Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2016. gada 7. numurā.
– Man bija laiks pirms mūsu intervijas, klīdu pa Liepājas ielām, nejauši iegāju Svētās Trīsvienības baznīcā, un tur notika dievkalpojums. Mācītājs teica, ka galvenais ir mācēt pasargāt sevi un tad arī būs viss pārējais. Kopš Kristapa Porziņģa panākumiem NBA jūsu ģimenes dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Kā tev pašam šajā situācijā sevi nepazaudēt, neļauties kārdinājumiem un saglabāt vēsu galvu?
– Man nav kārdinājumu. Savos trīsdesmit ar astīti vairs neesmu tādā vecumā, lai mani varētu pavilkt uz kādu pusi. Kaut gan arī kādreiz nevarēja, tāpēc nekas nav mainījies. Mans iekšējais standarts laikam ir – nedari to, ko pats negribētu, lai dara tev. Tas arī sargā. Tieši tik vienkārši. Un to es pat nedaru citu dēļ, bet sevis. Mūsu ģimenē visi ir pietiekami spēcīgi, ieskaitot Kristapu, lai zinātu, uz kurieni ejam.
Vienīgais mans kārdinājums ir izdarīt labi savu darbu attiecībā pret Kristapu.
Tā būtu zināma kvalitātes zīme, ka esmu spējīgs pielāgoties situācijai. Bet es jau tikai stāvu pie sānu līnijas. Visa uzmanība ir Kristapam, mans un otra brāļa Mārtiņa darbs ir pēc iespējas viņu aizsargāt. Sākumā bija doma, ka meklēsim Kristapam vairāk iespēju, bet tagad tās pie viņa nāk pašas tādā intensitātē, ka galvenais, lai Krisīti nenospiestu ar piedāvājumiem un kāds no malas nesāktu diktēt viņa rīcību. Ja tev liekas, ka viņš Latvijā ir atpazīstams, tad, tikai aizbraucot uz Ņujorku, tu saprastu, ko īstenībā viņš nozīmē.
– No kā jums brālis visvairāk jāsargā?
– Mums bija saruna ar cilvēku, kurš šajā biznesā ir jau divdesmit gadu. Viņš saka: nekas var negadīties, bet var būt tikai viena nepārdomātas uzvedības reize, kas var sabojāt imidžu līdz tādai robežai, ka nekad vairs nespēsi atmazgāties. No tā arī jāsargā. Pat Kristapa telefons pēc laika ir jāiznīcina, lai tur nebūtu nekādas informācijas, nevienas bildes, kuru kāds vai kāda pēc tam varētu ļaunprātīgi izmantot. Ņujorkā ir meitenes, kas speciāli uz to strādā. Profesionāles. Mūsu meitenes šķiet tīrākas sirsniņā, bet Ņujorkā jau tāds Kristaps ir gluži kā šautriņu mērķis. Viņa pozīcijā nekas nav vienkārši. Gribam pārvākties dzīvot uz pilsētu – līdz šim dzīvojām blakus treniņu zālei, bet līdz Manhetenai ir pusotras stundas brauciens. Un tas ir grūti. Krisītim jau no rīta astoņos ir treniņš, viņam nav bijis iespējas pa dienu pagulēt, bet vakarā pusotras stundas jābrauc līdz centram, lai atrādītos kādas reklāmas līguma kompānijas pasākumā. Pusotras stundas jāsmaida un jāatbild uz jautājumiem un pusotras stundas atkal jābrauc mājās. Beigās viņš ir nenormāli pārguris. Mums bija divi varianti: vai nu mēs pērkam autobusu, kuru pārbūvēt, lai tur var pagulēt, vai…
– Autobusu?!
– Jā, viņa komandas biedram tāds ir. Viņam ir arī šoferis, jo Ņujorkā satiksmes dēļ nav variantu. Mēs ar Mārtiņu rīta daļu pat nepavadām treniņā, bet jau tad traki kļūstam pārvietojoties. Kad aizbraucu uz Ņujorku, vismaz uz četrām dienām sabojāju sev garastāvokli, jo, piemēram, par pusstundu mašīnas stāvvietā man jāmaksā trīsdesmit pieci dolāri. Arī vecākiem dzīve Manhetenā būtu daudz interesantāka – skaistāki parki, var aiziet uz kādu Brodvejas šoviņu.
– Kā jūs savstarpēji esat sadalījuši pienākumus?
– Mārtiņš sadarbojas ar medijiem, atbild par Kristapa reklāmas līgumiem, pārvalda Porziņģa fonda darbību, rūpējas par viņa dāvinātā āra basketbola laukuma būvniecību Liepājā un basketbola nometnes organizēšanu. Savukārt viss, kas saistīts ar basketbolu, ir manējais – komunikācija ar Ņujorkas «Knicks» treneri, tagad vasaras treniņu grafiks. Daudzas lietas treniņos domājam kopā – skatāmies video, izvērtējam spēļu situācijas un kombinācijas. Pirms pāris gadiem viņš man vēl aktīvi prasīja padomu, tagad mans darbs vienkārši ir būt blakus un pateikt kādas nianses. Ja Kristaps gribēs to ņemt vērā – paņems, ja ne – tad ne. Viņš var nepiekrist, un arī tad viņam būs taisnība. Es nevaru ielīst viņa ādā, varu tikai pateikt priekšā, ko redzu no malas. Pašlaik viņš ir labākais spēlētājs, kāds jebkad te ir bijis. Tā ka viņš pats zinās.
– Ja es būtu sapņu komandas menedžere un tev kā aģentam viņš būtu man jāpārdod, ko tu man teiktu? Kāpēc man būtu viņš jāizvēlas?
– Tu būtu NBA komandas menedžere? Ja man viņš šodien tev ir jāpārdod, pieņemu, ka pēc mēneša vai diviem tiksi atlaista, ja pati nesaproti, ko viņš var un ko nevar. Šajā līgā katrs katru pazīst līdz sīkumiem. Bet, ja gribi, lai viņu noraksturoju… Kristapam ir absolūti unikāli dotumi, otra tāda nav. Nedomāju pat Latviju, NBA neviena tāda nav.
– Bet viņš ieguva sezonas otra labākā NBA debitanta titulu. Tātad kāds cits (Karls Entonijs Tauns no Minesotas – S. A.) bija labāks?
– Tās ir divas dažādas lietas – labākais spēlētājs un spēlētājs ar specifiskām rakstura iezīmēm, kādas piemīt Kristapam. Par spīti garajam augumam, viņš ir labs metējs. Viņa fiziskās īpašības ir tādas, it kā viņam būtu nevis divi metri un 16 centimetri, bet divi metri un septiņi centimetri. Turklāt viņam piemīt aizsarga iezīmes, viņš domā un spēlē kā aizsargs. Šādas kombinācijas ir ļoti reti. Ķermeņa un prāta ziņā viņš savā veidā ir anomālija.
Domā, basketbolā maz ir tik garu spēlētāju kā viņš? Esmu viņus redzējis – rociņas, kājiņas kustas, bet galvā nav nekā.
Lai tas viss saliktos kopā – tas ir īpaši. Tas, ko visi vēl nenovērtē, ir viņa raksturs un godkāre. Viņš cīnīsies līdz pēdējai minūtei un nepadosies vispār. Par to nav šaubu.
– Latvijas sabiedrība un arī sporta elite ir sajūsmā par jūsu brāļu trīsvienību. Jūs pat uzskata pat trim musketieriem, kuri ir viens par visiem, visi par vienu. Mani interesē, vai tas noteikti ir labākais variants, ka esat kopā.
– Domāju gan. Neredzu labāku. Bet tas jau netika radīts mākslīgi. Mūsu savstarpējās attiecības nav pēkšņi mainījušās. Manā dzīvē nekā labāka par šīm attiecībām nav, un esmu ļoti pateicīgs vecākiem, īpaši mammai, ka viņa mūs vienmēr ir turējusi kopā. Tu man teici, cilvēkiem šķiet, ka esam Kristapam uz «astes uzsēdušies», man šāds viedoklis ir pilnīgi vienaldzīgs. Ja kādu brīdi Kristapam tā liktos, tas būtu reāls pamats uztraukumam, bet pašlaik Krisītis redz, cik daudz mēs strādājam, un reizes trīs ir prasījis – vai jums nevajag asistentu? Nu jau mēs ar Mārtiņu būsim izveidojuši sistēmu, ieiesim tādā ritmiņā un kļūs vieglāk. Varbūt ar laiku varēšu vēl kādu sportistu pārstāvēt.
– Kas mainītos, ja Kristaps Ņujorkā būtu viens?
– Varbūtības izteiksmē jau daudzas lietas var izdomāt. Tas, ka mēs esam blakus, viņam, iespējams, dod drošības sajūtu. Bet Kristaps tāpat ir spēcīgs un daudzas lietas pareizi izdarītu. Tu nevari paņemt muļķi un no viņa uztaisīt uzvarētāju. Neticu šādām lietām. Domāju, ka cilvēkam daudz kas tiek iemācīts bērnībā, dzīvē var būt veiksmīgākas vai neveiksmīgākas situācijas, kas tevi vēl māca, bet kodols saglabājas. Tu nevari sportā tikt līdz tādam līmenim, ja neesi mentāli spēcīgs. Ir diezgan iespaidīgi, cik Kristaps ir līdzsvarots un noturīgs savā galvā. Tādus nezinu pat daudzus pieaugušus cilvēkus, kur nu vēl divdesmitgadīgus džekus.
– Saki, vai esi greizsirdīgs uz brāļa panākumiem?
– Kad pirmo reizi satikāmies fotosesijā (SANTAS jūnija numurā – S. A.) un tu man to pajautāji, man pat kļuva jocīgi, jo nekad tā nebiju iedomājies. Man likās, kā vispār var kaut ko tādu just pret savu brāli. Es viņa dzīvi ar milzīgo atpazīstamību nekad negribētu, manējā man patīk daudz labāk. Man vispār nav nekādas vēlēšanās tā dzīvot un smaidīt tad, kad to negribu.
– Domāju to arī tādā sakarībā, ka tev pašam ar basketbolista karjeru nepaveicās.
– Es tā neuzskatu. Man vienkārši bija ļoti slikta, pat traģiska pirmā basketbola izglītība Liepājā. Mans fiziskais talants ļāva spēlēt daudz augstākā līmenī, un no tā brīža, kad aizgāju no Liepājas, esmu ļoti daudz iemācījies. Lielā mērā kā autodidakts, jo cīnījos, kā mācēju. Kad astoņpadsmit gados nonācu Ventspils klubā, tur spēlēja tāds Kips Stouns, un man riktīgi patika, kā viņš spēlē, skatījos un domāju, kaut es tā varētu… Laikam ļoti svarīgi, lai tev šajā vecumā būtu augsta latiņa, kurp tiekties. Pirmo reizi arī redzēju, ka ar basketbolu var nopelnīt naudu, jo viņš pelnīja septiņus tūkstošus dolāru mēnesī. No tā brīža nenormāli daudz sāku trenēties, visu laiku pavadīju zālē. Toreiz man pat pašam savu kedu nebija, tās man klubs iedeva.
– Tomēr nebiji tik mentāli noturīgs kā brālis.
– Esmu citāds. Mentāli tik noturīgs tiešām neesmu. Laikam vairāk emociju lietām lieku klāt. Bet tāpēc varbūt mirkļiem ir lielāka vērtība. Vēl arvien atceros divus trenerus, kas man teica – tu nekad basketbolu nespēlēsi! Tas manā atmiņā ir kā iededzināts, un šie vārdi mani dzina uz priekšu vismaz piecus gadus. Varbūt neesmu raksturā vienkāršākais cilvēks, bet to, ka izmantoju spītu un enerģiju, lai sevi pierādītu, nekad negribētu no sevis izdzēst. Ja man no paša sākuma viss būtu smuki gājis, daudz kam nebūtu pievērsis uzmanību, nebūtu tik daudz emociju ielicis katrā sīkumā, lai nākamo spēli nospēlētu labāk. Nevarētu arī tagad Kristapam daudz ko paskaidrot. Kādreiz domāju, ka visu laiku tieku testēts uz kaut ko. Dzīve piespēlē situāciju un skatās, kā un vai tiksi galā. Nekad neesmu bijis situācijā, kad tev viss viegli izdodas. Tāpēc maniem panākumiem ir cita vērtība.
Man jau liekas, ka no tā punkta, kurā sāku, spēlējot bez kedām, līdz tam, kad biju Itālijas augstākajā līgā, savu mērķi pēc būtības esmu sasniedzis.
– Re, kāds, tu mums esi cīnītājs! Bet dabūji traumu. Nepasargāji sevi.
– Jā, savā trīsdesmit vienā gadā biju fiziski spēcīgāks nekā jebkad, bet satraumējos. Man veica operāciju, gūža bija iesprāgusi, iespējams, no tās trakās dzīšanas man kauls bija izdilis. Izrādījās, ka man vairs nav variantu profesionāli spēlēt. Bet nezināju, ka līdz ar basketbola spēlēšanu vispār kaut kas dzīvē ir. Godīgi pasaku: sevi pēc 35 gadu vecuma, kad parasti beidzas profesionāļa karjera, vispār neredzēju. Pusotra, divus gadus pēc traumas arvien vēl domās spēlēju. Man tas tik pēkšņi tika atņemts, ka nebiju tam gatavs. Tagad vairs spēlēšanas nepietrūkst.
– Uzspēlēt bumbu jau tu vari jebkurā mirklī.
– Tas nav tas. Pilnīgi nav tas pats. Tev jābūt prasmīgam, un tev jāspēlē ar kādu, kurš ir vairāk vai mazāk prasmīgs. Ja vari būt labāks, tikai tad ir jēga. Uzlikt austiņas un aiziet uz zāli pamētāt bumbu – to jau varu. Tikai tāpēc, ka zāle ir vieta, kas, ja man nav labi, vienmēr ir palīdzējusi.
– Kāda mūzika tev skan austiņās?
– Redzi, no mūzikas neko nesaprotu, man patīk balsis klausīties, kādreiz Vitniju Hjūstoni vai Krisu Braunu, bet ir reizes, kad varu arī rokmūziku. Standartiņš laikam tomēr ir repa mūzika. Viens pats mētāju bumbu pustumšā zālē, un tas man iedod mieru.
– Vai sports ir nežēlīgs?
– Es tā nedomāju. Sports ir viena no skaistākajām lietām, kas vispār eksistē. Var jau uzskatīt, ka dari pāri ķermenim, bet, no otras puses, tu tam arī palīdzi, man arvien ir svarīgi būt labā kondīcijā. Un tik daudzas lietas tu vari iemācīties, pateicoties sportam, – disciplīnu, rēķināšanos ar otru, koncentrēšanos par spīti sāpēm. Jo būtībā jau tev visu laiku kaut kas sāp. Treniņā uzskrien kāpā un vienkārši mirsti nost, bet tev iemāca, ka arī šādos apstākļos jābūt spējīgam turpināt domāt. Ja nevari, tad sagatavo sevi tā, lai nav jādomā par ķermeni. Un visas šīs atziņas var pārnest arī uz dzīvi.
Bet nekas jau nenotiek tāpat. Kad satraumējos, atgriezos mājās, un arī mans brālis Mārtiņš guva smagu galvas traumu. Arī viņš pusgadu vairs nevarēja strādāt bārā (Mārtiņš bija atzīts bārmenis KOYA un XIII Rīgā – S. A.). Acīmredzot viss notika tā, lai mēs būtu blakus Kristapam.
– Tava mamma ir teikusi, ka tu jau gandrīz vai esi uzņēmies vecāku lomu, esi atbildīgs par visu ģimeni.
– Tā arī nav. Vienkārši, kad sāku pelnīt, ar visu dalījos.
Kad man bija sešpadsmit, abi mani vecāki zaudēja darbu, mums nebija naudas, vienu brīdi pat nebija elektrības, jo nemaksāšanas dēļ to atslēdza. Kārtīgas pārtikas nebija. Dzīvojām no omammas pensijas.
Cepuri nost, kā mani vecāki ir cīnījušies, nezinu, vai pats to varētu izturēt. Toreiz arī man bikses bija par īsu un krekliem rokas par īsu. Bet vidusskolā statuss ir ārkārtīgi svarīgs. Šo sajūtu atceros vēl tagad. Tāpēc nekad, nekad, nekad dzīvē negribu tur atgriezties. Darīšu visu, lai tā nenotiktu. Es pat tev nesūdzos, vienkārši tie ir mirkļi, kas pārvērš domāšanu.
– Arī pēkšņa bagātība, tāpat kā nabadzība, var kļūt par tikpat lielu pārbaudījumu. Kā jūs tagad izturēsiet pārbaudījumu ar naudu? Kristapa sezonas līgums ir novērtēts par četriem miljoniem dolāru.
– Nezinu, vai tas vispār ir pārbaudījums. Tā ir Kristapa nauda. Viss. Domā, es viņa naudu tērēju? Tā nenotiek. Man algu maksā aģentūra. Un Kristapam atšķirībā no manis vienmēr nauda ir bijusi. Tā viņam nav motivācija. Viņš naudai neredz tādu vērtību, jau no piecpadsmit gadiem pats pelnīja, tāpēc nav izjutis to, ko es. Mēs ģimenē neviens neesam tendēti uz lielām un spožām lietām. Un, ja tagad presē parādās raksti par viņa mašīnām un pulksteņiem, tad man tas nešķiet adekvāti. Vai tiešām būtu jābrauc ar vecu volvo, ja cilvēks pats godīgi labāku mašīnu nopelnījis? Arī man patīk skaistas un labas lietas, bet tās pats gribu nopelnīt. Arī man patiktu labi dzīvot.
– Ko tev nozīmē labi dzīvot?
– Domāju, ka tas ir tad, ja vari būt brīvs cilvēks, visu laiku neesi atkarīgs no darba un tā, cik nopelni. Un lai vari, kad izdomā, aizbraukt pasaulē, kur ir caurspīdīgs zils ūdentiņš, un vienkārši ar «kaitu» pabraukt pa vējiņu. Tagad man tas īsti neizdodas. Gribētu, lai ir brīva izvēle pielāgot darbu sev. Vari strādāt tikai tāpēc, ka tev patīk būt procesā, iemācīties ko jaunu un reizē gūt novērtējumu.
– Skaisti. Mums jau visiem gribas, lai mūs novērtē un mīl.
– Oi, es esmu mīlēts! Zinu, ka pieauguši cilvēki nereti saka, ka bērnībā muļķības darījuši tāpēc, ka nav mīlēti. Man nekad nav bijusi šāda sajūta, nemaz nezinu, ko tas nozīmē. Tīņa vecumā man varbūt daudz kā nebija, taču man ne reizi nav bijusi sajūta, ka mani kāds nemīl. Vecāki bija vienkārši lieliski tajā ziņā, ka ir ļāvuši man savu rīcību brīvi izvēlēties, darījuši visu ar tādu bezierunu mīlestību. Kaut arī mēs ar Mārču esam pērienu dabūjuši. Bet tas bijis pelnīti. Krisītis nekad ar siksnu nav dabūjis, tāpēc, ka nevajadzēja.
– Man jau liekas, ka tu Kristapu «hiperbolizē».
– Viņš vienmēr ir bijis vairāk pieaudzis nekā mēs… Zini, mums vēl viens brālis bija. Viņš nositās kādus trīs gadus pirms Krisīša piedzimšanas.
– Kā nositās?
– Viņš nokrita no piektā stāva. Viņam bija pusotrs gads, izrāpoja kāpņu telpā un nokrita. Tas mainīja mūs visus. Un tāpēc arī Krišelis ir tāds…
– Ak Dievs! Tas ļoti daudz ko izskaidro. Izskaidro jūsu fanātisko turēšanos kopā. Jo vienu nenoturējāt.
– Arī. Bet savu vecāku priekšā nolieku cepuri, ka viņi bija gatavi visam no sākuma pēc šādas psiholoģiskas traumas. Jā, baigais spēks ir viņos.
– Šis fakts visu stāstu rāda citādu. Tad Kristaps jau jums visiem ir kā brīnums.
– Bet viņš jau arī ir. Pat ja tā nebūtu noticis, viņš ir citāds.
– Pat nezinu, kā lai turpina… Un kā tu domā, ko Kristaps teiktu par tevi?
– Nezinu. Es jau tāds sausāks esmu, viņi abi tādi nav. Viņi ir džekiņi, viņi labi māk ģērbties, labi māk izturēties. Viņi arī man pērk drēbes un kritizē, ja neesmu pareizās izvēlējies. Iespējams, neesmu tik atraktīvs kā viņi, bet esmu pieņēmis savu vecākā brāļa lomu. Kristaps zina, ka par daudzām lietām parūpēšos, viņš par to neuztraucas. Tajā pašā laikā ir daudz kas, kur viņi parūpējas par mani. Ja par kaut ko Kristapa lietās sastresojos, viņš ar tādu mieru pieiet – liecies mierā! Un tas palīdz. Kad viņi abi mani atbalsta, tas uzreiz noņem jebkādu spiedienu. Tāda ļoti laba sajūta.
– Jāni, no kā tev ir bail?
– Tas ir smags jautājums… No nabadzības, no sliktas veselības, no tā, ka maniem ģimenes locekļiem kaut kas slikts var gadīties. Tikai otrādā kārtībā. Der?
– Ja tā ir taisnība, tad der.
– Protams, ka taisnība. Es vispār melot neprotu. Tas arī mani mazliet baida. Pat tos baltos melus nemāku, kuri cilvēkiem bieži palīdz iziet no situācijām. Un tas man sevī nepatīk.
– Šerpums un atklātums jau mums, liepājniekiem, ir diezgan raksturīgi. Bet to gan lielākoties neesmu nožēlojusi, jo tas atvieglo daudz ko. Vieglāk atrodi savus cilvēkus.
– Vēl neesmu par to drošs. It kā novērtēju, ka varu pateikt uz aci, ko domāju, bet reizē pats ar to sev šauju kājā. Ja vairākas reizes esi «aplauzies», tad sāc domāt, ka ir vērts kādreiz muti paturēt. Kā man kolēģis teica – tu vienmēr ar āmuru gribi strādāt, bet vajag jau arī kādreiz ar spalvu. Viņam ir pilnīga taisnība. Man liekas, ja tu māki strādāt ar cilvēkiem, tad vari būt izcils tajā, ko dari. Viens ir sēdēt pie datora un tā pelnīt naudu, un ir, kam tas izdodas, bet, manuprāt, veiksmīgākas un laimīgākas dzīves ir tiem, kas māk sastrādāties ar cilvēkiem. Jo viss ir cilvēks, nekas jau cits nav. Kādam varbūt liekas, ka viss dzīvē tiek rēķināts, bet, ja pēc divu stundu tikšanās cilvēki viens otram nepatiks, cipari var labi atbilst, bet darījums tik un tā nenotiks.
– Parunāsim par meitenēm! Šis jautājums jau mūs visas interesē.
– Par romantiskām attiecībām pilnīgi neko nezinu. Itin neko.
– Ko tas nozīmē?
– Zini, es neesmu tendēts skriet pakaļ meitenēm. Mums gan visiem patīk meitenes. Bet ir džeki, kas ierauga jaunas un spīdīgas un viņiem uzreiz vajag, man tas nav tik izteikti. Meitenes, protams, dzīvē ir bijušas, bet viss parasti notiek klusi un mierīgi. Nesen sāku ar kādu meiteni satikties, bet arī tagad neiespringstu. Ja sanāks, tad sanāks. Man nekad nav bijušas ilgstošas attiecības. Droši vien pats pie tā esmu vainīgs.
– Skan vīrišķīgi godīgi. Bet kāpēc?
– Domāju, ka vēl neesmu gatavs savu dzīvi pakārtot otram. Man bija meitene, kam bija tik strikts viedoklis, kur un kā darīt, ka jau kādā brīdī nedzirdēju, ko pats domāju. Tas gan mani nenormāli uzvilka. Ļauj man pašam izdarīt savas kļūdas! Neesmu un nebūšu kādas meitenes projekts. Visā pārējā dzīvē vēl nemāku ļauties, jo gribu kontrolēt situāciju un baidos kļūdīties, bet attiecības ir vienīgās, kam ļaujos. Neforsēju un nepiespiežu sevi. Jo sliktas attiecības kārtīgi var «sačakarēt» dzīvi.
– Nu jau tu runā kā tāds mīlestības eksperts.
– Tikai vienu reizi esmu bijis iemīlējies, un tas arī bija, kad man tuvojās trīsdesmit. Kāds treneris teica: negribi lai tev iemet, neļauj saņemt bumbu. Pēc tā arī esmu attiecībās vadījies.
– Meitene tev salauza sirdi?
– Tā tomēr neteiktu. Man varbūt nelikās tik nopietni, bet pēc tam kādu laiku asiņoju. Varu gan sevi lieliski kontrolēt, lai to neizrādītu, bet nezināju, ka var tik ilgi būt slikti. Tagad zinu. Un tik un tā tie pāris mēneši ar rozā brillēm ir tik skaisti, ka esmu gatavs to dēļ arī asiņot. Laikam jau ir kaut kas jādod, lai kaut ko saņemtu atpakaļ.
– Skaisti. Kā tevi var savaldzināt?
– Nezinu.
– Tad noskaidrosim kopā!
– Kad fotografējāmies, tu teici – galvenais, lai acīs ir sekss. Prasīju, ko tas nozīmē, un arī tu nemācēji atbildēt. Tāpat nevaru tev pateikt, kā mani var savaldzināt. Tas nav noteiktos vārdos formulējams. Zinu tikai to, ka džeks var vinnēt meiteni ar savu personību, bet otrādi, manuprāt, tas nestrādā. Meitenes fiziskais skaistums ir ļoti svarīgs. Nav teikts, ka viņai jāizskatās labi, viņai jāizskatās tā, ka tev patīk. Bet, ja es tik labi zinātu, uz ko es pavelkos, man droši vien būtu stabila draudzene. Varu ar interesi skatīties «Instagramā» bildītes un priecāties par kādas meitenes formām, bet man jau ikdienā būtu jāsadzīvo ar viņu, nevis ar viņas apaļumiem. Man var arī patikt «Lamborghini», bet vai man to vajag?
– Tev ir savu vecāku piemērs, tad jau tu tici mīlestībai mūža garumā.
– Ja domātu, ka laulība ir vienkārša, droši vien būtu apprecējies. Zinu, ka tas ir pietiekami sarežģīti. Tas, kā vecāki tikuši ar to galā, ir diezgan iespaidīgi, vēl neesmu tam gatavs. Jo jāpielāgojas ne jau tad, kad viss ir skaisti, pamēģini sadzīvot tad, kad ir problēmas. Nezinu, ko cilvēki dara, ja viens otram nepatīk nedēļu vai mēnesi. Tagad varu aiziet, bet, ja tev trīs bērni, tik viegli neaiziesi. Un neesmu pārliecināts, vai to varu atrisināt, vai esmu pietiekami pieaudzis. Bet es patiešām neiespringstu.
– Tagad tev būs jāļaujas vasarai… Kāda ir tava ideālā vasara?
– Redzi, divpadsmit gadu esmu visur kur pasaulē dzīvojis un tikai vasarās atgriezies mājās. Tāpēc man tās vienmēr bijusi īpašas. Pirmās nedēļas atpūtos, bet pēc tam no rīta septiņos jau biju stadionā, kas bija pietiekami nežēlīgi, lai uz deviņiem būtu ar visiem kopā brokastīs. Tad braucām uz jūriņu. Visi kopā, arī tētis un mamma. Arī mūsu draugi. Agrāk pat tēvs speciāli ņēma atvaļinājumu laikā, kad visi varējām būt kopā. Un līdzīgi notiek arī tagad. Liepājas jūrmala ir milzīga vērtība vasarā. Patiešām jūtos tai piederīgs. Sauļojamies, mētājam bumbu, paņemam līdzi visus dēļus. Ka ir vējš, braucam ar «kaitu"; ja ne, tad ar »SUP dēli. Visādas muļķības darām. Metam viens otru ūdenī. Kā jau puikas. Bet man neko citu arī negribas. Man nekad nav gribējies kā citiem iet prom no mājām. Mums visiem kopā ir riktīgi forši.
