• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 3.09 m/s

    Jūgendstila pionieris – Konstantīns Pēkšēns

    Leģendas
    Ervīns Červinskis
    15. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Wikimedia Commons
    Konstantīns Pēkšēns (1859 – 1928) laikam gan būs viens no pateicīgākajiem piemēriem tā apgalvojuma raksturošanai, ka cilvēka piemiņu vislabāk saglabā viņa darbi.

    Pēkšēns ir latviešu visražīgākais arhitekts, pēc kura projektiem Rīgā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā uzceltas vairāk nekā 250 lielas ēkas. Tās ir tik skaistas, ka cilvēks, kurš sāk pievērst padziļinātu uzmanību K.Pēkšēna mantojumam, staigājot pa Rīgu un uzlūkojot šīs ēkas, var tajās, tātad arī to autorā burtiski iemīlēties, kā tas gadījies mākslas zinātniecei Laimai Slavai, veidojot filmu par Rīgas jūgendu.

    «Pēkšēns ir atstājis tādus darbus, bez kuriem Rīga nebūtu Rīga!» saka 1980.gadā iznākušās grāmatas «Jūgendstils Rīgas arhitektūrā» autors, profesors Jānis Krastiņš.  

    Maz pieminēts

    Diemžēl uz K.Pēkšēnu teiciens par darbu kā cilvēka piemiņas vislabāko raksturotāju attiecas divās nozīmēs. Lai gan viņš ir vienīgais arhitekts, kura vārds Rīgā saglabāts arī ielas nosaukumā, biogrāfiskās ziņas, kas par viņu saglabājušās, ir ārkārtīgi skopas – tik skopas, kas tas, kurš iemīlas Pēkšēnā, būtībā var savu mīlas objektu iztēloties, kā vien vēlas, ļaujot vaļu gluži jūgendiskām iztēles vītnēm. Pat izcilā arhitekta fotogrāfijas, kuras tiek publicētas grāmatās par viņu un Rīgas jūgendu, ir ņemtas vai nu no korporāciju kopbildēm vai pāris pases bildēm. Latviešu konversācijas vārdnīcā ievietotā K.Pēkšēna fotogrāfija ir ņemta no viņa pases, stāsta J.Krastiņš. Pirmajās Latvijas Republikas pasēs, kuras izdeva 1918. – 1919.gadā un kas bija vidū pārlocītas lapiņas, fotogrāfijas bija, kāda nu kuram trāpījusies (piemēram, K.Pēkšēna skolniekam, arhitektam Eiženam Laubem pases bilde bijusi izgriezta no grupas fotogrāfijas, ar katliņu galvā). Pēkšēna pases fotogrāfijā redzamais vīrs ir acīmredzami neveselīga paskata, iekritušiem vaigiem. Acīmredzot fotografēts jau tajā laikā, kad viņš bija saslimis ar plaušu tuberkulozi, no kuras tā arī neatkopās. 1928.gadā, tātad K.Pēkšēna nāves gadā, Latvija izdeva jaunas, daudz solīdākas pases. Jaunās pases bildē Pēkšēns izskatās daudz labāk, taču ir skaidri redzams, ka tā ir retušēta kontaktkopija.  

    Diemžēl latviešu arhitektūras vēsturē personību izvērstāku aprakstu ir ārkārtīgi maz, secina J.Krastiņš. Te nu mums atliek vien retoriski nopūsties: ak, ja Konstantīna māsīca Pēkšēnu Marija (1845 – 1903), kas latviešu literatūras vēsturē palikusi kā pirmā latviešu dramaturģe, būtu nodzīvojusi mazliet ilgāk un aprakstījusi sava brālēna gaitas, viņu šodien lasītu ne tikai literatūras vēsturnieki. Lasītu kaut vai tāpēc, ka sieviešu tiesībās, kas bija Pēkšēnu Marijas slavenākās lugas tēma, mēs šodien esam stipri pavirzījušies uz priekšu, kamēr arhitekta statuss sabiedrībā šķiet drīzāk mazinājies samērā ar laikiem, kad savu profesionālo darbību Pēkšēna personā uzsāka otrā latviešu profesionālo arhitektu paaudze. «Pēkšēna personā» tāpēc, ka šo otro, akadēmisko izglītību Rīgā ieguvušo arhitektu paaudzi pārstāv gandrīz vai Konstantīns Pēkšēns viens pats, tāpat kā pirmo – Jānis Frīdrihs Baumanis (1834 – 1891), kura birojā Pēkšēns, 1885.gada 18.martā ieguvis arhitekta diplomu, nostrādāja gadu pirms patstāvīgas arhitekta prakses uzsākšanas. Trešā, jūgendstila paaudze, kuras pazīstamāko pārstāvju skaitā ir Eižens Laube, Ernests Pole, Augusts Malvess, jau bija daudzskaitlīgāka, un daudzi no viņiem strādāja Pēkšēna birojā.          

    Saglabātu atmiņu trūkumu, interesējoties par K.Pēkšēnu, ir konstatējusi arī atjaunotā Berga bazāra arhitekte Zaiga Gaile, meklējot ziņas par Bazāra cēlāju Kristapu Bergu jeb Deglava Rīgas Krauklīšu Pēteri, par kura ģimenes arhitektu Pēkšēns kļuva pēc tam, kad abi bija ķērušies pie trakās idejas kāpostu laukā būvēt tirdzniecības pasāžu (1888.gadā te, Dzirnavu lielā 84 tika uzbūvēta pirmā K.Pēkšēna projektētā ēka). Arī Rozentāla un Blaumaņa muzejā, kas atrodas Pēkšēna projektētajā un viņam piederējušajā namā Alberta ielā 12, par kādreizējo nama saimnieku neko daudz nezina stāstīt. «Pati esmu brīnījusies, cik maz atmiņās un vēstulēs parādās Pēkšēns,» atzīst muzeja darbiniece Dace Vosa. Gleznotājs Pēkšēnam bijis drīzāk labs paziņa nekā tuvs draugs. Droši vien Pēkšēns savai mājai meklējis labus īrniekus un, zinādams, ka Rozentāls meklē dzīvokli ar darbnīcu, piedāvājis viņam izbūvēt to viņa mājā.

    Meldermeitas dēls

    Pēkšēnam tomēr ir paveicies mazliet vairāk nekā otram viņa arhitektu paaudzes pārstāvim, pirmajam Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļas absolventam Oskaram Aleksandram Bāram (1848 – 1914), par kuru zināms gandrīz vai tikai tas, ka viņš bijis latviešu tirgotāja dēls no Dobeles.

    Par Pēkšēnu dažas skopas biogrāfiskas ziņas ir palikušas.

    Nākamais 20.gadsimta sākuma Rīgas sejas veidotājs nāk no Ziemeļvidzemes, un viņa simtpiecdesmitgadi varēs svinēt pēc diviem gadiem – Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859.gada 24.februārī Mazsalacas pusē, Nuķu pusmuižā zemnieka ģimenē. Viņa tēvs, 1828.gadā dzimušais Krišs apprecēja vācieti – meldera meitu Jūliju Henrieti Denku. Pēc desmit gadiem Pēkšēni pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur Konstantīns mācījās R.Vaļļa privātskolā.

    Konstantīna Pēkšēna tēva brāļa meita Marija, kā jau minēts, bija viena no pirmajām latviešu oriģināllugu sacerētājām. Literatūras vēsturē viņa iegājusi ar savām četrām lugām, kas gan palikušas tikai rokrakstos. Divas no tām tika izrādītas Rīgas Latviešu teātrī 19.gadsimta 70.gadu beigās. Populārākā, četrcēlienu skatu spēle Ģertrūde uzvarēja pirmajā Rīgas Latviešu biedrības dramatisko darbu konkursā un izpelnījās gan cenzūras aizliegumu, gan teatrāļu atzinīgas atsauksmes. Latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns šo lugu vērtējis kā sarakstītu ar izveicību, kāda var piemājot tikai īstam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. «Ne sliktāka par tālaika dramaturgiem vīriešiem,» – tā šodien Pēkšēnu Marijas lugas vērtē literatūras vēsturniece Līvija Volkova.

    Selonijas dibinātājs

    1875.gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta jeb Politehnikuma priekšskolā, Pēkšēns šajā institūtā pavadīja desmit gadus, iesākumā studējot Inženieru nodaļā. Arī viņa bizness bija inženiertehnisks – dažādu santehnisko darbu firma, kas līdz Pirmajam pasaules karam bija viena no lielākajām centrālapkures sistēmu montāžas firmām Rīgā.  

    Skopās studiju laika ziņas tomēr neliecina, ka topošais arhitekts būtu bijis noslēgts un nesabiedrisks cilvēks. Tieši otrādi, K.Pēkšēns kopā ar Puriņu Klāvu 1878.gadā nodibina Draugu pulciņu, no kura 1880.gadā izveidojas pirmā latviešu studentu korporācija Selonija. Nacionālai un sociālai diskriminācijai latvieši tolaik liek pretī lielu dzīves enerģiju, kas izpaužas gan dzimstībā, gan latviešu saimnieciskās kapacitātes pieaugumā. Aktīvo latviešu noskaņojumu romānā Rīga pauž arhitekts J.Baumanis: «Tas ir nepareizi, ka, pilsētās ienākuši, meklējam tikai kungus, kalpojam apakš cita. Bet mums vajag censties pēc patstāvības, pašiem uzņemt veikalus, pašiem būvēt mājas, pašiem ko uzsākt! Tad mēs būsim arvien par sevi noteicēji. Mums, latviešiem, vajag vairāk uzņēmības gara. Tagad grunti var pirkt vēl par smiekla naudu, bet, pilsētai pieaugot, grunts cena pacelsies līdz 25 rubļiem par asi. Redz, ko tur var vinnēt naudas! Un, ja mēs ko darām, būvējam vai ceļam, tad mums ir izdevība nodarbināt savus tautas brāļus…»

    Un latvieši būvēja. «Ja jauns arhitekts uzprojektē trīs daudzstāvu īres namus, tad ceturtā pasūtītājs bija jau viņš pats,» laikmeta tendenci raksturo J.Krastiņš. Pirmo māju, kas bija viņa īpašums, K.Pēkšēns uzcēla Alberta ielā 12. Pēc pieciem gadiem viņš to pārdeva un uzcēla sev citu, Kronvalda bulvārī 10. Tomēr vairāk ar savu namu būvniecību viņš nav aizrāvies. Toties ir bijis sabiedriski aktīvs gan kā vairāku kredītiestāžu un banku padomju loceklis gadsimta sākumā, gan kā Rīgas domnieks no 1909.gada, un, protams, dažādu projektu žūrijas komisijas loceklis.  

    Pēkšēns dominē

    Ēkas pēc K.Pēkšēna projektiem celtas ne tikai Rīgā, tomēr tieši te var redzēt visus viņa daudzveidīgā mākslinieciskā rokraksta paraugus. «Rīgā K.Pēkšēna mākslinieciskā daiļrade ir kā spogulis, kurā redzama 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma arhitektūras mākslinieciski stilistiskā daudzveidība,» grāmatā Latvijas arhitektūras meistari (1995) raksta J.Krastiņš. Viņš reiz Rīgas plānā atzīmējis pazīstamāko arhitektu darbus, katram arhitektam savu krāsu – un konstatējis, ka Pēkšēna krāsa jūtami dominē.

    Ja vēl pieskaita, ka bieži vien vienā zemesgabalā ir vairākas ēkas, kā arī ņem vērā, ka daudzām ēkām Pārdaugavā projektētājs nav zināms, Pēkšēna mantojums kļūst vēl iespaidīgāks. Protams, runājot par daudzajiem pēc viņa projektiem uzceltajiem Rīgas namiem, jāņem vērā, ka viņa darbnīcai „gāja cauri” daudzi jaunie arhitekti, tāpēc ir grūti pateikt, cik liels ir Pēkšēna paša radošais ieguldījums katrā no ēkām. Daudzas Pēkšēna ēkas diezgan nepārprotami ir citu arhitektu projektētas, saka J.Krastiņš: «Piemēram, par ēku Čaka un Ģertrūdes ielas stūrī esmu pilnīgi pārliecināts, ka to patiesībā ir taisījis Augusts Malvess, jo viņam ir citur vairākas tādas ēkas.»

    Pēkšēna 19.gadsimta beigu darbi, piemēram, Berga bazārs un nami Kr.Barona un Dzirnavu ielas stūrī, ir projektēti eklektisma manierē. Taču jau 1901.gadā viņš viens no pirmajiem atsaucas uz jūgendstila aicinājumu, kopā ar E.Laubi projektējot ēku Tallinas ielā 23. No ceļojuma pa Somiju 1904.gadā K.Pēkšēns un E.Laube atved ierosmi radīt savu, nacionālo, stilu un rada vienu no jūgendstila paveidiem – nacionālo romantismu. Tā šedevru skaitā ir K.Pēkšēna paša ēka Kronvalda bulvārī 10.

    Ap 1910.gadu, kad Rīgā uzplauka neoklasicisms, Pēkšēna daiļrade apsīka. Šajā gadā viņu arī pievīla jaunības aizraušanās riteņbraukšana. Braucot no Rīgas uz Cēsīm, Pēkšēns smagi saaukstējās un saslima ar tuberkulozi, no kuras vairs netika vaļā.

    Pilsētbūvniecības kritiķis

    Pierimis projektēt, 20.gados Pēkšēns publicēja vairākus kritiskus darbus par pilsētu celtniecības jautājumiem. 20.gadu sākums bija īpatnējs laiks, stāsta J.Krastiņš. Smagu mantojumu Rīgai bija atstājis Pirmais Pasaules karš. Rīgas iedzīvotāju skaits stipri saruka, taču arī dzīvojamais fonds bija pamatīgi sapostīts bermontiādes laikā. Būtībā Rīgas centrs bija izpostīts vairāk nekā Otrajā Pasaules karā. Daugavmala, Operas nams un tagadējais Saeimas nams bija drupās. Rīgas dzīvokļos bija ārkārtīga pārapdzīvotība. Mums šodien liekas, ka tolaik būvēja milzīgus daudzistabu dzīvokļus, bet tādi Rīgā nav sastopami diezko tālāk par Lāčplēša ielu. 1913.gadā 75 procentos Rīgas dzīvokļu bija ne vairāk kā divas istabas. Daudzās ēkās bija tikai istabiņa, virtuvīte un kopējas labierīcības kāpņu telpās.

    Ja vēl ņem vērā, ka Latvija Pirmajā Pasaules karā tika izlaupīta, un tās rūpniecība, 30 000 dzelzceļa vienību, tika evakuēta uz Krieviju, no kurienes pēc kara jaunā Latvija dabūja atpakaļ tikai divdesmito daļu, jautājums par to, kā šāda ekonomiskā sabrukuma apstākļos ekonomiski būvēt, bija ļoti aktuāls. Tam savos darbos pievērsās K.Pēkšēns. 20. – 30.gadu mijā viņa aktualizētais jautājums par dzīvokļu apstākļu uzlabošanu tika atrisināts.

    Pēkšēns to vairs nepiedzīvoja. 1928.gada 23.jūnijā ārstniecības ceļojuma laikā Kisingenā (Vācijā) latviešu ražīgākā arhitekta sirds stāja pukstēt.

    Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2007. gada 10. numurā. 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+