Jumiķu čempions Helmūts Vucāns: Visi pazīstamie jumiķi ir inteliģenti. Stulbs cilvēks uz jumta nevar strādāt

«Citi iet uz biroju, es eju uz jumta.» Tā par savu ikdienu saka jumiķis Helmūts Vucāns, kurš pagājušā gada nogalē kopā ar komandas biedru Jāni Jankevicu izcīnīja čempiona titulu pasaules jauno jumiķu čempionātā.
Profesija
Ralfs Dravnieks
20. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Pirms sākam sarunu par pasaules jauno jumiķu čempionātu, kurš notika nevis gaisā, bet uz zemes tepat Rīgā, gribu zināt, vai, sākot strādāt šajā arodā, tev nācās pārvarēt bailes no augstuma?

– Kādreiz man bija paniskas bailes. Aptuveni triju gadu vecumā krustēvs mani uzveda uz deviņstāvu mājas jumta. Līdzi uz jumta biju paņēmis rotaļu figūriņas – nindzjas. Viena no figūriņām izkrita no rokām un ripoja pa nedaudz ieslīpo jumtu lejup. Es skrēju tai pakaļ un apstājos tikai pie pašas jumta malas. Atceros, ka sastingu, jo ieraudzīju krūmus, kas rēgojās tālu lejā.

Kā tu šo bērnībā gūto traumu pārvarēji?

– Brālis piedāvāja izlēkt ar izpletni. Toreiz biju 16 gadu vecs. Es izlēcu, un bailes no augstuma pazuda.

Labi, tagad pievērsīsimies kausam, kurš stāv mūsu acu priekšā uz galda.

– Šis ir ceļojošais kauss. Tālāk tas dosies uz Pekinu pie nākamajiem čempioniem. Man paliks medaļa. Pagājušogad šo kausu saņēma, šķiet, poļi.

Jumiķu nozarē tikt pie čempiona kausa ir liels gods?

– Mēs ar komandas biedru Jāni Jankevicu un treneri meistaru Vilni Ķiņķeri esam pirmie latvieši, kas izcīnījuši godpilno pirmo vietu šajās sacensībās. Pirms tam latvieši ierindojušies otrajā un trešajā vietā. Nākamais un augstākais līmenis, kur kāpt, ir pieaugušo konkurence, jo mēs startējām jauniešos.  

Teici, ka jums ir treneris. Tas jau nudien izklausās kā sportā.

– Tā arī ir. Vilnis mūs piekoriģēja un sekoja situācijai. Astoņas stundas pirmajā dienā, ko sacensībās pavadījām pie stenda strādājot, bija ļoti intensīvas. Es redzēju tikai savas rokas un kolēģi, lai gan apkārt pulcējās cilvēki, kuri filmēja un fotografēja. Daži pat lūdza interviju, bet mums reāli nebija laika atbildēt, jo sacīkste ar sāncenšiem gāja punkts punktā. Vienīgi krievi, kuru komanda bija ļoti nepieredzējusi, un ķīnieši, kuri sūdzējās par materiālu, bija ārpus konkurences. Bet ar slovākiem, poļiem, šveiciešiem, ungāriem un igauņiem, kuri ieņēma trešo vietu, gan konkurences ziņā uzturējām spriedzi.

Ar kādu materiālu jums čempionātā vajadzēja strādāt?

– Skursteņa iestrādē strādājām ar varu, bet jumta loga etapā ar alumīniju. Ķīniešiem varš nepatika. Man tas šķita ideāls.

Pirmā diena čempionātā bija arī izšķirīgā. Mums, latviešiem, bija uzdevums izdomāt, kāds būs skurstenis, pie kura iestrādnes čempionātā visi dalībnieki strādās. Protams, katrai no komandām bija iespēja pēc mūsu veidotā rasējuma pirms tam trenēties un gatavoties. Realitātē uzdevums bija tik grūts, ka neviens, lai cik ātri arī strādātu, pirmajā dienā nevarēja uzdevumu pabeigt.

Par katra elementa izveidi komandas saņēma punktus. Taču strādāt vajadzēja secīgi, pretējā gadījumā, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, nebija iespējams turpināt darbu, jo bija izlaists kāds no starpelementiem. Otrā diena aizritēja mierīgāk, tad katra komanda izpaudās estētiski – kurš skaistāk.

Kāpēc sacensību uzdevumu pārējām dalībvalstīm izstrādāja latvieši?

– Tāpēc, ka čempionāts notika pie mums. Vēl jāpiebilst – lai pārstāvētu Latviju pasaulē, mums iesākumā vajadzēja uzvarēt vietējā čempionātā 2017. gadā, kurš gan izvērtās par starptautisku sacensību, kurā palikām otrie, bet pirmo vietu ieguva pieaugušie no Igaunijas.

Pirms sacensībām mums Babītē notika divas treniņnometnes pa trīs četrām dienām. Pirmajā piegājienā taisījām stendu (ar skursteni un jumta logu), ko parādīt komisijai. Bet otrajā treniņnometnē strādājām pie atsevišķiem pieslēgumiem.

Mēs izmantojām Fakro jumta logu ar jaunu, vēl neredzētu pieslēgumu, ko ražotājs izstrādājis pavisam nesen. Līdz čempionātam to neviens nebija rokās turējis, pat instrukcija nebija pieejama. Mēs bijām pirmie, kuri šo detaļu aptaustīja.

Tas bija sarežģīts mezgls?

– Ne pārāk. Man drīzāk šis mezgls nelikās tik pareizs, kā vajadzētu, turklāt tas nav piemērots lēzeniem jumtiem. Galvenais, kas mani darīja bažīgu, – lai tas nesaplīst, jo alumīnijs ir ļoti jutīgs. Tas ir kā skārdene.

Ar kuru no metāliem tev pašam patīk strādāt?

– Man patīk varš. Arī titāncinks nav slikts. Tie ir dārgmateriāli, no kuriem var taisīt it visu. Zviedrijā, kad mācījos pie meistara, viņš no viengabalainas vara loksnes izgatavoja cepuri. Es neko tādu nebiju redzējis.

Tu šobrīd esi zellis, pareizi?

– Jā, lai kļūtu par zelli, man četri gadi bija jānostrādā meistara uzraudzībā. Mans meistars ir mans brālis Valdis Vucāns. Tāpat, lai tiktu zeļļa kārtā, ir jāizpilda gan praktiskā, gan teorētiskā daļa. Praktiskā daļa sastāv no Latvijas un pasaules čempionāta – pašam jāuztaisa viens jumts. Bet teorētiskajā daļā pēc kursiem vēl seko mutisks pārbaudījums, kuru vērtē 5 ballu sistēmā. Pēc tam, lai kļūtu par meistaru, vēl trīs gadi jānostrādā uzņēmumā, paralēli tam jāveido portfolio, jāapraksta katrs objekts un arī jāizstrādā savs meistardarbs.

Saprotu, ka zeļļa un meistara statuss ir tradīciju un goda lieta. Taču feodālisms jau sen aiz muguras. Tagad dzīvojam kapitālisma zvaigznājā, kad katrs domā par savu labumu. Saki, kāpēc tev ir svarīgi ievērot šo tradīciju?

– Jumtu vajag visiem un vienmēr. Jumiķa sertifikātu pieprasa ne vien Latvijā, bet arī Eiropā. Domāju, drīzumā Pēterbaznīca mainīs savu jumtu. Tiem, kuri to darīs, pieprasīs sertifikātu. Kā citādi iegūt uzticību? Tie jumiķi, kuri nav sertificēti, ir tie, ja tā var teikt, kuri visbiežāk savāra mēslus. Man bija gadījums, kad, uzkāpjot uz kāda klienta jumta, šķita, ka tas ir vismaz 50 gadu vecs.

Klients teica, ka jumts mainīts pirms diviem gadiem. Pētot dziļāk, atklājās, ka jumta konstrukcijās izmantoti sapuvuši dēļi, bet klients par to visu samaksājis 50 000 eiro. Iesākumā pat nezināju, no kura gala ķerties klāt, jo zem jumta ēkā jau bija sākušies remontdarbi.

Izdevās ko saglābt?

– Izdevās, bet strādājām ilgi. Turpat gadu. Beigās jau bija tā apnicis, ka gribējās ātrāk pabeigt. Pēc četriem mēnešiem viena vieta sāk apnikt. Pienāk brīdis, kad objekts kļuvis par apnīkstošu darba vietu. Cits iet uz ofisu, es eju uz jumtu.

Jumiķi strādā visos gadalaikos?

– Jā, bet mēs nekāpjam uz jumta, ja vējš ir stiprāks par 12 metriem sekundē un gaisa temperatūra ir zem mīnus 15 grādiem.

Esmu dzirdējis, ka tiem, kuri būvē stalažas, ir noteikts darba dienas maksimums. Pēc zināma stundu skaita cilvēks kļūstot pārdrošs un bezbailīgs, tāpēc augstumā ilgi nedrīkst strādāt. Arī jumiķiem ir šādi ierobežojumi?

– Uz mums tas neattiecas. Pēc darba apraksta ir tā – ja vajag strādāt vairāk, mēs to arī darām, lai objektu pabeigtu ātrāk.

Cik daudz laika proporcionāli tu pavadi uz jumta?

– Aptuveni trešdaļu.

Trešdaļu no dzīves?

– Drīzāk trešdaļu no dienas (smejas). Tagad, kad man ir pašam savs uzņēmums, sanāk arī vairāk braukāt pie klientiem nekā būt uz jumta.

Tev ar brāli uzņēmums ir kopīgs?

– Nē. Viņam ir savs uzņēmums Latgalē. Ja man uzrodas kāds klients no Latgales, piedāvāju to brālim, jo man aizbraukt uz turieni, dzīvojot Rīgā, šķiet neiespējami.

Iemesls, kāpēc esi jumiķis, saistīts ar tavu brāli?

– Kad biju jaunāks, brālis mani neņēma darbā, lai gan es ļoti gribēju pamēģināt. Kad sāku dzīvot Rīgā, darīju dažādus darbus – veicu piegādes, pirku un pārdevu telefonus, pat Narvesen pastrādāju. Es nestudēju, jo nezināju, ko gribu darīt. Tad kādu dienu zvanīja brālis, prasīja, vai varu palīdzēt objektā pie Zinātņu akadēmijas. Tā nu es palīdzēju pabeigt objektu, tad ķērāmies pie nākamā, un tā tas aizgāja. Netīšām.

Tātad tu esi beidzis kādu koledžu…

– Nē, es esmu mācījies pie meistariem. Starp citu, meistarus var atpazīt pēc tā, ka viņiem pie biksēm ir ķēde ar lauvām. Uz jumta mēs cits citu respektējam, tāpat kā valdībā – kurš ministrs, kurš vienkārši deputāts. Kādu laiku es vienkārši strādāju uz jumta, tad man par to, ko daru, radās padziļināta interese, bet tagad jumts man ir kā dzīvesveids.

Uzkāpjot uz jumta, es pat varētu pateikt, vai to ir taisījis mans brālis vai kāds cits zināms meistars, jo ir ļoti daudz nianšu, kas raksturīgas konkrētajam meistara rokrakstam. Piemēram, jumta nobeigums – maliņas. Ja šī vieta ir nogriezta taisni vai sacaurumota, tad skaidrs, ka pie jumta strādājis kāds ne pārāk gudrs cilvēks. Mēs maliņas taisām apaļas kā knābīšus. Arī pēc falcprofila daudz ko var pateikt. Ja falcē, ir saspiestas buktes, no tā var secināt, ka darbs ir sasteigts vai arī pie jumta strādājis, kāds kurš mācās.

Ko tu domā, sakot – jumts kā dzīvesveids?

– Tagad, kad braucu ceļojumos, staigāju ar paceltu galvu, skatoties uz jumtiem. Mājai skaistumu piešķir jumts. Nesmukām fasādēm ir nepareizas noteksistēmas, līdz ar to arī jumts nav labs, turklāt fasāde nepareiza jumta dēļ jūk un brūk.

Ja citi lasa grāmatas par dzīvi, es lasu grāmatas par jumtiem. Pārsvarā visi jumiķi, kurus pazīstu, ir inteliģenti, ar viņiem var parunāt. Stulbs cilvēks uz jumta nevar strādāt.

Kurš no objektiem, kuros esi strādājis, ir ar vislielāko vārdu?

– Pats lielākais līdz šim bijis Doma baznīcas tornis. Skats tur augšā bija ideāls. Līdz gailim 97 metri. Arī uz gaiļa pasēdēju. Pusdienas varēja ēst ar skatu uz Rīgu. Tornis varbūt no apakšas izskatās vienkāršs, bet, pieejot tuvāk, patiesībā tas ir ļoti sarežģīts. Visas jumta sagataves locījām ar rokām. Pēc katras darba dienas nenormāli sāpēja rokas, jo varu griezu ar šķērēm. Naktī pilnīga agonija – rokas sāpēja un rāva krampjos. Lai varētu pagulēt, smērēju Finalgon ziedi, no kuras rokas burtiski dega, nevis sila. Dažkārt naktī modos no tā, ka seja deg, jo miegā esmu uzlicis roku uz tās (smejas).

Ir mednieku stāsti, makšķernieku stāsti, saki, ir arī jumiķu stāsti?

– Tie ir cita veida stāsti. Mūsu vidū klejo stāsti par amatu brāļiem, kuri piecūko objektus. Ja kāds tiek pie objekta, kur viss ir slikti, mēs savā starpā sazvanāmies, mēģinot noskaidrot, kurš to putru ievārījis, jo, zinot, kā iepriekšējais strādājis, ir vieglāk remontēt. Jumta likšana jebkurā gadījumā ir dārga, tāpēc prātīgāk ir ņemt sertificētu meistaru, kurš zina, ko dara. Protams, arī nesertificēts meistars divus gadus ir atbildīgs par savu darbu, bet, ja pēc diviem gadiem, kad godavārda solījums vairs nav spēkā, jumts sāk tecēt, kurš par to atbildēs?

Cik tālu sniedzas jumiķu atbildība nelaimes gadījumos?

– Mums ir trešās personas apdrošināšana. Proti, ja, strādājot uz jumta, kaut kādu iemeslu dēļ notiek nelaimes gadījums vai īpašuma bojāšana, apdrošināšana to sedz.

Tavā karjeras laikā šī apdrošināšana ir noderējusi?

– Paldies Dievam, nē (smejas). Līdz šim viss bijis veiksmīgi. Man ir izslīdējis āmurs no rokas un arī karabīne Lāčplēša ielā.

Reiz diezgan vējainā dienā strādājām uz jumta septiņstāvu mājā, vienā mirklī vējš tā iepūta, ka divmetrīgo loksni parāva gaisā un aizpūta. Man gandrīz sirds apstājās no domas vien, ka tā nolidos no jumta un piezemēsies kaut kur uz ielas. Viss beidzās veiksmīgi, jo loksne aptinās ap skursteni. Uz jumta vējam ir, kur ieskrieties. Tur nav ne koku, ne citu šķēršļu. Augšā, kad pūš, tad pūš.

Skaidrs. Tātad, ja redzēšu, ka kaut kur labo jumtu, iešu ar līkumu.

– Patiesībā tā ir laba doma, jo bieži vien darba zona nav pienācīgi norobežota. Pats esmu redzējis, kā gar māju, uz kuras jumta strādājam, iet māte ar bērna ratiņiem, bet mēs tur augšā ar perforatoru strādājam. Lai gan lejā viss ir norobežots, var būt visādi.

Iepriekš teici, ka muļķis uz jumta nestrādā. Kā tu raksturotu jumiķi?

– Jumiķi ir dažādi. Pārsvarā visiem ir laba humora izjūta. Dažkārt es pats tā iedziļinos darbā, ka varu visu dienu nerunāt, ja neviens nepiezvana.

Jumiķim par sliktu nenāk arī pieredze alpīnismā.

– Tas tiesa. Dažkārt gadās vietas, kur pat ar pacēlāju un stalažām netiek klāt. Tādās reizēs noderētu industriālā alpīnisma prasmes, bet tam man vēl jānobriest, un, ja godīgi, es noteikti iziešu kursus, bet nodarboties ar to negribētu. Tas tomēr ir riskanti. Jumti arī ir tādi, ka dažkārt nezini, vai stiprinājums izturēs. Man ir ģimene, tāpēc strādāju ļoti piesardzīgi, lai vienmēr vakarā būtu mājās.

Tev ir kāds hobijs ārpus darba?

– Man patīk paskriet. Pirms nebiju kļuvis par tēvu, skrēju vairāk. Tagad līdz ar bērna piedzimšanu un firmas atvēršanu sācies mutulis, kurā esmu iegrimis.

Ilgi apsvēri domu par sava biznesa izveidi?

– Es jau sen gribēju savu biznesu, tikai nebija izkristalizējusies ideja, ko tieši vēlos darīt. Cik sevi atceros, vienmēr esmu meklējis kaut kādas biznesa iespējas.

Bērnībā ar brālēnu ķērām odzes, likām stikla pudelēs, aplējām ar samogonku un vietējiem tirgojām.

Baigais uzlējums. Viena pudele maksāja trīs latus. Par nopelnīto naudu varēja nopirkt kannu benzīna, kuru lējām žigulī, kuru savukārt par pieciem latiem atpirkām no vectēva, lai vizinātos pa laukiem.

Piedod, bet kur jūs, bērni būdami, tikāt pie samogonkas?

– Vectēvs taisīja, bet mēs ķērām čūskas.

Tas ir Latgales firmas dzēriens – pašdzītais ar odzi?

– Nezinu, vai Latgales, bet tēvs to sauca par Tourps buteļī. Odze ir vienīgā Latvijas indīgā čūska. Inde sajaucas ar alkoholu… Lietot šo uzlējumu saprātīgās devās esot veselīgi.

Odzi ir grūti noķert?

– Grūtāk to ir atrast. Saulainajā dienās odzes ir aktīvākas, taču tad arī pastāv iespēja, ka tā var trāpīt. Dažkārt viņas nokārtojās pudelēs. Es taču tādu netīru pudeli nevaru pārdot pircējam. Tādās reizēs odzi vajadzēja kratīt laukā, lai pudeli izmazgātu. Reiz kratīju vienu ārā, pat nebiju paspējis to līdz galam izdabūt, kad čūska jau metās uz manu kāju. Labi, ka pie rokas bija miets, ar kuru paspēju atvairīties un piespiest viņu pie zemes.

Dabūšana ārā izklausās visai sarežģīts process. Vēl jau tās jādabū arī iekšā, tas varētu būt vēl grūtāk.

– Kad odze ir aizmigusi, tā guļ, satinusies tādā kā desiņā. Tad ir jāpiespiež galva, pēc tam to var paņemt ar plaķenēm un pacelt aiz astes. Galvenais ir pudeles korķī uztaisīt caurumiņu, lai nenosmok. Mūsu rekords, šķiet, bija 18 odzes vienā dienā. Pāris pudeļu paslēpām bēniņos, kur vēsāks, bet atlikušās salikām mājā zem gultas. Vecāki tikai pirms dažiem gadiem uzzināja, ka naktī viņiem zem gultas glabājušās trīs čūskas.

Vispār tu mani pārsteidzi. Lai gan runā tik mierīgi un nosvērti, izrādās, esi darījis (un joprojām dari) galvu reibinošas lietas. Saki, tev šobrīd ir sajūta, ka esi sevi atradis?

– Jā! To es sapratu, kad uzzināju, ka kļūšu par tēvu. Tad man viss sagriezās, jo līdz tam domāju arī par citiem pelnīšanas veidiem. Taču līdz ar šīm priecīgajām ziņām pārvarēju savu baiļu barjeru un nodibināju uzņēmumu, jo es taču protu likt jumtus.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs