Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tajā jūlija nedēļā visi sociālie tīkli bija pilni tikai ar svētkiem, tērpiem, ziediem, emocijām. Ne jau tikai dziesmas, dejas un gājiens paliks atmiņā, gana pamatīgas bijušas arī kaislības, un, domājams, deviņus mēnešus pēc šīs trakotās nedēļas pasauli ieraudzīs īstenie «Dziesmusvētku bērni».
Neesmu bijusi dalībniece, neesmu dziedājusi vai dejojusi šajos svētkos, bet allaž, jo zāle taču aiz sētas zaļāka, licies – nu tur gan dejo lieliski vīrieši un droši vien katru vakaru naktsmītnēs nebeidzas jautrība, smiekli un ir mazliet mīlas. Arī šovasar vēroju Rīgas centra parkos un ielās redzamos staltos dalībniekus, un bija pat tā kā mazliet žēl, pat mazliet tā kā skumīgi, itin kā dzīves prieciņi paietu man garām.
Bet nepagāja gan. Lai gan tie nebija gluži tādi, kā sākotnēji cerēts…
Nekavēšu laiku, lai informētu par iepazīšanās niansēm, jo tehnoloģiju laikmetā viss notiek ātri. Tātad – jauks, jauns vīrietis, manā mīļākajā garumā mazliet virs 190 cm un lieliskajos mazliet virs 30 gados. Gana inteliģents un interesants, lai gribētos satikties, tomēr vislielāko intrigu radīja «es dziedu korī un piedalīšos Dziesmusvētkos».
Opā! Kaut kas jauns manā kolekcijā! Korists.
Tikties nolemjam nākamajā dienā vienā no Rīgas centra parkiem. Ir pats jūlija sākums, pilsētā virmos svētku noskaņa, te perfekti iederas mans randiņa partneris – slaids tumšmatis ar tikpat slaiku rozi rokā un mazliet mulsu smaidu. Džinsi, patumšs krekls ar atrotītām piedurknēm un uz rokas tetovējums ar ornamentos iekļautu Latvijas karogu. Sveicināšanās, skūpsts uz vaiga, banālas frāzes – tas ir tikai ievads vakarīgai pastaigai gar pilsētas kanālu. Sarunas inteliģenti ievirzās par mūziku un visiem tik aktuālo biļešu iegādes tēmu, laiks rit nemanot un, izmetuši līkumu līkumus pa piekanāla parkiem, atvadāmies. Pēc labākajiem standartiem vīrietis galanti pateicas par tikšanos un bilst, ka labprāt mani redzētu vēlreiz. Es šoreiz svārstos – puisis jauks, ar tādiem tik pie altāra iet, bet vecuma grupas mums tomēr dažādas… Te labi noder politkorektais «nu tad sazināsimies e-pastā», un es jau stūrēju prom. Vai, braucot pār Vanšu tiltu un priecājoties par rieta iekrāsotajām debesīm, man bija nojausma par notikumu tālāko virzību? Itin nemaz!
Jau tajā pašā vakarā manā pastkastē iekrita Korista vēstule ar komplimentiem un simpātiju apliecinājumiem. Vēstule pēc vēstules, pamazām mana sirds iesila un tika nolemts tikties vēlreiz, tuvāk un ilgāk. Vīna glāze, dators, iekarsis puisis… Virtuālās sarunas kļuva aizvien karstākas un pārvietojās uz tālruni. Gadsimts ir straujš, nu no pirmā skata līdz pirmajam skūpstam vairs nepaiet trīs mēneši. Es uzzinu, ka viņam jau kopš skolas laika patikušas par viņu vecākas meitenes un pat dažas skolotājas likušas sirdij pukstēt straujāk. Atzīstos, ka manu skatu piesaista jaunāki, un sportiski gara auguma vīrieši ir tas, kas uzbudina.
Lai arī ir darba dienas, visa Rīga dun svētku noskaņās. Tā nu arī manas domas novēršas no pienākumiem un aizfantazējas par tikšanos ar Koristu. Dziesmusvētku vasara nevar iztikt bez piedzīvojuma ar kādu dalībnieku, es nolemju un piekrītu vēlām pusdienām ar iespējamu turpinājumu. Neliegšos, ka viņa statuss – korists – mazliet uzkurināja manu interesi; kā medniekam, ieraugot šāviena attālumā izbāzto trofeju kolekcijā vēl neesošu dzīvnieciņu.
Tomēr dzīve ir dzīve – pusdienas nākas atlikt; un tad jau viņš uz vairākām dienām pazūd Mežaparka estrādē. Tā tam būs būt, nodomāju un prātoju, vai līdz ar svētku beigām atgriezīsies mans veselais saprāts vai arī ne… Saziņa «Whatsapp» tomēr neļauj noplakt liesmiņai, un mēs norunājam, ka svētdien pēc koncerta tiekamies uz sadziedāšanos un sadejošanos.
***
Mēs visi taču zinām, ka tad, ja kādu ļoti gribam «nejauši» satikt, tas neizdodas. Bet arī speciāli satikties, ja pasākumā piedalās vairāk nekā 60 000 cilvēku, ir problemātiski. Tālab atslābstu un uz noslēguma koncertu svētdienā dodos kopā ar draudzeni, abas noskaņojamies baudīt vakaru bez stresa un pret aukstumu izmantot «Camus VSOP», kas iespundēts metāla blašķītē. Dziesmas gāja caur sirdi, pa ceļam redzētie staltie dejotāji atmodināja dažu labu taureni vēdera lejasdaļā – šķita, ka tautastērpi īpaši izceļ tvirtos dibenus un platos plecus, bet iepriekšējā vakarā koncertā redzētais raitais solis mudināja domāt, ka arī ar izturību šiem bāleliņiem viss kārtībā…
Dažu dziesmu laikā domas klīda starp Koristu un dejotājiem un, jo vairāk krēsloja un koncerts tuvojās kulminācijai, jo vairāk prātoju par to, kā paies atlikusī nakts daļa. Un tad «Gaismas pils», visi dziedam, kājās stāvot, atkārtojam, dziedam «Pūt, vējiņi!», un es kļūstu ar katru mirkli sentimentālāka, sasniedzot tādu stadiju, ka pierunāju draudzeni palikt uz sadziedāšanos. Puķu vainadziņš galvā, līdzpaņemtais pleds ap pleciem un abas raujam vaļā piedāvāto repertuāru, pāris reižu iesildot balsi no blašķītes. Negaidīti mums aiz muguras brīvajos solos piesēž jauni vīrieši tautastērpos, un atklājas, ka vienu no tiem mana draudzene pazīst. Sākas jautras sarunas, mūs sacienā ar desmaizēm un gurķīšiem, bet mēs atbildam ar konjaciņu. Kļūst aizvien siltāk un, runājot kaimiņvalsts valodā, «večer perestajot bitj tjomnim». Viņi ir koristi, mūsu kompānijas balsis pārspēj citus netālu esošos, arī vīriem ir blašķīte, un mums vairs nav auksti, miegs arī nenāk. Esam pievirzījušies tuvāk skatuvei, un dziedāšana plūstoši pāriet dejās; esam divas, bet viņi – trīs, un par sēdēšanu varam aizmirst. Tāpat vienai no mums aizmirstas sāpošā pēda, bet otrai – pastīvā mugura. Jo vai tad pēc pieciem gadiem mēs te būsim un varēsim lēkt? To neviens nevar zināt, tāpēc baudām šo vasaras nakti pēc pilnas programmas.
Korists piemirsies, bet mirklī, kad beidzas viena deja un nolemju apsēsties, manā priekšā izaug slaikais tumšmatis un klusējot sniedz roku. Korists. Pieķeros tai, ceļos, un abi dodamies uz deju laukumu; skan «Viņi dejoja vienu vasaru», tas ir bezgala banāli, ka dejojam tieši tagad, mēs nerunājam ne vārda, viņš piespiež mani sev cieši klāt un es jūtos kā skolas izlaidumā. Tādas saldas skumjas par netveramo mirkli, par silto nakti, debesīm ar maigu rīta blāzmu un tumšajām Mežaparka priedēm. Par to, ka nekad, nekad tā vairs nebūs. Man norit asara, sakaunos par savu sentimentalitāti, bet Korists lēni pieliecas, lai mūsu lūpas saskartos.
Apķeros viņam ap kaklu, svētki ir latviešu, bet skūpsts – franču, mēs vairs nedzirdam mūziku, mēs nedejojam, bet…
stāvam laukumā un izmisīgi skūpstāmies, manas rokas izrauj no viņa biksēm balto lina kreklu un aizslīd uz kailās muguras, viņš savas ieslidina aiz manas vējjakas.
Nekad tā neesmu darījusi ballītēs, neviens no mums nav pusaudzis, «kuram nav, kur palikt», tomēr atrauties nevaram, un ir absolūta vienaldzība pret apkārt notiekošo. Beidzot mūsu lūpas šķiras, un Korists mani ņem aiz rokas, vedot prom no deju laukuma priežu virzienā. Pamazām tuvojas rīts, tumsa atkāpjas, un puskrēslā starp priedēm paviz krekli un blūzes – šķiet, pie katra koka ir kāds pārītis, kurus drīz vien pārsteigs rīta saule. Sasmejamies, saskatāmies un saprotam – ar skūpstiem mums vairs nepietiks, un, lai cik oriģināli un atmiņā paliekoši būtu mīlēties atjaunotās estrādes tuvumā, tas ne tikai draudētu ar sodu, bet varētu arī mūs negribēti padarīt par interneta zvaigznēm…
Atgriežamies laukumā, mani pavada līdz draudzenei, un es ceru, ka viņi nav pamanījuši mūsu dejas. Mājupceļā vēl un vēl domās atgriežos Mežaparkā un nolemju, ka nākamās tikšanās ar Koristu nebūs… jo mēs nekur un nekad nesasniegsim to lidojumu, kāds bija šajā maģiskajā svētku naktī uz estrādes. No svētkiem jāaiziet to kulminācijā, lai paliktu tikai vislabākās atmiņas.
Es nezinu, vai Korists mani vēl meklēja, jo tālrunī viņu nobloķēju, bet e-pasta adresi likvidēju. Tomēr ziņu portālos publicētās galerijas pētīju īpaši rūpīgi, vienlaikus baidoties un cerot ieraudzīt mūsu deju.
Mūžu mūžos būs ne tikai dziesma. Būs arī mīlestība un kaisle, strauji sirdspuksti un nepacietīgas rokas. Un nāks ne tikai meitene baltās zeķēs, bet arī koristi. Manās domās gan kādu laiku nāks tikai viens Korists…
