Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Čērčila sekotājs
«Mediņskolas kopmītnē pirmajai, siena talkā izdzertajai vīna glāzei, protams, sekoja nākamās, arī liķierveida izstrādājumi, taču dzerts tika paretam. Menueta vadītājs Blūms pats alkoholu nelietoja un arī nepīpēja, ko nevarēja teikt par mums. Es uzpīpēju jau vidusskolā, kad sāku spēlēt ballītēs un kopīga cigarete ar večiem bija pašsaprotama lieta. Bet par pīpēšanu man ir vairāki stāsti: vispirms jau bērnības psihotrauma no grāmatas par Šerloku Holmsu. Kad slavenajam detektīvam bija jāatrisina kāda problēma, viņš iegāja savā kabinetā, domāja un kūpināja pīpi, līdz telpa no dūmiem bija necaurredzama. Otrkārt, es uzaugu papiņa dienesta dzīvoklī, no kura varēja ieiet taisni mežniecības kantorī. Un tur pavērās tāds skats: papiņš ar savu vietnieku sēž pie rakstāmgaldiem un abiem pilni pelnu trauki ar Belomorkanal papirosiem. Tātad pavisam sīks jau pamēģināju uzpīpēt. Treškārt, mans vectēvs, mammas tēvs, smēķēja līdz mūža beigām un aizdzīvoja pāri astoņdesmit, līdz ar to, manā ieskatā, smēķēšana nav galvenais iemesls veselības problēmām. Atceros skatu, kas mani kā puiku galīgi satrieca, kad pie vectēva Sventē ieradās manas mammas jaunākā māsa – daktere – ar veselu sarkano bezfiltra Prīmu bloku. Toties mana mamma gan nekad nav ne smēķējusi, ne dzērusi, arī krāsojusies nav – nav saņēmusi kosmētikas špakteļķīmijas indes.
Un man ir arī ceturtais stāsts par pīpēšanu: saņemt Nobela prēmiju ieradusies kāda rakstniece, un viņa grib uzpīpēt. Personāls atbild, ka pilī smēķēt nav atļauts, par ko dāma ir visai sašutusi: «Tik daudz literatūras dzimis tabakas dūmos un jums nav vietiņas, kur uzpīpēt?» Tas pats, protams, sakāms par mūziku, un ne tikai rokmūziku, bet arī akadēmisko, kam klātesoši bijuši gan dūmi, gan alkohols.
Es esmu mēģinājis atmest smēķēšanu, jo tā dzīvot būtu veselīgāk, bet man tas drīzāk ir kā rituāls domāšanas procesā.
Saku kā Marks Tvens: «Atmest smēķēšanu ir viegli. Esmu to darījis simtām reižu, nodzēsdams cigareti…»
Un, ja runājam par veselību, noteikti jācitē Vinstons Čērčils, kuram uzdeva jautājumu: «Kā jums izdevies nodzīvot līdz deviņdesmit gadiem?» Britu premjers atbildēja apmēram tā: «Sākt rītu ar šampanieti, tad nedaudz viskija vai armanjaka, daži cigāri dienā un – nekādas fizkultūras!» Es viņu ļoti labi saprotu, un manā plauktā ir pagaidām neizlasīta grāmata Kā pagarināt mūžu slinkojot. Doma ir saprotama, jo tas nozīmē – nestresot un pavadīt dzīvi angļu vai franču mierā. Ja problēmas ir atrisināmas, nav iemesla uztraukties, un, ja nav atrisināmas – arī tad nav jāuztraucas.
Nesen lasīju žurnālā kāda zviedru autora aprakstu, cik rūpes par savu veselību patiesībā ir kaitīgas, ar to domājot fitnesa klubus un sporta zāles, kas līdzinās masturbācijai seksā, nemaz nerunājot par steroīdiem un anaboliskajiem preparātiem. Ar šīm pārspīlētajām rūpēm par veselību tā tiek sabojāta tiktāl, kad uzdod sirds. Tāpat skriet ar lieko svaru ir liela bīstamība locītavām. Šai ziņā peldēšana ir visjēdzīgākā, es to daru regulāri upītē, pie savas mājas Līvānos. Ziemā peldēt baseinā, manuprāt, ir diezgan mākslīgi, turklāt hlora smaka… Cita lieta – Ķemeru sanatorijas baseins ar avota ūdeni, kas tiešām ir ļoti uzmundrinošs. Aukstā laikā dodu priekšroku tvaika pirtij, jo, manuprāt, saunas vispār ir lieka slodze sirdij. Ļoti patīk pērties lauku pirtiņās, un lieliski, ja izper īsts meistars, tad tu pie viena saņem masāžu.
Esmu arī badojies pēc Brega metodes. Sāku jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un pa vienai, divām nedēļām esmu badojies vairākas reizes. Vienreiz pat notēmēju uz trīsdesmit dienām, bet divdesmit trešajā dienā man apnika neko neēst un dzert tikai ūdeni. Bet tam nav nekāda sakara ar cīņu pret lieko svaru, jo pirmie pazūd nevis tauki, bet muskuļi un radošās spējas, ieskaitot libido.
Rodas viegluma sajūta, un šī principā ir garīgas apskaidrošanās un atjaunošanās prakse.
Lasīt un uztvert informāciju es varēju, vienmēr esmu interesējies par filozofiju, vēsturi, arī teoloģiju. Veselu gadu biju ērģelnieks Siguldas draudzē savam draugam katoļu priesterim Ronaldam Melkeram. Pēc rokenrola sestdienas vakarā Rīgā sēdos mašīnā un braucu uz Siguldu, kur man bija sagatavota istabiņa ar guļvietu atpūtai, lai svētdienas rītā varētu sēsties pie ērģelēm. Tieši Ronalds mani rosināja uzrakstīt kantāti Mateja pasija.»
