• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Migla, Z vējš, 0 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    nopelnīt vairāk?

    Psiholoģija
    Inga Akmentiņa-Smildziņa
    1. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Ja cilvēkam ir divas rokas, divas kājas, viņš ir emocionāli vesels, ienākumu esamība vai neesamība un pat to apjoms ir atkarīgi tikai no viņa paša. Šo apgalvojumu var arī pārfrāzēt – viss ir galvā, arī spēja vai nespēja pelnīt naudu. Par to, kā galvu «sakārtot», lai nopelnītu vairāk, skaidro psihoterapeits Artūrs Ancāns.

    Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2016

    Kas īsti slēpjas bieži minētajā frāzē «viss ir galvā»? Tā ir cilvēka emocionālā veselība jeb emocionālā inteliģence. Laba emocionālā veselība veicina personības izaugsmi visa mūža garumā, ļauj attīstīties talantiem un iespējām, rezultātā ir augstāks izglītības līmenis, sasniegumi darbā, lielāki ienākumi, labāka veselība, veiksmīgākas partnerattiecības un attiecības kopumā. Un, jā – emocionāli veseli cilvēki parasti ir turīgāki! Turpretī tie, kas ir emocionāli neveseli, tie slimo vairāk un ir ar mazākiem ienākumiem, panākumiem.

    Pietrūkst emocionālās inteliģences

    Emocionālā inteliģence ir spēja apzināties, atpazīt savas jūtas, spēja atpazīt tās citos, būt empātiskam, iejūtīgam. «Ja cilvēkam ir prieks, viņš smaida, jūtas labi. Ja dusmas, riebums, kauns, tad viņš pieņem arī šīs savas emocijas, nevis sauc tās par negatīvām, it kā tās būtu liekas! Tās mums palīdz izdzīvot – cilvēkam nepieciešams viss emociju spektrs. Ja cilvēks satiek uz ielas mežacūku un viņam nav baiļu, tikai prieks, ziņkāre un laimes izjūta, viņš sevi var apdraudēt,» skaidro Artūrs Ancāns. Jautājums ir par emociju daudzumu – lai to nebūtu par maz un nebūtu par daudz. Ja drosmes ir par maz, tā ir gļēvulība, ja par daudz – pārgalvība.

    Ja cilvēks bieži slimo, pastāv liela varbūtība, ka viņš neapzinās savas emocijas. Piemēram, viņš katru dienu dodas uz darbu, kas viņam nesagādā prieku, vai arī dzīvo ar partneri, kuru nemīl. Prāts un emocijas spēj ietekmēt ķermeņa labsajūtu.

    Ja cilvēks atzītu sev, ka darbs viņu nomāc vai ar partneri kopdzīve nav iespējama, un viņš saņemtu drosmi risināt šīs situācijas, viņš justos laimīgāks un spētu gūt panākumus arī citās jomās. Ja emocijas netiek paustas, ja viņš izliekas, ka to nav, cilvēka vietā sāk runāt ķermenis – bieži vien simptomi ir daudzveidīgi, piemēram, sāp galva, mugura, locītavas, vēders, ir caureja, ko nevar izskaidrot gastroenterologs, var būt īslaicīgas redzes problēmas, tirpoņa.

    Skatoties uz emocionāli inteliģentu cilvēku, var secināt – tam cilvēkam vienkārši veicas! Viss iet no rokas. Viņam ir dzīvesvieta, attiecības, bērni, mašīna, pats priecīgs. Taisni skaudība metas. Bet man gan nav veiksmes! Taču te ir maza saistība ar veiksmi. Emocionāli vesels cilvēks veiksmīgi spēj piemēroties videi, kurā dzīvo, šo vidi pat pielāgojot sev.

    Piemēram, viņš ir viens no augstākā līmeņa profesionāļiem un uzskata, ka savs uzņēmums prasītu pārāk daudz laika, tāpēc strādā algotu darbu, ir apmierināts ar algu – ir uzdrīkstējies par to pastāvēt, nejūtas pazemots, viņam atliek laiks ģimenei un hobijiem. No malas izskatās, ka viņam paveicies, taču šādu dzīvi viņš sev pats ir iekārtojis.

    Ja cilvēks jūt, ka ir sasniedzis zenītu un darbavietā lielāku algu nopelnīt nespēs vai arī viņam nepatīk, ka kāds regulē viņa laiku, tā ir izcila iespēja kļūt par sava laika plānotāju un dibināt savu uzņēmumu. Vietā ir jautājums – kas ir tas, ko es vēlos?

    Kontroljautājumi sev pašam

    «Teorētiski laimes formula ir pavisam vienkārša – darīt to, ko vēlies, un nedarīt to, ko nevēlies. Apzināties to ir grūts uzdevums. Absolūtais vairums cilvēku spētu sasniegt savu potenciālu – arī naudas pelnīšanas jomā, ja ieguldītu sevī darbu. Uzdodot sev grūtus, varbūt nepatīkamus, sāpīgus, taču patiesus jautājumus, cilvēks var tikt uz priekšu,» skaidro Artūrs Ancāns.

    Godīgi atbildi uz šiem jautājumiem:

    • Vai dzīvoju ar partneri, kas man patīk un ko mīlu?
      Darba kvalitāti noteikti ietekmē tas, vai esi laimīgs attiecībās. Varbūt tev savulaik šķita, ka «nebija nekā labāka», varbūt agri pieteicās mazulis vai tava partnere ļoti patīk vecākiem? Bērnu dēļ nav vēlams palikt kopā, labāks risinājums ir atrast partneri, ar ko jūties laimīgs, nevis ierādīt savam bērnam, ka laimīgas partnerattiecības nav iespējamas, ka «nesu upuri bērna dēļ». Bērnam tas nav vajadzīgs.
    • Vai esmu īstajā profesijā?Ar cik lielu entuziasmu eju uz darbu? Cilvēkiem, kuri neatrodas īstajā darbavietā, var būt biežas saslimšanas. Šādi panākumus gūt ir sarežģīti!
    • Kā veidoju attiecības ar kolēģiem?Vai pastāv nepārtraukta sāncensība, kas izslēdz sadarbību, bet vairo vēlmi iegāzt vai nepalīdzēt? Uzņēmums iegūst, ja notiek sadarbība. Iespējams, cilvēks ir izcils profesionālis, bet jebkuras attiecības vainagojas ar neveiksmi, izolētības izjūtu. Jo viņa runas stils ir citus apvainojošs.
      «Cilvēki nereti saka: kā viņš var apvainoties, ja es saku taisnību? Jautājums – kā to pasaka. Piemēram, cilvēks nav paveicis darbu, bet vadītājs viņu pazemo kolektīva priekšā un saruna notiek kliedzot. Vai vadītāja pašmērķis ir šo cilvēku nokaunināt, radīt vainas izjūtu un graut pašcieņu, vai arī parādīt viņa kļūdas konstruktīvi, palīdzot izaugt? Un kāda ir ķermeņu valoda sarunas laikā? Vai vadītājs ir atgūlies krēslā, skatās telefonā un cita starpā piemin atlaišanu vai arī sēž pie galda, viegli paliecies uz priekšu ar nesakrustotām rokām uz krūtīm, jo vēlas risinājumu? Ir nianšu kopums, kuras izmainot, var būtiski mainīt situāciju. Turklāt šāds modelis strādā ikvienās attiecībās.»
    • Ja esmu pārstrādājies, varbūt no kaut kā «bēgu»?Ja cilvēkam ir problemātiskas partnerattiecības, nevedas attiecības ar bērniem, viņš darbu var uztvert kā vietu, kur «aizbēgt». Mēnesi, varbūt gadu, tā var darīt, un, iespējams, rezultāti īstermiņā pat pieaugs, taču tas ir ceļš uz izdegšanu.
      «Cilvēki mēdz teikt – man vajag darboties, citādi galvā nāk uzmācīgas domas. Tā ir bēgšana no sevis un savām sajūtām. Līdzko cilvēks nonāk mājās, viņu pārņem vai nu vientulības izjūta, dusmas, skumjas, bet darbā nav laika par to domāt. Var atrunāties ar to, ka ģimenei taču vajag naudu, ir daudz rēķinu, bērni jāved uz treniņiem, sieva prasa to un šo. Bet vai tiešām?
      Jā, nauda ir nepieciešama. Jautājums – kādā apmērā? Vai bērnam un sievai tiešām vairāk interesē tas papildu tūkstotis, divi vai desmit mēnesī, pretstatus tām stundām, ko vīrietis varētu pavadīt kopā ar ģimeni? Pēc 12 stundu darba dienas grūti pārnākt mājās mierīgam, smaidīgam un nosvērtam. Cik kvalitatīvi tiek pavadīts tas mazais laiks, kas paliek ģimenei? Vīrietis noburkšķ, ka ir pārguris, vajag alus pudeli un sēžas pie televizora. Vai to ģimene no vīrieša sagaida?
    • Vai atalgojums ir atbilstošs ieguldītajam darbam?Vai tu uzdrošinies par to runāt? Kad pēdējo reizi gāji runāt par saviem pienākumiem un atalgojumu, un vai pienākumi vispār ir definēti? Ja noteikumi ir neskaidri, ir grūti pateikt, ka tie neietilpst pienākumos.
      «Vienmēr jārunā cieņpilni – es to varētu darīt, ja man atliek laiks, taču vēlētos par to papildu samaksu. Nevis gausties tikai kolēģiem par sliktajiem darba apstākļiem, bet uzdrīkstēties, saņemt drosmi prasīt vadībai. Ja neprasa, tad noteikti nedabū. Ja prasa, pastāv iespēja. Latvijā cilvēkiem ir bailes pastāvēt par savām tiesībām,» teic speciālists.
    • Vai es esmu savas dzīves noteicējs?Vai arī esmu ezerā iemesta lapa, kuru vējš mētā no viena krasta uz otru? Notiekošais – arī mētāšanās – ir tevis paša izvēle.

    Naudas pelnīšanas prasme un bērnība

    Vai tiešām šī prasme un neprasme nāk no bērnības? Diemžēl vai par laimi – jā. Emocionālās inteliģences pamatus ieliek bērnībā. Tiesa, pieaugušā vecumā ikviens nu jau bez vecāku palīdzības spēj uzlabot savu emocionālo inteliģenci, ja vien apzinās tās nepieciešamību. Tomēr vecāku dotais nāk līdzi visai turpmākajai dzīvei.

    «Piemēram, vecāki ir bijuši ļoti kontrolējoši – izdari to, tagad šo, šķīvis vienmēr jāizēd tukšs, tie tavi draugi nav labi, man ir auksti, uzvelc džemperi arī tu.

    Bērnam netiek uzdots jautājums – kas ir tas, ko tu vēlies? Vecāki ir saplānojuši bērna dzīvi. Kādi var būt tālākie šāda bērna dzīves scenāriji?

    Viens – vecāki vēršas mūsu klīnikā, kad bērnam ir 18 gadi, un saka, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā – pietrūkstot iniciatīvas. Kur tad tā lai rodas, ja līdz šim vecāki visu darījuši bērna vietā?

    Otrs – bērns izķepurojas, iniciatīvas paliekas ir, viņš ir jurists vai bankas darbinieks, jo vecāki tā vēlējās, bet pats bērns gribēja būt vetārsts. Atgriežamies pie jautājuma – kas ir tas, ko es vēlos? Šis signāls ir jāiedod bērnībā, kad ir ļauts izvēlēties, drīkst sajust, ko vēlos vai nevēlos,» stāsta Artūrs Ancāns.

    Vecāku nodomi gandrīz vienmēr ir labi, viņi vēl bērniem to labāko, bet dažkārt liedz attīstīt bērnu iniciatīvu vai kultivē viņos vainas apziņu – arī tā liedz augt un attīstīties.

    Pārmērīga vainas apziņa cilvēkā rada izjūtu, ka viņš nekad nevar izdarīt tā, lai citi ir priecīgi. «Piemērs vainas apziņas kultivēšanai ir saviem jau pieaugušajiem bērniem teikt: kā jūs uzdrošināties man nezvanīt? Visu mūžu strādāju, lai jūs aprūpētu, un saņemu pretī šādu pateicību!

    Neesmu saticis cilvēku, kurš bēg prom no mīlestības, taču cilvēki ļoti bēg no kontroles, negatīvisma, vainošanas un agresijas. Vecāki mēdz teikt – bērni mūs ir pametuši. Taču kad sākam analizēt situācijas, nonākam pie tā, ka bērni ir pārāk strikti kontrolēti, kaunināti, kādreiz sisti. Ja bērnos ieliekam mīlestību, sirsnību, mums nebūs nekas jāprasa, tā dabiski nāks atpakaļ.»

    Kā izaug emocionāli inteliģenti cilvēki?

    Tas notiek ģimenēs, kurās vecāki ļauj paust visa veida emocijas. Diemžēl ir ģimenes, kur bērniem saka: jūs drīkstat būt priecīgi, smaidīgi, bet jūs nedrīkstat būt dusmīgi. Šajā mājā dusmīgu cilvēku nav. Pēkšņi tiek izslēgta viena emocija, bet bērns jau tādēļ nepārstāj just! Bērns prot apieties ar prieku, bet neprot apieties ar dusmām, to paušanu.

    Vecāki atspoguļo bērna emocijas, iedod tām vārdus. Piemēram, bērns ir dusmīgs, nomet rotaļlietu, uz ko vecāks saka: «O, cik tu dusmīgs!» No tā bērns secina – tātad šim stāvoklim, manai uzvedībai, vārds ir dusmas. Tā bērni iemācās verbalizēt emocijas, un šis ir pamats, lai cilvēks izaugtu emocionāli vesels.

    Ko par naudu māci savam bērnam?

    Ja bērnā ieliekam izjūtu, ka nauda un darbs ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, taču dzīvē pastāv arī prieks (ideāli, ja ģimenei daudz kopīgu hobiju), mīlestība un siltums vecāku starpā, tad bērns to pārņems kā piemēru savā pieauguša cilvēka dzīvē – tā ir vide, ko viņš pazīst, un to ir visvieglāk atkārtot.

    Ja bērniem ar savas dzīves piemēru rādām, ka dzīve ir ciešanas, kopā būšana ar partneri ir mokpilna, ka ikdiena sastāv no rēķiniem un kredītiem, ka prieka ir maz, arī bērns paņems to līdzi pieauguša cilvēka dzīvē. Vai tas ir tas, ko savam bērnam novēli? Un ko īsti tu pats esi saņēmis bērnībā?

    Man ir jāpelna vairāk!

    Pēc šī secinājuma cilvēks automātiski pieņem, ka viņam jāpagarina darba diena. Bet varbūt jāmaina nodarbošanās? Uz tādu, kurā tev ir talants un kuru patiesi esi vienmēr vēlējies. Vai varbūt jāstrādā gudrāk.

    «Esmu sastapis cilvēkus, kas laiku darbā pavada neefektīvi. Piemēram, cilvēks nav slinks, strādā desmit stundas, bet kad detalizēti izjautā, kā norit darba diena, atklājas, ka viņš e-pastu raksta stundu un pārraksta to 8 (!) reizes. Vienmēr nav gana labi. Tāds patoloģisks perfektums vai bailes no soda. Ceļot pašcieņu un pašpārliecinātību, kļūstot drošākam, cilvēks var pāris stundās izdarīt to, ko iepriekš astoņās.» Psihoterapeits aicina pārskatīt sava darba ražīgumu.

    Rezumējums: kā nopelnīt vairāk naudas

    • Savu vajadzību atpazīšana. Vai bērnībā ir ļauts saprast, kas man ir un kas nav vajadzīgs, dota brīvība, protams, saprāta robežās?
    • Nepieciešamā naudas summa, ar kuru ir pietiekami. Pirms gausties, ka visu laiku naudas ir par maz, nepieciešams sev atbildēt – cik tad man vajag? Lai sasniegtu mērķi, jāzina, kāds tas ir. Ir cilvēki, kuriem nebūs gana arī ar 30 tūkstošiem eiro mēnesī. Arī Latvijā ir cilvēki, kuriem naudas ir vairāk, nekā viņi spēj iztērēt dzīves laikā, bet viņiem vienmēr vajag vairāk, kas no emocionālās inteliģences skatpunkta ir patoloģiski. Nekad nav gana, nekad nevar sasniegt mērķi.
    • Jāsaprot, kas ir veiksme un neveiksme. Vienam veiksme ir cilvēks, kurš nespēj iztērēt savu naudu [??]. Citam – darbs, kas ne vien ļauj nopelnīt vēlamo naudas summu, bet to ir iespējams apvienot arī ar ģimenes dzīvi.
    • Cik liels ir paša cilvēka ieguldījums neveiksmēs? Kādreiz cilvēki apzināti noraida paaugstinājumu darbā, lai gan ir sūdzējušies par zemo atalgojumu. Noraidījuma iemesls visbiežāk ir bailes uzņemties atbildību. Pašreiz es vainu varu novelt uz savu ne tik kompetento priekšnieku, bet tad es pats būšu priekšnieks, un cilvēks nobīstas.
    • Savas īstās darba sfēras noteikšana. Varbūt man gribas strādāt vienatnē, varbūt gribas citu profesiju? Ja ir šāda vēlme, nepieciešams meklēt atbalstu, izmantot pārkvalifikācijas programmas un citas iespējas.
    • Drosme kļūdīties, spēja piecelties pēc neveiksmes. Ir vecāki, kuri, ja bērns nokrīt, saka: «Kāds tu neveikls! Staigāt nemāki?» Un ir vecāki, kas palīdz piecelties, samīļo un iedrošina turpināt iesākto. Tam pirmajam bērnam šobrīd, pieauguša cilvēka vecumā, noteikti ir vērts strādāt ar sevi, lai vairotu savu drosmi. Otrais bērns, visticamāk, dzīvo dzīvi priecīgs.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+