Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
120
-
1
-
1
-
22
-
0
-
7
-
0
-
Intervija publicēta 2018. gadā žurnālā IEVA Nr. 33.
Par mācītāju viņu vairs nevaru saukt. Kopš 2017. gada viņš ir vienkārši garīgās izaugsmes skolotājs. Man šķiet, tas mūsu sarunu padara vienkāršāku. Ne tik supergarīgu kā daudzas citas. Aiz novilktā mācītāja tēla saredzu cilvēku – ar savām bailēm, sāpēm un uzdrīkstēšanos.
– Jūsu dzīvē notikušas lielas pārmaiņas – aizgājāt no mācītāja amata. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?
– Lielākos lēmumus dzīvē cilvēki pieņem, ne tikai pamatojoties uz prāta apsvērumiem, bet arī ieklausoties savā sirdī, savā iekšējā pasaulē, kura neizsaka savu viedokli ar vārdiem un racionāliem apzīmējumiem.
Mani neviens neizraidīja no baznīcas, bet… Skaidrs, ka baznīcai nepieciešama sava identitāte, robežas, ietvars, noteikumi, principi, kuri tiek izvirzīti darbiniekiem. Tas viss ir pareizi. Taču gadās, ka mūsu meklējumi var mūs izvest laukā no to noteikumu teritorijas, kurā esi bijis līdz šim. Un dažreiz organizācijas uz saviem principiem un noteikumiem liek pārāk lielu uzsvaru. Līdz ar to daudzu kolēģu izpratnē tava – robežpārkāpēja – klātbūtne nav pārāk vēlama. Saņēmu pietiekami daudz skaidru signālu, ka tas tā ir.
Tu vari cīnīties, pierādīt, karot. Trīsdesmit gadu vecumā es varbūt to darītu. Bet, kad nonāc dzīves otrajā daļā, saproti – tavā rīcībā nav nemaz tik daudz laika. Tu sāc aizvien vairāk un dziļāk izjust savu iekšējo aicinājumu un līdz ar to cīnīšanās vai taisnošanās šķiet laika tērēšana. Ja notiek cīņa starp dažādu uzskatu cilvēkiem… Cīņā katrs savus uzskatus tikai nostiprina.
Bieži izvēlas argumentus, kas apstiprina viņa pārliecību, un neskatās uz tiem, kas neapstiprina. Tāpēc parasti šādas cīņas ir negatīvas enerģijas vairošana un liela laika tērēšana. Vai kāds no tā iegūst?
– Bet kā tad mācītāja tituls, amats? Aicinājums…
– Pieminējāt mācītāja titulu, amatu. Tas pieder pie pašiem bīstamākajiem pasaulē. Jo cilvēks var pieņemt šo amatu kā savu identitāti un neredzēt savu īsto identitāti, nerisināt konkrētus dzīves uzdevumus.
Esmu ordinēts ļoti jauns – divdesmit viena gada vecumā.
Ja konkrētā pozīcijā nonāc, būdams tik jauns, gandrīz vienmēr tā aizstāj tavu identitāti.
Agri vai vēlu sev jāpajautā – kas tu esi bez šīs pozīcijas? Kontemplatīvajā tradīcijā ir tāds uzdevums – pasaki, kas tu esi, nesaucot savu vārdu, profesiju, izcelsmi, nestāstot par savu ikdienas dzīvi, saitēm. Beidzamajos gados sajutu, ka mans iekšējais ceļojums prasa noskaidrot vairāk un tiešāk, kas esmu pats par sevi. Tas nenozīmē, ka mācītāja amats ir slikts un ka tajā nevarētu daudz darīt. Ceru, ka 36 kalpošanas gadu laikā esmu izdarījis ko labu…
Tomēr sajutu – man ir jāiziet no formālajiem ietvariem, kuriem, iespējams, esmu par daudz pieķēries, un jāuzdrošinās būt vienkāršam, parastam cilvēkam. Tā nu sakrita divas lietas – baznīcas pozīcija un mans iekšējais jautājums. Ja baznīcas vide būtu bijusi salda un draudzīga, es šo lēmumu nebūtu pieņēmis tik ātri. Ārējie apstākļi man palīdzēja to pieņemt ātrāk.
Lēmumu aiziet no mācītāja amata pieņēmu nevis tāpēc, ka garīgais ceļš vai tas, ko daru, man kļuva nesvarīgs. Bet tieši tāpēc, ka pēdējos gados garīgais ceļš man kļuvis par pašu svarīgāko dzīvē.
Ja notiek cīņa starp dažādu uzskatu cilvēkiem… Cīņā katrs savus uzskatus tikai nostiprina.
– Sacījāt – neviens jūs nespieda aiziet. Ja jūs nebūtu to izdarījis, varētu pienākt laiks, kad spiež?
– Varbūt. Iespējams, tas vēl mazliet sakāpinātu teoloģisko konfliktu. Bet tas nevienam nav vajadzīgs.
Mana aiziešana nenozīmē, ka man nav svarīga baznīca, kuras pārstāvis joprojām esmu. Ka man nav svarīga kalpošana, kurā esmu ieguldījis dzīves lielāko daļu, un ka es nenovērtēju visu nozīmīgo, kas baznīcā notiek. Tā bija mācību stunda man pašam. Pieņemt dažādību, pieņemt, ka cilvēki lietas redz diametrāli pretēji. Pieņemt, ka neesmu pats pareizākais un gudrākais cilvēks pasaulē, ka es mēdzu kļūdīties. Aiziešana bija mana vienīgā iespēja nesākt cīnīties.
Ļoti svarīgs tēls kristietībā ir Jēzus. Taču viņš nevis sapulcināja savus domubiedrus un sāka cīnīties ar pretiniekiem, bet pieņēma to, ka viņu piesita krustā. Tā nebija sakāve, bet vienīgais veids, kā turpināt darboties, paliekot pie savas pārliecības. Mums tā ir mācību stunda, ka notikumus iespējams ietekmēt arī citādā veidā, ne tikai karojot. Galu galā krustā sistais Jēzus izkustina, izmaina pasauli, bet tas nebūtu noticis, ja viņš būtu sācis cīnīties ar pretiniekiem fiziski.
Beidzamajos gados ļoti ieklausos savā dvēselē un daru, ko jūtu tur.
Galva ir spekulatīvs instruments, tā var jums piegādāt vajadzīgos slēdzienus vienā vai otrā krāsā. Vienīgi mūsu dvēsele nemelo.
Tā nav atkarīga no mūsu prāta slēdzieniem. Jā, esam sabiedrība, kura vairāk dzīvo galvā un maz vai nemaz sirdī. Līdz ar to daudzi cilvēki savu dvēseli atklāj tikai dzīves otrā pusē, ja vispār atklāj… Taču izšķiroši svarīgais ir ieklausīties tajā, izmantot dvēseli kā navigācijas instrumentu. Ja to neatklājam, tad garīgums mums ir tikai noteikumu sistēma. Tad labus pieņēmumus tu vari pielietot pilnīgi nepareizā, katastrofālā veidā. Ja nav iekšējās pieredzes, tad principā tu vari būt tikai prasmīgs vai labticīgs burta kalps.
– Brīdī, kad saņēmāt nepārprotamus signālus, ka jūsu klātbūtne nav vēlama, izjutāt aizvainojumu? Vēlmi nomest uz galda sarakstu ar tām svarīgajām lietām, ko savas kalpošanas laikā esat izdarījis…
– Izgāju cauri dažādu izjūtu spektram. Varētu sacīt – aiziešana bija smagākais, sāpīgākais lēmums manā dzīvē. Bija sajūta, ka man sāp fiziski. Ka man velk nost ādu. Tai pašā laikā tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas ļāva vairāk izskaidroties pašam ar sevi. Nonākt situācijā, kādā jaunības karstumā esi nolicis citus…
Mana sirds un dvēsele sacīja – tev jāiet. Iekšējā garīgā ceļa un autentiskuma vārdā. Prāts ražoja simt iemeslu, kāpēc ne tagad, kāpēc mazliet vēlāk, varbūt citādā veidā. Lielākais izaicinājums bija paklausīt sirdij.
Redziet, paradokss ir tāds, ka organizētām reliģiskajām sistēmām paši lielākie apdraudētāji bijuši cilvēki, kas ņēmuši par pilnu, ko šī sistēma saka, un gājuši šajā ceļā līdz galam (smejas). Izrādās, šādi cilvēki ir bīstami, jo šūpo sistēmas ietvarus, normas un robežas. Bet bez normām arī nevar! Līdz ar to mūžīgs ir jautājums – kā sistēmām, kam jānodarbojas ar robežām un skaidrām definīcijām, sadzīvot ar iekšējo pieredzi. Jo Baznīca taču izaugusi no viena cilvēka ciešanām, uzdrīkstēšanās lauzt sistēmu!
Jēzus nebija ne ordinēts garīdznieks, ne teologs – sava laika reliģisko un politisko autoritāšu atstumts, pilnīgs autsaiders.
Bet uz Jēzus pamata atkal tika uzbūvēta sistēma… Ja vēlies sekot Jēzum dziļākajā izpratnē, nevis tikai noteiktai priekšstatu sistēmai par viņu – un man tas ir svarīgi –, kādā brīdī tu nonāc spriedzes attiecībās ar sistēmu. Visas lielās garīgās tradīcijas runā par nomiršanu sev. Man aiziešana bija liela nomiršana sev. Īsta, smaga un sāpīga.
– Neatbildējāt par aizvainojumu – piedzīvojāt to vai ne?
– Gāju cauri visam pieredžu spektram, arī aizvainojumam. Man nav nepieciešams mānīt sevi un citus, izliekoties par to, kas neesmu. Arī es esmu tikai cilvēks. Tomēr… Ja tu apvainojies uz notikumiem, kas atgadās ar tevi, tad tu apvainojies uz pasauli. Bet vai tas nav mazliet muļķīgi? Apvainoties uz pasauli, ka tā uzdrīkstas nebūt tāda, kā gaidu… Baigi nelaimīga ir tāda dzīve aizvainojumā.
Esmu pateicīgs par pieredzi, kurai izgāju cauri, un nebūt nejūtos kā cilvēks, kuram vajadzētu sūdzēties vai kādu apsūdzēt.
Ļoti labi spēju saprast pretējo pozīciju. Jo es arī kādreiz tā domāju. Biju neiecietīgs, paštaisns, pārliecināts – tā, kā es redzu pasauli, tas ir pats pareizākais veids.
– Šīs situācijas izcelsmē tiek minēti konkrēti vārdi: Tālis Tālbergs, Krists Kalniņš, Aleksandrs Bite… Jūs šiem cilvēkiem varētu, gribētu spiest roku?
– Ja viņi būtu gatavi, man tas nesagādātu grūtības. Nesaredzu šajos cilvēkos ienaidniekus vai ļaundarus. Šie cilvēki iet savā ceļā un droši vien rīkojas tā, kā saredz par pašu pareizāko. Vienīgā kļūda varbūt ir tā, ka cilvēki absolutizē savu redzējumu. Nedomāju, ka viņi apzināti grib izdarīt ko sliktu.
– Runā, ka šādi rīkoties likusi greizsirdība.
– Mēs katrā cilvēkā varam ieprojicēt, iespekulēt dažādas īpašības, motīvus. Tas mani neinteresē. Ko mēs varam zināt, kas notiek otrā cilvēkā! Mēs dažreiz nezinām, kas notiek mūsos, bet esam eksperti par citiem.
– Sacījāt – jums izkristalizējies, ka jāpalīdz cilvēkiem, kam nepieciešama garīgā palīdzība. Daudzi, kas mēģinājuši pieteikties retrītam Elijas namā un nav varējuši to izdarīt vai kam šādam nolūkam vienkārši nepietiek līdzekļu, uzskata – palīdzat tikai VIP personām: cilvēkiem, kam ir nauda vai statuss sabiedrībā. Un arī topošajā Integrālās izglītības institūtā droši vien viss būšot par lielu naudu.
– Reizēm mūsu uztvere ir visai dīvaina. Cilvēkiem šķiet – ja viņi aizgājuši uz baznīcu, tad tiem pienākas visu saņemt par velti. Pamatlietas – Dievs, viņa klātbūtne, lūgšana, meditācija – ikvienam ir par brīvu. Jebkurā laikā. Taču kādam ir jāmaksā par elektrību, ēku uzturēšanu, jāmaksā algas mācītājiem… Tāpēc arī baznīcā tiek lūgti ziedojumi. Tāpat arī Elijas namā – ēka jāuztur, jākurina, ir dažādi izdevumi, tāpēc pilnīgi par brīvu tas nav un nebūs iespējams. Taču jābūt arī līdzsvaram – bez maksas palīdzēt cilvēkiem, kuri nevar samaksāt, un pilnīgi pašsaprotami sagaidīt konkrētu apmaksu no cilvēkiem, kuri var to atļauties. Darbojoties Elijas namā, regulāri tiekos vai uzturu kontaktu ar cilvēkiem, kam ir tāda nepieciešamība, un arī retrītos pieņemam cilvēkus bez maksas, ja redzam – ir tāda vajadzība.
Arī Integrālās izglītības institūtā, kad tiks uzbūvēta pamatēka un šis projekts iekustēsies pilnā mērā, plānojam regulāri organizēt atvērtos pasākumus – par brīvu ikvienam, kas to vēlēsies.
Domāju, mūsu domāšanā mazliet aizķēries sociālisms. Piemēram, aizejot pie sieviešu friziera, šķiet pašsaprotami samaksāt pat astoņdesmit eiro. Savukārt, ja cilvēks piedalās garīgā seminārā, kas ilgst trīs dienas un viņam par to lūdz samaksāt trīssimt eiro, tas šķiet dārgi.
Cilvēki iet uz koncertiem, kur reizēm ne dzirdamība, ne redzamība nav pārāk laba, un nežēlo par to daudzus desmitus eiro. Turpretī grāmata par divdesmit eiro šķiet par dārgu.
Dažās jomās saprotam – tas maksā tik, cik maksā. Bet citās to nepieņemam.
Zināt, kur es katru gadu izdodu visvairāk naudas? Braucot uz dažādiem semināriem un retrītiem. Turp dodamies abi ar sievu un reizēm gadā iztērējam vairākus tūkstošus. Un šis ir labākais naudas tērēšanas veids, jo tu ieguldi sevī, savā attīstībā. Ar savu attieksmi pret lietām vai notikumiem signalizējam par tās nozīmību savā dzīvē. Ja esmu gatavs maksāt tikai eiro, tas parāda, kāda vieta attiecīgajai lietai, notikumam ir manā dzīvē.
– Salīdzinot runājāt par Jēzu, notikumiem, kas saistīti ar viņu. Vai nav tā, ka atsevišķi cilvēki jūs savā ziņā padarījuši par Jēzu?
– Droši vien ir arī tādi cilvēki. Lai gan tagad droši vien būs mazāk (iesmejas).
Viens no centrālajiem ētikas jautājumiem katram garīdzniekam, psihoterapeitam, terapeitam ir savlaicīgi pamanīt, vai attiecības starp tevi un cilvēku, kas pie tevis vēršas, nav slimas. Tad tās ir jāpārtrauc. Acumirklī.
Labs garīgums ir tas, kurš nevis attīsta cilvēkā atkarību, bet palīdz atbrīvoties no visu veidu atkarībām. Labs garīgs padomdevējs dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk viņš kļūtu nevajadzīgs, lai bez viņa varētu iztikt.
– Jūsuprāt, esat labs garīgais padomdevējs?
– Esmu centies darīt labāko, ko spēju, vienlaikus neesmu varējis palīdzēt visiem cilvēkiem, kas vērsušies pēc palīdzības. Dažkārt traucējuši mani vai otra cilvēka ierobežojumi. Reizēm vienkārši neizveidojas saskarsme, attiecību ķīmija. Taču šis darbs man sagādājis un joprojām sagādā gandarījumu, piepildījumu, jēgu. Joprojām tā ir manas dzīves galvenā jēga – būt noderīgam citiem cilvēkiem.
Mēs dzīvojam sarežģītā, saspringtā pasaulē, kur nav skaidru atbilžu, dzīve ir ambivalenta. Kā varam visnozīmīgākajā veidā būt noderīgi cits citam? Vienkārši – palīdzot dzīvot. Aiz šiem vārdiem saredzu ļoti lielus dziļumus. Tā ir jēga, kāpēc esam laulībā, kāpēc meklējam draugus. Lai būtu kāds cilvēks, ar kuru parunāt par visu, kas tevī notiek. Un cik labi, ja ir kāds, kas tevi dzird, sajūt, atspoguļo un palīdz tev dzīvot.
Un vēl – uzskatu, ka svarīga dzīves daļa ir kļūdas. Bībeles sākumā ir brīnišķīgs stāsts par diviem pirmajiem cilvēkiem, kuri nepaklausa Dievam un līdz ar to zaudē to, kas tiem ir. Šis stāsts parāda interesantu vēsti – visi kļūdās. Visi! Neiedomājies, ka tu varēsi savu dzīvi nodzīvot, nekļūdoties. Tā ir atvieglojoša vēsts, kas pasaka – kļūda ir daļa no attīstības. Jo dažkārt visvairāk iemācāmies, kad izdarām kaut ko nepareizi. Jautājums tikai, ko mēs ar šīm kļūdām darām – mācāmies, nostumjam malā vai izmantojam kā materiālu, lai sevi visu mūžu apsūdzētu un dzītu zemē.
– Sacījāt – mums katram jānomirst, lai atkal celtos augšā. Bijušas reizes, kad jums bijusi sajūta: esat miris pie krusta?
– Jā, vairākas reizes savā dzīvē ļoti dramatiskā veidā esmu piedzīvojis iekšēju, garīgu nomiršanu. Tai brīdī nomirst mūsu koncepti, pieņēmumi, iedomas par to, kas mēs esam. Bet bez šīs nomiršanas nav iespējama attīstība. Viens no centrālajiem tekstiem jaunajā derībā ir Jēzus saruna ar Nikodēmu – izglītotu teologu. Jēzus, viņu uzklausījis, saka – tev jāpiedzimst vēlreiz. Kristietības centrālā vēsts ir par nomiršanu un augšāmcelšanos. Dzīves vidū, nevis nogalē. Dzīves vidū!
Tā vienkārši runājot – lai īsti sāktos dzīve, tev ir jāpamostas. Jāpamostas kā garīgai būtnei. Lai šis klikšķis notiktu, divi pasaulē labākie skolotāji ir mīlestība un ciešanas. Jo tos abus nav iespējams nolikt malā. Kad tu esi iemīlējies, ko tu vari izdarīt? Kad tev sāp – ko tu vari izdarīt? Šie skolotāji tevi atplēš vaļā, izved tevi lielākā plašumā. Tu šķietami nomirsti, taču beigās saproti – tu nemaz neesi nomiris. Tikai ar katru nomiršanas reizi kļuvis plašāks, mīlošāks cilvēks.
Ticība ir paļaušanās Dievam. Tavu iepriekšizveidoto priekšstatu nomiršana. Mēs cīnāmies ar Dievu, gribam viņu iespiest mūsu konceptos, priekšstatos. Dievam vajag rīkoties tā un tā!
Taču iedomājieties, kāds šoks būtu cilvēkiem, kas sevi uzskata par fundamentāliem kristiešiem, ja viņi ieraudzītu, kāds Dievs ir patiesībā. Cik mīlošs, cik piedodošs…
Galvenais, lai mūsu aizspriedumi ar laiku neveido lielāko daļu no mūsu uztveres. Lai tas tā nenotiktu, nepieciešama mūsu pašu pieredze. Tur nelīdz citu sarakstītas grāmatas, skaisti sprediķi, svarīgas lekcijas. Tikai paša pieredze.
– Visas jūsu intervijas lielā mērā ir garīgas pārdomas. Tai pašā laikā jūs esat – bijāt – ne tikai mācītājs, bet arī vienkāršs cilvēks. Kas patiesībā notika ar to 21 gadu veco puisi, kurš savulaik kļuva par mācītāju? Tik jaunam cilvēkam taču nevarēja būt paša pieredze, tikai grāmatu zināšanas.
– Astoņpadsmit gadu vecumā piedzīvoju reālu, iekšēju pamošanos, ka dzīvē ir klātesošs dievišķais. Sajutu Dieva aicinājumu, ka man vajag studēt teoloģiju, nesaprotot, kur un kā. Tā bija nepārprotama iekšēja vilkme un skaidrība. Neargumentēti, taču nepārprotami. Astoņdesmitajā gadā, kad vēl dzīvs Brežņevs… Pamudinājums bija tas, ka dzīvē bija bijuši brīži, kad sajutu ļoti lielu Dieva klātbūtni. Varbūt pamudinājums bija arī dzīves sarežģījumi bērnībā.
Nonācu Teoloģijas seminārā, mācījos, iepazinos ar daudz pieredzējušākiem cilvēkiem un ar lielu iedvesmu metos tajā visā iekšā. Mana ordinācija bija superpriecīgs brīdis. Vēlme kalpot bija grandioza.
Raugoties no šodienas perspektīvas, saprotu – tā pati roka, kas vadīja mani cauri toreizējiem notikumiem, turpina vest arī tagad.
Tā pati roka, kas tevi ieved kādā amatā, pēc laika tevi no tā var izvest …
Ļoti nozīmīgs pagrieziens bija 35 gadu vecumā, kad jau daudzus gadus biju mācītājs. Biju izgājis cauri dažādiem pagriezieniem, ieguvis nozīmīgu pieredzi, daudz mācījies un kalpojis labākajā veidā, kā pratu. Taču pēkšņi izjutu deficītu pēc iekšējas garīgās dzīves. Sapratu – tu vari piecpadsmit gadu būt mācītājs, visdziļākajā veidā iesaistīts baznīcā, garīgajā ceļā, bet nekas tevī nemainās.
Tas mani satrieca. Kāpēc? Kas notiek? Sajutu, ka jāmācās apgūt savu iekšējo telpu. Tai brīdī mani ļoti sāka pievilkt dažādas garīgas prakses. Raksti, ko par savu iekšējo ceļu bija rakstījuši kristīgie mistiķi. Sajutu nepieciešamību atdot sevi Dievam. Pilnībā. Kādā brīdī izjutu vajadzību uz lapas uzrakstīt šādu tekstu: «Man vairs nav manas brīvās gribas. No šā brīža es kalpošu Dievam vienmēr, visur un visā.» Tas man bija milzīgs iekšējs pārdzīvojums. Jo patiesībā šādu tekstu, domājot katram vārdam līdzi, nav nemaz tik viegli uzrakstīt. Jo tu atsakies no savām ambīcijām… Taču ar šo brīdi sākās milzīgas pārmaiņas manā dzīvē. Man īpaši svarīga kļuva lūgšana. Sāka pievilkt meditācija, kas man iepriekš šķita interesanta garīga nodarbe, bet… ne man.
Manu dzīvi šos pēdējos divdesmit divus gadus totāli veidojis šis viens notikums, viens teikums. Esmu sevi pilnībā atdevis Dievam, un es ticu, ka viņš ir paņēmis manu dzīvi. Tāpēc varu tik droši ļauties notikumiem, kas šķiet dīvaini. Zinu – mani vada Dievs, un es pieņemu visu, kas manā dzīvē notiek.
Šā notikuma ietvarā sapratu – garīgums ir stāsts par praksi. Lūgšana nav kādu tekstu nodeklamēšana. Tā vienmēr apzīmējusi iekšēju stāvokli, iekšēju atvērtību. Līdz ar to nav tik svarīgi, ko tu saki, bet vai tu esi iekšēji atvērts. Tas jāmācās. Jutu – mans ceļš ir meditācija. Latvijā neatradu, kur to varētu kvalitatīvi apgūt. Atradu Šveicē eksperimentālu kontemplācijas skolotāju mācību programmu, ko nodibinājuši katoļu mūks Niklauss Brančens un mūķene Pia Gīgere.
Šai mācību iestādē mācījos tik motivēti kā nekad un nekur savā dzīvē.
Svarīgi – mani tur neviens nepazina. Biju tikai kaut kāds austrumeiropietis. Man bija svarīgi, ka nevis es sevi iecelšu kādā amatā un novērtēšu, bet ka to darīs cilvēki no malas, kas pateiks – es kvalificējos vai ne, es varu to darīt vai ne. Viņi novērtēju, ka es varu. Tā vēlāk tapa Elijas nams. Vieta, kur cilvēki var mācīties iekšēju atvēršanos.
– Pieminējāt bērnību, kas spēcīgi ietekmējusi jūsu dzīvi. Kas tie bija par notikumiem?
– Dzīvoju ģimenē, kurā bija atkarības. Mans tēvs bija atkarīgais ar visām no tā izrietošām sekām. Brīnišķīgs, jauks cilvēks skaidrā, neaprēķināms, nesaprotams un biedējošs reibumā. Bērnībā tas rada ļoti traumatisku pieredzi. Tu viņu mīli, jo, no vienas puses, viņš ir brīnišķīgs, inteliģents, gudrs cilvēks. Un kāda tava daļa viņu ienīst, jo tev no viņa gluži vienkārši ir bail. Bērns nes šo spriedzi, neatrisināto dualitāti, kamēr to norok. Plus vēl vainas izjūta par to, ka domā sliktu par saviem vecākiem. Mans tēvs diemžēl jau divdesmit piecus gadus ir mūžībā, tāpēc nevarēju izrunāties ar viņu. Taču iekšēji šīs attiecības esmu nokārtojis.
Daudzus sāpīgus bērnības notikumus aprokam vai noliekam malā. Bērnībā skaidrs – tu neesi spējīgs ar tiem tikt galā. Nolikšana malā tai brīdī pasargā bērna psihi. Taču šāda nolikšana malā ļoti daudziem cilvēkiem – arī es vienā dzīves posmā esmu to praktizējis – iemāca visu, ar ko netiec galā, deponēt, aprakt. Tu tikai noliec, noliec, noliec. Garīgā dzīve nozīmē uzdrīkstēties šajos pagrabos ieskatīties un šos depozītus atvērt. Tu nevari tam pārlēkt un teikt – te es novilkšu līniju, un man sāksies brīnišķīga, skaista dzīve.
Ziniet, visvairāk apbedītu lietu ir tur, kur šķiet – viss ir kārtībā…
Pat ja mēģinām no sava pagraba aizbēgt, dzīve tā iekārtota, lai mēs pie savām problēmām atgrieztos vēlreiz. No piecgadnieka nevar prasīt, lai viņš tiktu ar visu galā. Bet no četrdesmit piecus gadus veca cilvēka? No tā var prasīt atvērt pagraba durvis un satikties ar to, no kā visu mūžu esi baidījies. Satikšanās ar savu ēnu veicina garīgu attīstību.
Ja depozīti netiek kustināti… Cilvēks līdzinās katordzniekam, kam savulaik ar ķēdi pie kājas piesēja milzīgu akmeni. Meklē grūtuma iemeslu visos iespējamos virzienos, projicē citos, jo droši vien citi vainīgi. Līdz ieraugi, ka tevī pašā ir neatrisinātas lietas. Jo vairāk akmeņu pie kājām, jo ievainojošāki mēs esam pret citiem cilvēkiem. Ja cilvēkā ir miers, iekšēji viņš ir izlīdzinājies, viņš parasti atrod arī labu veidu, kā reaģēt uz uzbrukumiem, nevairojot sāpes. Parasti jau darām pāri citiem, sāpinām viņus tāpēc, ka pašiem sāp.
– Runājām par to, ka jūsu aicinājums ir garīga palīdzība cilvēkiem, kam tas vajadzīgs. Vai, palīdzot svešiniekiem, nav bijusi novārtā pamesta jūsu ģimene?
– Diemžēl tā bieži gadās. Sevišķi apdraudētas ir ārstu, mācītāju un psihoterapeitu ģimenes. Jo tev jāglābj visa pasaule… Sevišķi atmodas laikā darāmā bija ļoti daudz, un visbiežāk bija tā – nakts melnumā aizgāju un nakts melnumā atgriezos. Vēl komandējumi, braucieni. Viens, divi trīs, un… bērni ir paaugušies. Pa kuru laiku?
Pateicos sievai Ingai, kura ir fantastiska sieviete. Viņa prasmīgi mācēja šo situāciju izbalansēt un kompensēt. Ja mana sieva nebūtu tik dziļa un gudra sieviete, es būtu varējis izdarīt neatgriezenisku postu attiecībās ar bērniem. Laimīgā kārtā tas nav noticis.
Jā, atrast līdzsvaru starp pasaules glābšanu un savu ģimeni ir ļoti grūti. Tas arī ir iemesls, kāpēc ārstu, garīdznieku un līdzīgu profesionāļu ģimenēs ir visaugstākā šķiršanās statistika. Jo cilvēki, kas blakus, nav gatavi gadiem ilgi nest upuri un ciest, ka viņi ir mazāk svarīgi nekā pārējie.
– Teicāt – sieva izbalansēja situāciju. Taču viņa nekādā veidā nevarēja kompensēt bērniem attiecības ar tēvu.
– Zinu, ka bija brīdis, kad bērniem veltīju ļoti maz laika. Tas bija nepareizi. Labi, ka tas nav radījis neatgriezenisku postu, ko šādas situācijas var radīt. Varu būt pateicīgs Dievam, ka šobrīd varam dzīvot labā saskaņā. Mani bērni ir jau pieauguši – vienam dēlam ir trīsdesmit pieci gadi, otram – trīsdesmit divi, bet meitai tūlīt būs trīsdesmit viens. Pašas labākās attiecības mums izveidojušās pēdējos desmit gados. Mani bērni ir cilvēki, kuriem arī svarīgs garīgās izaugsmes ceļš. No šodienas perspektīvas, domāju, viņi saprot un novērtē, kāpēc bērnībā man bija mazāk laika viņiem.
– Pieminējāt augsto šķiršanās statistiku. Kas jums palīdzējis neizšķirties?
– Dieva žēlastība. Strādājot kā garīdznieks un darbojoties ar daudziem pāriem, redzu – pat ja attiecības izveidojušās labi, ļoti jāuzmanās ar zvaigznīšu piespraušanu sev pie pleca. Labas attiecības – tā tomēr ir liela Dieva žēlastība. Ciešas, labas attiecības nav stāsts par pareizās tehnikas iemācīšanos. Galvenais uzdrošināties atvērties citam cilvēkam. Cilvēki, kas uzsāk attiecības divdesmit gadu vecumā, to vēl nesaprot. Tāpēc vienā brīdī ar to motivāciju, ar kuru cilvēks apprecējās divdesmit gadu vecumā, ir par īsu. Tāpēc vienā brīdī visas attiecības nonāk kritiskā posmā. Tad vai nu sagāžas viss, kas bijis, vai arī tu mācies atrast dziļāku iemeslu kopā būšanai. Taču – ja neesi atradis dziļumu sevī, nevari atrast dziļumu attiecībās. Tev vienkārši tas neienāk prātā.
Svarīgākā lieta, kas jāmācās, – prasme sarunāties. Tā vienmēr sākas ar vēlēšanos dzirdēt otru cilvēku. Nevis pateikt savu sakāmo, bet dzirdēt otru… Labs piemērs ir kurlmēmi cilvēki. Daudzi no viņiem tādēļ, ka nedzird, nespēj arī runāt. Ja tu nedzirdi otru, tu nespēj ar viņu runāt. Ja tu esi kurls pret otru, arī visas tavas runas ir nulles vērtībā.
