Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais sirmais mats
«Viens dzīves cēliens man bija beidzies. Vairs nebiju «līvs», arī attiecības ar Ingrīdu turējās tikai mata galā. Inga vairs nebija manā pusē, neatbalstīja mani ne grupā, ne dzīvē. Es viņu gan. Reiz atnāca Igo, Vilnis Krieviņš un ierosināja «Līvos» iztikt bez Ingas – viņa šajā stilā vairs neiederoties. Pateicu, ka Inga paliks. Ja nepatīk, var iet viņi. Kaut gan pieļauju, ka arī pats nebiju bez vainas: slimošanas laikā mājās no manis bija maz jēgas, es taču astoņus garus gadus dzēru tās stiprās zāles! Viss bija uz Ingas pleciem.
Kad uzzināja, ka esmu prom no «Līviem» un dabūjams, saņēmu daudz piedāvājumu. Tolaik lielākajiem uzņēmumiem un bagātajiem kolhoziem skaitījās prestiži uzturēt pašiem savus ansambļus. Izvēlējos Valmieras rajona kolhozu «Matīši». Valmiera man šķita līdzīga Liepājai – tikpat liela, abās pilsētās ir teātris, tātad arī inteliģence, radošas personības… Tomēr izrādījās, ka Valmiera ir provinciālāka – tur vairāk cienīja šlāgerus, liepājnieki jau bija pievērsušies popmūzikai un rokam. Mani uzņēma labi, piešķīra jaunu dzīvokli, sešdesmit tūkstošus rubļu aparatūras iegādei. Kā tāds mafijas boss braucu ar naudas čemodāniņu uz Maskavu iepirkties! Izveidoju grupu «Saime» no vietējiem talantiem. Nosaukums bija domāts simbolisks: pēc «Līvu» kašķiem gribējās kaut ko mierīgu, līdzsvarotu.
Valmierā atradu arī solisti ar labu balsi – Ināru Rubīnu. Paklīda baumas par mūsu romānu, kaut tā nu nebija taisnība. Ar Saimi ierakstījām vairākas labas dziesmas, bet līdz «Līvu» popularitātei mums bija tālu. Man izveidojās attiecības ar Dainu, Valmieras teātra administratori, mums piedzima dēls Jurģis. Tomēr viņš vēl bija mazs, bet Liepājā mani gaidīja divi bērni pašā interesantākajā vecumā – mana Zanīte un Matīsiņš. Atceros kādu skumju nakti: dzēru šņabi, skatījos uz savu bērnu fotogrāfiju un raudāju… No rīta spogulī ieraudzīju savu pirmo sirmo matu. Tālāk viss notika strauji, un tagad esmu pavisam sirms.
Visu laiku esmu sekojis līdzi «Līvu» darbībai. Strīdi un šķelšanās turpinājās. Reizēm man bija dusmas, reizēm prieks, citreiz bija viņu žēl. Ēriks aizgāja tik bezjēdzīgā nāvē… Bija 1985. gads, un Latvijā pa dažādiem aplinkus ceļiem ieveda ārzemju videofilmas. Tie nedaudzie, kam mājās bija videomagnetofoni, naktīs rīkoja slepenus seansus – divi rubļi «no sejas» par filmu. Skatījās ne jau pornogrāfiju, bet normālas filmas, pat multenītes. Ēriks varēja dabūt filmas no sava drauga dzejnieka Māra Čaklā, kurš nereti brauca uz ārzemēm. Tad nu viņš reizēm rīkoja tādus seansus. Reiz tumšā oktobra naktī pēc videoseansa pusotras diennakts garumā Ēriks atgriezās mājās no Rīgas un aizmiga pie stūres.
Ar to beidzās otro «Līvu» pastāvēšana. Pēc tam sākās trešie «Līvi» Ainara Virgas vadībā. Nebeidzās tikai traģēdijas, kas «Līvus» vajāja. Tagad, pēc Groģa nāves, šai epopejai ar «Līvu» vārdu beidzot ir jāliek punkts. Tam gan vajadzēja notikt jau pēc manas aiziešanas no grupas. Pret «Exlīvu» koncertiem pretenziju man nebūtu, taču «Līvi» ir mana grupa,» Juris stingri paziņo.
