Sala ir maza, visi te cits citam palīdz,» saka Dženifere.

    Lētākais alus Eiropā?

    «Pinte alus – viens eiro līdz sešiem vakarā!» Šāds uzraksts atrodams pie daudziem krogiem, kas cits pie cita sarūmējušies Tenerifes dienvidu galvenajā gājēju bulvārī. Pat Latvijā krogos alu cenu kategorijā zem trim eiro par kausu neatrast, tādēļ Tenerifes dempings šķiet kas neticams.

    Bet, kā paskaidro vietējie, tam izskaidrojums ir ne tikai asā un nežēlīgā krogu konkurence pandēmijas apstākļos, bet arī veids, kā pievilināt klientus, lai tie pasēdētu ilgāk, iedzertu, paņemtu uzkodas un ātri nesteigtu prom. Un vakara beigās atstātu patīkamajā tavernā labu naudas žūksni. Četri alus kausi, ķiplokos ceptas garneles, kopējā summa – deviņi eiro. Apkalpojošais personāls, neskaitot viesmīļus, lielākoties ir aziāti, kas spāņu iecienītās uzkodas tapas gatavo ātri un garšīgi. Un tas viss ar skatu uz pasakaini skaisto okeānu, kura ūdens ir silts visu gadu. Nav slikti, ne?

    Tieši izcilie laikapstākļi, straumes, kalni, kas bieži aiztur mākoņus, ir viens no Kanāriju salu trumpjiem, kas piesaista tūristus no visas pasaules. Iepazināmies arī ar jaunu pāri – amerikānieti no Losandželosas un čali no Lielbritānijas. Viņi atzina, ka sajūta un gaisotne Tenerifē ļoti līdzinās Kalifornijai, tikai šeit nav bezpajumtnieku ordas, noziedzības un sajūta ir krietni mierpilnāka. Varbūt tas tāpēc, ka uz salas nokļūst tikai labi pārtikuši ārzemnieki un šī teritorija nav migrācijas ceļu krustcelēs.

    Noziedzības līmeņa ziņā te ir krietni mazāk klapatu nekā citviet Spānijas teritorijā. Šogad vairāki paziņas sūdzējās, ka tikuši brutāli apzagti Barselonā, kur migrantu bandas no Marokas un citām valstīm tūristu uzturēšanos padarījušas ļoti stresainu. Arī es šovasar saņēmu vēstuli no Spānijas policijas, ka uz vairākiem gadiem cietumā ietupināti divi marokāņu jaunieši, kuri pašā Barselonas centrā man nozaga pustukšu somu ar drēbēm un nekavējoties tika aizturēti.

    Interesanti, ka arī Kanāriju salām tuvākā valsts teju simt kilometru attālumā ir Maroka, taču, tā kā salas atrodas vienmuļā okeāna apskāvienos, te nav drudžainu lielpilsētu un antisociālu migrantu kopienas, tādēļ ikviens var justies diezgan droši.

    Plantāciju ielenkumā

    Pirms tūrisma industrijas buma Kanāriju salu iemītnieki maizi pelnīja, audzējot banānus un tomātus. Arī mūsdienās lielu daļu no Tenerifes teritorijas aizņem milzīgas, ar auduma sietiem nožogotas teritorijas. Dažviet sietos izplēsti caurumi, vējā plīvo skrandas, un, braucot pa šoseju, šķiet, ka žogiem nav ne beigu, ne sākuma, arī no augšas banānu stādus nosedz siets.

    Vienā no šādām plantācijām iekārtots restorāns. Tā vien izskatās, ka te ir desmitiem, ja ne simtiem galdiņu, kas izvietoti gan iekštelpās, gan arī pašā plantācijas teritorijā, kas nedaudz pielāgota ēdināšanas vajadzībām. Galdiņi un krēsli izvietoti uz zemes, neviens te nekrāmējas ar terases dēļiem, visapkārt zaļumi, mūzika un aši viesmīļi, kas ar paplātēm un bankas termināļiem rokās jož visapkārt.

    Porcijas ir lielas un sātīgas. Pēc pusdienām dodamies ienirt plantāciju labirintos. Sajūta ir nedaudz spocīga, kā spriedzes filmā. Klusums, neviena cilvēka, pamesta tehnika, spaiņi, instrumenti. Iespējams, tieši siestas laiks, kad strādnieki atpūšas, tādēļ izložņājam plantāciju krustu šķērsu. Starp banānkokiem ierīkotajās takās mētājas sakaltušās lapas, kas čaukst zem soļiem, sajūta kā īstenos džungļos. Kārtīgi instagrameri te varētu sarīkot nepārspējamu fotosesiju, imitējot Brazīlijas vai Indonēzijas mūžamežu brikšņus. Virs galvas novilktie tīkli rada mānīgi draudīgu noskaņu, it kā debesis būtu satumsušas, gatavojoties pērkona negaisam. Gaisā cērtas asa kūtsmēslu smaka. Un visapkārt milzīgi, zaļi banānu ķekari. Interesanta pieredze.

    Apmaldīties te viegli, tādēļ pēc pārdesmit minūtēm jau meklējam ceļu atpakaļ uz pilsētu. Noķeram autobusu un nokļūstam civilizācijā. Klīstot pa pludmales ieliņām, teju uz katra stūra ir karaokes bārs. Un kā nu ne, ja biežākie salas viesi ir briti, kas atbraukuši kārtīgi atlaist. Tenerifes ielas pieskandina mūžam zaļie britu hiti – Robija Viljamsa daiļrade, kā arī līdz kaulam salkanais Oasis skaņdarbs Wonderwall, kuru daudzos ģitāru veikalos visā pasaulē ir aizliegts spēlēt tā derdzīgās popularitātes dēļ.

    Gaisotne kā Liverpūlē, kas transformēta krietni labākā klimata joslā. Pie krodziņiem izklāti mākslīgā zāliena paklāji, kas angļiem lokālos nez kāpēc ir teju svēta lieta. Kāds īru krogs garāmgājējus par muzikālo repertuāru informē ar skatlogā izliktu afišu – lūk, trešdien te uzstāsies Tīna Tērnere. Godīgi sakot, dziedones atdarinātājas attēls vairāk atgādina drag queen jeb transvestītu šova dalībnieku ar tērnerisko parūku, turklāt ādas krāsa krietni pabalējusi no oriģināla, bet kuru gan tas satrauc.

    Piesēžam vienā no krogiem, kurā pie mikrofona bļaustās darbinieks, mudinot atpūtniekus iesaistīties karaokes priekos. Kāda ārkārtīgi sakautrējusies meitene mammai par prieku dzied Eda Šīrana dziesmu, bet griezīgais izpildījums liek sakost zobus, lai neizplūstu histēriskos smieklos. Publika meiteni atbalsta, sitot plaukstas dziesmas ritmā. Tā jau ir karaokes būtība: jebkurš, kuram pat zilonis tikko nokāpis no ausīm, ir laipni aicināts kāpt uz skatuves un izklaidēt pārējos.

    Ilgi nav jāgaida, stafeti pārņem apaļīgs vīrelis ar rozā Ralph Lauren T kreklu un baltām botām. Viņš izskatās pēc klasiska britu proletārieša, kādi pirms gadiem desmit devās baudīt vecpuišu ballīšu priekus Vecrīgā. Tomēr te atkal piepildās senais teiciens – neskati vīru no cepures. Visiem par pārsteigumu, dziedoņa vokālās dotības ir patiešām apbrīnojamas, viņš pelnīti saņem ovācijas un aplausu gūzmu.

    Pēc tam vakara vadītājs ļoti uzstājīgi mudina sanākušos piedalīties kāršu spēlē – loterijā. Visi sametās pa pāris eiro, izvelk kārtis no kavas, un sekojot konferansjē sauktajiem numuriem, saskaita punktus. Uzvarētājs saņem visu banku, pārdesmit eiro. Pēc tam atkal atsākas «brīvais mikrofons». Un tā līdz brīdim, kad visi saguruši dodas uz viesnīcām, kas salā ir kilometriem garās rindās.

    Senie bērnu upurēšanas rituāli

    Daudzviet salā ir manāmas atsauces uz pamatiedzīvotājiem, kurus dēvē par guančiem. Vietējie bija krietni karotāji ar nežēlīgām tradīcijas. Viena no tām – dzīvnieku un mazu bērnu upurēšana dieviem. Par to liecina upurvietās atrastie lopiņu un cilvēkbērnu kauli. Viena no versijām, kādēļ guanči tik nežēlīgi izrīkojušies ar mazuļiem, balstās teorijā, ka ierobežotā saldūdens krājumu dēļ šādā veidā regulēta populācija, īpaši nesaudzējot tieši mazās meitenes. Kas šie guanči īsti bija, no kurienes te salās ieceļoja, nezina neviens.

    Visticamākā ir versijas, ka tie bijuši Marokas berberu pēcteči, taču pēc atrastajiem kauliem veidotie atveidi liecina, ka saliniekiem bijis kārtīgs rasu sajaukums. Iespējams, savu DNS te atstājuši arī vikingi. Skaidrs ir tas, ka salās viesojušies daudzi jūrasbraucēji, arī romieši, kartāgieši. Un tieši romieši deva šai vietai ikonisko nosaukumu, kas latīņu valodā nozīmē «suņu sala». Ierodoties spāņu iekarotājiem, kas salu pakļāva ar ieročiem, vietējie izmira.

    Unikāla tradīcija, kas saglabājusies no sendienām, ir īpašs sazināšanās veids, skaļi svilpojot. Šo Gomeras salā dzimušo «valodu» sauc par el siblo. Svilpējiem veltītas iespaidīgas statujas, arī kafejnīcu un restorānu nosaukumi. Vietējo cilšu «internets» ļāva sazināties kilometru attālumā, gan ziņojot par jaunumiem ganāmpulka kustībā, gan citām svarīgām lietām. Nu kā tādi īsti kanārijputniņi!

    Iespējams, tieši bagātīgā dzīvnieku pasaule ietekmēja šīs valodas rašanos. Tenerifē ir neliels zoodārzs, kur vienā daļā apmeklētāji ar dārzeņu uzkodām drīkst barot jūrascūciņas, putnus un mērkaķus.

    Te ir ne tikai krāšņi papagaiļi, bet milzīgas iguānas, kas, laiski izgāzušās, bauda saules starus. Kanāriju salas – sešas mazas, septiņas lielas – radušās vulkānu izvirdumu rezultātā, tādēļ kalni ir iespaidīgi, sastopamas teju visas klimatiskās joslas. No sniega un priedēm augstienēs, līdz melnām, vulkāniskām smiltīm siltā ūdens krastos, kur starp gadsimtiem senajām lavas plātnēm čubinās krabji. Aizvadītajā vasarā viens no salu grupas vulkāniem izvirda, radot iespaidīgu skatu, kad verdošie lavas mutuļi gāzās okeānā, veidojot jaunu dabas rokrakstu šajā paradīzei līdzīgajā pasaules nostūrī.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+