• Jānis Streičs: Es ne kliedzu, ne pavēlu

    Intervija
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    7. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gints Mālderis
    Kinorežisors un scenārists Jānis Streičs nevienam savu sirdi un sāpi par dēla Kristapa aiziešanu neizliek kā uz delnas. Taisni pretēji – izcilais režisors smaida. Varbūt tikai mazliet spīvāk nekā līdz pērnā oktobrim.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2011. gada 16./17. numurā.

    – Daudzas sievietes par Rūdolfa mantojumu saka: «Arī es Emīlijas vietā būtu samīlējusies Rūdupā…»

    – Bet tā jau nenotiek tikai filmās! Pie manis reiz Svešajās kaislībās filmējās kņazs Oboļenskis. Viņam bija astoņdesmit divi gadi, viņa sievai – divdesmit pieci. Kopā pavadījām neaizmirstamas dienas. Tie bija fantastiski vakari! Viņš mums gluži vai lasīja lekcijas par vēsturiskiem notikumiem, par revolūciju, kara laiku, izsūtīšanu, par dažādiem inteliģences slāņiem, aristokrātiem. Pēc šiem vakariem aktrise Vizma Kvēpa man sacīja, ka arī viņa būtu laimīga, ja līdzās būtu šāds cilvēks. Krietnu, gudru un turīgu vīru iespējams iemīlēt ne tikai mantas dēļ. Man pašam taču arī ir krietni jaunāka sieva – Vida par mani ir deviņpadsmit gadu jaunāka. Ne jau kādas mantas vai slavas dēļ viņa pie manis nāca. Kad sagājām kopā, man nebija ne mantas, ne slavas.

    – Vissmeldzīgākā aina filmā bija tā, kur tuvojas Rūdupa aiziešana…

    – To veidoja mans dēls Kristaps. Darbam viņš pieslēdzās pašā pēdējā brīdī, glābdams situāciju. Nolēmām samontēt filmu un beigt ar to, kas safilmēts. Iecerēts bija vairāk, un tas tagad pāries turpinājumā. Līdz ar to vajadzēja šo to pārveidot arī stila ziņā. Pieaicināju palīgā dēlu. Viņš bija izcils montāžas un datorgrafikas speciālists. Ārkārtīgi aizņemts, taču piekrita arī šim darbam.

    Laikam tas vissmagākais, izmisuma pilnais beigu posms turpmāk man mirdzēs kā dzīves laimīgākās dienas, jo strādāju kopā ar dēlu brīnišķīgā saskaņā un iejūtībā viens pret otru.

    Viņš ar tādu atbildību, ar tādu aizrautību veidoja šīs ainas… Filmēšanas gaitā nabadzība mani spieda uzņemt citādi, daudz trūcīgāk, nekā bija iecerēts. Tieši Rūdolfa aiziešana ir dēla autordarbs – pat ar iejaukšanos skaņu partitūrā, jo nav jau noslēpums, ka viņš bija ļoti apdāvināts arī šajā mākslā. Zinu, ka Kristapu iedvesmoja Romualds Ancāns un viņa Rūdolfs. Par to brīnījos, jo, neņemot vērā gadu starpību, Kristaps bija ļoti labos draugos ar Romiku. Dēlam piemita harisma. Viņš prata sev piesaistīt cilvēkus un arī pakļaut.  

    – Pagājis tikai pusgads, kopš vairs nav Kristapa.

    – Neviens neticēs, ka līdz pat šai dienai neesmu raudājis… Vienkārši nespēju. Pat gribētu, lai varu dot asarām vaļu, bet nevaru. Realitāte sagrābusi dzelzs skavās. Protams, ikdiena ierauj sevī, liek aizmirsties, lai pēc tam briesmīgā realitāte sagrābtu no jauna. Ir vietas, kur ieeju ar sāpi. Kaut vai Electron veikali, kurus apmeklēju tikai viņa vadībā. Jo šajās zinībās esmu nejēga – Kristaps man neļāva pašam neko no datortehnikas bez viņa ziņas iegādāties. Tādās vai līdzīgā vietās gribētos raudāt, bet nevaru… Kaut vai dzimšanas dienā pie Līvas Kalniņas, Putnu balles solistes. Līvas mamma Anete bija Kristapa tuvākais draugs, civilsieva. Viņu dzīvoklī es ieraudzīju tik daudz no sava dēla, ka sirds sažņaudzās. Ne jau viņa mantas, bet darbs un gars.

    Bieži tagad atceros savu senu dienu draugu un kolēģi operatoru Māri Rudzīti. Viņš aizgāja Kristapa vecumā, un Māra sievai Birutai tas bija milzīgs trieciens. Atceros – bērēs viņa stāvēja bez nevienas asaras un tā gaiši, gaiši uz visiem skatījās. To atcerējos pie Kristapa zārka. Kā viņa skatījās. Jau tad, uzlūkojot jauno atraitni, sapratu, ka ir sāpes, kas pārākas par asarām. Pēc Kristapa aiziešanas jutos kā sasalis… Kā citā realitātē pārcelts. Izrādēs, filmās rāda, ka tādā traģiskā mirklī sākas histērija, asaru plūdi. Bet dzīvē pirmais ir noraidījums, neticība, noliegums. Kad uzzināju, ka Kristapa vairs nav, zvanīju mazdēlam Silvestram. Viņš teica: «Nē, nevar būt! Tu joko!» – «Ar tādām lietām nejoko!» es dusmīgi atbildēju. Šādu vēsti pieņemt ir grūti, ļoti grūti… Esmu dzirdējis tādus gadījumus, kad cilvēks, saņemot traģisku ziņu, pat histēriski iesmejoties.

    Pēc mātes nāves sapratu, ka tuvinieki ziņu par mīļa cilvēka nāvi saņem bez mitas gadiem ilgi.

    Toreiz man bija vienpadsmit gadu. Kad pieņēmu patiesību par mātes aiziešanu, vairs neatceros. Bet arī tagad, pēc sešdesmit četriem gadiem, ir brīži, kad atceros viņu ar sirdi plosošu sāpi. Aiziešanas brīdī viņai bija tikai trīsdesmit trīs gadi. Un viņas jaunība man ir kā duncis sirdī. Arī Kristapa jaunība, jo kas tad ir četrdesmit gadu… Man bija grūti iejusties birojā, kur strādāja Kristaps. Tur ir viņa mantas, no kurām daudzas ir manas. Tās savulaik atvēlēju viņam, jo man taču agrāk būs jāaiziet. Un, re, kā… Braucot pa Akmens tiltu uz Āgenskalna pusi un redzot AB dambi, turpmāk man vienmēr prātā būs Kristaps. Jo tās ir viņa iemīļotās vietas. Pēdējos gados, par vislabāko un veselīgāko atzinis staigāšanu kājām, Kristaps atklāja sev Pārdaugavu un iemīlēja to. Tur krasta mājā ar tornīti viņš noīrēja telpas savam birojam, ar lielu mīlestību iekārtoja. Bet nepabeidza. AB dambis kļuva viņa un Anetes mīļākā pastaigu, pārrunu un nākotnes plānu kaldināšanas vieta. Un tāpēc viņa un Jānis Elsts kopā ar Aivaru Borovkovu un viņa sievu Ilzi izkārtoja, ka atvadīšanās no Kristapa notika tieši tur – uz dambja.

    Dēla bēres bija kaut kas nepieredzēts. Drīzāk pārdomu pilnā dzīves skaistuma svinēšana, gaišā dzīves jēgas atklāsmes diena ar visu sāpīgo, kas bija tam pamatā. Dēls man atstāja mantojumu. Savus draugus. Un tagad es nemitīgi atklāju viņa plašo interešu un draugu loku, kas pateicīgi Kristapam gan par praktisku palīdzību, gan dzīves gudrību, jo viņš bija vīrs, kas nemitīgi un apzināti sevi pilnveidoja. Pateicoties Elvisam Preslijam, Kristaps pašmācības ceļā bija perfekti apguvis angļu valodu un pēdējos gados katru dienu divas stundas veltīja izglītībai. Viņš internetā pasūtīja lekciju kursus un katru dienu klausījās. Kristaps nebija lielīgs, taču apzinājās savas prasmes un varēšanu. Tāpēc viņš arī bija no dārgajiem datorgrafikas speciālistiem, nedarīja lētus darbus. Un lielāko daļu nopelnītā ieguldīja jaunā tehnikā. Viņš teica: «Es nelielos, tēt, bet tādā līmenī, kā es šo lietu pārzinu, mēs Rīgā esam kādi divi trīs speciālisti…» Kristaps bija perfekcionists, viņš neko nedarīja pa roku galam. Pat kreklu vai zābakus izvēloties, dēlam bija augstas prasības. Kad sākās krīzes gadi, kad daudzi reklāmas kantori sāka zaudēt pasūtītājus, Kristaps noturējās un kļuva vēl stabilāks. Šo personības briedumu viņš bija sasniedzis līdz apbrīnojamai pilnībai. To man apgalvo meita Viktorija, kurai ar Kristapu bija vislabākā saprašanās. Tādu jēdzienu kā pusbrālis vai pusmāsa viņi noraidīja. Abi esot gara dvīņi, dzimuši ar deviņu gadu starpību. Un no dažādām mammām…

    – Esat atradis veidu, kā remdēt savas sirdssāpes?

    – Cilvēkam jāļauj aiziet. Viņu nedrīkst mocīt ar bezgalīgiem pārdzīvojumiem. Tā arī es – esmu ļāvis Kristapam aiziet… Vienīgi joprojām vēl nespēju skatīties viņa klipus un vēl nezinu, kad to varēšu.

    – Kristapam ir dēls. Vai Silvestra esamība sniedz mierinājumu?

    – Protams! Silvestram ir jau divdesmit gadu, un viņš iet Kristapa pēdās. Tēvs ievirzīja viņu datorlietās, un Silvestrs, tēvam par prieku, dzied un apgūst ģitāras spēli. Viņam ir laba, spēcīga balss. Meita Vika teica: kad viņa zvana Silvestram, šķiet – runā Kristaps. Viņam ir gan tēva balss, gan runas stils, gan izteicieni.

    – Kādas bija jūsu attiecības?

    – Kā jau tēvam un dēlam, kas aug šķirtā ģimenē. Tā ir gara līkloču attīstība. Un par to var daudz stāstīt. Kas tik nav bijis! Bet Kristaps aizgāja mirklī, kad mums vajadzēja sākt strādāt kopā, kad beidzot biju gandarīts par dēlu un kopā drošs par nākotnes iecerēm, bet tā jau saka: «Dievi nemīl laimīgos.» Vienīgais, par ko esmu gandarīts un pateicīgs liktenim, ka tieši diennakti pirms viņa nāves mēs izrunājāmies par visām dzīvē svarīgākajām lietām, tai skaitā nāvi un aiziešanu. Bet ar tādu pārākuma distanci, it kā tas uz viņu neattiektos. Tas skanēja ir no manis, ir viņa. Ja nu kādam tā aiziešana tuvojās, tad, protams, man… To zinājām abi un nepieminējām. Jau pēc bērēm uzzināju: savā četrdesmit gadu jubilejā, kad Kristaps bija palicis vienatnē ar māsu Viktoriju, viņi bija ilgi runājušies. Kristaps bija teicis: «Pienāks laiks, kad tētis aizies. Kā mēs to pārdzīvosim?!» Dievs pasargāja viņu no šiem pārdzīvojumiem.

    Reiz teicāt, ka labi pazīstat sievietes…

    – Tas tāpēc, ka esmu uzaudzis starp sievietēm. Vienmēr uz sievietēm esmu raudzījies kā uz līdzīgām, bez vīriešiem piemītošas augstprātības.

    – Starp sievietēm tāpēc, ka saikne ar tēvu bija pavisam neilga…

    – Kad man bija pieci gadi, tēvs aizgāja leģionā un vēlāk krita gūstā pie angļiem. Labi, ka viņu neatdeva krieviem. Tēvs laikus pieteicās darbā uz Angliju. Tur vajadzēja papildspēku smagiem darbiem šahtās, lauksaimniecībā un rūpniecībā. Tā viņš visu mūžu nostrādāja Koventrijā. Pēc daudziem tur pavadītiem gadiem apprecēja kādu angļu medmāsu, taču jau nākamajā nedēļā sapratis, ka ticis sātana nagos. Tomēr, katolis būdams, viņš bija pārliecināts – šķiršanās ir grēks. Tā tēvs nodzīvoja kā pēdējais vergs, nožēlojamā stāvoklī. Juris Podnieks savulaik, pēc mana lūguma, satika tēvu un teica, ka viņš neesot nekāds vecis, bet gan spēka pilns vīrietis.

    Taču pēc gadiem, kad satikāmies, atradu viņu pusparalizētu un neredzīgu nespējnieku namā.

    Puikam ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņam ir tēvs.

    – Ne tikai puikam, jebkuram cilvēkam ir svarīgi, lai viņam būtu vecāki, sevišķi jau bērnībā. Man gan bērnībā, gan arī pusaudža gados ļoti gribējās zināt, kādas ir izjūtas, kad ir tēvs. To biju izjutis tikai agrā bērnībā, kad pirmo vagu izdzinu, pieķēries pie viņa rokas saturētā arkla. Nākamā reize bija pēc pusgadsimta, Anglijas nespējnieku namā… Kad iegāju tēva istabiņā, uzreiz pazinu, kaut paskats nebūt nebija tāds kā jaunības dienu fotogrāfijās. Bet viņš redzēja only shadow (tikai ēnas – no angļu val.). Tēvs aptaustīja manu seju – pieri, acis, pārbrauca vaigiem… Viņš mani redzēja ar rokām. Tai brīdī jutu – beidzot šo izjūtu, ka man ir tēvs, esmu ieguvis atkal. Kaut pats jau vectēva gados…

    Pirms lidojuma uz Angliju sieva mudināja, lai noteikti satieku tēvu, citādi visu mūžu nožēlošot, un vēl piebilda ļoti tālredzīgu patiesību: «Ņem vērā – tavā atmiņā tēvs ir citāds, nekā tu viņu redzēsi. Gatavojies tam, ka satiksi vecu, vecu vīru ar domāšanu un priekšstatiem, kas atbilst viņa gadiem. To saku, pazīstot tavu romantismu un iztēles spēku.» Tā arī bija. Es ieraudzīju vecu, nevarīgu vīru. Lai gan tēvam bija skleroze, viņš ļoti daudz atcerējās no vecajiem laikiem un ļoti interesējās, kas noticis ar cilvēkiem, ar kuriem kopā bija pavadīja jaunību. Starp citu, viņš līdz pat mūsu tikšanās brīdim neko nezināja par savu tēvu, manu vectēvu. Ilgus gadus naktīs viņam nebija miera. Tēvs pie viņa nācis sapņos vai vīzijās, sēdies uz gultas malas un runājis, runājis… Es zināju patiesību un pastāstīju, ka vecotēvu kā mežsargu krievi arestēja un aizsūtīja uz Sibīriju, kur viņš nomira. «Mūžīgu dusēšanu dod viņam, kungs…» mans tētiņš nomurmināja katoļu aizlūgumu par mirušo un skaļi pavēstīja: «Nu es varēšu mierīgi nomirt.» Tā kā, redziet, tēvs jebkuram puikam, arī tik sirmā vecumā, kādā bija mans tēvs, ir ļoti svarīgs.

    Kad ierados Anglijā pēc gada, viņš vairs negribēja dzīvot.

    Diemžēl mans brālis Ēriks un māsas Ruta un Anastasija tēti tā arī nesatika.

    Psihologi runā par bērnības pārdzīvojumu ietekmi uz turpmāko dzīvi. Jums tie bijuši dubultā – vispirms leģionā aizgāja un pazuda tēvs, vēlāk nomira mamma.

    – Māte nomira 1947. gadā, kad man bija vienpadsmit gadu. Plīsa aklā zarna… Tēvs viņu bezgala mīlēja. Un, kad Anglijā uzzināja, ka Olgas vairs nav, esot noģībis – to stāstīja viņa drauga sieva.

    Tagad zinu, ka bērna turpmākajā dzīvē no svara ir pirmie trīs dzīves gadi. Man laimējās, ka blakus bija vecāki, viņu tuvība, ģimenes izjūta. Man izdevās piedzīvot šo skaistāko posmu. Dzīvojām Kurzemē, lielā saticībā, fantastiskā vidē netālu no Sabiles pie saimnieka Georga Arāja. Tēvs bija viens no galvenajiem saimnieka palīgiem. Ģimene bija tā nodrošināta, ka mamma varēja dzīvot pa māju un audzināt bērnus. Kad atgriezāmies Latgalē, vissvarīgākais manā gara dzīvē jau bija iekopts, iedēstīts un iesēts – gan darba tikums, gan saskaņa ģimenē un attiecībās ar cilvēkiem, gan svētdienas un svētki, kad visi pulcējas uz kafijas dzeršanu. Bieži vien pēc pusdienām gājām laukus apskatīt. Pa priekšu saimnieks ar manu tēvu, aiz viņa mamma, bērni… Tās izjūtas toreiz bija tādas kā Bībelē, kad Dievs skatās uz pasauli un redz to labu esam.

    Vecāki ir raidītāji, bet bērni – uztvērēji. Ētiskā, intelektuālā, emocionālā informācija bērnībā tiek uztverta bez vārdiem. Tā ir gara tuvība. Par to vairākkārt esmu pārliecinājies pats – bērns runā taviem vārdiem vai rīkojas tā, kā tu uzskati par pareizu. Bērni ir gaišreģi, tikai cilvēki tos ar laiku samaitā.

    Kas man ļoti nepatīk – ka nereti saka: ai, viņš jau tāds un tāds, jo nebija tēva vai nebija mammas. Cilvēki ar to spekulē. Sak, nebija, kas pieskata… Man nebija ne tēva, ne mātes. Mūs audzināja vecmāmiņa un mātesmāsa Anna, kas bija tikai divpadsmit gadu vecāka par mums.

    Nesen viņa nomira. Mūsu visu mīlētā Anniņa aizgāja dīvaini, tā pamazām, it kā atmuguriski, jo bija sākusi pārcelties uz dzīvi citos, daudz agrākos laikos. Viņa vairs nepazina savu māju Jēkabpilī, nepazina tuvos cilvēkus, runāja par viņiem, it kā tie būtu svešinieki. Anniņa nevarēja saprast, kāpēc viņu nelaiž uz pašas māju Preiļu tuvumā, kur gaida zirgs, govis un lauku darbi. Kur viņas māte gaida meitas palīdzību, kaut vecmāmiņa mirusi jau pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem… Tikai mani, kā par brīnumu, pazina līdz pēdējam. Tā viņa attālinājās no mums, aiziedama dziļā pagātnē. Īstā Anniņa ir palikusi tikai mūsu sirdīs, jo viņas mūžs ir varonības un pašaizliedzības paraugs.

    Es Annu neuzskatīju par otro mammu, drīzāk par ļoti labu draugu, arī par vecāko māsu. Par māti saucām vecmāmiņu. Mūsu mamma viņu dēvēja par Māti un mēs, bērni, tāpat. Kad mamma nomira, tā arī palika.

    Kad biju mazs, lasīju lielajām meitām priekšā romānus. Vietas, kur pieminēta mīlestība vai kāda maigošanās, kaunējos lasīt. Sevišķi, kur pāris apskāvās vai skūpstījās, tad sarku un šīs vietas apzināti izlaidu. Meitas kliedza: «Lasi, kas tev tur bija!» Bet es nevarēju… Tad viņas izrāva grāmatu un pašas lasīja un smējās par mani, it kā es tās kauna lietas darītu.

    – Sabiedrībā bieži apspēlējam bērnības traumas…

    – Te daudz spekulāciju.

    Protams, visa sākums ir agrā bērnība. Jebkuram bandītam viņa rīcības iemesli tik tiešām meklējami vispirms tur.

    Tas viss der advokātiem, lai aizstāvētu noziedznieku. Bet, ja ģimene izirst jau bērna skolas vecumā, ir cita likumība – un te daudz vietas un iespēju kropļot bērna nākotni. Te vieta aklam naidam. Tik aklam, ka netiek žēloti bērni. Tā vietā, lai abas puses vienotos par galveno – savu bērnu…

    Starp mani, brāli un māsām nekad nav bijis ne strīdu, ne asu vārdu pārmaiņu. Kad tiekamies, valda smiekli un jautrība. Tāpēc uzskatu, ka bērnības traumas ir relatīvs jēdziens. Mums to bijis vairāk, nekā vajag. Bet man nemitīgi prasa, no kurienes tas gaišums manās filmās. No dzīves smaguma, no traumām, mani mīļie! Aiz tā, ka manai vecmāmiņai bija tik smaga dzīve, kāda var būt tikai romānā. Kad varone paliek atraitne ar astoņiem bērniem, ar parādu nastu, tikko celt sāktu saimniecību un alkatīgu ļaužu ielenkumā, jo sākušies mērnieku laiki Latgalē. Aiz tā, ka māte mira jauna, bet tēvu atņēma karš. Aiz tā, ka mūs ar brālīti izšķīra, kad viņš vēl negāja skolā, un tikāmies tikai jau kā lieli puiši. Un pāri visam aiz tā, ka ir Dievs.

    – Teicāt – katrā cilvēkā ir kods. Kāds ir tas kods, kas jūsos ielikts?

    – Tās bija ticība Dievam, kristīgā ētika. Tās bija grāmatas, jo vecmāmiņai bija cieņā un godā izglītība. Tāda godīga dzīvošana. Nekad neviens netika aprunāts, noskausts, nevienam netika vēlēts kas ļauns. Vecmāmiņai bija labvēlīgs skats uz pasauli, viņa bija arī zobgalīga.

    Vecaistēvs gan bijis sauss, lietišķs cilvēks. Bet, tiklīdz viņš aizbraucis darbos (mūrnieks būdams, ceļoja pa visu apkaimi), pie vecmammas sanāca kaimiņi un vakarēja – dziedāja, smējās. Man šķiet, mēs ar māsām un brāli arī esam tādi paši. Sevišķi mans brālis Ēriks ir ēverģēlību pilns. Esam pēc izskata ļoti līdzīgi. Savā laikā Centrāltirgus pārdevējām iestāstījām, ka esam dvīņu traļa izgudrotāji un kapteiņi. Viens mans kuģis, blakus brālis uz sava, bet pa vidu mums tīkls, un tā mēs tās zivis smeļam… Reiz atkal aizbraucām pie brāļa uz jauno dzīvokli. Iznāca kaimiņiene un, mani ieraugot, pārsteigta iesaucās: «Ai, jūs esat brāļi!»

    Attraucu: «Nē, viņš mani tirgū satika, atveda sievai parādīt…» Un tā bez gala – viņš tiek noturēts par mani un otrādi. Gluži kā ar brāļiem Kokariem, ar kuriem jaunībā bijām draugos.

    Vecmāmiņa manī ielika dzīves komiskās puses ētisko pamatojumu. Viņa teica: «Smieties var par mazu bērnu un vecu cilvēku, jo mazs tu biji un vecs būsi. Bet nedod Dievs smieties par kropli, nabagu un slimu, tas ir grēks.»

    – Dzīvē uz jokiem, bet darbā ar aktieriem jūs esot ļoti stingrs, brīžam pat despotisks režisors!

    – Es ne kliedzu, ne pavēlu, tikai zīmēju psihofizisko darbību ķēdi. Rādot, kas jādara, kā doma vada plastiku un rod vajadzīgos vārdus. Nereti pats pat ļoti pārspīlēti nospēlēju, kā šis balets dancojams. Filmās jau nav tā, ka aktieris pats izlemj un var darīt, kas ienāk prātā. Viņam jāiekļaujas rāmjos un tehniskajās iespējās, ko saskaņo ar operatoru un režisoru.

    Ja gadās tāds meistars kā Jānis Paukštello, brīnišķīgi! Tad šķiet, ka meistara rokās iedota labi noskaņota vijole. Viņš izdarīja visu, ko gribēju, ko no viņa prasīju. Ne vienmēr man veicas pakļaut savai gribai. Aktierim palīgā nāk vai visa grupa, saceļoties pret manu pārdrošību vai pārspīlējumu. Tikai tad, kad rezultāts parādās uz ekrāna, visi atzīst, ka man bija taisnība. Kaut vai slavenais kadrs, kur filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā Dumpis lec pāri vagām pie Lāsmiņas. Kas tas par kaunu bija manai gaumīgajai grupai! Kā visi pretojās! Biju nepielūdzams. Toreiz gan pats ģeniālais aktieris bija manā pusē. Visu mūžu lepojos ar to, ka viņš ir mans atklājums.

    Padomājiet, mani mīļie, kas būtu uz ekrāna, ja es būtu paklausījis smalkās gaumes paudējus?

    Jums ir savi iemīļotie aktieri?

    – Visi ir jauki, ne par vienu nevaru teikt sliktu vārdu. Dod, Dievs, prieku ar viņiem tikties vēl un vēl. Un, ja kāds no lasītājiem pazīst Hariju Spanovski, lai dara viņam zināmu, ka viņš man ir īpaši cienīts un atzīts ekrānam tik derīgs kā reti kurš. Diemžēl man vēl nav bijis tādas filmas, kurā būtu viņa talantam piemērota loma. Dod, Dievs, lai varu laboties un piepildīt savu sapni!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+