Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs gūstat baudu no mūzikas rakstīšanas?
– Absolūti. Un pat ne tādā baudas līmenī. Tas varbūt ir klišejisks apzīmējums, bet tiešām ir tā, ka es citādi nevaru. Tas manī aizpilda kaut kādus tukšumus. Man šķiet, ka mani dziedē manis paša mūzika, lai arī tas varbūt izklausās pārāk ezoteriski.
Ir skaisti iedvesmas brīži, un pēdējā laikā tie rodas, tieši strādājot. Agrāk tie nāca, aizraujoties ar kādu ideju, bet tagad darba procesā pazūd laiks. Pēc tam es ieraugu, kas ir radīts, un mani pārņem bērnišķs prieks. Tā dēļ vien vērts kaut ko radīt. To bērnišķo rotaļīgumu es negribu pazaudēt.
[..]
– Kam jūs pats esat izgājis cauri?
– Vasarā biju aizrāvies ar Džeimsa Holisa grāmatām, kuras lasīt ir ieteicis Juris Rubenis, izlasīju Saturna ēnā un Viduspāreju. Ja nemaldos, vienā no tām izlasīju atziņu, ka cilvēkam vairāk bail nevis no tā, ka viņš varētu tikt sāpināts, bet no tā, ka viņš varētu tikt aizmirsts. Un ar to es pēdējā laikā esmu saskāries.
– Ar bailēm tikt aizmirstam?
– Jā. Sākumā ar bailēm, tad ar tā pieņemšanu. Kad to pieņem, pārējo laiks nogludina, ja ar to pareizi strādā. Man ir brīnišķīga terapeite, kas ir mans atbalsts. Vienu brīdi biju ļoti noslēdzies – apmēram tā, ka jādodas dzīvot klosterī. Man ir nenormāli daudz darba, visu laiku jārada, jārada un jārada, bet tajā pašā laikā tu ārkārtīgi noslēdzies sevī. Un tas var pāraugt arī neveselīgā formā, kad tu jau vairs nespēj bez ciešanām un tajā cellē agonē pats ar sevi. Man negribētos trīsdesmit gadu vecumā līdz kaut kam tādam nodzīvoties! Palīdz laiks, palīdz sarunas – gan ar profesionāļiem, gan ar draugiem, palīdz dažādu cilvēku, lielu personību iepazīšana, kas atver citu redzējumu.
– Saprotu, ka tas par bailēm tikt aizmirstam bija stāsts par attiecībām?
– Pēdējo pāris gadu griezuma kontekstā – jā.
– Vai jums pašlaik ir kādas attiecības?
– Feisbukā sadaļā par attiecībām ir tādi piedāvājumi: Esmu attiecībās, Esmu brīvs un Tas ir sarežģīti. Mans šābrīža variants ir Tas ir sarežģīti.
Man gan ir gredzens pirkstā, bet tas ir vecvectēva gredzens no 19. gadsimta.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
